’’Jaunās Vienotības’’ garā ēna pār Centrālo vēlēšanu komisiju

Dr.iur. RINGOLDS BALODIS, CVK loceklis, profesors

Patiesība ir vidū starp lielo sazvērestību un lielo nejaušību (vēl pagājušā gadsimtā pierakstīts Jāņa Dombura citāts)

I Par CVK iekšējo pārvaldību

Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk – CVK  vai Komisija) pienākums ir turēt valstī rūpi par referendumu un vēlēšanu organizēšanu un vadīšanu. Komisija seko, lai to specifisko likumu pakete, kas regulē referendumus, Eiropas Parlamenta, Saeimas un pašvaldību deputātu ievēlēšanas likumu, tiktu ’’vienveidīgi un pareizi piemēroti’’. Tāpat CVK ziņā ir vērtēt, vai vēlētāju iniciatīvas rezultātā iesniegtais likumprojekts atbilst prasībai ’’pilnīgi izstrādāts’’. CVK joprojām ir iestāde, kas tiesību doktrīnā lepni tiek pieskaitīta pie tādas ekskluzīvas iestāžu kopas, kur gozējas tādas iestādes, kā Latvijas Banka, Tiesībsarga birojs un Centrālā zemes komisija. CVK  ir tā saucamā patstāvīgā iestāde. Visā visumā Komisijas pārziņā ir plašs ar vēlēšanām saistīts jautājumu spektrs – sākot no vēlēšanu kastu dizaina noteikšanas, vēlēšanu komisijas darbības kārtību un to formēto protokolu kārtība izstrādes, sūdzību izskatīšanas par vēlēšanu komisiju lēmumu izskatīšanu, vēlēšanu rezultātu paziņošana. No CVK arī sagaida priekšlikumus par vēlēšanu, tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu normatīvo aktu pilnveidošanu un pat pieprasa skaidrot, kā uzlabot vēlētāju aktivitāti. Komisijā darbojas deviņi locekļi, kas tiek ievēlēti uz četru gadu pilnvaru termiņu. Katras jaunievēlētas Saeimas pienākums – ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc savas sanākšanas pārvēlēt CVK.

Ir jāatzīst, ka Latvijas CVK ir visai netipiska iestāde, ja vērtē to pēc tās iekšējās struktūras. No vienas puses koleģiāla iestāde, kur lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu. No otras puses, savukārt, daudzi jautājumi līdz komisijas lemšanai nemaz nenonāk, jo tos patstāvīgi atrisina CVK priekšsēdētājs ar sekretariātu (darbiniekiem). Trīs (komisijas priekšsēdētājs, vietnieks un sekretārs) no deviņu cilvēku Komisijas locekļiem strādā pilnā slodzē un skaitās amatpersonas, bet pārējie apmeklē Komisijas sēdes un balso par jautājumiem, ko darba kārtībā nospraudis priekšsēdētājs. Likums strikti nenodala, ko lemj priekšsēdētājs un ko Komisija.

Saskaņā ar jau trīs gadu desmitos nostiprinājušos tradīciju komisijas locekļi ir  Saeimā ievēlēto frakciju pārstāvji, kuru uzdevums ir piedalīties Komisijas sēdē un balsot par tiem jautājumiem, kas noteikti dienas kārtībā. Ja rodas domstarpības un Komisijas loceklis ierosina jaunu darba kārtības punktu, Komisija ar balsu vairākumu izšķir šo jautājumu. Likums ’’Par Centrālo vēlēšanu komisiju’’ ir pieņemts 1994. gadā un to noteikti nevar uzskatīt par labas likumdošanas paraugu, tomēr no tā izriet divi būtiskāki likumdevēja likumā nostiprināti principi, kas skaidri nosaka Komisijas darba organizāciju. Tie ir  Komisijas priekšsēdētāja virsvadības princips un  Komisijas koleģialitātes princips.

1)  Komisijas priekšsēdētāja virsvadības princips izpaužas sākot jau ar tā ievēlēšanu. Atšķirībā no pārējiem Komisijas locekļiem, par kuriem balsošana notiek par visiem vienlaicīgi, par priekšsēdētāju tiek balsots atsevišķi. Likumā nav noteikti kritēriji, kādiem jāatbilst priekšsēdētājam, tomēr skaidrs, ka Saeimai ir jāseko līdzi tam, lai par CVK vadītāju tiktu ievēlēta persona, kas atbilstu tām augstajām prasībām un kvalitātēm, kurām  jābūt iestādes vadītājam.

Lai arī CVK skaitās koleģiāla institūcija, tieši Komisijas priekšsēdētājam ir izšķiroša nozīme, jo tikai viņš sasauc sēdes, tikai viņš vada šīs sēdēs, tikai viņš nosaka sēžu kārtību, bez pilnvarojuma ir tiesīgs pārstāvēt Komisiju utt.

Tāpat likums nosaka, ka trīs no Komisijas locekļiem ir amatpersonas, kuri strādā Komisijā pilnā slodzē. Pirmkārt,  jau tas ir pats CVK priekšsēdētājs, tad viņa vietnieks un sekretārs, kurus  apstiprina jau komisijas locekļi atklātā balsojumā.

Ciešāk uzlūkojot CVK struktūru, var manīt, ka tā atgādina savdabīgu parlamenta komisijas spoguļattēlu – komisijas lēmumus pieņem ar balsu vairākumu, Komisijai ir prezidijs – vietnieks, kurš aizvieto priekšsēdētāju, ja tas nepieciešams, un paraksta  protokolus, kā arī  komisijas sekretārs.  Savukārt CVK sekretariāts atgādina komisijas konsultantus. Nu tālāk gan līdzība beidzas, CVK priekšsēdētājs ir iestādes pilnvērtīgs vadītājs, kurš pieņem darbā, atlaiž no darba un izrīko CVK darbiniekus. Priekšsēdētājam ir plašas pilnvaras organizēt Komisijas darbu. Praksē būtiskus jautājumus izšķir tieši priekšsēdētājs, bet vietnieks un sekretārs pilda tos uzdevumus, kas tiem tiek uzticēti. Visu komisijas locekļu ziņā ir balsot par tiem jautājumiem, kurus izskata Komisija, bet Komisija izskata tos jautājumus, kurus liek priekšā priekšsēdētājs. 

2) Komisijas koleģialitātes princips tika aplūkots pagājušajā gadā Augstākajā tiesā, senatoriem secinot, ka tas vistiešākā veidā ir saistīts ar komisijas locekļu iesaisti lēmumu pieņemšanā. Princips šis izriet no likuma ’’Par Centrālo vēlēšanu komisiju’’ 17. panta trešajā daļā noteiktā kvoruma (’’Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumus pieņem, atklāti balsojot. Lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso vismaz pieci komisijas locekļi. Komisijas loceklis, kurš nepiekrīt lēmumam, ir tiesīgs pievienot protokolam rakstveidā savu atsevišķo viedokli.’’).

Lai Komisija pieņemtu lēmumu, ir nepieciešams konkrēts balsu skaits, un tas ir piecas balsis no deviņām, nevis, teiksim, vienkāršais balsu vairākums no klātesošiem sēdē.  Tās ir piecu komisijas locekļu veto tiesības, kas, ja  vēlas, var nobloķēt arī Komisijas priekšsēdētāju. Tam, protams, ir jābūt nopietnam iemeslam – teiksim, Komisijas priekšsēdētāja bezdarbība, nemākulība, prettiesiska rīcība vai apzināti kāda viena politiska spēka atbalstīšana. No šāda strupceļa var izvest tikai Saeima, kas tad var pārvēlēt visu Komisiju vai tikai Komisijas priekšsēdētāju. 

3) Komisijas locekļu frakcionālisma princips sakņojas likumā, taču pamatā izriet no Saeimas prakses, kurai konsekventi seko visas atjaunotās Latvijas valsts  Saeimas, sākot jau ar 5.Saeimu. 

Sākšu ar to, ka

likumā ’’Par Centrālo vēlēšanu komisiju’’ apzināti netiek prasīta nekāda kvalifikācija Komisijas locekļu kandidātiem. Nekāda! Ne izglītība, pat ne pieredze valsts darbā!

Izņēmums ir Augstākās tiesas senators, kura uzdevums ir sekot/novērot tiesiskuma (nejaukt ar juridisko kvalitāti, kas ir iestādes vadītāja – priekšsēdētāja pienākums!) klātesamību Komisijas darbā.

Skaidrs, ka katra sevi cienoša Saeimas frakcija izvirza profesionāļus, taču jāuzsver, ka izšķirošais kritērijs kandidāta izvēlē frakcijai ir lojalitāte attiecīgai frakcijai un partijai. Saeimas Juridiskā komisija, kas vētī kandidātus uz CVK, ar pietāti izturas pret Saeimas frakciju izvirzītiem cilvēkiem, jo visi saprot, ka profesionalitāte tiek atstāta CVK sekretariātam. Komisijas locekļu uzdevums ir nepieļaut tādu situāciju, ka CVK sāktu kalpot kādam atsevišķam politiskam spēkam – demokrātiskā tiesiskā valstī velēšanām ir jābūt brīvām, proti, tām ir jānodrošina vēlētāju gribas brīva izteikšana. Brīvas vēlēšanas sevī ietver vēlētāju iespēju balsojot brīvi paust savu gribu, un valstij ir pienākums ne tikai garantēt ikvienam pilsonim formālas tiesības piedalīties, bet arī radīt priekšnoteikumus šim procesam.

Vēl jāmin, ka Komisijas locekļu sasaiste ar frakciju ir svarīga pašas Komisijas darbam, jo CVK nav paredzētas likumdošanas iniciatīvas tiesības – tās notiek caur Saeimu, tās komisijām un deputātiem. Saeimas komisijā deputāti, lemjot par CVK kompetences jautājumiem,  balstīsies arī uz to informāciju, ko šīs partijas pārstāvis CVK būs Frakcijai sniedzis. Visbeidzot tas, ka likumā ir nostiprinātas Komisijas locekļa tiesības sēdes protokolam pievienot atsevišķās domas (līdzīgi Saeimas deputātam), nozīmē tiesības paust politiskus paziņojumus par vienu vai otru jautājumu.

Noslēdzot CVK administrācijas uzbūves apskatu no jurista skatījuma, es gribu paust viedokli, kas izriet no paša nelielās pieredzes, pusgadu strādājot Komisijā. Politiskā pārraudzība, kas izriet no frakcionālisma principa un ko jārealizē Komisijas locekļiem, darbojas samērā vāji. Pamatā tas ir nepietiekamās informācijas dēļ, kas nonāk līdz komisijas sēdēm. Komisijas priekšsēdētājs, izmantojot savas ekskluzīvās tiesības sēžu sasaukšanā un darba kārtības noteikšanā, var viegli manipulēt svarīgos jautājumos. Ko es ar to domāju?

Pašreiz rodas iespaids, ka CVK priekšsēdētāja darbojas nevis kā koleģiālas institūcijas vadītājs, bet kā valdošo partiju lobijs, kura galvenais uzdevums ir ’’izdabūt’’ cauri vien šauram lokam zināmu plānu. 

Informācijas trūkums Komisijā spieda četrus Komisijas locekļus, Augstākās tiesas pārstāvi ieskaitot, pirms pāris mēnešiem aicināt  Kristīni Saulīti sasaukt CVK ārkārtas sēdi, tās darba kārtībā iekļaujot jautājumu par aktuālo situāciju ar CVK īpašumā esošās Vēlēšanu valdības sistēmas (VVS) izmantošanu 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās.

Tāpat komisijas locekļi pieprasīja Saulītei informēt par citiem ar 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām saistītiem aktuāliem organizatoriskiem jautājumiem un to risinājumu perspektīvu. Tikai pēc tam Komisijas locekļiem tika organizēta iespēja ieskatīties Valdības ierobežotas pieejamības ziņojumos un tika sniegta kaut cik sakarīga informāciju par notiekošo.

Šajā rakstā to, ko esmu lasījis, es izpaust nevaru, un tas pārmetums šoreiz ir Valsts kancelejas lauciņā, kas liek uzdot teju vai retorisku jautājumu, kāda velna pēc ir jāslēpj viss no sabiedrības acīm un vai patiesas informācijas slēpšana jau nav kļuvusi par valsts pārvaldes otro dabu?

Cīņa ar opozīciju nav primārais CVK priekšsēdētāja uzdevums un skaidrs, ka šāda novilcināšanas un  informācijas slēpšanas stratēģija nerada atklātības jautājumu vēlēšanu jautājumos. Drīzāk tas palielina sabiedrības neuzticību vēlēšanu procesam un kaitē demokrātijai. Ne velti esošā 14. Saeima sabiedrības acīs ir nepopulārāka pat par 10. Saeimu, kas tika atlaista, un sarīkotas Saeimas ārkārtas vēlēšanas!

II  CVK ’’X stunda’’

Ar ’’X stundu’’ mēdz apzīmēt kādu neticamu notikumu, kas maina ierasto notikumu plūdumu tik radikāli, ka pašu notikumu varam uzskatīt, kā ’’starta šāvienu’’ kādas smagas problēmas risināšanai jeb plānošanai. 2022. gada 22. novembris neapšaubāmi bija  ’’X stunda” priekš CVK. 

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) paziņoja par kriminālprocesu uzsākšanu. Aizturēta tiek CVK priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa, un virknei Komisijas un tās IT atbalsta kompānijas ’’SOAAR’’ cilvēkiem tiek inkriminēta krāpšana lielā apmērā, dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un dienesta dokumentu viltošana. Graujošs apsūdzību salikums iestādei, kas valstī atbild par godīgu vēlēšanu procesa norisi un godprātīgu vēlētāju balsu skaitīšanu. Apsūdzības pret CVK būtība izsit valsts pamatus, jo rada aizdomas par pie varas esošo leģitimitāti, jo apsūdzēti praktiski visi, ko vien varēja apsūdzēt vēlēšanu organizētājs – CVK amatpersonas; datu avots – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) amatpersonas, kā arī izpildītājs – IT uzņēmums. Ir zināms, ka procesuālās darbības KNAB sāka jau 2021. gada martā. KNAB atļāva novadīt trīs vēlēšanas: 2021. gada pašvaldību vēlēšanas, vēlāk 2021. gada Rēzeknes un Varakļānu vēlēšanas un pat 2022. gada Saeimas vēlēšanas.

KNAB ļāva CVK paziņot par 14. Saeimas vēlēšanu rezultātiem, kā arī pagaidīja, kamēr jaunievēlētā Saeima apstiprina savus mandātus un tikai tad uzrādīja apsūdzības vēlēšanu organizētājiem.

KNAB rīkojās apbrīnojami delikāti, jo vienlaikus ar kriminālprocesu paziņoja, ka likumsargu rīcībā nav faktu, kas ļautu apšaubīt 14. Saeimas vēlēšanu leģitimitāti.

Es domāju, ka ikvienam ir skaidrs, kāpēc ’’X stunda’’ CVK neiestājās gadu, teiksim, pirms parlamenta vēlēšanām, bet gan mēnesi pēc 14. Saeimas vēlēšanām.

’’Korumpētās CVK’’ termiņš tad jau likumiski bija beidzies, tādēļ 2023. gada 2. februārī  varēja ievēlēt jaunu ’’neaptraipītu’’ CVK, kuras vadībā nokļuva rūpīgi izvērtēts un uzticams (no E.Levita un K.Kariņa viedokļa) cilvēks. Kandidātus vērtēja 14. Saeimas Juridiskā komisija tās vadītāja Andreja Judina (’’Jaunā vienotība’’) vadībā.

III. Neizprotami ilgā mīcīšanās ap/par CVK statusu un IT sistēmām un statusu

Par spīti iepriekšējā Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (’’Jaunā vienotība’’) aktīvajiem centieniem un Valsts kancelejas iesaistei, CVK  nu jau astoto mēnesi dzīvo neziņā par savu iespējamo juridisko statusu. Skaidrs ir tikai tas, ka ’’X stundas” efekts valstij ir licis neatgriezeniski pārskatīt agrākās attiecības ar ’’SOAAR’’  un līdz ar sadarbības apturēšanu arī ’’SOAAR’’ vēlēšanu sistēmas, ko ir iegādājusies  CVK savā īpašumā un nevar izmantot bez atbilstošām zināšanām un kompetentiem speciālistiem, kādu nav CVK, bet tādi ir minētai privātkompānijai. CVK īpašumā tagad ir komplicēts vēlēšanu “kuģis”, bet nav neviena kapteiņa, matroža un pat jūrnieka.

Visa šī gada garumā līdz pat Kariņa un Levita pilnvaru beigām varēja novērot tādu, kā pingpongu, kur CVK ar šo augstāko amatpersonu ’’vieglu roku’’ no neatkarīgas iestādes nokļuva te parlamenta, te valdības, te kādas ministrijas pārziņā.

Šī gada 8. februārī Levita un Kariņa kopīgā preses konferencē tiek izplatīta vēsts – tādēļ, ka neviens nejūtas atbildīgs par CVK, var rasties tehniska rakstura problēmas, tamdēļ esot pienācis laiks normalizēt situāciju un CVK ir jānodod parlamenta kompetencē.  Valsts prezidenta mājaslapā ievietotā preses relīzē var lasīt, ka “mēs abi uzskatām, ka CVK būtu jānonāk Saeimas kompetencē. […] Latvijā būtu piemērotāk, ja Saeima būtu atbildīga par vēlēšanu rīkošanu un CVK būtu Saeimas pārvaldības daļai.”. 

Jau pēc pāris mēnešiem, 3. aprīlī, Levits paziņo, ka CVK labi iederētos Valsts kancelejas pārraudzībā. Šo ziņu pēc pāris nedēļām apstiprina koalīcijas politiķi, kuri saka, ka “vienīgais loģiskais risinājums ir CVK nonākšana Valsts kancelejas paspārnē, saglabājot neatkarīgas institūcijas statusu.”

Šeit gan man jāpiezīmē, ka gada sākumā no  ’’Jaunās vienotības’’ frakcijas vadītāja Aināra Latkovska bija arī dzirdēts viedoklis, ka CVK  varētu būt arī kādas ministrijas, teiksim, Tieslietu vai Iekšlietu ministrijas pārziņā. Īsti skaidrs, kā būs ar CVK statusu, nav joprojām, un tas lielā mērā ir atkarīgs no ’’Jaunās vienotības’’ kā valdību veidojošās partijas nostājas. Ar savām pārdomām par šīs partijas ietekmi nākamajā nodaļā. Vairākums CVK locekļu, par spīti politiskajam spiedienam un augstu amatpersonu paziņojumiem, ir par CVK kā neatkarīgas iestādes saglabāšanu. 

IV. Partijas ’’Jaunā Vienotība’’ vārds, kas atkal un atkal pavīd saistībā ar CVK

Jā, šobrīd par statusu un IT darbu ar ’’ierobežotas informācijas sniegtās slepenības mākoni” kā ar ērtu pledu ir aptinies Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis. No CVK priekšsēdētājas Kristīnes Saulītes, kura, kā apgalvo J.Citskovskis, tiek par visu informēta, grūti ko reāli taustāmu izdabūt. Pieklususi šobrīd ir arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija, jo Saeimas darbā bija vasaras pārtraukums, turklāt komisijas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS) jau pāris mēnešus atrodas ceļā no opozīcijas uz pozīciju, kas nozīmē, ka labāk valdībai netraucēt, citādi vēl ZZS valdībā var neņemt. 

CVK, šķiet, sastingusi gaida verdiktu – konceptuālu ziņojumu no Tieslietu ministrijas, kam jābūt jau visai drīz. Ņemot vērā, ka tieslietu ministre ir Inese Lībiņa Egnere arī ir no  ’’Jaunās vienotības’’, tad būtu tikai loģiski, ja tieslietu ministre, kas ir vienā partijā ar Eviku Siliņu, pie kafijas tases izrunātos un izlemtu, kāds tad liktenis atvēlēts CVK. Zinot, kā lietas risinās valdībā, visticamāk J.Citskovskim tiks darīts zināms, kādus dokumentu projektus tad gatavot.

Iespējams, ka viss šis gaidīšanas režīms vai riņķa dancis ir tāds ’’Jaunās vienotības’’, kas ir valdošā partija, ’’polittehnoloģisks teijāteris’’, lai gan visai ticami, ka pie vainas ir neprofesionālais premjera darba stils. Man tas nav zināms un ir politisks jautājums.

Ja runā par CVK pakļautību, tad šāds institūts dažādās valstīs darbojas un pakļauts ir dažādi. Galvenais, lai sabiedrībai nerastos aizdomas par kādas partijas ietekmi šai iestādē.

Jautājums par CVK nav parasts jautājums un  kādas atsevišķas partijas nesamērīga, un negodprātīga ietekme uz vēlēšanu procesu vistiešākā veidā ir atbilstoša ’’valsts nozagšanas’’ pazīmēm.

CVK komisijas un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas sēdēs esmu dzirdējis no J.Citskovska un VARAM pārstāvjiem, ka visticamāk VARAM un Iekšlietu ministriju iestādes būs atbildīgas par vēlēšanu IT sistēmām, kamēr CVK atliks tik instrukcijas rakstīt un procesu uzraudzīt.

CVK paliks tāda kā ’’kāzu ģenerāļa’’ funkcija, jo vēlētāju balsis tiks  uzskaitītas un sagrupētas IT sistēmās, par ko CVK nebūs itin nekāda daļa.

Saistībā ar visu šo ir uzkrītoši, ka  ’’Jaunā vienotība’’  cenšas pārņemt  VARAM  savās rokās vēl papildus tam, ka tai ir premjers un Tieslietu ministrija. Teikšu, kā ir: ja it visur neparādītos  ’’Jaunās vienotības’’ ēna, tad aizdomas būtu galīgi nevietā. Nu padomājiet paši –

Arni Cimdaru, kurš ilgus gadus patiešām neitrāli un godīgi kalpoja CVK, aizslaucīja 13. Saeimā lielā mērā ar ’’Jaunās Vienotības’’ atbalstu.

Septiņas reizes pārvelētajam CVK priekšsēdētājam A.Cimdaram (vēlāk arī viņa pēctecei Kristīnei Bērziņai) bija lielas problēmas ar finanšu nodrošinājumu, kas nespēja iežēlināt Jāņa Reira (’’Jaunā vienotība’’) cieto sirdi. Jāsaka, ka tieši finansējuma trūkuma dēļ CVK bija nonākusi lielā atkarībā no privātās kompānijas ’’SOAAR’’. Tieši peripetijas ar CVK finansējumu radīja problēmas ar iepirkumiem, kuru dēļ CVK kā nogatavojies auglis burtiski iekrita Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB)  apkampienos.

To, kādas problēmas ir CVK un ka tās var beigties nelāgi, bija jau krietnu laiku pirms ’’X stundas’’ zināms Krišānim Kariņam un Evikai Siliņai. 

Par CVK problemātiku runājot, nevar nepieminēt arī par Valsts kontroles ietekmi  uz ’’X stundu’’. Runa ir par ieteikumiem attiecībā uz IT vēlēšanu sistēmām, kas kopsakarā ar Finanšu ministrijas atturību atbalsta sniegšanā CVK spieda pieņemt lēmumus, kas tuvināja ’’X stundai’’.

Kāds Valsts kontrolei būtu sakars ar ’’Jauno vienotību’’? Domāju, ka iestādei pašai nekāds, taču tās pašreizējais vadītājs Rolands Irklis  bija ’’Vienotības’’ biedrs, kurš vēl 10. Saeimā startēja no šīs partijas saraksta. Ievēlot  viņu par Valsts kontrolieri, ’’Vienotības’’ deputāti uz pārmetumiem par Irkļa partejiskumu kūtri atgaiņājās, sakot, ka Rolands partijas dzīvē neesot piedalījies jau kādus desmit gadus’’. Viņa partejiskā interese par vēlēšanu procesu ir nenoliedzama. Nepārspīlējot, viņš bija un ir viens no Latvijas kompetentiem vēlēšanu ekspertiem. Savulaik bijis Vēlēšanu reformas biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks, pārstāvējis Saeimas deputātus Satversmes tiesā par tautas nobalsošanas jautājumiem . Irklis ir lietpratējs, nevis teorētiķis, jo vadījis vēlēšanu kampaņas. Viņš saprot arī vēlēšanu procesu un zina, kā panākt savai partijai vairāk vietu Saeimas vēlēšanās. Ņemot vērā tieši partejisko faktoru, kas vieno Rolandu Irkli un Jāni Reiru (agrāk), bet Arvilu Ašeradenu tagad, kaut kā neizskatās, ka Valsts kontroles darbības ir nesaskaņotas ar Finanšu ministrijas rīcību. 

Visu šo saliekot kopā, nepamet sajūta, ka ’’Jaunai vienotībai’’ ir pārlieku saasināta uzmanība uz vēlēšanu jautājumiem, un ’’riņķa dancis’’ ap CVK padotību un IT sistēmām nešķiet nejaušība.

To arī apstiprina apstāklis, ka ar naudu CVK arī vairs nav problēmas, jo, cik saprotu, ’’veco vēlēšanu sistēmu’’ vietā tiks par krietnu naudu būvētas pilnīgi jaunas sistēmas. Visticamāk, ka to, kas un par cik šīs sistēmas tiks būvētas, sabiedrība neuzzinās un ne jau tāpēc, lai sabiedrībā nepastiprinātos aizdomas par ’’savējo būšanu’’ vēlēšanu sakarā, bet gluži vienkārši tāpēc, ka runa taču ir par kritisko infrastruktūru, kas ir slepena informācija. No CVK tikai tās vadītājai Kristīnei Saulītei, šķiet, ir pielaide, bet viņa, kā pati apgalvo, ir ’’politiski neitrāla’’ un ar ’’Jauno vienotību’’ saistīta nav. Ak, jā, zināma saikne ar ’’Jauno Vienotību’’ gan ir samanāma, jo tieši ’’Jaunās Vienotības’’ frakcijas vadītājs Ainārs Latkovskis publiski nosauca Saulītes kā potenciālas CVK priekšsēdētāja kandidātes vārdu. Tas bija mēnesi pirms viņas ievēlēšanas amatā. Un atceroties pārmetumus, kas Saeimas sēdē izskanēja par viņas darbībām 14. Saeimas vēlēšanu laikā, es neņemtos apgalvot, ka viņa ir  nepolitisks profesionālis.

Kristīne Saulīte paklusi gatavo normatīvu ’’sviru’’, lai mazinātu CVK locekļu neatkarību

Ilggadējais CVK vadītājs Arnis Cimdars mēdza teikt, ka ’’vēlēšanu organizēšana ir pragmatisks darbs’’. Šobrīd CVK ir politizēta vairāk nekā jebkad tās vēsturē, un ar tās darbu apmierināta var būt  ’’Jaunā vienotība’’, kas kuplā skaitā ir pārstāvēta Saeimā.

Šīs partijas rokās ir nonākusi Saeima, valdība, Rīgas Dome un pat Valsts prezidents.

Partijai ir tik labi, kā vēl nekad! Vienīgais, kas tai traucē, ir ’’pārējie’’ jeb citādi domājošie, kuri ir jāsēdina vietā. Tieši šādi es uztveru Saulītes pilnīgi negaidīto piedāvājumu, kas izskanēja CVK 17. augusta sēdē, pieņemt CVK Ētikas kodeksu. 

Ētikas kodeksā politiski izvirzītie Komisijas locekļi tiek pielīdzināti CVK sekretariātam jeb CVK priekšsēdētājai pakļautiem darbiniekiem. Pirmajā projekta variantā, kurš pēc manas kritikas netika pieņemts, bija iekļauta virkne normu, ko var izmantot pret ’’citādi domājošiem’’ Saeimas opozīcijas frakciju izvirzītiem Komisijas locekļiem.

Pacitēšu tikai nelielu daļu: ’’nodarbinātais amata pienākumus pilda atbildīgi un rūpīgi, apzinoties, ka ar savu darbību ietekmē kopīgo CVK darba rezultātu […] nodarbinātais izturas vienlīdzīgi pret ikvienu, neizrādot nevienam īpašu labvēlību un nepieļaujot nekādas privilēģijas un izņēmumus, ja tie nav paredzēti normatīvajos aktos […] nodarbinātais godprātīgi pilda savus amata pienākumus un neizmanto amata vai CVK stāvokļa priekšrocības personīgā labuma iegūšanai sev vai citai personai […] nodarbinātais savu profesionālo darbību veic un lēmumus pieņem atbilstoši savai kompetencei un neatkarīgi no savas piederības pie politiskajām partijām, sabiedriskajām kustībām vai organizācijām un simpātijām pret tām, kā arī no personiska rakstura materiāliem vai nemateriāliem apstākļiem, tā veicinot objektīva un pozitīva sabiedrības viedokļa un attieksmes veidošanos pret CVK darbību […] nodarbinātais neizpauž profesionālās darbības rezultātā saņemto informāciju arī pēc valsts civildienesta vai darba tiesisko attiecību izbeigšanas […] nodarbinātais neizmanto savtīgos nolūkos koleģiālās padotā un vadītāja attiecības, kolēģu nekompetenci, kļūdas vai pieredzes trūkumu, spēj atzīt un prot labot savas kļūdas un nepareizu rīcību.’’ Raksts sanācis tāpat visai pagarš, un es visu nepārstāstīšu, bet kā mēģinājumu apklusināt opozīcijas centienus paust kritiku Facebook un platformā ’’X’’, bija punkts Ētikas kodeksā, kas paredz noteikt, ka ’’paužot viedokli, arī sociālajos tīklos, nodarbinātais sniedz pārbaudītu informāciju un izsakās cieņpilni, nemazinot uzticēšanos valsts pārvaldei un tās reputācijai’’.

Kā paši saprotat, no frakcionālisma šeit pāri nepaliek pilnīgi nekas, un partiju deleģētie Komisijas locekļi kļūst par ’’nodarbinātajiem’’, kuriem var nākties atbildēt par negodprātīgu (no vairākuma viedokļa!) rīcību vai informācijas izpaušanu sabiedrībai vai savai frakcijai. Jā, attiecībā par Ētikas komisijas izveidošanu Saulīte un viņas darbinieki neko paskaidrot nevarēja. Taču no projekta bija skaidrs, ka šādā Ētikas komisijā var tikt iekļauts arī kāds tieši Saulītei pakļauts sekretariāta darbinieks.

Jaunais projekts, kas man tika atsūtīts pirms pāris dienām un tiks skatīts CVK 31. augusta sēdē, ir krietni īsāks, taču tikpat tendenciozs. Nodarbināto vietā ir CVK sastāvs un sociālie tīkli ir nozuduši no piedāvājuma, tomēr galvenie instrumenti kā apklusināt CVK locekļus ir palikuši: ’’CVK sastāvs […] balstās uz godīgu interpretāciju un argumentāciju. […]  nepieļauj uzvedību, kas var radīt aizdomas par negodprātīgu rīcību vai ietekmējamu stāvokli pret kolēģiem un citām personām […] ārpus amata pienākumu pildīšanas darba laika un ārpus CVK telpām […] izvēlas tādu uzvedības stilu, lai neradītu šaubas par objektīvu un godprātīgu profesionālo pienākumu veikšanu, apzinoties, ka ikviena rīcība veido gan CVK, gan valsts pārvaldes tēlu kopumā. […] nepieļauj personisko un valsts interešu konfliktu un izvairās no situācijām, kas sabiedrībā var radīt aizdomas par šāda konflikta pastāvēšanu […] 

Un pats galvenais, ja tiek pieņemts Ētikas kodekss, Komisijas locekļiem turpmāk būs pienākums ziņot Saulītei vai kompetentai iestādei (?) par prettiesisku rīcību. Šādi Saulīte, šķiet, cer panākt, ka CVK sekretariāta darbinieki un arī paši CVK locekļi ir spiesti viens otru novērot un ziņot Saulītei par pārkāpumiem. Turklāt, neziņojot viņi paši kļūst par Ētikas kodeksa pārkāpējiem un var tikt sodīti.

Ētikas kodeksā, kas tiek piedāvāts apstiprināt Komisijas locekļiem, šonedēļ arī ir mēģinājums brutāli ’’nocirst’’ saikni ar partiju, kas deleģējusi Komisijas locekli darbam CVK. Šoreiz attiecīgu kodeksa punktu nocitēšu pilnībā: ’’CVK sastāvam ir pienākums informēt CVK priekšsēdētāju par notikušajām vai paredzētajām sarunām/konsultācijām ar lobētāju, ja tādas ir bijušas saistībā ar tādu jautājumu, par ko kāds no CVK sastāva ir atbildīgs, sagatavot vai pieņemt lēmumu. Ja lēmuma izstrādē vai pieņemšanā ir ņemts vērā lobētāja priekšlikums, to norāda ar šo lēmumu saistītajā dokumentā (piemēram, anotācijā, izziņā, pavadvēstulē) un, ja iespējams, nodrošina tā publisku pieejamību.”

Attiecībā par Ētikas komisiju, kas vērtēs ’’pārkāpēju – Komisijas locekli’’, tiek piedāvāts, ka tiek apstiprināta pagaidu Ētikas komisija, kas izveidota no CVK komisijas locekļiem, kuri nav bijuši iesaistīti pārkāpumā. Tas nozīmē to, ka, piemēram, četri Komisijas (mazākums) locekļi grib sasaukt ārkārtas sanāksmi un vairākums uzskata, ka tas ir saistīts ar lobiju vai/un politisko darbību vai nebalstās, teiksim, uz ’’godīgu interpretāciju un argumentāciju’’, kā arī ‘’’rada šaubas par objektīvu un godprātīgu profesionālo pienākumu veikšanu’’, tad sanāk atlikusī CVK Komisijas daļa piecu locekļu sastāvā, un viss – ētikas pārkāpums uz delnas! Taču, ja vēl šāds ārkārtas sēdes aicinājums un motivācija parādās Facebook, tad viss skaidrs – ’’tiek grauts valsts pārvaldes tēls kopumā’’. 

Es saprotu, ka ’’gaišo spēku’’ Saulīte man tūlīt pārmetīs, ka turos pretī viņas labu nodomu vadītām pārmaiņām, taču, manuprāt,

Ētikas kodekss, kas liek partiju pārstāvjiem spiegot vienam otru, lai ziņotu Saulītei par pārkāpumu, ir absurds mēģinājums apkarot opozīciju un norāda uz esošās CVK vadības politisko angažētību un neprofesionālismu.

Dažādu politisku spēku pārstāvniecība CVK, tā vietā, lai ’’skatītos viens otram uz rokām’’,  kas nodrošina politiski neitrālus lēmumus, kas ir CVK pastāvēšanas pamatā, būs sasaistīti savā rīcībā.

Un nobeigumā  – ziniet, ’’Jaunā vienotība’’, varbūt pietiks? Nu apstājieties taču – CVK lieciet mierā! Šīs iestādes neatkarība un politiskā neitralitāte, kas ir uzticēta novērotājiem no Saeimas opozīcijas frakcijām, ir robeža, kuru pārkāpt nevajadzētu. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!