Kāpēc latviešiem neko nevajadzētu svinēt vai pieminēt 16. martā

Jurģis Liepnieks

1944.gada martā Padomju Savienības teritorijā netālu no Pleskavas fašistiskā trešā reiha armija visiem spēkiem centās noturēt savas agrāk okupētās Krievijas teritorijas. 16. martā fašistiem izdevās gūt, kā tobrīd likās, svarīgu uzvaru. Proti, sīvās cīņās atkarot no Padomju Armijas spēkiem taktiski nozīmīgu virsotni pie Veļikajas upes. Šī fašistu uzvara tika panākta, pateicoties divām Latvijas leģiona divīzijām. Tieši šī konkrētā, sekmīgā latviešu divīziju darbošanās Hitlera labā okupētās Padomju Savienības teritorijā ir izvēlēta par dienu, kurā rīkot gājienu uz Brīvības pieminekli un saukt to par “tautas pretošanās simbolu”.

Kādreiz skaidrojot, kāpēc vispār šajā datumā ir kaut kas jāsvin vai jāpiemin, Nacionālās apvienības politiķi bieži vien izvēlējās taktiku teikt, ka viņi neko nesvin, bet gan tikai piemin leģionāru traģisko likteni, kas pret savu gribu tika iesaukti svešā armijā.

Pret to, skaidrs, ka nebūtu nekas iebilstams. Vienīgi tad nav saprotams, kādā šizofrēniķa apziņā ir radusies ideja pieminēt kareivju traģisko likteni dienā, kas sakrīt ar svarīgu uzvaru, ko šie nelaimīgi iesauktie ir guvuši. Traģisko likteni taču labāk būtu bijis svinēt, piemēram, dienā, kad leģions tika likvidēts. Vai otrādāk – pieminēt dienā, kad tas tika izveidots un šis traģiskais liktenis izlemts. Taču kādā sakarā kauju uzvaras dienā? Izskaidrojums ir vienkāršs – traģiskais leģionāru liktenis ir tikai aizbildinājums.

Šogad maskas ir kritušas, un Nacionālās apvienības līderi vairs neslēpjas un neizlokās. Šogad tiek skaidri teikts, ka runa ir par “Latvijas tautas varoņiem” (Baiba Broka) un, ka šī 16. marta fašistiskās Vācijas uzvara pār PSRS armiju ir Latviešu tautas pretestības diena.

Par kādu pretestību un kam, NA propagandas materiālos tiek pateikts pilnīgi skaidri – viņi pretojās uzbrūkošajai PSRS armijai, saka Edvīns Šņore.

Jā, viņam tiktāl ir pilnīga taisnība. PSRS kopā ar sabiedrotajiem ASV un Lielbritāniju tiešām uzbruka nacistiem un rezultātā arī sagrāva trešo reihu. Gan visa Eiropa, gan Amerika un, protams, Krievija katru gadu plaši svin šīs uzvaras pār fašismu gadadienu. Bet Nacionālā apvienība, lūk, svin pretošanos šai uzvarai. Atraduši dienu, kad pretošanās fašisma sagrāvei nesa augļus, un tieši to tad arī pasludina par svinamu – ar valsts simboliem, dievkalpojumiem, karogu alejām, ziediem un vainagiem atzīmējamu dienu.

Nacionālās apvienības propagandas video šeit: https://www.facebook.com/RDzintars/videos/1918315895115675/?pnref=story

Nacionālās apvienības propagandas materiālā leģionāri vairs nav nekādi pret savu gribu svešā armijā iesaukti upuri, bet gan varoņi un, Edvīna Šnores prāt, pat īsti supervaroņi, kuriem kā jau supervaroņiem piemita paranormālas spējas. Šajā gadījumā spēja paredzēt Eiropas nākotni pēc kara beigām. Šnore pilnīgā nopietnībā apgalvo, ka leģionāri karoja tāpēc, lai vairāk latviešu paspētu doties bēgļu gaitās un lai vairāk latviešu tādējādi paglābtu sevi no dzīvošanas Padomju Savienībā. Tātad saskaņā ar Šnores teoriju latviešu leģionāri vēl pirms Maltas, Jaltas un Potsdamas jau zināja, kā izskatīsies pēckara Eiropa. Un tāpēc varonīgi karoja fašistu pusē, lai attālinātu fašisma sagrāvi, jo tas esot bijis Latvijas iedzīvotāju interesēs. Skaidri tiek pateikts, ka Latvijai būtu bijis labāk, ja fašisms netiktu sagrauts, jo tas pasargātu Latviju no atkārtotas PSRS okupācijas. Un rezultātā loģiski visi, kas atbalstīja fašistus, rīkojās Latvijas interesēs, un ir… ne vairāk, ne mazāk – Latvijas tautas varoņi. To saka nevis kaut kādi margināli ārpus parlamenta ekstrēmisti – nē, valdību veidojošas partijas vadība.

16.marts

Attēlā: Jevgēnijs Osipovs un Raivis Dzintars

Un tad mēs brīnāmies, ka Latvijai pārmet nacisma atdzimšanu? Ja jau divas SS divīzijas bija latviešu tautas varoņi, tad jādomā, ka šo divīziju augstākie komandieri arī. Un ģenerāļi, protams, un galu galā arī pats Hilters, kura uzdevumā šīs divīzijas darbojās. Hitlers taču pretojās kā traks uzbrūkošajai PSRS armijai un visām tām briesmām, uz kurām norāda Šņore, un bija šīs pretestības vadītājs. Tad jau tieši viņš ir pelnījis vislielāko godināšanu? Kā var novilkt robežu starp SS divīziju komandieri latvieti un tiem, kuru pavēles viņš izpilda?

Raivja Dzintara uzrunā jaušama arī atklāta un neslēpta neizpratne, ar kādām tiesībām kāds varētu norādīt “savas zemes saimniekiem”, ka tieši Hitlera uzvaru svinēšana nav īpaši laba ideja.

Pirms paust iemeslus, kāpēc tā nav laba ideja, tāpat kā fašisms, antisemītisms, homofobija, pedofilija un virkne citu lietu, atgādināšu tikai, ka 2000. gadā Latvijas parlaments svītroja 16. martu no oficiālo piemiņas dienu saraksta. Jo pretējā gadījumā nekāda tālāka tuvināšanās Eiropas Savienībai un NATO nebūtu bijusi iespējama.

Arguments, kāpēc ar amatpersonu klātbūtni 16.martā nevajadzētu neko svinēt vai pieminēt nedz pie Brīvības pieminekļa, nedz Lestenē, nedz kur citur, ir vienkāršs.

Šī diena ir fašistiskās Trešā reiha armijas konkrētas uzvaras gadadiena. To svinēt ir amorāli, un neko tādu neatļaujas neviens nekur pasaulē, jo nav iespējams nodalīt Hitlera panākumus kaujas laukā no Hitlera “panākumiem”, piemēram, ebreju iznīcināšanā. Vieni “panākumi” nepastāv bez otriem. Tas, ka konkrētie leģionāri savā vairumā nebija antisemīti un nepiedalījās ebreju šaušanās, nozīmē tikai to, ka viņi nav kara noziedznieki, nevis to, ka Hitlera uzvaru kaldināšana būtu kaut kas, ar ko pēkšņi vajadzētu lepoties.

Leģionāru liktenis arī nevar būt aizbildinājums. Leģionāru liktenis ir tikpat traģisks kā, piemēram, PSRS armijas sastāvā Afganistānā karojošo latviešu liktenis. Viņi arī tika iesaukti pret savu gribu, svešā armijā, daudzi gāja bojā, daudzi tika ievainoti, daudzu likteņi salauzti. Viņu grūto likteni neviens reizi gadā diemžēl nepiemin. Nacionālās apvienības deputāti nesaka kvēlas runas, neuzņem propagandas video un nebrauc uz kapiem. Kāpēc? Kāda atšķirība starp šīm grupām? Tikai viena – vieni karoja zem dažiem tik simpātiskajiem kāškrustiem.

Ja nebūtu šīs, pat vairs īpaši neslēptās, NA koķetēšanas ar simpātijām pret fašistiem (pievērsiet uzmanību foniem, kas izmantoti NA propagandas video), vienīgais valstiski pareizais veids, jādomā, būtu aicināt pieminēt visus visās armijās un karos kritušos un karojušos kareivjus kādā vienā dienā. Vislabāk 11.novembrī, kā to rosināja bijuši prezidente Vaira Vīķe Freiberga.

Arī ar leģionāriem te nevajadzētu būt problēmai īpaši tad, ja kāds tic Nacionālās apvienības arī šajā video izplatītajam izgudrojumam, ka leģionāri cīnījās “par Latviju”. Tas ir kā? Vai Nacionālās apvienības pseidovēsturniekiem ir zināms kāds Hitlera plāns, kas Trešā reiha uzvaras gadījumā paredzēja neatkarīgu Latviju? Nē, protams.  Visticamāk, NA paskaidrojums atkal būs atsauce uz supervaroņu un viņu pašu paranormālajām spējām zināt to, ko neviens cits nezina. Bet ko nu par tādiem niekiem, kā fakti. NA stāstā tie nav svarīgi.

Lai vai kā, mēs, par laimi, dzīvojam pietiekami brīvā valstī. Un katrs, protams, var svinēt un pieminēt, ko vien vēlas, kādā vien datumā vēlas. Es to atbalstu un nevēlos nevienu privātpersonu mācīt vai aizrādīt, kur nu vēl uzspiest kādu savu redzējumu par vēsturi vai politiku.

Taču man ir tiesības prasīt no valsts amatpersonām, lai tās neapkauno manu valsti. Lai tās nedara savu septiņprocentīgo sīkpartiju dēļ neko tādu, kas apkauno Latviju Eiropā un citur pasaulē un nemēģina sagrozīt vēsturi tā, ka rodas iespaids, it kā Latvieši Otrā pasaules kara laikā būtu bijuši Hitlera sabiedrotie un vēl aizvien svinīgi pieminētu uzvaras, kas kopā gūtas. Latvija nebija Hitlera sabiedrotā, un Hitlera pretošanās sakāvei nav latviešu tautas pretošanās nedz simbols, kā to apgalvo Raivis Dzintars, nedz kaut kas, kam latviešu tauta masveidā būtu palīdzējusi. Līdz ar to latviešu tautai nav pilnīgi nekā, ko svinēt vai pieminēt 16. martā.

Autors: Jurģis Liepnieks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

75 Komentāri on "Kāpēc latviešiem neko nevajadzētu svinēt vai pieminēt 16. martā"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Sipis
Sipis

Mute vaļā
Acis ciet
Pa dzīves ceļu
Liepnieks { muļķis] iet…

Bulis
Bulis

Paldies autoram par drosmi. Sen šis bija jàpasaka.

Ieva Zagante
Ieva Zagante
Beidzot viens prātīgs vārds pēc Veinbergas idejas, ka Vācijai jau sen bija laiks skaļi atvainoties par iesaukšanu (galu galā tas uzreiz pabojātu 16. marta balagānu pie Brīvības pieminekļa, jo kādi piespiedu kārtā iesauktie brīvības cīnītāji?). Datums tiešām ir reti nepiemērots. Bet arī 11. novembris piemin pavisam konkrētus notikumus, un, piemēram, labi, Kureliešus tur vēl piepītu klāt, pēc līdzības principa, bet LCP? Nē, labāk, pieminēt ar grāmatu palīdzību, un rakstīšanu vēlams uzticēt cilvēkam no malas. Normāla vēstures mācīšana skolā vispār būtu ideāls veids, taču, lai izravētu pārliecību, ka eksistē tāda pareizā un nepareizā vēsture, droši vien nāktos atrast kādu mozu un… lasīt vēl »
wpDiscuz