Arestovičs: Par Austrumeiropas politisko smaguma centru kļūs Ukraina ar tās tuvākajiem sabiedrotajiem

Ir skaidrs, ka Krievija zaudēs karu Ukrainā. Tas nozīmē, ka Austrumeiropas politiskās un militārās varas smaguma centrs pārvirzīsies uz Ukrainu, taču šī valsts šajā procesā nebūs viena. Tās tuvākie sabiedrotie būs valstis, kuras vēl pirms agresoru iebrukuma pirmās atsaucās Ukrainas palīdzības lūgumiem.  Šo Austrumeiropas valstu vidū ir arī Latvija.

Kāds varētu izskatīties jaunais drošības un sadarbības modelis Austrumeiropā pēc agresorvalsts Krievijas karaspēka pilnīgas sakāves un vai līdz ar šo karu Krievijas radītie draudi būs atrisināti arī Polijai un Baltijas valstīm, to intervijā portālam “Sargs.lv” stāsta Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs.

Oleksijs Arestovičs Rīgā ieradies, lai personīgi tiktos ar Latvijas uzņēmējiem un organizācijām, kas kopš kara sākuma intensīvi palīdzējušas Ukrainas civiliedzīvotājiem un aizstāvjiem. Lai gan tikšanās Aizsardzības ministrijā notika tikai ar salīdzinoši nelielu uzņēmēju un nevalstisko organizāciju pārstāvju skaitu, Ukrainas prezidenta padomnieks tikšanās laikā “paldies” sacīja visai Latvijas sabiedrībai, kura nebija vienaldzīga un palīdzēja Ukrainai visgrūtākajā brīdī.

Viņš uzsver – Latvijas valdība un sabiedrība bijusi starp tām, kuras Ukrainai iepretim savam iekšzemes kopproduktam un iedzīvotāju skaitam devušas ārkārtīgi daudz.

Vēl īsi pirms Krievijas iebrukuma Ukrainas aizstāvji saņēma Latvijas Aizsardzības ministrijas piegādātās “Stinger” pretgaisa aizsardzības raķetes, kas krievu okupantiem neļāva ieņemt Gostomeļas lidlauku. Taču ar to Aizsardzības resora palīdzība neaprobežojās –  ieroču, ekipējuma un citu kara materiālu piegādes turpinājās. Tās auga gan apmēros, gan ugunsjaudā. Vēl nesen “Sargs.lv” vēstīja, ka Latvija Ukrainai piegādājusi sešas pašgājējhaubices M109.

Ne mazāk svarīgs bijis sabiedrības un uzņēmēju atbalsts, kas dažādu iniciatīvu ietvaros Ukrainas atbalstam savācis vairāk nekā 12 miljonus eiro. Jau pavisam drīz Ukrainu sasniegs pēc skaita 682. Latvijas “Twitter konvoja” apvidus automašīna, savukārt Latvijas iedzīvotāji sākuši vākt naudu “Bayraktar TB2” kaujas dronam, lai to nodotu Ukrainas aizstāvjiem.

Taču svarīgs ir arī ikviens marles rullis, guļammaiss, sega vai siltāks apģērba gabals, šokolādes batoniņš vai konservu bundža. Arī šīs lietas ļāvušas glābt simtiem tūkstošu dzīvību – ne tikai karavīru, bet arī civiliedzīvotāju. Īpaši – bērnu dzīvības.

Tomēr vajadzību ir daudz. Lai gan Ukrainas bruņotie spēki pēdējo dienu laikā ar kaujām spējuši atbrīvot vairākas pilsētas valsts Austrumos un Dienvidos, jau tagad ir skaidrs, ka karš, visticamāk, ievilksies, tāpēc Ukrainas armijai un sabiedrībai jāgatavojas pēdējos gados smagākajai ziemai.

Karavīriem nepieciešamas siltās ziemas formas, ziemas smērvielas ieročiem, termokameras, nakts redzamības ierīces, droni un individuālās karavīra aptieciņas – ārkārtīgi daudz aptieciņu. Tikmēr civiliedzīvotājiem vajadzīgs viss, lai nenosaltu savās mājās, kuras izpostījuši krievu okupanti.

Kā tikšanās laikā ar Ukrainas atbalstītājiem saka prezidenta padomnieks, ikviena atbrīvotā pilsēta ir jauna Buča. Tie paši kara noziegumi, tas pats posts.

“Vienā no ciemiem viņi pat visus tualetes podus un izlietnes no mājām bija izrāvuši,” piebilda O. Arestovičs.

Lai ar kādiem pārbaudījumiem šobrīd saskartos Ukraina un tās iedzīvotāji, ir skaidrs, ka reiz karš ar Krieviju beigsies. Tālab “Sargs.lv” sarunā ar O. Arestoviču centās noskaidrot – kā lielākais militārais konflikts Eiropā kopš Otrā pasaules kara mainīs ne tikai Austrumeiropu, bet pasauli kopumā, vienlaikus ietekmējot arī Latvijas drošību.

Iedomāsimies situāciju, kad Ukraina ir uzvarējusi karā Krieviju. Vai, raugoties nākotnē uz Austrumeiropu un Ukrainu, varam runāt par jauna drošības un politiskā smaguma centra veidošanos?

Jā, šī situācija šādi veidojas. Ukraina šobrīd ir lielākais drošības donors Austrumeiropā, jo šobrīd lielākie militārie un politiskie draudi nāk tieši no Krievijas. Mēs šiem draudiem sekmīgi pretojamies ar ieročiem rokās. Šobrīd situācija attīstās tā, ka Krievija pārskatāmā periodā piedzīvos savu lielāko militāro sagrāvi Ukrainas teritorijā. Tas nebūs rīt. Šis situācijas atrisinājums var ievilkties līdz pat nākamā gada pavasarim vai vasarai, bet par to, ka Krievija tiks sagrauta, šķiet, neviens vairs nešaubās.

Par šādu scenāriju liecina mūsu sekmīgie uzbrukumi Harkivas un Hersonas virzienos un visai neveiklie krievu mēģinājumi atbildēt uz šo ofensīvu.

Krievijā līdz ar to gaidāma lielākā sociāli politiskā krīze, jo krievu tauta parasti “cariem” nepiedod zaudējumus karā. Es nezinu, kā attīstīsies situācija tālāk, bet pieļauju, ka reģionā iestāsies zināms varas vakuums, jo Krievija vienā brīdī beidzot izbeigs projicēt varu uz savām kaimiņvalstīm.

Tā valsts, kas šo varas vakuumu var aizpildīt, būs tā, kura būs uzvarējusi karā. Turklāt Ukraina ir vēsturiskas tiesības iegūt šādu nozīmi Austrumeiropā, īpaši bijušajā PSRS teritorijā.

Atcerēsimies, kur kļūdījās Rietumvalstis, sākotnēji novērtējot šī kara jēgu. Bija dažādi aprēķini – politiski, ekonomiski, bet [Krievijas diktators Vladimirs] Putins to balstīja vēsturē un mitoloģijā. Šīs divas pieejas vienkārši nav savienojamas. No politiskā un ekonomiskā viedokļa karš ir pilnīgs neprāts, bet mēs redzam, ka tas aizvien notiek. Krievija kara ieganstā vispār neietvēra ne politiskos, ne ekonomiskos apsvērumus. Ja atceramies slaveno Putina runu pirms iebrukuma 23. februārī, viņš praktiski nerunāja neko par ekonomiku vai politiku, bet tikai vēsturi. Kijiva ir vēsturiskā Krievzemes galvaspilsēta, kas atrodas ārpus pašas Krievijas robežām. Tieši tāpēc krievi to tik ļoti alkst iegūt, jo tā ir Kijiva – visu Krievzemes pilsētu māte.

Tagad paskatīsimies uz Austrumeiropu. Kas pēc Krievijas zaudējuma var ieņemt varas centra vietu? Moldova, Baltkrievija? Ir acīmredzams, ka tā būs Ukraina. Tas attiecas arī uz sadarbības stiprināšanu ar sabiedrotajiem– Baltijas valstīm un Poliju, kas ir mūsu ciešākie sabiedrotie. Te nu atkal ir vēsturiskais pamats šādam ciešam sadarbības modelim Ržečpostpoļita [Lietuvas – Polijas savienība], kuras robežas stiepās no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai. Šādu valstu savienība būtu ļoti izdevīga konfigurācija, jo tā faktiski nosedz visus tranzīta ceļus, kas ved no un uz Krieviju. Šādu savienību vienlaikus respektētu ne tikai Austrumos, bet arī Rietumos.

Tas viss noved pie tā, ka mūsu acu priekšā rodas jauna ģeopolitiskā realitāte. Tā pietuvojas ar katru atbrīvoto pilsētu un ciemu Arī es to redzu pēc tiem formālajiem un neformālajiem kontaktiem, ar kuriem man kā prezidenta ofisa padomniekam nākas strādāt. Šo kontaktu intensitāte pieaug ar katru dienu. Daudzu valstu pārstāvji mums atklāti saka – jūs esat mūsu drošības donors. Ko jūs ar šo statusu grasāties darīt tālāk? Jāteic, ka mēs šo lomu uzņemamies visos aspektos, tādējādi tas radīs tektoniskas izmaiņas Austrumeiropā.

Vienlaikuis šīs tektoniskās pārmaiņas mums uzliek par pienākumu savā veidā administrēt situāciju pašā Krievijas iekšienē pēc tam, kad tā piedzīvos militāru zaudējumu un Putina režīma krišanu ar pēcāk gaidāmo haosu, kā arī līdzīgu situāciju Baltkrievijā pēc Lukašenko režīma krišanas. Tas būs ārkārtīgi smags darbs, un šo darbu mums nāksies darīt visiem kopā – Ukrainai, Baltijas valstīm un Polijai.

Vai šajā pārformatēšanā ir arī ekonomikas elements?  

Viennozīmīgi.

Kritiķi var šobrīd sacīt, ka Ukraina ir drupās? Kāda tur ekonomika?

Nevar teikt, ka visa Ukraina ir drupās. Mums pat vēl aizvien darbojas mūsu Aizsardzības nozares ražošanas uzņēmumi.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka Ukrainā būs vērienīga atjaunošanas programma. Turklāt pasaulē ir milzum daudz naudas, kuru cilvēki labprāt vēlas investēt attīstībā.

Mūsu galvenais uzdevums ir uzvarēt karā. Otrs, ne mazāk svarīgs un pat smagāks uzdevums būs pārvērst šo uzvaru ekonomiskos ieguvumos. Karš pat dod šādu iespēju, jo tā ir augsti tehnoloģiska iepriekš pastāvējušās ekonomikas sistēmas demontāža, kas mums ļauj daudz straujāk ielēkt nākamās ekonomiskās attīstības stadijā, proti, ražot vēl sarežģītākus produktus ar vēl lielāku pievienoto vērtību. Katrā ziņā darbs šajā brīdī notiek. Par to jau runā biznesa aprindas un ir pamats domāt, ka mēs ātri ielēksim sestajā tautsaimniecības attīstības fāzē. Ja mēs ietu mierīgo ceļu, tas aizņemtu neskaitāmus gadus, turklāt nebūtu skaidrs – vai mēs sasniegtu mērķi, vai nē. Tāpēc arī šajā ziņā es esmu optimists, ar nosacījumu, ka mēs pratīsim sekmīgi izmantot atjaunošanai paredzētos līdzekļus.

Vienlaikus karš ir parādījis vēl vienu aspektu – nauda bez reālas varas ir bezspēcīga. Drošība ir spēcīgākā kārts visā kāršu kavā. Tāpēc no sākuma mēs sakārtosim drošību, bet pēc tam ekonomiku. Nauda nekad nenāks vai nenogulsies tur, kur ir būtiskas drošības problēmas. Kas attiecas par ieguldījumiem drošībā, tad mēs esam lielākā armija, kura šobrīd grauj kopā ilgtermiņa Eiropas un visas pārējās pasaules drošības problēmu – Krieviju.

Skaidrs, ka uzvarētājs pēc kara iegūst visu. Nedomāju, ka ekonomiskie ieguvumi ir daudz mazsvarīgāki par militārajiem, bet tie tāpat ir balstīti uz militārajiem pamatiem. Ja mēs šīs iespējas prātīgi izmantosim, tostarp sadarbojoties arī ar Latviju, tad, manuprāt, mums būs lieliskas iespējas.

Tātad jūs redzat iespēju, ka pēc kara, ieplūstot naudai Ukrainā, tā savos ekonomikas attīstības tempos varētu apdzīt pat Vāciju un Franciju?

Ātri tas nenotiks, tomēr mums ir aprēķini, kas liecina, ka tuvāko 10 līdz 15 gadu laikā Ukrainas Iekšzemes kopprodukts varētu sasniegt jau pusotru triljonu ASV dolāru. Tie ir ļoti pamatoti ekonomistu aprēķināti skaitļi, turklāt – pēc ļoti piesardzīgiem un konservatīviem attīstības scenārijiem. Polijas IKP šobrīd ir 800 miljardi eiro. Viss ir atkarīgs no mūsu pašu vēlmes strādāt un attīstīties. Turklāt par vēlmi attīstīties nav jautājumu, jo tas mums ir nepieciešams, lai izdzīvotu un izvairītos no atkārtota iebrukuma.

Putins nenomierināsies. Pat gadījumā, ja pēc viņa varu sagrābs kāda no Kremļa fašistiskajām kliķēm, tas radīs bīstamību. Tālab mums, pirmkārt, jāiegulda aizsardzībā. Tas, savukārt, dod priekšnosacījumus jaudīgai ekonomikai.

Kas notiks ar Krieviju pēc tam, kad tā zaudēs?  

To sagaida sociāli politiska krīze, kas pāraugs ekonomiskajā krīzē. Tur ir divi varianti.

Pirmais – Krievija liberalizēsies. Lai ko nerunātu, Kremlī liberāļu ietekme ir pietiekoši spēcīga ietekme arī uz Putinu.

Tas ļauj cerēt, ka viņi pārņems vismaz daļu varas un pēcāk arī visu varu. Paskatīsimies. Tiesa, kā mums, tā arī jums ir pieredze ar Krieviju, kas bija liberāla impērija. Redzēs, vai tā nebūs sliktāka par autoritāru impēriju. Paskatīsimies, vai šī valsts būs spējīga atteikties no impēriskajām ambīcijām. Šobrīd tas ir liels jautājums. Ja jā, tad, mēs iegūsim normālu liberālu valsti, kas vairs nebūs bīstama un ar laiku tā varēs integrēties atpakaļ Rietumu struktūrās, un, iespējams, pat kļūt par sabiedroto.

Ja Krievija paliks impēriska valsts, kas parasti ātri pārtop par autoritāru, kā tas notika Jeļcina laikā, kad aizsākās pirmie konfliktus Krimā un Krievija īstenoja Baltijas valstu izolāciju, tad neatliks neviens cits variants, kā dezintegrēt pašu Krieviju.

Mēs pagaidām esam aizstājuši Krievijas sabrukumu ar tās demilitarizāciju, ar kuru sekmīgi tiekam galā, tostarp ar jūsu palīdzību. Taču vajadzīga ir arī Krievijas kodolatbruņošana. Krievijai vajag atņemt kodolieručus. Tos ir grūti uzturēt, jo tie prasa lielus līdzekļus. Ja Krievijā sāksies tāda līmeņa sabrukums, kad cilvēkiem garās rindās vienkārši būs jādala saldētas vistu kājas, tad apmaiņas process kļūs vienkāršs – jūs mums atdodat kodolieročus, bet mēs jums garantēsim ekonomisko palīdzību. Šāda pieredze ir – 1991. gadā šādā veidā tika atbruņota gan Kazahstāna, gan Ukraina.

Kamēr vien Krievija atrodas zem kodollietussarga, tajā valda mūžīgā nesodāmības sajūta. Šo sajūtu Krievijai vajag atņemt. Par šo jautājumu runājam ne tikai mēs, bet nu jau arī ietekmīgi Rietumvalstu politiķi. Tas ir vajadzīgs solis visas cilvēces attīstībai, jo Putina Krievija ir kā katordznieka svara bumba pie brīvās pasaules cilvēku kājām. Krievija neļauj normāli attīstīties! Mēs tagad varētu lidot uz Marsu, domātu, kā pagarināt cilvēka dzīves ciklu vai pārietu uz jaunu ekonomisko iekārtu. Tā vietā mums jāiegulda nauda ieročos.

Vai Krievijas kodolatbruņošanās varētu būt viens no miera sarunu punktiem ar Ukrainu?

Neapšaubāmi! Tomēr viņiem sākotnēji jāpiedzīvo redzams militārs zaudējums. Šobrīd viss par to liecina.

Es jau to pašā sākumā to teicu, vēršoties pie viņiem – puiši, jūs dižojieties, bet jūs gaida tīrs militārs zaudējums. Turklāt tas nebūs ne pēc punktiem, ne pēc dažādiem jēdzieniem vai formulējumiem, bet gan tāds zaudējums, par kuru pat skolniekiem vairs nebūs lieku jautājumu.

Nepieciešama ne tikai Rietumu, bet visas pasaules kolektīvā griba. Krievija jāpiespiež atteikties no tiem atbalsta mehānismiem, kas tai ļāva īstenot līdzšinējo politiku. Krievija nedrīkst izmantot spēku pret kaimiņiem, nedrīkst būt ANO pastāvīgā dalībvalsts tad, kad no vienas puses tā pārkāpj ANO statūtus, bet pēcāk uzliek veto lēmumam par sankciju piemērošanu Krievijai. Tā nav normāla situācija. Šim karam beidzot ir jāizbeidz Pocdamas-Jaltas drošības sistēmu, kas Eiropā ir izveidota pēc Otrā pasaules kara un kuru Krievija nelikumīgi ekspluatē.

Krievija vēlas, lai mēs baidāmies no ziemas, apgalvojot, ka viss būs slikti, cenas degvielai un pārtikai augs un mēs bez “māmiņas” Krievijas visi nomirsim. Baltijas valstīs un Polijā mēs esam gatavi maksāt ar naudu, ja varam neizniekot cilvēku dzīvības. Tomēr citviet mēs jau redzam protestus un aicinājumus atjaunot sakarus ar Krieviju. Neapmierinātība briest Vācijā un Francijā. Arī Čehijā bija protesti. Ko varam darīt, lai nemazinātu uzmanību Ukrainas atbalstam.

Es neteiktu, ka Čehija būtu mainījusi savu nostāju. Mēs aizvien baudām Čehijas valdības un tautas vislielāko labvēlību. Pat Milošs Zemans, kurš tika uzskatīts par prokrievisku prezidentu, savā nostājā bijis ļoti stingrs. Arī Vācijā socioloģiskie pētījumi liecina par augstu atbalstu Ukrainai. Tas, ko jūs minējāt, ir ilūzija, ko Krievija cenšas veidot krievu valodā runājošajā informācijas telpā. Arī Francija mūs turpina atbalstīt. Tā mums jau ir nodevusi trešdaļu savu haubiču “CESAR”, kuras mēs sekmīgi izmantojam.

Cita lieta, ka Francijai ir sava ģeopolitikas skola, savas domas par drošības telpu no Urālu kalniem līdz Lisabonai. Allaž būs cilvēki, kas to vēlēsies izspēlēt, taču es neticu, ka pat vecās Eiropas valstu pilsoņu vairākums šajā gadījumā vēlētos nodot eiropeiskās vērtības.

Zīmīgi, ka eiropiešu gatavībai nodot eiropeiskās vērtības visvairāk tic tieši Krievijā. Tās iedzīvotāji tic mākslīgiem mītiem, bet netic kopīgām vērtībām! Viņi aizvien uzskata, ka Eiropā valda pragmatisks aprēķins, kas Krievijas elitei, gluži kā Ļeņinam, ļaus nopirkt no kapitālistiem virvi, lai viņus tajā pakārtu. Tomēr šis karš ir pierādījis, ka šāds krievu uzskats nestrādā. Pat Vācija, kuras enerģētika ir pilnībā atkarīga no Krievijas, ir nolēmusi nomest Krievijas važas.

Jā, šī ziema varētu būt grūta. Es gan tam īsti neticu, jo gāzes krātuvju piepildījums ir ap 90%, turklāt iesūknēšana turpinās, bet sals nav sācies. Cenu kāpums gan ir gaidāms, bet tā ir mazākā traģēdija. Katram Eiropas iedzīvotājam ir jāskaidro – mūs gaida viena grūta ziema, bet pēc tās mēs būsim pilnībā atbrīvojušies no Krievijas ietekmes. Brīvība ir eiropeiskā vērtība. Vai tiešām jūs gribat būt ekonomiski atkarīgi no šiem Bučas cilvēkēdājiem? Viņi zog jūsu un jūsu bērnu nākotni, lai to izmantotu savā labā.

Lielbritānijas jaunā premjerministre Liza Trasa savā runā aprīlī izteica ļoti svarīgu atziņu –Eiropa un kolektīvie Rietumi ticēja, ka ģeoekonomika uzvarēs ģeopolitiku. PSRS nebija pieejas Rietumu tehnoloģijām, taču tad tāda radās. Bija iespēja piesaistīt finansējumu, ņemt kredītus pārveidot valsti sociāli, bet pēc tam arī politiski. Visi cerēja, ka Krievija “vesternizēsies”, bet nekas tāds nenotika. Tādas valstis kā Krievija, Ķīna un Irāna izmanto Rietumu atvērtību, lai to pēcāk pārveidotu par pret pašiem Rietumiem vērstu ieroci.

Nacionālsociālisma pamata iezīme bija izteikti labēja politika pie izteikti kreisas ekonomikas. Krievija pilnībā atkārto šo pieredzi. Tā īsteno ļoti labēju politiku pie deklaratīvi atvērtas ekonomikas. Tālab ilūzija, ka ekonomika uzveiks politiku, nestrādā. Krievija nevadās pēc šādiem ieskatiem. Tā tic vēsturiskajiem mītiem – mītam par zaudējumu aukstajā karā un nepieciešamību par šo zaudējumu atriebties.

Mēs, ukraiņi, un jūs, baltieši, to saprotam. Es biju Viļņā pasākumā par godu 508. gadadienai kopš Oršas kaujas. Uzstājoties savā runā, sacīju, ka 500 gadu garumā nekas tā arī nav mainījies – mums ir tie paši ienaidnieki tajās pašās ģeogrāfiskajās vietās. Jūs Baltijas valstīs zināt, ar ko jums ir darīšana. Viņi – vecā Eiropa neatceras, ar ko viņiem ir darīšana, turklāt to pastiprina vāciešu un franču vēsturiskā vainas apziņa par iebrukumu Krievijā. Diemžēl viņu gadījumā šī vēsturiskā atmiņa strādā. Taču tā nestrādā mūsu labā. Krievija grib, lai mēs esam dezintegrēti un vāji. Krievija vadās no ļoti vienkāršas domas – Krievija ir nesalīdzināmi stiprāka par jebkuru atsevišķu Eiropas valsti un vājāka par visu kopīgo Eiropas Savienību. Viņi grib mūs sašķelt. Tad, lūk, jautājums – vai jūs Rietumos vēlaties Krievijai palīdzēt sasniegt šo mērķi?

Mūsu gadījumā labi strādā vēsturiski emocionālā pieredze. Tie cilvēki, kuri redzēja Vācijas kancleru Olafu Šolcu, sacīja, ka viņš esot ļoti mainījies pēc Bučas apmeklējuma. Baltijas valstīm ir šī emocionālā pieredze. Jums ir pieredze par pretošanos un pieredze, kad ar jums izrēķinājās. Jūs to varat nodot pārējām Eiropas Savienības valstīm. Turklāt jūs jau esat NATO dalībvalsts un runājat ar pārējiem kā līdzīgs ar līdzīgu. Jūs pārējiem varat pateikt to, ko ne vienmēr mēs viņiem varam atļauties pateikt. Tālab jāsaka, ka no jums daudz kas ir atkarīgs. Jūsu jau sniegtā politiskā, ekonomiskā, informatīvā un diplomātiskā palīdzība ir ļoti nozīmīga. Piemēram, vīzu jautājums – visi jūsu vienpusēji pieņemtie lēmumi ir ļoti svarīgi. Piemēram, Polija un Baltijas valstis neizsniedz vīzas Krievijas pilsoņiem. Viss, pateicoties jums šis jautājums ir slēgts.

Vai Krievija spēs atjaunot savu kaujas potenciālu pēc kara Ukrainā un cik ilgu laiku tas prasīs?

Pat, ja Krievijai atceltu visas sankcijas un tā ar Eiropu atgrieztos pie “business as usual”, viņiem būs vajadzīgi vismaz 10 līdz 15 gadi, lai atgrieztu savu kaujas potenciālu tajā līmenī, kāds tas bija pirms kara.

Vai pēc šiem 10-15 gadiem mums jāgaida jauni kara draudi, iespējams, nevis Ukrainā, bet Baltijas valstīs?

Krievi domā šādi – viņi grib uzvarēt ASV, lai iznīcinātu uz ASV centrēto pasauli. Tam Krievijai ir vajadzīga Eiropa. Lai iegūtu Eiropu, tai vajadzīga Austrumeiropa. Lai iekarotu Austrumeiropu, tai vajadzīgas Baltijas valstis un Polija. Savukārt, lai iekarotu Baltijas valstis un Poliju, ir vajadzīga Ukraina.

Mēs Krievijas bruņotos spēkus esam pamatīgi iedragājuši. Ja skatās pēc bruņojuma un ieročiem vien, mēs jau esam iznīcinājuši četras pilnas armijas. Tā ir teju puse no 10 armijām, kas bija Krievijai pirms iebrukuma Ukrainā. Piemēram, mēs esam iznīcinājuši 1400 tanku, savukārt Krievijas militāri rūpnieciskais komplekss var saražot tikai 120 tankus gadā.

..Krievijas tanku ražotājs “Uralvagonzavod” pat ir jau apstādinājis tanku ražošanu …

Viņi to nevar turpināt sankciju dēļ. Turklāt, pat ja tās atceltu un viņi atkal varētu importēt franču termiskos tēmekļus vai vācu transmisiju, ko mēs atradām uz iznīcinātajiem krievu tankiem, viņiem vajadzēs vairāk nekā 10 gadus, lai šos spēkus atjaunotu.

Eiropai ir jāsaprot, ka Ukraina ir Eiropas sargs. Mēs esam labais NATO un Eiropas Savienības flangs. Ļoti vienkāršs veids, kā atbrīvoties no šī apdraudējuma, ir iedot mums pietiekoši daudz ieroču. Mēs Krieviju apturēsim! Mēs jau vienreiz to izdarījām un izdarīsim tik reizes, cik būs nepieciešams. Tādēļ šobrīd vajadzība ir tikai viena lieta – ieroči, ieroči un vēlreiz ieroči. Ar tiem mēs pilnībā aizslēgsim Eiropu pret šādiem iebrukumiem.

… kā arī uzticami partneri…

Tieši tā! Ar partneru palīdzību mēs šo jautājumu atrisināsim.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: sargs.lv