Personiskā pieredze ar Ainažu slimnīcu un bērnu psihiatriju

Ainaži
Skandāls par notiekošo Ainažu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā raisījis kaismīgas debates – personāls apgalvo, ka ir “balts un pūkains”, turpretī bērnu tiesību aizstāvju un citu speciālistu viedoklis ir pavisam pretējs – ārstēšanas vietā mazie pacienti tiek pakļauti spīdzināšanai. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir ieklausīties cilvēkos, kuriem nācies saskarties ar šīs iestādes pakalpojumiem.
.
“Ainažu slimnīcas skandāla rezultātā nolēmu darīt zināmu savu pieredzi ar šo iestādi un bērnu psihiatrijas stāvokli mūsu valstī,” blogā Valtera blok(g)s raksta tā autors. “Tā kā aprakstītais ir noticis pirms gada, faktoloģiski zemāk aprakstītajā varētu būt arī dažas neapzinātas neprecizitātes, bet centīšos.
.
Garais ievads – mūsu īpašais bērns
.
2016. gada vidū mūsu ģimenē ienāca audžumeitene, kura bija nesen izņemta no savas bioloģiskās ģimenes un ievietota krīzes centrā. Mums tika raksturots, ka bērnam ir viegli garīgi traucējumi, kā arī uzvedības problēmas. Tas mūs nedaudz satrauca. It sevišķi aprakstā minētais, ka viņa mēdz sev graizīt rokas. Mums nebija bail no garīgi slima bērna, bet gan no tā, vai varam būt droši par saviem, gados jaunajiem pašu bērniem. Krīzes centra psihologs nomierināja, ka meitenei nav pašnāvnieciskas vēlmes, bet nespēja tikt galā ar stresa situācijām, un ka citās valstīs šādiem cilvēkiem terapijas laikā pat piedāvā speciālas “žiletes”, ar kurām nevar sevi savainot pārāk nopietni. Izklausījās drusku šķebinoši, bet vēl vairāk sapratām, ka šādu, emocionāli traumētu bērnu, nedrīkst atdot institucionālai aprūpei, jo tur viņa tiks sagrauta pavisam.
.
Ģimenē ienākot, meitene bija ļoti noslēgta. Nerunāja gandrīz nemaz. Apkārtējo viedoklis bija – ļoti depresīva. Tomēr palēnām redzējām, ka sāk raisīties sarunas ar mūsu bērniem, kuri patiesībā bija atslēga uz viņas atvēršanos. Bet tas notika ļooooti lēnām.
.
Grūtības sākās ar skolas laiku. Pāris reizes ievērojām, ka uz meitenes rokām parādījušās kādas jaunas rētas un mēģinājām izsecināt, kas tam ir bijis par iemeslu. Sākās mukšana no skolas. Un tad viss attīstījās lavīnveidīgi. Detaļas neaprakstīšu, jo viņa noteikti šo rakstu lasīs, un tas nav nekas tāds, ko gribētu atkal atcerēties. Svarīgākais ir tas, ka tika iegriezts vāveres ritenis ar cīņu trijās frontēs – cenšanās noskaidrot, kas ar to bērnu vispār notiek, skaidrošanās un paskaidrojumu rakstīšana policijā, un savu bērnu un ikdienas dzīves vadīšana. Sapratām, ka ir kaut kas tāds, kas meitenei rada nenormālu, pat paranormālu trauksmes sajūtu. Bet bija grūtības saprast, kas tieši, jo mājās nebija gandrīz nekādas neadekvātas uzvedības. Mums netika izteikts neviens drauds, neviens rupjš vārds, nekas netika dauzīts, plēsts vai mētāts, nekāda ārdīšanās. Brīvdienās braucām kaut kur atpūsties, un viņa bija parasts kluss bērns. Te sākās mūsu pirmā pieredze ar bērnu psihiatriju Latvijā.
.
Bērnu psihiatrs
.
Sāksim ar to, ka tad, ja bērnam ir psihiska rakstura traucējumi, nav iespējams aiziet vienkārši pie speciālista, bet tas nozīmē pierakstīšanos rindā. Skaidrs arī, ka ne jau uz bezmaksas vizīti. (Vispār jau tas ir iespējams, bet ne pie tiem “svaigākajiem” psihiatriem). Tas varbūt pat ir arī drusku labi, jo tādā veidā meklējām ātrāko vizītes iespēju un nonācām veselības centrā Vivendi pie tiešām profesionālas psihiatres.
Ārste jau pirmajā tikšanās reizē teica, ka pamatā izskatās pēc autiska spektra traucējumiem, kas meitenei rada nopietnas grūtības orientēties situācijā, kurā viņa atrodas. Ieteica veikt testus, kuri vēlāk arī ārstes viedokli apstiprināja.
.
AST diagnosticēšana palīdzēja apzināties, kādā veidā šis bērns raugās uz pasauli, bet ne nodzēst ugunsgrēku. Meitenes īpašo vajadzību ignorēšana 12 gadu garumā jau bija sakrājusi n-tos slāņus visa kā cita. Un viņa pati neko daudz pastāstīt nespēja. Rezultāts bija tāds, ka ap novembri mums vairs nebija nekur, kur griezties, lai mūsu audžubērnam palīdzētu. Skolā viņu palaist vairs nebija iespējams, bet policija elpoja pakausī ar bērna nodošanu nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē, un lielas daļas apkārtējo cilvēku kluss jautājums – kāpēc jūs bērnu neatdodat atpakaļ? Psihiatres vienīgais ieteikums bija lēns un pacietīgs darbs, bet, lai saprastu, kā lai tālāk skolo bērnu, kas no skolas nepārtraukti skrien prom, un kaut kā attaisnotos likumsargiem, mums steidzīgi bija jātiek pie kāda nopietna medicīniska slēdziena. Tad arī kā vienīgais no risinājumiem nāca bērna ievietošana bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži”. Lai noprecizētu diagnozi un saprastu labāko terapijas veidu. Vismaz tā mēs uz šo raudzījāmies.
.
Ainaži
.
Par Ainažu slimnīcu bija dzirdētas ne tās labākās lietas. Bērnus tur sazāļojot un tml. Bet nu maz, ko cilvēki runā. Internetā mājas lapā viss izskatījās ļoti pieklājīgi. Arī vadītāja pa telefonu bija ļoti pretīmnākoša, laipna, ar profesionālu pieeju. Pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs. Otrais iespaids par kripatu mazāk pozitīvs, jo tā bija pirmā tikšanās ar slimnīcas psihiatru. Bet nu pirmais iespaids bieži mēdz būt maldinošs. Neredzējām, kur viņa dzīvos, jo tajās telpās apmeklētājus nelaida. Pateica tikai, ka no sākuma būs piecvietīgajā istabiņā, bet vēlāk, kad atbrīvosies, pārcels uz divvietīgo.
.
Nedaudz ieskicēšu meitenes īpašās vajadzības kā bērnam ar AST. Viņai ļoti svarīga ir privātā telpa, privātās lietas, mantas, kuras lieto tikai viņa, palielināts jutīgums pret pieskārieniem, kaut kādām sīkām, traucējošām detaļām, garšām, smakām, troksni un tml. Sākums piecvietīgā palātā neizklausījās daudzsološi. Tā nu mēs decembra sākumā savu audžumeitu atstājām Ainažos. Nodomājām, ka labi, jo mums Ainaži tuvāk nekā Rīga. Būs vieglāk apciemot.
.
Aptuveni pēc nedēļas, kad gribēju aizbraukt ciemos, slimnīcas vadītāja ieteica pagaidīt vēl nedēļu. Lai iedzīvojas un pierod pie jaunās vides. Pa telefonu meitene izklausījās samērā mierīga un vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Visā visumā viss garlaicīgi. Jautāju, ko ārsts, vai kaut ko prasa, vai liek darīt. Atbilde – neko. Ienāk 2x nedēļā, paskatās, paprasa, kā iet un aiziet. Lūdza, lai es ar kādu parunājot, lai viņai atļauj lietot pašai savas lietas – zobu pastu, šampūnu, rakstāmos un tml. sīkumus. Pati viņa baidoties prasīt (šī bija viena no viņas izteiktajām “īpatnībām” arī mājās – bailes paprasīt ikdienišķas lietas). Solīju, ka visu nokārtošu. Šajā nedēļā slimnīcā meitenei sāka novērot pašagresijas lēkmes.
.
Pēc nedēļas satikāmies, aizgājām uz Hesīti, ar personālu it kā sarunāju, lai viņai iedod vajadzīgās lietas, jo pati nespēj paprasīt. Viss samērā pozitīvi. Mājās ģimenē gan pārrunājām, cik briesmīgai jābūt sajūtai, ka esi istabā četrās sienās, bez nevienas krāsojamās grāmatas, zīmuļa, ķemmes, našķīša, bez nekā (jo ar to visu kāds kādam kaut ko var nodarīt), kopā ar citiem tādiem pašiem, un nemāki arī paprasīt to, ko tev vajag. Bijām solījuši, ka varbūt uz Ziemassvētkiem jau būs no slimnīcas laukā, bet tagad arī šo solījumu nācās lauzt, jo joprojām notika “novērošana”.
.
Liriskai atkāpei – iedomājieties sevi, ievietotu uz nenoteiktu laiku tukšā istabā, kur jūs novēro, un kur pārējiem istabiņas biedriem ir dažāda rakstura psihiski traucējumi. Kurā dienā sāksiet dauzīt galvu pret sienu, vai mesties četrāpus un riet kā suns? Bet šeit mēs nerunājam par tevi, bet par garīgi traumētiem bērniem.
.
Bērniem istabiņās gan bija iespēja klausīties radio un lasīt grāmatas vai žurnālus. Tika nodrošinātas nodarbības vai telpas, kurās viņi varēja darboties – zīmēt, krāsot, lasīt, klausīties citu mūziku utt., bet mums tās neviens nerādīja, tāpēc nevaram pateikt, cik bieži un kādā līmenī tas tika bērniem nodrošināts. Pēc mūsu audžumeitas stāstītā nopratām, ka šo piedāvājumu viņa ne vienmēr izmantoja – slimnīcas bibliotēkā nebija viņas gaumei atbilstošas grāmatas, no mūzikas aparāta ar austiņām viņai bija bail, tikai no slimnīcas atvestā mandalu krāsojamā grāmata bija nedaudz iesākta. Katrā ziņā tas bija piedāvājums, kas notika kaut kad, kad to piedāvāja personāls, nevis tad, kad sametas skumji vai briesmīgi garlaicīgi.
.
Situācijas saasināšanās
.
Pēc nedēļas sazvanījos ar vadītāju. Teicu, ka gribu atkal aizbraukt ciemos un izvest pastaigāties, tomēr pret šādu lietu viņa bija noliedzoša. Pēc iepriekšējās reizes bērns esot palicis nemierīgāks, varot atbraukt ciemos turpat uz vietas, ja ļoti gribas. Tas bija Ziemassvētku laiks. Šī tikšanās bija līdzīga, kā apciemojot cietumnieku (ir bijusi arī tāda pieredze). Meiteni atveda telpā, kurā mēs ar sievu varējām viņai iedot dāvaniņas (kuras viņa pie sevis glabāt nevarēs). Viņa bija acīmredzamā nospiedošā medikamentu iespaidā. Neņemos spriest par pamatotību. Lūdza, lai pasakot māsiņai atkal ievērot kādus ikdienišķus sīkumus. Šai epizodei gribu pieskarties sīkāk.
.
Jau iepriekš minēju par grūtībām, kādas raksturīgas mūsu bērnam ar AST. Slimnīcā kārtība ir ļoti strukturēta. Vecāki atnes bērna higiēnas lietas pārzinei, un tās vēlāk pēc vajadzības bērniem tiek iedotas. Zobu tīrīšana vakaros notiek sekojoši – uz paplātes visiem saliktas zobu birstes, katrs paņem savējo un slimnīcas darbiniece visiem rindas kārtībā uzspiež uz birstes zobu pastu. It kā nekas tāds. Bet mūsu meitenei ir ļoti svarīgi sava zobu birste un sava zobu pasta. Viņa pirms slimnīcas to veikalā pati sev rūpīgi izvēlējās. Bet šeit kāds var paķert ne to zobu birsti un pasta tiek visiem viena un tā pati. Lūdzām klāt esošajai darbiniecei, lai mūsu bērnam iedod atsevišķi šos piederumus. Man tas galīgi nešķiet nekas sarežģīts. Bet ne Ainažu slimnīcā, kur nevar atļauties katram bērnam kaut kādus individuālus sīkumus, jo tad jau visi sāks gribēt pa savam. Tā ir aptuvenā doma, kāda tika pausta no slimnīcas personāla puses, tāpēc mūsu lūgums nav izpildāms. Un nebija tā, ka mēs nemēģinājām vairākkārt pierunāt. Tieši šādi sīkumi bija tie, kas mūsu audžumeitai vēl pastiprināja trauksmi, kuru viņa mēģināja novērst ar darīšanu sev pāri, histērijas lēkmēm. Kā to var nesaprast it kā profesionāļi?
.
Pēc šīs tikšanās mani pārņēma stulba vainas sajūta par to, ko es bērnam esmu nodarījis. Var jau būt, ka pie vainas bija Ziemassvētku laiks, kad mēs sēžam pie gardumu galdiem un priecājamies, kamēr bērns, kurš mums uzticēts, viens cīnās ar saviem dēmoniem un nav neviens, kas viņam varētu vai gribētu palīdzēt.
.
Gaiļezers
.
Tikšanu prom no Ainažu slimnīcas bērns atrisināja pats – tā, kā mācēja. Pārstāja ēst un dzert, un viņu ar ātrajiem pārveda uz bērnu psihiatrijas nodaļu Gaiļezerā. Pirmais iespaids par Gaiļezera nodaļu bija drūmāks nekā par Ainažiem. Nolietojušās telpas, māsiņas dzelzs sejām, istabiņā aprakstītas sienas kā no psihodēliskām šausmenēm. Meitene jutās vainīga, ka tā sanācis un lūdzās, lai vedu atpakaļ uz Ainažiem. Toreiz viņa man vēl daudz ko par Ainažos notikušo nebija stāstījusi. Par fiksācijām arī vēl neko nezināju. Solīju, ka vedīšu atpakaļ, tiklīdz ārsti ļaus.
.
Par laimi, Gaiļezerā psihiatre mani pierunāja, ka stāvoklis ir tāds, ka viņai vajadzīga nopietnāka uzraudzība. Es tobrīd nesapratu, kur ir tā atšķirība. Arī viņa par Ainažiem neko sliktu neteica. Un man ļoti negribējās lauzt bērnam doto solījumu.
.
Īsumā, lai saprastu, kas ar bērnu slimnīcā bija noticis – viņa bija savainojusi sevi tā, ka bija sākušies jau diezgan nopietni iekaisumi no kodumiem, noberzumiem, skrāpējumiem un psihiskais stāvoklis ļoti nestabils. Gaiļezerā mūsu meitene tika raksturota kā vissmagākais pacients. Vide bija diezgan nomācoša. Tomēr istabiņā viņa bija vai nu viena, vai divas meitenes kopā, varēja turēt pie sevis visas savas mantas, cepumus, augļus, drēbes, grāmatas, rakstāmos. Ja dzīvotu tuvāk, mierīgi varētu jebkurā dienas laikā atnākt ciemos turpat istabiņā, kopīgi izbraukt līdz kafejnīcai, pastaigāties un tml. Mēs to darījām reizi nedēļā (un tā, diemžēl, bija arī vienīgā reize, kad viņa tika ārā, svaigā gaisā). Un viņa šīs dienas gaidīja.
.
Gaiļezera klīnikā es uzzināju, ka pastāv tāda fiksācija jeb piesiešana pie gultas. Tas bija brīdis, kad audžumeita sāka lūgt, lai apsolu, ka nekad uz Ainažiem viņu atpakaļ nevedīšu. Teicu, ka pati taču gribēja un Ainažu māsiņas neizskatījās tik skarbas un tml. Viņa atbildēja, ka te kaut kā labāka sajūta, un vismaz netur tik ilgi pie gultas piesietu, un, ja sienot, tad vismaz atstājot kājas nepiesietas.
.
Ja publiskajā telpā izskanējušās ziņas nav melīgas, tad mūsu bērns Gaiļezerā pagājušā gadā vispār ir bijis vienīgais, kuram tikusi piemērota fiksēšana. Turklāt, viņa pati to uzskatīja par normālu, jo Ainažos mēdza atstāt piesietu visu nakti, tā, ka nevar pagrozīties un pagulēt. Un vēl ielika istabiņā, kur cita meitene ļoti bieži naktīs kliedz un skaļi runā (bērnu, kurš īpaši jūtīgi uztver jebkuru troksni). Prasīju, vai Ainažos vēl kādu sēja pie gultas. Atbilde – jā, citus daudz biežāk, daži smagākie gadījumi gandrīz visu laiku bija piesieti. Ja to nesauc par spīdzināšanu, tad kas ir spīdzināšana? Dzīvnieku aizstāvji suņa piesiešanu ķēdē sauc par spīdzināšanu, kur suns var gan staigāt, gan celties, gan gulēt. Turēt bērnu bez kustību iespējām pie gultas ar stundām, tā nav spīdzināšana, bet ārstēšana? Mūsu audžubērns ne reizi pie mums mājās nav ārdījies vai darījis jebko tādu, ka būtu prātā jāienāk jelkādai domai par fiksāciju. Pardon my French, Ainaži nav vieta, kur ārstē mežoņus, bet vieta, kur rada mežoņus. Kāpēc bērni draud bēgt no slimnīcas, ja viņiem tur viss tik ļoti patīk? Kāpēc bērnu namos tiek draudēts ar Ainažiem kā soda izciešanas vietu?
.
Atrodoties Gaiļezera slimnīcā, bērna stāvoklis nepasliktinājās, bet, protams, nebija arī nekāda paradīze zemes virsū. Tā lielākā atšķirība ir reāli strādājošs psihiatru konsīlijs un salīdzinoši atvērtā vide. Lai arī šeit tika piedzīvotas lēkmes ar sekojošu fiksāciju, kuru meitene pat pati mēdza prasīt, uzskatu, ka bez tā arī varēja iztikt. Varēja, ja personāls būtu profesionālāks un iejūtīgāks. Mūsu bērnam tur patika tikai viena māsiņa. Un ziniet, kāpēc? Viņa esot bijusi mierīga un tad, kad nāca virsū lēkme, atnāca parunāties un palīdzēja nomierināties, un fiksācija nebija vajadzīga. Divas šādas māsiņas esot bijušas arī Ainažos.
.
Psihiski slimo bērnu nākotne
.
Pirms izrakstīšanas no slimnīcas vaicājām psihiatram, kā rīkoties, sūtot uz skolu, jo tā bija galvenā stresa vide iepriekš. Viņa atbilde bija dziļi pesimistiska – tādiem bērniem izglītības sistēma nav paredzēta, viņiem nav nekādas nākotnes. Labākais, ko varat darīt, nodrošināt puslīdz normālu aprūpi, jo šādu bērnu nākotne tāpat ir pansionāts. Būtībā bērns tika atklāti norakstīts. Ar šādu attieksmi tādi bērni arī tiek aprūpēti. Piedzīvojām, ka vecā kaluma psihiatri AST vispār uzskata par kaut kādu joku diagnozi (jo padomju psihiatrijā tāds autisms neeksistēja). Arī mums tika likta priekšā šizofrēnija kā galvenā problēma. Par laimi, slimnīcā bija arī psihiatri, kuri šo diagnozi kategoriski noraidīja.
.
Kopš izrakstīšanas no psihiatriskās slimnīcas vēl nav pagājis gads. Mūsu audžubērns līdz šim nav izdarījis nevienu redzamu paškaitējumu. Ja iepriekš mācības skolā sagādāja nopietnas problēmas, tad šo gadu viņa pabeidza ar labiem un teicamiem rezultātiem klasē, mācās patstāvīgi un ar prieku. Regulāri apmeklē mākslas skolu. Mēs bez satraukuma varam atstāt viņu mājās kopā ar pārējiem bērniem vai vienu pašu. No rītiem meitene pieceļas pati pirmā, agri, lai citiem nebūtu uz viņu jāgaida vannas istabā. Pēdējos rītos mums vienmēr ir saklāts brokastu galds, kas nekad nav prasīts. Es varu apgalvot, ka mums ir lielisks audžubērns, kurš mūsu ģimenei devis vairāk, nekā mēs varējām iedomāties. Mēs sarunājamies, jokojamies, diskutējam, braucam ceļojumos, darām daudz ko kopīgi. Pirms gada man nekas tāds sapņos nerādījās.
.
Jā, viņa emocionāli joprojām ir uz ļoti plāna ledus. Jā, viņa katru nedēļu apmeklē psihoterapeitu. Jā, mēs vienmēr savās darbībās ņemam vērā viņas potenciālās sajūtas un izjūtas, kas var atšķirties no mūsējām. Jā, mēs zinām, ka ārēji apstākļi viņu var viegli izsist no līdzsvara. Un šīs atšķirības arī viņa pati ir iemācījusies vairāk saprast un izprast. Es zinu, ka pēc gada daudzas šodienas bažas būs mazinājušās, un arī izdzirdot vārdu “Ainaži”, viņai zosāda vairs neuzmetīsies. Un es ticu, ka viņa nedzīvos pansionātā, bet piepildīs to, par ko sapņo kļūt.
.
Epilogs
.
Es domāju, ka Ainažu slimnīcas skandālā ir milzum daudz dažādu ielaistu problēmu. Bērnu psihiatrijas līmenis mūsu valstī ir atstāts katastrofālā līmenī. Iedomājieties bērnudārzu, kurā bērnus ikdienā pieskata auklītes, bet divas reizes nedēļā ierodas arī viena audzinātāja. Ainažu slimnīcai ir jānodrošina profesionālu ārstu komanda. Un būsim reāli, visticamāk tas nebūs iespējams, tāpēc šo slimnīcu jāver ciet un atbildība vadītājai ir jāuzņemas – vismaz kā ārstniecības iestāde tā nevar pastāvēt. Garīgi traumētu bērnu nevar izārstēt, ja viņu turpina garīgi traumēt.
.
Tomēr lielākā vainas daļa jāuzņemas Veselības ministrijai. Tur gan būs grūtāk atrast atbildīgo. Bērnu psihiatrijas nozarē strādājošo kvalifikācija ir katastrofālā līmenī. Labi bērnu psihiatri ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un pie viņiem ir milzīgas rindas uz pierakstu. Un tie ir jaunās paaudzes ārsti, ne padomju psihiatrijas skolas audzēkņi. Psihiatrija ir emocionāli neiedomājami smaga nozare. Es nezinu, cik nopelna bērnu psihiatrs, bet algai būtu jābūt tādai, par kuru šausminās visi “Brīvā mikrofona” klausītāji.  Šāds cilvēks saņem pietiekami lielu emocionālu spiedienu, lai viņam vēl būtu jāsatraucas par ģimenes uzturēšanu. Steidzami nozarē jāiekļauj jaunie studenti. Šeit vairs nav kur atkāpties, jo tie garīgi slimie bērni nepazudīs ar Ainažu slimnīcas likvidēšanu – viņi ir un vienmēr būs mūsu sabiedrības daļa, par kuru daudziem ir grūti un neērti runāt. Var jau viņus turēt piesietus un prom no citiem cilvēkiem, bet arī viņi ir cilvēki – tādi paši, kā tu un es, un nav pelnījuši pamestību un nolemtību tikai tāpēc, ka tādi nākuši šajā pasaulē.”
.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

2 Komentāri on "Personiskā pieredze ar Ainažu slimnīcu un bērnu psihiatriju"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Elza
Elza
Galvenais , ka visādām valdēm un ministrijām pietiek naudas, tas , ka cilvēkiem, kas strādā šādās iestādēs nav pat materiālais atbilstošs mūsdienu prasībām-nu nevar cilvēks ilgi to izturēt. Kabinetos, jau cik reizes viss ir remontēts, prēmijas saņemtas, viss kā Eiropā, bet sfērās, kas saistītas ar bērniem????? Aizejiet uz izglītības iestādēm-vēl daudz kur ir kā padomju laikā, arī cilvēku resursu nepietiek. Nevar viens tāds apzinīgs cilvēks bez atbalsta un novērtējuma ilgi normāli strādāt-tad arī rodas tādas vietas. Zivs pūst no galvas! Tur viņiem tik atrakstīties. Kaut kāda speciāliste no skola 2030 man atrakstīja -par līdzīgu tēmu, ka viņas viedoklim te nav… lasīt vēl »
Elza
Elza

”Kokam divi gali”-vairāk atbildība jāuzņemas VM-jo tur sēž ļoti daudz un ļoti gudri speciālisti, kas zina, kas un kā jādara. Ja vecāki netiek galā, tad kā aukles var tikt galā????? Tas ir daudzās iestādēs, kur jāpieskata, jāmāca bērni-tev viņu atved un tiec galā kā gribi, bet reāli vienam to nav iespējams paveikt. Tā tas ir gadiem, arī izglītības iestādēs-kamēr kādu nepiekauj vai kā savādāk, tad meklē vainīgos.

wpDiscuz