OKartes skatuve kā Saeimas vēlēšanu testeris

Nils Sakss

Sakritība, bet varbūt nē – šķiet, pats liktenis latviešu tautai uzlicis dubultu izvēles nastu. Par mūsu balsīm cīņā vienlaikus devušies gan potenciālie deputāti, gan O!Kartes skatuves realitātes šova dalībnieki.

Lai arī starp abiem vērojamas zināmas atšķirības, tomēr skatītāju – t.i. vēlētāju – gaidas ir visai līdzīgas. Gan no vēlēšanām, gan realitātes šova mēs sagaidām jaunas, talantīgas sejas, kuras būs gatavas smagi strādāt, lai mūs iepriecinātu un darītu laimīgus. Daži vērojumi gan liek domāt, ka mūs sagaida vilšanās. Abos.

Tomēr labā ziņa ir tāda, ka starp abiem šoviem ir visai manāmas paralēles. Ja zināms favorīts vienā, tad viegli izlemt, kam atdot balsi otrā. Jeb, citiem vārdiem, pasaki man, kurš ir tavs mīļākais O!Kartes dalībnieks, un es pateikšu, par ko tu balsosi Saeimas vēlēšanās.

Tātad, O!Kartes skatuve. Tiem, kuri pagaidām nav pieslēgušies LNT šovam – ideja ir ļoti vienkārša. Vispirms tiek aicināts pieteikties ikviens, kurš jūtas “dzimis skatuvei”. Tad dalībniekus atsijā, līdz paliek talantīgākie un muzikālākie, un.tie tad katru nedēļu cīnās par skatītāju balsīm, līdz noskaidrojas uzvarētājs. Vienvārdsakot, īsta demokrātijas paraugstunda. Pagājušā O!Kartes sezona Latvijai dzemdināja tādu talantu, kā Dziedošais policists jeb Nikolajs Puzikovs ar viņa “Mazo, Dievs tevi mīl”. Šogad latiņa ir pacelta augstāk un, papildus muzikālajam baudījumam, šovs piedāvās arī attiecību drāmu. Spriežot pēc jautājumiem, kurus dalībniekiem uzdeva atlases kārtā, attiecībām paredzēts izpausties fiziskā un vēlams – multilaterālā formātā. Kā solīja viena no dalībniecēm: “Jūs gribējāt šovu, jūs to arī dabūsiet!” Ja vēlēšanām būtu reklāmas sauklis, tas noteikti skanētu visai līdzīgi: Gribējāt jaunu Saeimu? Nu tad saņemiet!

Bet tagad pie šova. Viens no redzamākajiem dalībniekiem nāca ar vārdu Dejojošais puisis. Viņa dejošanas manieri es jau vienreiz biju redzējis – tas bija vasarā, kuru pavadīju strādājot slimnīcā par sanitāru, un tur mēs šādus deju soļus saucām par nekontrolētām muskuļu spazmām. Dejojošais puisis bija visādi atraktīvs un teicās atnācis, lai pierādītu, ka “dziedāšanu var savienot ar dejošanu”. Līdzīgi, kā Ainars Šlesers pierāda – ja cilvēks grib, tad var apvienot arī politiku ar uzņēmējdarbību. Elektorāts abiem noteikti pārklātos – tie, kam patīk enerģija, drusku dauzonības un tāda pavieglāka dzīves uztvere. Diemžēl, Dejojošais puisis netika pāri atlases barjerai. Kā ies Šleseram – drīz redzēsim.

Spēcīgi kadri novākušies grupā T-Band – viens no viņiem pat var ietrāpīt pareizajā tonalitātē, un tas šajā šovā nodrošina stabilu vietu līderpozīcijās, savukārt ideju vizuālajam tēlam viņi smēlušies no māksliniekiem, kas nu jau gadus divdesmit koncertē gājēju pārvadā zem Stockmann universālveikala. Liels smagsvara līderis un konservatīva pieeja jaunradei – tas T-Band vieno ar Zaļo Zemnieku savienību. Pirmajās vietās nebūs, bet kaut kur pa vidam turēsies vēl ilgi.

Uz pavisam citu vēlētāju strādā jaunā sieviete no 80.gadu amerikāņu filmas par rokeriem – viņa ir tā tetovētā meitene, kas sēž uz motocikla aizmugurējā sēdekļa, dzer viskiju no kakliņa un cieš no mīļotā vīrieša vardarbības. O!kartes šovā šī meitene atzīst, ka ir nākusi “ielikt kloķi visiem večiem”. Tas viņu dara tīkamu Zatlera Reformu partijas vēlētājiem, kas arī grib ielikt kloķi, tikai nevis vienkāršiem večiem, bet riktīgiem oligarhiem. Tāpat, kā motociklu meitenei, arī Zatleram dzīve paiet muskuļotu vīru ielenkumā un ciešanās – kā viņš pats sūdzas, ciešot no “īpaši spēcīga melnā PR”. Prognozējama vieta topu virsotnēs, bet kritiens būs ātrs un smags, kā rokeru meitenes liktenis.

Tad vēl mums ir Mārtiņš no Cēsīm. “Kas citiem sapnis, tas man jau ir realitāte,” saka Mārtiņš, jo viņš jau esot daudz sasniedzis un tagad tikai jāturpina iesāktais, un jāļauj viņam strādāt, un, vienvārdsakot, mums O!kartes akadēmijā ir arī savs Dombrovskis. Un, tāpat kā ar Dombrovski, arī Mārtiņa panākumus ir grūti tā uzreiz saskatīt, izņemot viņa paša teikto (vai grāmatā sarakstīto), nekur citur tie īpaši neuzrādās, bet toties viņam ir godīgas acis un patīkams smaids, tādēļ pilnīgi reālas cerības uzvarēt.

Lai cik komiskas sakritības, tomēr viena lieta kopīga ir pavisam nopietni – gan OKartes jauniešu, gan partiju jauno seju piedāvājums izskatās, maigi sakot, nepārliecinoši. Abiem raksturīgas ārkārtīgi viduvējas spējas un stipri pārspīlēts pašnovērtējums. Nemāk noturēt melodiju, bet taisās iekarot ne jau Latvijas, bet visas pasaules skatuves. Nevar pabeigt pat Turību, toties gatavs valsti vadīt ārā no krīzes. Neprot ne dziedāt, ne spēlēt, bet atnācis uz muzikālo realitātes šovu kļūt par skatuves zvaigzni. Nav nevienu dienu strādājis valsts pārvaldē, bet jūtas pārākais ministru ministrs.

Var jau būt, ka talantīgākie mūziķi neiet uz realitātes šoviem, un izglītotie, profesionālie jaunie cilvēki nekandidē vēlēšanās. Bet tikpat labi var būt, ka mums tādu nemaz šeit nav. Vienkārši nav vairs palikuši. Vai arī nekad nav bijuši. Un mēs tikai mānām paši sevi, gaidot kaut kādu mītisku jauno, godīgo un gudro politiķu paaudzi. Ja no visas dziedošās tautas nevar atrast pat vienu izteiksmīgu, mūsdienu skatuvei atbilstošu talantu, tad kādēļ lai ar politiķiem būtu citādi?

Un ja tā – tad kāds ir iespējams risinājums?

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz