Klints Īstvuds par dzīvi

Klints Īstvuds

Klints Īstvuds, Holivudas leģendārais aktieris, kinorežisors, producents un komponists, 85 gadi, Karmela, Kalifornijas štats, ASV.

Bērnībā man reti darīja pāri. Pirmkārt, es klasē bija augumā garākais, otrkārt, mēs nemitīgi mainījām dzīvesvietas. Redinga, Sakramento, Pacific Palisades, atkal Redinga, atkal Sakramento, Heivorda, Nailza, Oklenda. Mēs bijām mūžīgā kustībā, un klasē es vienmēr biju jauniņais. Visādi huligāni, protams, gribēja noskaidrot attiecības ar mani, uzzināt, kas es esmu. Es biju diezgan kautrīgs puisis, tomēr lielākā daļa mana laika pagāja, dodot pa kaklu visādiem kropļiem.

Bērnībā es spēlēju flīģeļa ragu, un kaimiņu bērni, to redzot un dzirdot, droši vien domāja: „Cik stulbi!”

Mūsdienu jaunatne ir kā vārgi kaķēni. Sakaroties ar problēmām, viņi saka: iztirzāsim huligāna uzvedību no psiholoģijas viedokļa. Mēs vienkārši ņēmām un sadevām huligāniem pa pakaļu.

Es nezinu, kas mūsdienu paaudzei nav tā, kā vajadzētu. Varbūt cilvēki masveidā ir sākuši domāt par dzīves jēgu?

Es piedzīvoju lielo depresiju. Nebija darba, nebija pabalstu. Reiz, kad man bija seši gadi, pie mūsu durvīm pieklauvēja novārdzis cilvēks. Viņš sacīja, ka saskaldīs mums visu malku, ja māte pagatavos viņam sviestmaizi. Cilvēki knapi turējās kājās, bet viņi bija daudz stiprāki nekā tagadējie.

Reiz es pabiju Islandē pie kāda ūdenskrituma. Es kopā ar citiem ļaudīm stāvēju uz nelielas akmens platformas, no kuras pavērās skats uz ūdenskritumu. No aizas mūs šķīra tikai virve. Es nodomāju, ka Amerikā šāda vieta būtu nožogota ar stiepļu sietu un augstu žogu. Tur visiem prātā ir tikai viena doma: ja kāds cilvēks iekritīs aizā, tūlīt pat būs klāt viņa advokāts. Islandē ļaudis spriež tāpat, kā agrāk uzskatīja Amerikā: aizā krīt tikai idioti.

Visu paredzēt nevar, bet mēs spītīgi mēģinām to izdarīt. Ja mašīnai, kuru mēs pērkam, nav simtiem drošības spilvenu, tad tā, protams, ir draņķis.

Ir ļoti grūti iebiedēt cilvēku, kad viņam ir astoņdesmit.

Vai tu to gribi, vai ne, tev ir jāatzīst, ka nāve pastāv. Es nebaidos no tās, jo uzskatu: kad pienāk laiks, tev jāiet. Tāda bija vienošanās, tev piedzimstot.

Mans tēvs nomira pēkšņi. Vienkārši ņēma un nomira. Viņam bija 63 gadi. Es pēc tam ļoti ilgi jautāju sev, kāpēc nevedu viņu uzspēlēt golfu, kāpēc nepavadīju kopā ar viņu vairāk laika. Taču, dzenoties pēc lielās balvas, tu pārstāj pievērst uzmanību visam pārējam.

Māte nomira 97 gadu vecumā. Neilgi pirms nāves viņa teica man: „Es vēlos aiziet, esmu nogurusi”. Es atbildēju: „Nē, pēc trim gadiem mēs svinēsim tavu simto dzimšanas dienu!” Bet viņa pat neklausījās manī. „Ieskaties man acīs,” — viņa teica. Es ieskatījos viņai acīs un visu sapratu.

Pieņemt vecumu ar pateicību ir liela māksla. Man jau par vēlu to apgūt.

Vecums nemaz nav tik slikts, ja tu vienkārši guli un baudi to.

Iespējams, es jau spriežu kā večuks, bet man šķiet, ka mūsdienu cilvēki ir kļuvuši neiecietīgāki. Savulaik mums varēja būt dažādas domas par kādu svarīgu jautājumu, bet mēs vienalga palikām draugi. Bet šodien, ja kāds kādam nepiekrīt, viņš uzreiz tiek pasludināts par muļķi un idiotu. Paskatieties jebkuru sarunu šovu.

Mani var uzskatīt par libertariānistu. Es gribētu, lai visi liek visus mierā. Jau tad, kad es biju bērns, man apkārt bija pārāk daudz cilvēku, kas norādīja visiem, kā tiem jādzīvo.

Es vienmēr esmu ļoti cienījis ticīgus cilvēkus, kuru dzīve ir būvēta saskaņā ar reliģiju. Taču, ja tu spēj nodzīvot dzīvi bez tās, dzīvo. Es pats neesmu pārlieku aizrāvies ar reliģiju, tomēr cenšos netranslēt savas šaubas visiem pārējiem cilvēkiem.

Mēdz teikt, ka laulības tiek noslēgtas debesīs. Kā tad — turpat, kur rodas pērkoni un zibeņi.

Jo vecāks kļūsti, jo vairāk sāc mīlēt bērnus.

Mani bērni ir no dažādām sievietēm. Bet tieši Dina ir tā, kura savāca mūs visus kopā. Viņai absolūti nepiemīt otrās sievas psiholoģija — tā ir alu sievietes mentalitāte. Viņa lieliski satiek ar manu pirmo sievu un manām bijušajām draudzenēm. Viņa ir ģimenes balsts, un neviens cilvēks dzīvē nav mani tik ļoti ietekmējis, kā viņa.

Es nospļaujos par to, kurš ar kuru vēlas precēties — geji vai kāds cits. Par to nav jāceļ tik milzīga brēka. Katram cilvēkam jādzīvo tāda dzīve, kādu viņš ir izvēlējies.

„Mačo” bija 80. gadu modes vārds. Mačo ir tas, mačo ir kas cits, tas ir mačo, tas nav mačo… Bet es tā arī neesmu sapratis, kas īsti ir mačo. Tas ir kāds, kas staigā apkārt, izgarodams testosteronu? Kāds, kas ver durvis ar kāju un spēj apmest salto? Es atceros, kā tikos ar Rokiju Marčiano (slavens amerikāņu bokseris, 1923–1969. — red.). Viņš bija maigs un mierīgs cilvēks, kurš paspiežot tev roku, nemēģināja sadrupināt tavus pirkstus. Un viņam bija augsts balss tembrs. Taču viņš sekundes laikā spēja „izslēgt” jebkuru cilvēku. Es uzskatu, ka tas arī ir mačo. Starp citu, Muhameds Ali arī ir tāds.

Tā ir sanācis, ka uz ekrāna esmu nogalinājis daudz cilvēku. Iespējams, tā ir tāda katarse, bet varbūt tas vienkārši ir sadisms. Vai arī tam vispār nav nekādas nozīmes.

Manā dzīvē ir bijuši brīži, kad man ir nākuši klāt cilvēki un lūguši autogrāfu uz viņu pistolēm.

Piedāvāt cilvēkiem nodot ieročus, motivējot aicinājumu ar to, ka apkārt ir pārāk daudz ieroču, ir tas pats, kas piedāvāt nogriezt pautus, jo kaimiņiem ir pārāk daudz bērnu.

Būt politkorektam ir ļoti garlaicīgi.

Politkorektums liek cilvēkiem pakāpeniski zaudēt humora izjūtu. Agrāk mēs brīvi jokojām par dažādu rasu un tautību cilvēkiem, bet šodien, ja gribi tā pajokot, jāpiesedz mute ar plaukstu, lai tevi neviens neizdzird. Mēs saucām savus draugus par „žīdu Semu”, „meksiķēnu Hosē”, taču šajās palamās nebija nekā aizvainojoša. Tagad mēs tērējam pārāk daudz enerģijas un laika, pūloties būt politkorekti.

„Uzņemts!” vietā es vienmēr kliedzu „pietiks šo sūdu!”

Kad režisori kliedz „Motoru!”, pat zirgi salecas.

Man labāk patīk atrasties aiz kameras, nevis tās priekšā. Tur var ģērbties tā, kā pašam patīk.

Aktieru skolā man reiz pateica: „Dieva dēļ, nedari neko, vienkārši stāvi.” Nu ko, Garijs Kūpers, piemēram, lieliski prata nedarīt neko.

Cilvēku nav iespējams iemācīt būt par aktieri, bet var izdarīt tā, ka cilvēks pats sevi iemāca.

Var mēģināt lomu simtiem reižu, bet var arī vienkārši iznākt uzņemšanas laukumā un nospēlēt. Man labāk patīk otrais variants.

Filmā Changeling (Īstvuda filma par dzīvi pagājušā gadsimta 20. gados. — red.) es mēģināju parādīt to, ko mūsdienās vairs nekur neredzēsi: zēns sēž pie radioaparāta un raugās uz to. Vienkārši skatās uz radio un klausās, ko tas stāsta. Visu pārējo dara viņa iztēle.

Andželīna Džolija ir brīnišķīga. Viņa atgādina man četrdesmito gadu sievietes — Ketrīnu Hepbernu, Betiju Deivisu, Ingrīdu Bergmani. Nē, mūsdienu sievietes ir tikpat burvīgas, tikai tajos gados viņām piemita vairāk individualitātes.

Holivuda ir iestigusi plaģiātā. Nesen pie manis bija ieradušies cilvēki, kas jautāja, vai viņi varētu nofilmēt par jaunu manu „Nelūgto”. Tas taču ir pavisam jauns, 1992. gadā uzņemts kino!

Ja visiem maniem kino menedžeriem ir tik svarīgs kaut kāda fokusa grupas klerka viedoklis, tad lai viņš arī uzņem kino.

Ir milzīgi daudz lielisku filmu, kuras nesaņem „Oskaru”.

Mūsdienu filmu budžeti ir tik milzīgi, ka šīs naudas ar uzviju pietiktu nelielas valsts iekarošanai.

Es biju pret karaspēka ievešanu Irākā. Demokrātiju nevar uzbūvēt vienas nakts laikā. Tā ir kaut kas tāds, kam cilvēkiem pašiem vispirms jānotic.

Politiķus var iedalīt divās kategorijās: „escilvēki” un „mēscilvēki”. Baraks Obama ir „escilvēks”. Viņš runā par bin Ladenu tā, it kā pats būtu to nošāvis.

Mūsdienu politiķa pienākums ir visiem solīt. Citādi viņu neievēlēs.

Nekad nevajag aizmirst, ka mēs algojam politiķus, lai viņi kalpotu mums.

Uzvara vēlēšanās — tā ir slikta laba ziņa (1986. gadā Īstvuds uzvarēja Kalifornijas pilsētiņas Karmelas mēra vēlēšanās. — Red.). Tu saki sev: „Labā ziņa ir tā, ka es tagad esmu mērs. Sliktā ziņa ir tā, ka es tagad esmu mērs.”

Kā sacīja Džerijs Fīldings (amerikāņu muzikants un komponists, 1922.–1980. — red.), „mēs daudz ko esam sasnieguši — nesagrausim neko no tā, pārāk daudz par to domājot”.

Ja es spētu sevi organizēt, es noteikti izpaustos mūzikā.

Laiks, kad es katru dienu gribēju pievilkties pie stieņa par vienu reizi vairāk nekā vakar, ir pagājis. Tagad es vēlos darīt tikai to, ko uzskatu par vajadzīgu.

Šodien ap mani pastāvīgi riņķo tik daudz fotogrāfu, ka dažkārt es jūtos kā iespiests lēta moteļa sienās.

Nopietni jāizturas pret darbu, pret sevi var izturēties nenopietni.

Man patīk strādāt ar tiem, kam nekas nav jāpierāda.

Savā mūžā es ne reizi neesmu sastapis nevienu ģēniju, jo ģeniāls, kā man šķiet, ir tas, kurš labi dara to, kas tam nepatīk. Gūt panākumus, darot to, kas patīk, manuprāt, spēj jebkurš.

Rītdiena nevienam neko nesola.

Es nekad neesmu uzskatījis sevi par kovboju.

Avots: Esquire

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Klints Īstvuds par dzīvi"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
lata
lata

nu, nekāds gudrais viņš nav

wpDiscuz