Ilze Indriksone

Politiķe

Ilze Indriksone (dzimusi 1974. gada 29. oktobrī, Talsos) ir viena no redzamākajām Nacionālās apvienības politiķēm, kura plašāku atpazīstamību ieguva, strādājot valdībā ekonomikas ministres amatā. Politikā viņa ienāca no pašvaldību darba – ilgstoši darbojusies Talsu novada pašvaldībā, kur bija atbildīga par attīstības, kultūras un sporta jautājumiem. 2018. gadā Indriksone tika ievēlēta Saeimā, vēlāk kļūstot par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri un pēc tam arī par ekonomikas ministri.

Galvenie fakti

• Dzimšanas datums: 29. oktobris 1974 (Talsi, Latvija)
• Izglītība: Latvijas Lauksaimniecības universitāte (vides inženierija, 1998), Latvijas Universitāte (vides pārvaldības maģistrs, 2001)
• Politiska piederība: Nacionālā apvienība (VL–TB/LNNK)
• Amati: Ekonomikas ministre (2022–2023), 13. un 14. Saeimas deputāte
• Ģimene: četru bērnu māte

Izglītība un profesionālā pieredze

Indriksone beigusi Laidzes pamat­skolu un Talsu 1. vidusskolu, pēc tam ieguvusi dārzkopja kvalifikāciju Bulduros. Vēlāk studēja Latvijas Lauksaimniecības universitātē, iegūstot bakalaura grādu vides zinātnēs, un Latvijas Universitātē – maģistra grādu vides pārvaldībā. Pirms ienākšanas politikā viņa bija ainavu plānotāja un Talsu autotransporta nodaļas vadītāja.

Politiskā karjera

Politikā Indriksone ienāca 2000. gadā, pievienojoties partijai „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. No 2013. gada Indriksone darbojās Talsu novada domē, vēlāk tika ievēlēta 13. Saeimā (2018) un 14. Saeimā (2022). Viņa strādājusi Saeimas Budžeta un finanšu komisijā un Publisko izdevumu un revīzijas komisijā.

Darbs ekonomikas ministres amatā

Indriksone iecelta ekonomikas ministres amatā 2022. gada 26. maijā un pār­apstiprināta 2022. gada decembrī Krišjāņa Kariņa valdībā. Viņas prioritātes bija enerģētiskā neatkarība, eksporta veicināšana, uzņēmējdarbības konkurētspēja un mājokļu pieejamība reģionos.

Politiskie uzstādījumi

Indriksone pārstāv nacionāli konservatīvu politisko kursu, uzsverot latviešu valodas, nacionālās identitātes un drošības jautājumu nozīmi. Viņas publiskajos izteikumos bieži dominē arī tradicionālo ģimenes vērtību aizstāvība. Vienlaikus politiķe cenšas sevi pozicionēt kā pragmatisku ekonomikas pārvaldītāju, akcentējot uzņēmējdarbības attīstību, enerģētisko neatkarību un reģionu stiprināšanu.

Pašreizējā darbība

Kopš 2024. gada Indriksone vada Nacionālo apvienību un ir nominēta par premjerministra amata kandidāti 2025. gada 15. Saeimas vēlēšanās, uzsverot valsts drošību, latviskas identitātes saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību.

Darbs valdībā

Ekonomikas ministres amatā Indriksone strādāja laikā, kad Latviju un Eiropu skāra enerģētikas krīze un straujš cenu kāpums pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Viņa bija viena no valdības politiķēm, kas skaidroja atbalsta mehānismus iedzīvotājiem un uzņēmumiem augsto elektroenerģijas cenu laikā. Vienlaikus valdība saņēma arī kritiku par birokrātiju un nepietiekami ātru reakciju uz ekonomiskajām problēmām.

Nacionālās apvienības vadībā

Pēc Raivja Dzintara aiziešanas no partijas valdes priekšsēdētāja amata, tieši Indriksone pārņēma Nacionālās apvienības vadību. Tas viņu padarīja par vienu no galvenajām partijas sejām pirms 15. Saeimas vēlēšanām. Partija viņu vairākkārt minējusi arī kā iespējamu premjera amata kandidāti, uzsverot viņas vadības pieredzi un spēju pārstāvēt konservatīvo elektorātu.

Apbalvojumi un starptautiskā atzinība

Indriksone saņēmusi vairākus starptautiskus apbalvojumus, tostarp Luksemburgas Lielhercogistes Nopelnu ordeņa lielkrustu un Igaunijas Marijas Zemes krusta ordeni. Tie piešķirti par ieguldījumu starpvalstu sadarbības stiprināšanā un darbu valdībā.

Skaļākie konflikti un kritika

• Elektroenerģijas un apkures cenu kāpums. Strādājot ekonomikas ministres amatā, Ilze Indriksone vairākkārt nonākusi sabiedrības un opozīcijas kritikas centrā saistībā ar enerģētikas krīzes pārvaldību. Viens no lielāko rezonansi izraisījušajiem jautājumiem bija valdības reakcija uz straujo elektroenerģijas un apkures cenu kāpumu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Uzņēmēju organizācijas un opozīcijas politiķi pārmeta valdībai pārāk lēnu un birokrātisku atbalsta mehānismu ieviešanu, kamēr Indriksone uzsvēra, ka krīzes apstākļos bija jāmeklē līdzsvars starp budžeta iespējām un palīdzību uzņēmumiem un iedzīvotājiem.
• OIK. Kritiku izraisīja arī diskusijas par obligātā iepirkuma komponentes jeb OIK sistēmas sekām un enerģētikas politiku kopumā. Lai gan OIK problēmas bija radušās jau iepriekšējos gados, ekonomikas ministres amatā Indriksonei nācās skaidrot gan elektroenerģijas tirgus svārstības, gan valdības pieņemtos lēmumus enerģētikas sektorā.
• Atbalsta trūkums uzņēmējiem. Atsevišķas domstarpības radās arī koalīcijas iekšienē, īpaši jautājumos par ekonomikas attīstības prioritātēm un atbalstu uzņēmējiem. Indriksone publiski aizstāvēja nepieciešamību mazināt birokrātiju un paātrināt investīciju projektu virzību, taču uzņēmēju organizācijas vairākkārt norādīja, ka praktiskas pārmaiņas notiek pārāk lēni.
• Nacionālās intereses. Politiskās diskusijas izraisīja arī Indriksones pārstāvētās Nacionālās apvienības stingrā pozīcija identitātes, valodas un migrācijas jautājumos. Kritiķi partiju apsūdzējuši pārāk asā retorikā, savukārt atbalstītāji to raksturojuši kā konsekventu nacionālo interešu aizstāvēšanu.