Bijušo cietuma darbinieci notiesā par ieslodzītā slepkavības organizēšanu

slepkavības

10 gadi un 2 mēneši cietumā – šādu sodu Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesa pirmdien aiz slēgtām durvīm piesprieda par uzņēmēja Igora Ivanova slepkavības mēģinājuma organizēšanu apsūdzētajai bijušajai Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniecei Tatjanai Smoļakovai.

 Kriminālprocess bija ierosināts pēc diviem Krimināllikuma 117. panta punktiem par slepkavību pastiprinošos apstākļos – mantkārīgā nolūkā un grupā. Apsūdzēta par šo noziegumu tika bijusī Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniece Smoļakova, savukārt cietušais bija labi pazīstamais uzņēmējs Ivanovs, kurš notiesāts uz 12,5 gadiem par savas sievas Ellas Ivanovas slepkavības pasūtīšanu 2008. gada janvārī.

Tieši Ivanova slepkavības mēģinājums, viņam jau atrodoties ieslodzījuma vietā, bija ticis organizēts ar cietuma darbinieces palīdzību. Turklāt tas nebūtu pirmais šāds atgadījums Centrālcietuma 365. kamerā, kur mīt Ivanovs 2010. gada 23. martā tieši šajā kamerā pēkšņi un strauji nomira ieslodzītais Aleksandrs Dudkins.

“Par A. Dudkina nāves faktu Rīgas Centrālcietumā tika uzsākts kriminālprocess, un izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka A. Dudkina nāve ir nevardarbīga un iestājusies sirds slimības rezultātā,” – šāds ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes oficiālais slēdziens.

Taču vairāki avoti Pietiek ir apliecinājuši, ka nāve “sirds slimības rezultātā” ieslodzītajam iestājusies pēc tam, kad Dudkins izdzēris Ivanovam paredzētu buljona krūzīti. “Domāju, tāpēc, ka buljons bija paredzēts man, ārsti atnāca pēc 35-40 minūtēm pat bez medicīniskā čemodāniņa, kad A. Dudkins jau ar garantiju bija miris,” – šāda ir versija Pietiek rīcībā esošajās Ivanova ar roku rakstītajās liecībās, kurās viņš izsaka skaidru pārliecību – buljons bijis nāvējošs un bijis paredzēts viņam.

“Es piezvanīju A. Dudkina sievai un piesardzīgi ieteicu uzstāt uz ekspertīzi. A . Dudkina sieva pēc tam man paziņoja, ka viņai kategoriskā formā tas bija atteikts! (..) Manam lūgumam sniegt liecības attiecībā uz A. Dudkina nāvi cietuma administrācija atteica – es vienīgais no visas kameras netiku nopratināts,” – šādi Ivanovs trīs gadus vēlāk sūdzējies prokuratūrai, taču viņa sūdzības nav uzskatītas par vērā ņemamām.

Savukārt Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Ilona Spure tagad tā arī nevar vai nevēlas atbildēt uz Pietiek jautājumu – vai Dudkinam ir veikta tiesu medicīniskā ekspertīze un kas tieši to veicis. Taču jebkurā gadījumā – ja ne attiecībā uz buljonu, tad kopumā Ivanova bažas par savu dzīvību aiz it kā drošajiem cietuma mūriem tiešām nav bijušas bez pamata.

Izrādās, jau 2011. gada 9. februārī, “pamatojoties uz Drošības policijas ziņojumu par operatīvā ceļā iegūtu informāciju, ka notiek sagatavošanās darbības no Tatjanas Smoļakovas un Staņislava Ļebedeva puses, lai organizētu Igora Ivanova slepkavību”, ir ticis sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma panta par slepkavību (faktiski – slepkavības organizēšanu).

Smoļakova bija Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas vecākā inspektore, savukārt Ļebedevs savulaik ir bijis Ivanova biznesa partnera Genādija Bondarika apsardzes vadītājs. Bondarika māja Baltezerā atradās nedaudz vairāk kā puskilometra attālumā no Ivanova mājas, kur notikusi gan Ellast Ivanovas slepkavība, gan citi dramatiski atgadījumi.

Nu kriminālprocess, kurā bija apsūdzēta bijusī Centrālcietuma darbiniece, ir iztiesāts Latgales priekšpilsētas tiesā, Smoļakovai piespriežot 10 gadu un 2 mēnešu cietumsodu un viņu apcietinot tiesas zālē.

Jebkāda informācija par prāvu bija noslepenota, tiesa notika aiz slēgtām durvīm, taču Pietiek rīcībā ir Smoļakovas izmeklēšanas laikā sniegta liecība: “Sarunas laikā Ļebedevs pateica, ka lieli cilvēki, kuri ir ieinteresēti Igora Ivanova slepkavībā un par tās veikšanu ir liela nauda. Ļebedevs pateica, ka par Igora Ivanova slepkavību šie cilvēki var samaksāt 100 000, kādā naudas mērvienībā es neatceros.”

Saistībā ar šo procesu un tā izmeklēšanu ir arī virkne citu faktu, kas skaidri apliecina – notiesāts ir “bandinieks”, savukārt īstie nozieguma organizētāji palikuši brīvībā un neatklāti. Vēl vairāk – izmeklēšanas laikā ir izdarīts viss, lai tā notiktu.

Normunda Mežvieta vadītā Drošības policija, kuras operatīvā informācija bija pamatā nozieguma plānošanas atklāšanai, tagad par savu lomu tajā ir īpaši atturīga: “Drošības policija šo kriminālprocesu nodeva Rīgas tiesu apgabala prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai 2013. gada 4. martā. Ņemot vērā, ka šis kriminālprocess vairāk nav Drošības policijas lietvedībā, plašākus komentārus nevaram sniegt.”

Tas ir viss, ko šī struktūra vēlas atbildēt uz virkni jautājumu – tostarp arī par to, vai Smoļakova ir vienīgā persona, kuras noziedzīgie nodarījumi ir tikuši izmeklēti saistībā ar šo noziegumu, kas ir pārējās personas un kāds ir statuss kriminālprocesā saistībā ar šo personu nodarījumu izmeklēšanu.

Šai atturībai ir virkne iemeslu, tostarp – izmeklēšana acīmredzami ir tikusi maksimāli novilcināta. Tas, ka pats Ivanovs par apdraudējumu viņa dzīvībai tika informēts tikai divus gadus vēlāk, vēl nebūtu tik būtiski. Taču, neraugoties uz procesa sākšanu 2011. gada februārī, kad jau bija ziņas par Smoļakovas un Ļebedeva lomu slepkavības organizēšanā, pats Ļebedevs tika nopratināts gandrīz divus gadus vēlāk – 2012. gada 13. decembrī.

“Par manu iespējamo līdzdalību Igora Ivanova slepkavības pasūtīšanā uz doto brīdi neko paskaidrot nevaru, tādēļ, ka neatceros, tādēļ, ka ir pagājis ilgstošs laika periods,” – šis ir nevis slikts joks, bet fragments no Ļebedeva liecībām nopratināšanā Drošības policijā.

Neraugoties ne uz to, ne uz pierādījumiem par Ļebedeva līdzdalību sevišķi smaga nozieguma sagatavošanā, Drošības policija arī pēc šīs nopratināšanas drošības līdzekli viņam nepiemēroja. Tikai divus mēnešus vēlāk, pierādījumu daudzumam nemainoties, Drošības policija nolēma piemērot Ļebedevam apcietinājumu. Taču viņš pēc 13. decembra pratināšanas laiku nebija tērējis veltīgi un pazudis.

Tagad Drošības policija, izvairoties no atbildēm par slepkavības organizēšanu, norāda uz Smoļakovas kriminālprocesu, kas tiek izskatīts tiesā. Tā noklusē to, ka patiesībā eksistē vēl viens kriminālprocess ar citu numuru – “par Staņislava Ļebedeva veiktajām noziedzīgajām darbībām personu grupā ar Tatjanu Smoļakovu”.

“Ļebedevs pateica Smoļakovai, ka ietekmīgi cilvēki ir ieinteresēti Igora Ivanova slepkavībā un par to samaksās lielu naudu – 100 000. Ļebedevs paskaidroja, ka ir vērsies noziedzīgajās aprindās un pie savas uzticības personas Rīgas Centrālcietumā, taču pret personu, kura atrodas cietumā, to grūti izdarīt,” – šis ir fragments no apsūdzības Ļebedevam šajā procesā.

Taču sakarā ar to, ka Drošības policija faktiski brīdināja Ļebedevu par reālo situāciju un tās rīcībā esošajiem pierādījumiem un vienlaikus deva laiku viņam aizbēgt, šis kriminālprocess 2013. gada 29. maijā apturēts, “jo apsūdzētais Ļebedevs slēpjas no izmeklēšanas” un “apsūdzēto Ļebedevu nav iespējams nopratināt, jo nav zināma viņa atrašanās vieta”.

Līdz ar to, pateicoties Drošības policijas darbībām, no atbildības vismaz pagaidām ir paglābts ne tikai Ļebedevs, bet arī viņa pieminētie “lielie cilvēki”, kuri bija pasūtījuši Ivanova slepkavību; tāpat nav noskaidrota arī viņa “uzticības persona Rīgas Centrālcietumā”.

Kā var noprast, tiesībsargājošās iestādes arī nav interesējis tas, kādi vispār bijuši iemesli Ivanova slepkavības pasūtīšanai. “Lietas izmeklēšanā savāktie pierādījumi neapstiprina, ka Ļebedevs jebkad sarunās būtu pieminējis viņa vai citas personas ieinteresētību pārņemt Jūsu darījumus, iegūt Jūsu mantu, nekustamos īpašumus, kapitāla daļas uzņēmumos,” – arī šādu atbildi Ivanovam ir nosūtījusi prokuratūra.

Vai saistībā ar Drošības policijas rīcību runa ir par vienkāršu nolaidību vai motivētu rīcību? Ivanovs savās neskaitāmajās sūdzībās norāda uz iespēju, ka Ļebedevs varētu būt iesaistīts ne tikai Ellas Ivanovas slepkavībā (savu vainu tajā Ivanovs kategoriski noliedz), bet arī iespaidīgu materiālo vērtību zādzībā no Ivanovu mājas Baltezerā, kas līdz ar to viņam dotu vērienīgu “motivēšanas” instrumentu.

Ivanovs tiešām ir atzīts par cietušo vēl vairākos kriminālprocesos, tostarp – par zādzību, kas notikusi no viņa mājas Baltezerā laikā no 2011. gada 20. maija līdz 17. jūnijam.

Saskaņā ar paša Ivanova sniegtu liecību savā mājā Baltezerā, Skuju ielā 13 viņš esot glabājis “ievērojamus naudas līdzekļus: 8 000 000 EUR, juvelierizstrādājumus 500 000 EUR vērtībā, tāpat kārbiņu ar briljantiem, kuru kopīgo vērtību pat nevar noteikt.

Nauda, kas bija salikta 16 saimniecības maisiņos un koka lādīte ar dārglietām un metāla kārba aizzīmogota ar arābu valodas tekstu bija novietoti arkā virs baseina pie griestiem. Lai piekļūtu tai, bija nepieciešams paņemt pieliekamās kāpnes, tās ielikt baseinā un pakāpties līdz arkai”.

Visas šīs vērtības pazudušas, turklāt tieši laikā, kad mājai bijusi atslēgta signalizācija. Izmeklēšanā, balstoties uz notikuma vietā atrastajām DNS pēdām, aizturēts zaglis-recidīvists, 1980. gadā dzimušais Jānis N., taču viņš liecinājis, ka, “redzot mājas pagrabam izsistu logu, bija ielīdis mājā paslēpties no lietus, kur bija pastaigājis pa māju, bet nekādas mantas nav ņēmis”.

Izmeklētāji atbilstoši šai versijai apsūdzību no zādzības pārkvalificējuši par nelikumīgu iekļūšanu svešā īpašumā, savukārt nozagtās vērtības tā arī pazudušas bez pēdām – lai gan formāli kriminālprocess par zādzību vēl turpinās.

Ivanova advokāte saistībā ar šo megazādzību izmeklēšanas iestādēm ir norādījusi, ka Ļebedevs bijis Ivanova biznesa partnera Bondarika biznesa partneris, “bieži veda Ivanovu ar lielām materiālām vērtībām uz mājām Skuju ielā 13, Priedkalnē”, zināja šo vērtību aptuvenās atrašanās vietas, “Ļebedevs ir profesionālis apsardzes jautājumos, bet zādzība no mājas Skuju ielā 13, Priedkalnē 2011. gada pavasarī izdarīta profesionāli atslēdzot signalizācijas sistēmu”. Taču nekādu atsaucību šīs norādes nav izpelnījušās.

“Tas, ka noteiktās uzņēmēju aprindās pēc viena “izkrišanas no aprites” pārējie metas savu “kolēģi” aptīrīt, nav nekas neparasts. Taču šajā gadījumā, spriežot pēc zināmajiem faktiem, var runāt arī par atsevišķu tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvju ciešu saistību ar notikušo un kādu īpašu motivāciju. Acīmredzami tas attiecas arī uz kādiem maniem bijušajiem kolēģiem,”Pietiek atzina kāds izbijis Drošības policijas pārstāvis, kas savu vārdu saprotamu iemeslu dēļ nevēlējās publiskot.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Pietiek.com

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz