Seksaholiķa sieva

seksaholiķa sieva

Puikas viesistabā sarīkojuši īstus zvaigžņu karus. Ieva, pēc tam, kad jau nezin kuru reizi bija atkārtojusi, lai karotāji ar visu munīciju iet uz savām istabām, juta, ka tūlīt eksplodēs. Pēc stundas no darba atgriezīsies ģimenes tēvs, kam galdā jāceļ vakariņas.

Andris stingri turējās pie patriarhālām tradīcijām. Un Ieva nespirinājās pretī. Ja vakariņas uz vīra pārnākšanas brīdi, tad vakariņas. Ja mājai jābūt kārtībā, kad ģimenes apgādnieks pārrodas, tad tam tā būs būt. Ne velti Ieva strādāja par grāmatvedi uz pusslodzi, lai dienas otro daļu varētu veltīt ģimenei. Iešanu uz darbu viņa izvēlējās tāpēc, lai tomēr pabūtu cilvēkos. Un nenojūgtos „kinder, kühe, kirche” (bērni, virtuve, baznīca – vācu val.) rutīnā. Kaut gan tas, kas lika trīsdesmit sešus gadus vecajai divu puiku māmiņai būt tuvu nervu sabrukumam, galīgi nebija ģimenes mātes slogs. Tā bija vīra Andra apsēstība ar seksu. Viņam to vajadzēja katru dienu. Ievai jau sāka pietrūkt spara atvairīt, strīdēties un, galvenais, tēlot to, kas viņa patiesībā nebija un negribēja būt – seksa dīvu.

It kā ar to nepietiktu, ka Andrim bieži vajadzēja seksu, viņš vēl pūlējās uztiept Ievai iedomātu tēlu, kādai jābūt viņa –  seksa čempiona sievai. Sieva dzimšanas dienās parasti saņēma dāvanā greznus vibratorus samta kastītēs, erotisku apakšveļu, nenormāli augstu papēžu kurpes, kurās Ieva nespēja staigāt, bet tikai gulēt gultā. Reiz pat tika uzdāvināta erotiskā masāža, ko veica melnīgsnējs puisis. Ne svešais puisis, ne masāža Ievai nepatika. Dažreiz Andris ierunājās par svinga kluba apmeklēšanu. Tādos brīžos Ievai šķita, ka viņa uzsprāgs. Kam tad tas vēl ir vajadzīgs? Ieva neko tādu pat iedomāties nevarēja. Bet bailes, ka Andris tamlīdzīgu pasākumu varētu apmeklēt viens pats, lika izdomāt visādus iemeslus, kāpēc to tieši tagad nevar darīt. Viens labs iemesls bija solījums nomest pāris kilogramu, lai uz tādu pasākumu dotos pienācīgā formā.

Liekie kilogrami kā nepazuda, tā nepazuda. Ieva regulāri aizēda savu stresu, naktī lavoties pie ledusskapja. No rīta sevi lamāja, bet naktī 03no jauna pēc kārtējā cīniņa vai padošanās atkal centās sev sagādāt kaut dažus mirkļus labsajūtas našķējoties. Bet kādreiz viss sākās tik skaisti!

Ieva un Andris “Turībā” studēja uzņēmējdarbību. Ievai patika enerģiskais puisis, kas vienmēr zināja, ko darīt un ar ko nodarboties. Reizēm gan Ievai gribējās, lai kaut kas notiek arī pēc viņas prāta, bet Andris vienmēr prata pārliecināt. Ko tur teikt – uzņēmējdarbība viņam bija asinīs! Ieva augusi ģimenē bez vīrieša – oficiāli tēvs skaitījās, bet dzīvoja privātmājas otrā pusē. Ieva ar māti, tā sacīt, savā pusē. Māte ar tēvu mūžīgi atradās kara stāvoklī, kas izpaudās, spītīgi pārstaipot koplietošanā esošās lietas, tādus kā malkas cērtamo bluķi vai kādu citu ar pūlēm pārvietojamu priekšmetu. Vecāki nesarunājās savā starpā un Ieva nezināja, kāpēc viņi tā uzvedas, kāpēc nedzīvo kopā kā citu bērnu vecāki, kāpēc ir sastrīdējušies. Ievai tas nepatika un viņa sev nosolījās, ka laulībā vienmēr centīsies sadarboties ar savu nākamo vīru.

Darba kolēģe Beāte, izpūšot dūmus, pusdienlaika pīppauzes laikā pēc Ievas kārtējās žēlošanās par vīru seksaholiķi, rezignēti noteica:
– Man liekas, ka tavējais nemaz tik ļoti nealkst seksa, cik pūlas tevi apspiest tieši ar seksa palīdzību. Būtu te Amerika, tu varētu viņu sūdzēt tiesā…

Gados vecākā kolēģe Baiba, iesaukta par Babusi, pārtrauca Beāti: “Te patiešām nav Amērika. Varbūt, Ieviņ, parunā ar savējo, pastāsti, kā tu jūties, ka tev nemaz tā nepatīk, ka tu gribētu citādāk. Parunā tā mierīgi.”

Babusis runāja tik mīļi un pārliecinoši, ka mirkli Ievai šķita, ka patiešām parunājot izdosies pārtraukt ieilgušo „seksa karu”. Braucot mājās, Ieva jau sāka šaubīties, vai būs kāda jēga no runāšanas, Andris kā parasti paziņos, ka viss, ko sieva saka, ir muļķības, ka viņš nevar dzīvot bez seksa katru dienu un ka viņam vajag tieši tā, kā viņiem notiek – ar vibratoriem, pilnu ekipējumu zeķēs un zeķturos un kurpēm kājās. Tad Ieva aizdomājās, ka pēc tādas sarunas Andris varētu sākt meklēt mīļāko… Tieši tajā brīdī, kad pārdomās iegrimusī sieviete sāka apcerēt, kas būs, ja Andris aizrausies ar mīļāko un nolems pamest sievu, viņas mašīnas stūris aizķēra blakus braucošā autiņa sānu spoguli.

Ieva pamira: „Tagad es nepagūšu uztaisīt vakariņas”.

Apturējusi mašīnu un izkāpusi no tās, viņa vispirms konstatēja, ka pašas mašīnai nav īpaši ievērojamas skrambas, tad apņēmīgi devās pie tāpat apstādinātā apskādētā autiņa ar domu, ka mēģinās sarunāt negaidīt policiju, bet parakstīt savstarpēju vienošanos.

No otras mašīnas izkāpa puisis brillēs un ar vainīgu smaidu nāca pretī: “Vai! Es jūs nepamanīju!”
Ieva uz mirkli samulsa, vainīga taču bija viņa, bet ātri noreaģēja: “Ko tad runāsim?”

Puisis apskatīja savas mašīnas saskrāpēto spoguli, tad bikli piegāja pie Ievas auto un lietišķi novilka ar īkšķi pa skrambiņu, un teica: “Man liekas, ka nekas traks nav noticis, ja jums nav iebildumu, varbūt es varu uzaicināt uz pusdienām, lai kompensētu.”

Te viņš aprāvās, droši vien nezinot kā apzīmēt notikušo, lai Ieva pēkšņi nepieņemtu lēmumu klasificēt to tomēr kā ceļa negadījumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ieva pietvīka, sen viņu neviens nebija aicinājis pusdienās. Ja viņa ar vīru devās ēst ārpus mājas, tad puikas ņēma līdzi. Andris uzskatīja, ka ģimenei visur jābūt kopā.

Briļļainais steidzīgi turpināja: “Es saprotu, ja jums tagad nav laika, varbūt vakariņās dosimies citu reizi?”

Vakariņās! Ieva vēl vairāk nosarka un pūlējās izdomāt sakarīgu atbildi.

“Varbūt es jums piezvanīšu un sarunāsim jums izdevīgā laikā?”

Aizsmakušā balsī Ieva izgrūda: “Nu…. nezinu…”
Tad, automātiski mēteļa kabatā sataustījusi savu vizītkarti, kas tur bija aizķērusies kārtojot darba lietas, pasniedza to puisim.
“Mani sauc Pēteris, es tūlīt arī jums iedošu savu vizītkarti.” Puisis aizsteidzās uz savu mašīnu, pēc mirkļa atgriezās un sniedza Ievai kartona kartīti: “Es ļoti ceru, ka tik skaistai sievietei atradīsies laiks ar mani papusdienot vai pavakariņot?”

Ieva atmeta atpakaļ pār pieri pārslīdējušo matu šķipsnu un pēkšņi atguva runas spējas: “Labi, lai gan līdz šim brīdim jūsu teiktais izklausās pēc nekaunīgas pielīšanas.”

“Es jums noteikti piezvanīšu!” – puisis, kāpjoties atpakaļ, nu jau vairs ne tik droši bilda.

Bija pazaudēta pusstunda. Ieva turpināja ceļu mājup un savā prātā plānoja, ar ko sāks mājas soli. Ienākusi dzīvoklī, viņa ielūkojās priekšnama spogulī: sārtums vaigos vēl nebija izgaisis, acis mirdzēja un lūpās rotājās noslēpumaina izteiksme. Iepriekšējās raizes bija nez kur pagaisušas: viņu nepazīstams vīrietis nosauca par skaistu un aicināja uz gandrīz randiņu, ehh, ko tur runāt un pārrunāt ar vīru, dzīve taču nav nemaz tik slikta! Kam tās mokošās sarunas vajadzīgas!

Gatavojot vīram vakariņas un piekopjot māju, darbi, sazin kādēļ, šķīlās un ātri it kā paši padarījās. Pat puikas klausīja. Ievai pietika laika pat pagrozīties pie spoguļa un pielaikot tērpus iedomātajām pusdienām ar Pēteri.

„Es, protams, nemūžam neko tādu nedarīšu!” Ieva, mainot kleitas, palaikam sev atkārtoja.
Pieēdies un atzvēlies krēslā, Andris, braucot ar roku pakausi, labpatikā ierunājās: “Tu šodien tāda smuka! Noliksim puikas ātrāk gulēt!”
Ja citkārt šāds mājiens ar mietu liktu Ievai iekšēji sarauties un mobilizēties cīņai, šovakar viņa gandrīz koķeti atbildēja: “Kā teiksi!”
Andris piecēlās no krēsla, pienāca pie sievas, sagrāba apskāvienā, jo citādi viņš nemācēja, un iedūdoja viņai ausī: “Ak, tu mana seksīgā!” Parasti Ieva iekšēji dusmojās, kad vīrs ko tādu teica, taču šovakar viņa tam īpaši nepievērsa uzmanību.
Pēteris piezvanīja pēc dienas, taisnodamies, ka neesot ātrāk varējis. Ieva savukārt jau bija izkalusi konspirācijas plānu, kā viņa atprasīsies ātrāk no darba, lai varētu satikt Pēteri un vēl pagūtu laikā būt mājās.
Pēteris atnāca uz tikšanos ar mazu, burvīgu ziedu pušķīti. Ieva pie sevis nodomāja: „Cik banāli, bet tomēr patīkami!” Un cik patīkami bija sarunāties ar šo puisi, īpaši tāpēc, ka viņš visu laiku iztaujāja Ievu par viņu pašu. Kaut kur tālu otrā plānā aizpeldēja ikdiena un „kinder, kühe, kirche” sajūta. Ieva pēkšņi atcerējās filmas, kas patika, grāmatas, ko sen bija lasījusi, mūzika, kas valdzināja. Pēkšņi viņa varēja daudz un plaši par to visu spriedelēt. Pēteris klausījās, veroties Ievā sajūsmas pilnām acīm.

„Nez’, vai tas būtu saskrāpētās mašīnas dēļ,” uz kādu mirkli sieviete iedomājās, tad uzreiz aizmirsa.

Atvadoties Pēteris palūdza atļauju satikties vēlreiz. Ieva piekrita nedomājot.

Viņi satikās vēl ne vienu reizi vien. Pēc kāda laika Pēteris atzinās, ka viņam ļoti patīkot pieaugušas sievietes. Puisim bija divdesmit pieci gadi. ”Romāniņa” iespaidā Ieva atplauka. Ikdienas sekss ar vīru viņai vairs nelikās apgrūtinošs, jo mīlējoties viņa iedomājās, ka dara to ar Pēteri, kaut gan nekad nebija pat skūpstījusies ar savu pielūdzēju.

Cik ilgi tā turpināsies? Vai Ieva pārkāps laulību? Vai, satiekoties ar puisi, kas sagādā viņai romantiskas izjūtas, viņa jau ir pārkāpusi laulību? Vai vīrs kaut kad nojautīs par to, kas notiek ar sievu?

Par to visu viņa domās vēlāk! Tagad Ieva jūtas stabili un, šķiet, ir pat laimīga.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Autore: Rita Lasmane

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

1 Komentārs on "Seksaholiķa sieva"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
Otto
Otto

Tiešām neapnīk atkārtot šīs vecišķās fantāzijas ?

wpDiscuz