Zatlers un pedofīlijas skandāls

jurgis-liepnieks

„Šī lielā atbrīvošanās (no oligarhiem) sajūta var nest līdzi kaisli, svētlaimi, pat seksuālu baudu,” seksologs Arturs Šulcs, komentējot ziņas par to, ka daudzi cilvēki, klausoties Zatlera uzrunu tautai, kurā viņš paziņoja par ierosinājumu atlaist Saeimu, esot izjutuši orgasmu.

25. aprīlī, nedaudz vairāk kā mēnesi pirms prezidenta vēlēšanām, prezidents Zatlers teica lielu runu LU lielajā aulā. Uz to bija uzaicināti Saeimas deputāti, žurnālisti un komentētāji. Runas mērķis bija sniegt atskaiti un vērtējumu padarītajam četros gados un ieskicēt virzienus nākamajiem četriem gadiem.

Šajā runā nebija ne kā nedz par oligarhiem, nedz par demokrātijas privatizāciju, nedz par mūsu visu naudas aizplūšanu uz ofšoriem, tajā netika pieminēts Judina kungs, kuru šī Saeima neapstiprināja par tiesnesi, un nekā par konfliktu starp tiesu varu un likumdevējvaru, kas iesācies jau iepriekšējā Saeimā, un to, kā jaunā Saeima pārmantojusi tās iepriekšējās niķus. Nē, nekā tāda tur nebija.

Vēl vairāk, šajā runā mēnesi pirms ierosinājuma atlaist Saeimu prezidents izsmeļoši paskaidroja, kāpēc nav atlaidis iepriekšējo Saeimu: “Manas prezidentūras sākumā 2007. gada nogalē, kad saasinājās sabiedrības un varas attiecības, daudzi no manis gaidīja Satversmē paredzētā, pusgadu garā un smagnējā Saeimas atlaišanas procesa un jaunu pirmstermiņa vēlēšanu ierosināšanu. Manu izvēli nerosināt jaunas vēlēšanas noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, nebija parlamentārās krīzes, nepastāvēja Saeimas atlaišanai atbilstošs mehānisms un tiem, kas prasīja parlamenta atlaišanu, nebija kvalitatīva alternatīva politiskā piedāvājuma. Līdzīga situācija izveidojās arī 2009. gadā, kad uz Saeimas atlaišanu turpināja uzstāt daļa sabiedrības un arī politiķu. Tad manu lēmumu neizsludināt jaunas vēlēšanas noteica atbildība par valsts nākotni. Bija svarīgi, lai Saeima kopā ar valdību strādātu un īstenotu valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus, uzsāktu strukturālās reformas valsts pārvaldē un uzņemtos atbildību par smagiem un uz vēlāku laiku neatliekamiem lēmumiem. Starptautiski bija jāapliecina valsts rīcībspēja. To nebūtu izdevies panākt, ja politiķi būtu ierauti pat divās, viena otrai sekojošās, kampaņās – referendumā par Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu kampaņās.”

It kā būtu samainīts, mēnesi vēlāk. Pēdējo reizi vēl uzaicinājis vakariņās pie sevis uz rezidenci Lembergu, cenšoties izubagot viņa atbalstu pārvēlēšanai, tomēr saprazdams, ka, lai cik draudzīga atmosfēra, lai cik Lemberga atnestais vīns dārgs, tomēr solījums darīt visu, lai Zatlers varētu palikt amatā, neizskanēja. Vēl vairāk, katra nākošā diena sāka nest aizvien satraucošākus signālus, ka pārvēlēšana var neizdoties. Arī uzticamā Vasilija Meļņika sarunas ar Saskaņu acīmredzami nevedās. Lai nepārvērstos par nievātu pensionāru, visneveiksmīgāko visu laiku Latvijas prezidentu, kaut kas bija jādara.

Tā nu lēmums tika pieņemts un  28. maijā, četras dienas pirms prezidenta vēlēšanām, tas  pats prezidents atkal teica runu. To, kura izraisīja orgasmus, dažiem ļāva beidzot elpot un dažu istabās lika ielauzties gaismai, bet citiem izraisīja lielas cerības, ka mēs varam valstī kaut ko mainīt.

Kas tad bija noticis šī mēneša laikā? Mana versija ir tā, ka šajā mēnesī tapa skaidrs, ka Zatlera politiskā karjera ir beigusies, precīzāk, bija palikušas četras dienas līdz tās beigām.

Kāda ir Zatlera versija? Atmetot pārmetumus iepriekšējai Saeimai un to, ka šī Saeima esot pārņēmusi tās stiķus (īpaši jocīgs pārmetums, ņemot vērā, ka to slikto Saeimu, kura radījusi šos stiķus, kas tagad pārņemti, tas pats Zatlers neatlaida), dažādus poētismus un desmit gadus vecas klišejas bez konkrētas nozīmes, Zatlera pamatojumā ir saklausāmi divi argumenti. Pirmkārt, šī Saeima ir tautā nepopulāra un tas ir iemesls to atlaist.

Otrkārt, pastāv dziļš un citādi nelabojams konflikts starp tiesu un likumdevējvarām. Pēdējais piliens, kas padarījis šo konfliktu par tik grandiozu, ka Saeima jāatlaiž, esot bijis balsojums, kas pasargāja Šleseru no kratīšanas.

Sāksim no  ietilpīgākā, proti, konflkta starp varām.

Nu, vispirms jau gribētu atzīmēt, ka varu nošķīruma pati ideja paredz, ka varas viena otru uzmanīs, pieskatīs un būs neatkarīgas viena no otras, lai to varētu izdarīt. Citas nekādas jēgas varu dalījumam nav. Varu dalījums nekādi neparedz, ka kāda no varām bezierunu kārtībā akli sekos kādas citas varas norādēm. Nē, tieši otrādi, pati demokrātiskas valsts uzbūves ideja paredz šo atsvaru un balansu mehānismu, kas vienīgais ļauj nonākt varbūt ne pie paša efektīvakā,  toties gludākā kompromisu, sadarbošanās un „zelta vidusceļa” modeļa valsts pārvaldē.

Varu sasvstarpējās uzraudzīšanas un pieskatīšanas process ne vienmēr iztiek bez spriedzes. Tas ir normāli. Tieši tā demokrātija darbojas.

Daudziem politiķiem nepatīk KNAB? Droši vien, ka tā ir. Daudziem iedzīvotājiem nepatīk VID, šoferiem ceļu policija, dzīvojam taču kaut kā. Vai ir aizdomas, ka daži ceļu policisti ņem kukuļus, vai ir aizdomas , ka daži VID darbinieki mēdz būt parāk centīgi un dažiem KNAB darbiniekiem labāk padodas sabiedriskās domas veidošana, nekā tiesai derīgu pierādījumu vākšana – jā, ir tādas aizdomas. Vai tāpēc ir jāatlaiž Saeima?

Jā, šīs aizdomas neveicina uzticības un simpātiju veidošanos starp iesaistītajām pusēm, bet vai parlamenta atlaišana atrisinās kādu no šim problēmām?

Jeb varbūt parlaments jāatlaiž tāpēc, ka neatļāva kratīt Šleseru? Šī patiesībā ir vismīklainākā epizode visā atlaišanas stāstā, jo tikpat kā nav izskaidrojama, bez sazvērestības teoriju palīdzības. Pirmkārt, kam vajadzīga un kāda jēga ir kratīšanai, par kuras atļaušanu spriež parlaments dienām iepriekš? Izrādiet taču kādu cieņu pret sabiedrības prāta spējām – nu, kāda tam var būt jēga? Nav brīnums, ka parādās minējumi, ka jēga varbūt bija izprovocēt parlamentu un neapdomīgu rīcību, nevis kratīt Šleseru. Šai versijai palīdz  arī divas dažādas prokuratūras vēstules un viegli prognozējamā diskusijas raisīšanās par juristiem zināmo pretrunu likumos, proti, Saeimas Kārtības ruļļa 179.panta 1.daļas 2.punkts paredz, ka jautājumā par Saeimas locekļa kriminālprocesuālās imunitātes atņemšanu Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ar iesniegumu griežas Ģenerālprokuratūrā.

Savukārt spēkā esošais Kriminālprocesa likums neparedz Ģenerālprokuratūras vai ģenerālprokurora iesnieguma iesniegšanu papildus procesa virzītāja iesniegumam.

Prognozējamas šādas debates bija arī tādēļ, ka šāda pati situācija, kad Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pieprasīja Ģenerālprokura iesniegumu, bija 2006. gada novembrī, lemjot par deputāta Boldāna kriminālvajāšanu. Toreiz ar Ģenerālprokurora Maizīša skaidrojošo vēstuli pietika, lai Saeima izdotu Boldānu.  Šoreiz runa bija tikai par vienu kriminālprocesuālu darbību, komisijas sēdē piedalījās izdodamā advokāts, raisījās debates, skanēja vesela virkne argumentu un ar ģenerālprokurora  vēstuli nepietika.

Varētu vaicāt, ja jau prokuratūra zināja iepriekš par šādu pretrunu, vai nebūtu bijis pareizāk, lai garantētu iznākumu un nepieļautu nekādu jezgu, griezties Saeimā ar abiem šiem iesniegumiem, gan procesa virzītāja, gan ģeneralprokuratūras.  Kas tur tik grūts, īpaši, ja prokuratūras darbinieks tāpat tērē savu laiku Saeimas apmeklēšanai un debatēm par šo jautājumu un ģenerālprokurors tāpat raksta vēstules Saeimai. Prokuratūras atbilde uz šo jautājumu ir skaidra un viennozīmīga – Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija pārkāpa KPL, pieprasot tajā neparedzētu dokumentu. Attiecībā uz kriminālprocesa norisēm, KPL pret Saeimas kārtības ruļļa 179.p. ir uzskatāms par speciālu likuma normu, un katrā ziņā tas ir jaunāks likums par “Rulli”.

Citiem vārdiem, mēs nerakstīsim nekādu iesniegumu, pat ja to prasa Saeimas komisija, jo likums mums neuzliek tādu pienākumu. Varu neatkarība pilnā plaukumā. Mēs esam neatkarīgi, mums nav jāpakļaujas jūsu prasībai pēc kaut kāda iesnieguma. Taisnība – nav jāpakļaujas.

Saeimas komisijai arī nav jāpakļaujas. Arī viņiem likums neuzliek par pienākumu ļaut kratīt Šleseru.

Protams, tas ir konflikts, parasts, banāls, cilvēcisks.

Tas attiecas uz komisijā notiekošo, savukārt ārkārtas plenārsēdē deputātiem notiekošais izskatījās jocīgi.

Un, kas īpaši svarīgi, atbildīgā komisija nebija pieņēmusi lēmumu atbalstīt kratīšanu. Visi zina, ka absolūtajā vairumā gadījumu, par steidzamiem, neizdiskutētiem un neskaidriem jautājumiem deputāti, kas nav paguvuši iedziļināties problēmā, lemj tā, kā iesaka atbildīgā komisija. Tas bija tieši šis gadījums.

Un jā, viņi arī nepievērsa tam vajadzīgo uzmanību.  Taču esmu pārliecināts, ka vismazāk tajā bija kāda vēlme pasargāt Šleseru. Kam viņš vajadzīgs?  95 % Saeimas viņš ir nevis kaut kāds savējais, kas jāsargā no KNAB, bet nesimpātsks konkurents.

Deputāti nolēma atturēties, ne tik daudz ar mērķi palīdzēt Šleseram, cik paužot neaizpratni par šo darbību jēgu un procedūru. Un neizpratne bija, tas ir, mēnesi vēlāk vai tagad mēs visi zinām par pretrunām likumos, atšķirību starp ģenerālprokurora un procesa virzītāja iesniegumu, bet, ticiet man, tās nebija vispārzināmas un saprotamas lietas deputātiem. Šlesera advokāti to izmantoja, nodarot lāča pakalpojumu gan sev, gan Saeimai. Tas ir tas, kas,manuprāt, notika. Protams, ka tas nebija gudrs lēmums. Protams, ka, visu apsverot ar vajadzīgo uzmanību, deputāti nebūtu tā balsojuši, bet vai šeit bija vērojams tāds konflikts starp varām, kas pieprasītu parlamenta atlaišanu?  Es teiktu tā – pārspīlēt jau ir bezgaumīgi. Vai kāds apzināti izprovocēja šo situāciju? Nezinu. Bet tas nav izslēgts un, cerams, mēs ar laiku uzzināsim par šo akciju kaut ko vairāk.

Otrs Zatlera arguments ir šāds: šī Saeima ir ļoti nepopulāra, lielākā sabiedribas daļa tai neuzticas, un tas bija viens no iemesliem atlaišanas rosināšanā.

Kāda valstiska gudrība varētu slēpties aiz šī, es nezinu. Vai viņi vēlas, lai Saeima pārvēršas par institūciju, kuras galvenais mērķis ir būt populārai? Pieņem tikai un vienīgi tādus lēmumus, kuri ceļ tās popularitāti? Tas pat nav populisms, pareizāk sakot, tas ir populisms kaut kādā tik lielā pakāpē, ka tam jau būtu vajadzīgs cits vārds. Tā ir kardināli citas politikas ideja, kuras centrā ir nevis saprātīgi lēmumi, maksimālais iespējamais kopējais labums, nesavtīga kalpošana, bet tikai un vienīgi popularitāte. Un kaut ko tādu mums piedāvā Valsts prezidents un atbalsta viņa padomnieki. Skaidrs, ka cilvēkiem ar šādu kompetences līmeni dzīvē ir maz iespēju un pie politikas jāturas ar rokām un kājām.

Intelektuāli šeit pat atrodas Ivetas Kažokas un citu galvenais arguments par labu Saeimas atlaišanai, proti, tā, lūk, politiķiem liks tagad domāt, ka viņus var atlaist (ar šādiem argumentiem) un tāpēc viņi turpmāk pārdomās savus lēmumus caur šādu prizmu. Tiešām, brīnišķīgi. Viņi turpmāk apdomās savus lēmumus tikai caur prizmu, vai tie vairo viņu personisko un kolektīvo popularitāti.  Tiešām, liels ieguvums. Kādā vēl valstī tādi bezdomu lozungi varētu izlauzties ārpus vidusskolnieču dienasgrāmatas?

Nu, un visbeidzot – Saeimas atlaišana – tā ir iespēja. Tā nu gan ir taisnība. Patiesi iespēja. Ja pieņemtu visus augstākminētos argumentus, tad nebūtu jābrīnās, ka turpmāk mums katru gadu popularitāti alkstoši prezidenti dos šādu iespēju. Vismaz viņiem, kā redzams, šī argumentācijas darbojas. Atlaid nepopulāru Saeimu, kļūsti populārs pats. Esi vīrs vai neesi, atlaid Saeimu.

Kāds draugs man izstāstīja šādu stāstu. Pārslēdzot TV kanālus, viņš nejauši bija uzdūries kādam raidījumam, kas veltīts jaunumiem Latvijas šlāgermūzikā. Izrādās, jaunumu tajā netrūkst, tieši otrādi, jaunas dziesmas un jauni koncerti, slavenības. Es mazliet uz to paskatījos un mani pārņēma jocīga sajūta, viņš saka. Tas taču viss notiek tepat blakus Latvijā, tagad. Kāds tieši šobrīd sacer jaunu šlāgerdziesmu, tieši tagad tās skan lielākajā Latvijas raidstacijā (LR2), cilvēki tās klausās, dungo līdzi, atskaņo mājas ballītēs, tas viss notiek tepat blakus. Skatoties uz reakcijām ap Saeimas atlaišanu, pirmo Latvijas vēsturē, viņš bija atcerējies šo sajūtu. Sajūtu, ka tepat līdzās pastāv pasaule, kurā valda pilnīgi cita domāšana.

Mans draugs ir izsmalcināts intelektuālis un savas sajūtas izklāstīja, runājot par šo paralēlo pasauļu sajūtu, mans prāts ir daudz primitīvāks.

Man šķita, ka vajag zvanīt uz Rīgas ūdeni, lai pārbauda, vai ūdens apgādes sistēmā kāds nav ielaidis kaut kādu neredzamu vielu, kas cilvēkiem atņem spēju spriest. Ne jau šlāgermūzikas dungotāji bija sajūsmā par šo Zatlera soli, par tiem vēl nekas nav zināms, bet gan cilvēki, kas ikdienā domā par politiku, politikas pētnieki, ārēji normāla izskata jaunieši, nomācoši lielākā daļa par politiku rakstošo žurnālistu.

Manā pieredzē gan ir viens līdzīgs gadījums, kad es sev nopietni esmu uzdevis jautājumu, vai es gadījumā neslimoju ar kādu smagu garīgās atpalicības formu, jo, kas gan varētu būt labāks pierādījums tam, ka esi jucis kā pārliecība, ka jukuši  ir visi apkārtējie.

Es runāju par gadījumu, kurš vēstures annālēs iegājis ar nosaukumu „pedofīlijas skandāls” .

Arī pedofīlijas skandāla laikā es kļūdījos ar prognozi. Es biju pārliecināts, pilnīgi pārliecināts, ka gan sabiedrība, gan žurnālisti , pētnieki un komentētaji nenoticēs šiem pilnīgi ārprātīgajiem meliem, redzēs cauri personāžiem, kuri virza apvainojumus, spēs saprast un izvērtēt notiekošo. Taču es kļūdījos.

Es labi atceros sevi sēžam darba kabinetā un skatoties uz to, kā no pārslodzes sāk atslēgties ziņu aģentūru portāli un nespēju noticēt notiekošajam. Gan parlaments, gan valdība, visa valsts kļuva par šī skandāla ķīlnieci. Nemaz nerunājot par to, ko tas maksāja iesaistītajiem, valsts attīstība tika apturēta uz gandrīz gadu. Un tas ir nespekulējot par visām ilgtermiņa sekām, kādas iespējams bija vai nebija.

Tagad ir skaidrs, ka tā bija Krievijas specdienestu organizēta akcija. Daudz jau neko nevajadzēja, pāris uzpirktu liecinieku, pāris Latvijas žurnālistu, pāris ietekmes aģentu, pāris manipulējamu cilvēciņu un, acīmredzot, iepriekš prognozētu latviešu žurnālistu, politikas ekspertu un viņu dēļ arī sabiedrības kopumā nespēju atšķirt melus no patiesības.

Tagad mēs zinām, ka, lai izraisītu parlamentāru krīzi Latvijā, izrādās, pietiek tikai ar vienu manipulējamu cilvēciņu. Nu, varbūt ne manipulējamu, iespējams, vienkārši savtīgu, bezatbildīgu vai vāju, vai nekompetentu, to mēs pagaidām īsti nezinām. Taču mēs zinām, ka viens neprognozējams cilvēks bez debatēm, bez konsultācijām var atlaist parlamentu un vēl izpelnīties atzinību. Mums valstī vajag sabiedrisko apspriešanu nezin cik kārtās, lai uzceltu saldējuma cehu, bet Saeimas atlaišanai iedibinātais precedents paredz, ka te pietiek ar viena cilvēka interesēm un apsvērumiem.

Un tomēr, ne Zatlera rīcība ir galvenais, kam pievērst uzmanību šajā stāstā. To, ka ne Zatlers, ne viņa apkārtne nav izaugusi līdz prezidentam, mēs zinājām jau iepriekš, bet ka tie, kas tik lielā mērā ietekmē diskusijas kvalitāti valstī, sāks maršēt vienā solī, vienbalsīgi izkliedzot saukli „iespēja” un neizkliegto, bet labi dzirdamo „sitam oligarhus”, tas satriec – ar viena cilvēka muļķību var tikt galā. Valsts to pārdzīvos, bet vienā solī ejošie labie ļaudis, kas spēj teju dominēt mediju telpā. (Un reizēm šķiet, ka ja nebūtu manis, Bendika un varbūt vēl dažu, tad arī dominētu)  Ar to nav iespējams tikt galā. Viņi arī noteiks valsts virzību. Tiem, kas uzskata, ka tagad valstī ir tikai viena problēma un viens risinājums visām bēdām, šoreiz piebiedrojās plašas inteliģences aprindas, tiešā tekstā aicinot nedomāt. Dienu vai divas pēc Zatlera pēdējās runas, braucot uz treniņu, un ieslēdzis Latvijas radio pirmo programmu es gandrīz iebraucu grāvī. Gluži vai kā mantra tur skan  – nav vajadzīga šīs bezgalīgā analīze,  neklausieties skeptiķos, noticiet sev, šī ir iespēja, mainieties, mēs varam. Sociālos tīklos varēja lasīt, ka beidzot  mēs varam elpot, beidzot ir pateikta patiesība, mēs tagad varam būt brīvi, mēs tagad varam sākt mainīties, kaut kas ir jādara, mēs pateiksim nē, un tamlīdzīgus saturiski pilnīgi tukšus lozungus, kuros nav pat attālas norādes uz to, kā tieši būtu jārisina jel kāda problēma valstī. Un tas viss ne jau starp kādā sabiedrības pabirām, bet tieši otrādi.

Ņemot verā esošo masu mediju struktūru, grūti iedomāties, kas varētu šos aktīvos pilsoņus kavēt iestāstīt pašiem sev un visiem citiem, ka valstī ir tikai viena problēma, proti, cīņa ar oligarhiem, ka Latvijas nelaimēm un problēmām ir tikai viens cēlonis, proti, trīs oligarhi, un visu Latvijas problemu risinājums, vai tā būtu izglītība vai inflācija, ražošana vai pensiju sistēma, lauki vai ārējais parāds, tam visam arī ir viens un vienkāršs risinājums – apkarot oligarhus.

Vai es domāju, ka tas nav īpaši gudri, jā, tā es domāju. Es domāju, ka tā ir pūļa, nevis sabiedrības pazīme, noraidīt pašu nepieciešamību domāt, bet domāšanas vietā skandēt kaut kādas frāzes, kurām nav nekāda sakara ar tām problēmām, kuras it kā ir paredzēts risināt.

Tajā pat laikā atliek pavērot šīs priecīgās, apmierintās sejas, lai saprastu, ka atbrīvošanās patiesi ir brīnišķīga. Agrāk tas tomēr bija sarežģītāk. Kā panākt, lai reformas iekustas, kā izmainīt izglītības sistēmu, apkarot ēnu ekonomiku, salabot ceļus un tādu jautājumu bez gala, tagad beidzot uz visiem jautājumiem atkal ir viena atbilde. Piedevām vēl neslēptā pārākuma sajūta, ko piedāvā cilvēki, kas tikuši vaļā no oligarha sevī, izņēmuši baļķi no savas acs un ir visādi citādi pārāki. Sen jau viss nav bijis tik vienkārši. Kopš laikiem, kad pie visa bija vainīgi krievi, ebreji, spekulanti, buržuāzistiski nacionālistiskie elementi, vācu spiegi, raganas un neticīgie, vienalga, kas, ko  vainot visās nelaimēs, ķert, tiesāt, nolādēt un sadedzināt uz AB dambja.

Agrāk tā bija varu privilēģija savam izdevīgumam padarīt sabiedrību par pūli. Masu, kas nedomā, bet pakļaujas  kādam galēji triviālam stāstam, kas izskaidro visu un ļauj justies pārākam, izrēķināties ar citādi domājošajiem un būt kaut kā lielāka daļai. Šie stāsti parasti  balstās sabiedrībā jau esošos aizspriedumos un bailēs, vai tas būtu antisemītisms, pedofīlija vai naidīga ideoloģija. Mūsdienu pasaulē, kā redzams, ne tikai vara spēj ģenerēt pūli, taču, lai kas būtu iniciatori, bez žurnālistu palīdzības gan neiztikt.

Tā nu ir sanācis, ka pazīstu tā sauktos oligarhus. Katram no tiem ir savs stāsts, vienīgie trīs un līdzīgi viņi ir tikai tad, ja negrib neko ne zināt, ne saprast, un netikumu un grēku saraksts tiem arī katram savs un dažam tiešām pagarš, (droši vien, atšķirībā no visādiem AB dambja jampampiņiem, kuriem netikumu un grēku ne pret valsti, ne līdzcilvēkiem, protams, nav).

Man pašam saites ar viņiem satrūkušas jau pirms laba laika un neviens man nemaksā ne par ko arī šobrīd, bet es ceru, ka vienmēr dzīvē jebkuros apstākļos man pietiks drosmes un spēka būt nevis pūļa histērijas un nedomāšanas pusē, bet gan aizstāvēt tos, pret kuriem tā vēršas, lai kas nu tie šajā reizē arī būtu.

 

Autors: Jurģis Liepnieks
Pirmoreiz nedaudz saisinātā veidā publicēts žurnālā KLUBS

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz