Nolādēts, atkal pirmdiena. Prezidentam arī

Marcis-Bendiks1

Bezgaumīgais valdības taisīšanas balagāns šķitās jau laimīgi beidzies, bet pirmdiena, kā pēdējā laikā ierasts, nāca pati ar savu vēju. Intriga pārcēlusies uz Rīgas pili: ko tad Valsts Prezidents bija izbrāķējis? nevienu konkrēti, bet dažus tā kā it kā nekonkrēti? un tieši kurus? noteikti ne tos, par kuriem runā? jo kā gan šie paši var tik droši teikt, ka tās visas ir muļķības?

Tas bija nedēļas nogalē. Pirmdien izrādījās, ka „tiesībsargājošās“ iestādes it kā tā kā ne pārāk glaimojoši it kā atsaucas par it kā kādiem ministru kandidātiem, kuri varbūt nemaz nav tie, kuri tie nemaz nav, jo runāt par to nedrīkstot, jo tas ir noslēpums, tādēļ par to arī runā. Kā jau pēdējā laikā ierasts, viss ļoti loģiski un atklāti.  Gaidāmajā reformu un tiesiskuma uzplaukumā tiesiskums izrāvies jūtamā vadībā.

Nāk atmiņā notikums, par kuru treniņnometnes laikā lasīju septiņdesmito gadu sākumā: kādā Cēsu rajona saimniecībā gadījās, ka pļaujas laikā divi mehanizatori tā sadzērušies, ka saukti biedru tiesas priekšā. Spriedums bija, šķiet, rājiens, vienam no večiem ar publicēšanu presē, otram bez publicēšanas. Un Cēsu „Druva“ tā arī nodrukāja – tādam un tādam (pilns vārds un uzvārds) par dzeršanu pļaujas laikā rājiens ar publicēšanu presē, bet tam un tam (pilns vārds un uzvārds) rājiens bez publicēšanas presē, tieši tā arī nopublicēts. Nu ikurāt kā ar mūsu ministru kandidātiem, atsauksmes par kuriem ir neglaimojošas, toties slepenas, ko arī presei laipni pauž Prezidenta preses dienests. Slepeni. Publicēšanai.

Aiz visa šī ļurbotronisma var piemirst vienu manuprāt svarīgu lietu: Valsts Prezidentam nav itin ne mazāko tiesību „izvērtēt“ un „noraidīt“ ministru kandidātus. Tās ir pēdējo gadu laikā krāšņi sazēlušas kaitīgas blēņas.

Tā formālāk izsakoties, varam citēt Satversmes 53. pantu, kurš nosaka: Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Visiem Valsts Prezidenta rīkojumiem jābūt līdzparakstītiem no ministru prezidenta vai attiecīgā ministra, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot četrdesmit astotā un piecdesmit sestā pantā paredzētos gadījumos.

Lai nebūtu pārpratumu, 56. pants nosaka tikai un vienīgi sekojošo:
Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts Prezidents.

Atkārtošu neformāli, lai neteiktu prasti: Valsts Prezidentam nav nekādu tiesību grābstīties gar ministru kabineta sastāvu, viņam ir jāaicina persona, kas sastāda kabinetu. Punkts. Viss.

Un ja nu vēl atlikušas kādas šaubas, tad ministriem nav vajadzīga ne vismazākā Valsts Prezidenta svētība, to skaidri nosaka Satversmes 59. pants: Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā.

Atbildīgi Saeimas, nevis Valsts Prezidenta priekšā. Punkts.

Visa veida muldēšanas par „Prezidenta ultimātiem“ iepriekšējās prezidentūras laikā un tagadējā „iespēja noraidīt ministra kandidātu“ ir antikonstitucionāla, lai arī nu jau diezgan pierasta politiskā prakse.

Kad vasarā notika pikets pret elektrības tarifiem pie Rīgas pils, aicinot Prezidentu iejaukties Latvenergo darbībā, es to klasificēju kā politisku analfabētu ākstību. Bet ja ar to nodarbojas visa politiskā elite, tā vairs nav vienkārša stulbība, tā ir situācijas traģiska ilustrācija.

Tūdaļ pēc ievēlēšanas amatā Prezidents Bērziņš pieteicās savā jaunajā amatā izmantot savu tautsaimnieka pieredzi, jo tā, lūk, šobrīd ir svarīgākā problēma. Toreiz dažu dienu laikā Prezidents Bērziņš gan diezgan skaidri izteicās pret Latvijas dalību Visaginas AES projektā, gan dažas dienas vēlāk visnotaļ skaidri izteicās par atbalstu tam pašam pasākumam. Bet šādai pozīcijas straujmaiņai nozīme ir tikai attiecībā uz paša Prezidenta tēlu, bet ne uz pašu AES celtniecību. Lai kāda būtu „svarīgākā problēma“, tās risināšana ir valdības kompetencē, un Valsts Prezidentam gar to nav nekādas daļas. Izpildvaru Latvijas Republikā realizē Ministru Kabinets, bet likumdošanas – Saeima. Un par Valsts Prezidenta parakstītiem rīkojumiem visa atbildība ir līdzparakstītājam, Ministru prezidentam vai ministram. Izņemot divus konkrētus pantus, kuriem nav nekāda sakara ar tautsaimnieciskas pieredzes manifestēšanu.

No šī leņķa arī būtu jāvērtē centieni nogrūst politisku atbildību par valdības veidošanu un ministru kandidātu izvēli uz personu, kurai šādas atbildības nav un tās trūkums ar likumu ir noteikts. Vēlme savu politisko mazspēju un acīmredzami šaubīgu personāžu izvirzīšanu izpildvaras augstākajos amatos kaut kā piesmērēt institūcijai, kurai pamatā ir reprezentatīvs raksturs. Nožēlojami.

Protams, ne cik izcila nav arī paša Prezidenta koķetēšana ar situācijas radītajām publiskās izteikšanās iespējām. Skaidrs, ka pretēju viedokļu paušana desmit dienu laikā par vienu konkrētu projektu tēlu neuzlabo, bet varu droši teikt, ka ķīzgāšanās gar vārdā nesauktu it kā dažu it kā ministru kandidātu it kā ne pārāk glaimojošo slepeno reputāciju pirmkārt bīstama ir paša Prezidenta reputācijai. Bet gan jau nāks jauni skandāli, un šie pirmdienišķie nieki jau pēc pāris dienām šķitīs tāds pats sīkums, kā Cēsu „Druvā“ publicētais par rājienu bez publikācijas presē.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz