Jaunzeme-Grende un dziļa, dziļa kultūra

sakss2

Viņa kļuva par ministri tīri aiz pārsteiguma. Nu, ne gluži aiz pārsteiguma – kaut kādi augstāki spēki esot tur ielikuši, bet vispār tas nācis aiz pārsteiguma.

Tagad pārsteigums ir visiem mums. Arī tiem, kuriem tāpat kā man Žanetas Jaunzemes-Grendes kultūras ministres kadidatūra  šķita tīri pieņemama. Skaidrs, ne jau tik pieņemama, lai krāsainiem baloniem rokā stāvētu pie Saeimas. Bet tīri tā – lai nerakstītu preteklības Delfu komentāros.

Es saprotu, ka ne visi no mums ir Endzelīni, kas spēj salikt trīs vārdus vienkāršā nepaplašinātā tiekumā. Bet dabūt par kultūras ministri Elīzu Dūlitlu arī diez kas nav. Pat ja šī ministre apliecina: “Varbūtās, tāpatās, esmu dziļi kultūrā iekšā”.

Bet nu štrunts ar valodu – kāda starpība, kā runā mūsu kultūras ministre, kaut vai guturālās rīkles skaņās: vai tad valodas mērķis nav vienkārši saprast otru cilvēku? Un beidziet, neesam mēs šeit nekāda Amerika – nu nevaram savus valstvīrus izvēlēties, jāņem tie, kādi pagadījušies. Atnāca viena kabatlakatu kontrabandiste – lūdzu, no sirds apsveicam, tagad būsi politiķe! Atnāk viens jaunāks cilvēks, kam nepatikšanas sanāca ar datorbiznesu, nebija arī izglītības, bet tāds aktīvs kopumā – ļoti labi, tādi cilvēki mums vajadzīgi, tu būsi ministrs. Lūk, pienāca arī viena no Tirdzniecības un rūpniecības kameras – tas jau tāds nopietnāks nosaukums, viņa dabūja Kultūras ministriju. “Visās manās iepriekšējās retorikās,” atzīst jaunā Latvijas Republikas kultūras ministre, “es jau teicu, ka naudu var paņemt no visādiem mecenātiem.”

Lai to naudu paņemtu, ministre piesaistīja naudas paņemšanas speciālisti Elīnu Bīviņu – palikusi slavena kā Kampara tumbiņas apsaimniekotāja un viena no sliktāk veiksmīgajām sabiedrisko attiecību meitenēm, Bīviņa jau bija paņēmusi gan Ekonomikas ministrijā, gan vēl šur tur pa valsts iestādēm. Bet kur ir divi, tur trešais lieks, un problēmas sākās ar Valsts sekretāri. Problēma, jāsaka, elementāra – ierēdne neuzskatīja, ka ir pilnīgi normāli ar ministres vīru taisīt iepirkumus Dailes teātrī. Un arī to ne, ka būtu jāvirza papildus koferītis Nacionālās bibliotēkas būvniekiem, kuru priekšnieku – nekad neticēsiet – arī labi pazīst jaunā kultūras ministre. Vienvārdsakot, stāsts sāk palikt triviāls kā Blaumaņa novele – ar visiem otkatiem, ar ņemšanos ap LNO, ar Dailes teātra apdrošināšanām, ar Valsts sekretāres ēšanām ārā un pārējām lietām. Tiešām skumji. Nu kāpēc jūs nevarējāt ar tiem vilcieniem pelnīties, taisīt savas peļņas no ceļu būves, vēl kādu tiltu uzsliet. Ja latvieši citādāk nevar, kā zagt pilnīgi visur, kur vien tiek klāt, tad zodziet vismaz betonus un ķieģeļus? Bet nu, ziniet, atraduši kur muhļīties…

Spriežot pēc dažādos portālos lasītā un TV kanālos dzirdētā, tagad var sanākt tā:

Nacionālā bibliotēka iegūs vēl briesmīgāku reputāciju (ja tas vispār iespējams) – atnākt jaunai Kultūras ministrei un sākt ar to, ka fenderēt miljonus būvniekiem, nu, ziniet, tur vajag vai nu riktīgas iekšas, vai neriktīgus domāšanas aparātus.

Operteātris var zaudēt lielisku vadītāju un dabūt vietā otkatu speciālistu, kuram laiku pa laikam nāksies dzeltenā vestē grābt lapas (ir mums arī tādi precedenti) – jo nevar būt nekādu šaubu, ko nozīmē šī histēriskā vēlme anulēt direktora konkursu.

Ministrija var palikt bez neatsveramas vadošās darbinieces un dabūt kārtējo liktenīgo sievieti, kas palīdzētu ministrei atrast visādus mecenātus – jo nevar būt citu versiju par to, kādēļ pēkšņi Jaunzemei vajag tikt vaļā no Valsts sekretāres. Bet pats fakts, ka ministru prezidentam Dombrovskim jāinteresējas KNAB – ko tur īsti vāra Jaunzeme-Grende un viņas izpalīdze Bīviņa: nu, atvainojiet, bet tas vienkārši nav kulturāli.

Un visbeidzot – bet varbūt vissvarīgāk – kultūras nozare iekļūs vēl netīrākos sabiedrības apziņas slāņos. Jau tā mums šobrīd sabiedrības novērtējums nozarei ir zem 10%. Un tas viss neskatoties uz faktu, ka nacionālā kultūra ir visas nacionālās valsts pamats. Ja mēs vēl dabonam kultūras ministri, kas runā, teiksim tā, ļoti īpatnā slengā. Un ja šī ministre, pirmais ko dara, sāk taisīt visas iespējamās blēdības… Atvainojiet, bet kāda jēga no visām tām valodām un referendumiem. Ne jau uz valodas vienas var valsti uzturēt. Ko tad mēs tur uz tās valodas taisīsim, ja nebūs kultūras? Tīrā latviešu valodā viens otru Makdonaldos apkalposim, vai?

Es nezinu, kas tas par valodas dialektu, kādā runā mūsu kultūras ministre. Bet mēģināšu izteikties viņai saprotami: Varbūtās, tāpatās – ir laiks doties!

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz