Aizvēsturiskā ledāju vīra Otzi lāsts

otzi-reconstruction

Sniegā atrastais „Ledāju vīrs” ir politiskas slepkavības upuris, apgalvo pētnieki. Vai mūmija joprojām atriebjas saviem pāridarītājiem? Četri cilvēki ir miruši noslēpumainā nāvē.

Pirms 5300 gadiem Tiroles Alpos kāds vīrs iekļūst viņam izliktās lamatās un tiek nogalināts. Šodien viņa mumificētais līķis ir kļuvis slavens visā pasaulē.

Otzi ir noslepkavots — viņa plecā joprojām atrodas nolūzušais bultas uzgalis.

Mūmijai nav miera

Alpos pazūd vīrietis. Kad pēc dienām ilgas meklēšanas viņa līķis beidzot tiek atrasts, visa pasaule acumirklī uzzina viņa slepkavas vārdu: Otci! Ledāju mūmija vai slepkava? Izskatās, ka ar pierādījumiem ir draņķīgi. Otzi ir pārliecinošs alibi. Viņa kamera Bolcāno Arheoloģijas muzejā ir nodrošināta gan pret ielaušanos, gan pret izlaušanos, tās sienām ir vairāku kārtu izolācija, ko ietver tērauda plāksnes. Mazais skatlodziņš ir izgatavots no astoņus centimetrus bieza bruņu stikla. Ne muzeja personāls, ne apmeklētāji nav manījuši Otzi prombūtni, kuras laikā tas varētu nogrūst no klints paveco kungu. Pavērsis pret apmeklētājiem savu mazliet pavērto plaukstu, Otzi visu laiku ir gulējis savā vietā.

Tomēr neviens neņem to vērā. Viss saskan. Ir zināms arī Otzi motīvs: atriebība! Slepkavas upura vārds ir Helmuts Simons. Tieši šis cilvēks ir vainojams pie tā, ka Otzi miers uz visiem laikiem ir laupīts. Ja Simons tajā vasarā pirms 13 gadiem nebūtu gājis gar Otzi atdusas vietu brīdī, kad tas glūnēja no ledāja pie Itālijas robežas, svaigi uzsnigušais sniegs drīz vien būtu vēlreiz apsedzis akmens laikmeta mūmiju. Otzi būtu aiztaupīts pasaulē pazīstamākā līķa liktenis. Nav brīnums, ka Ledāju vīra krūtīs vārās slepkavnieciskas dusmas.

Pat zinātniskais žurnāls Science vēstīja, ka “likteņa ironija” ir nolēmusi Simonam tādam pašu galu, kādu pirms 5300 gadiem ņēmis Otzi, proti, nomirt vientulībā starp sniegiem un lediem. Jau sen ne vien bulvāra prese, bet pat gluži nopietni izdevumi izdomā un publicē stāstus par “mūmijas lāstu”, kas apdraud visus, kas tai pietuvojas. “Otzi saraksts”, par kuru to apsūdz, ir neapstrīdams liecinieks: Simons bija mūmijas ceturtais upuris.

 

otzi-reconstruction3

Otzi pārspēj Džeku Uzšķērdēju

Pirmais par mūmijas upuri kļuva tiesu medicīnas speciālists Ginters Henns. Viņš bija tas, kurš 1991. gadā ar kailām rokām ielika mūmiju līķu maisā. Pēc gada Henna automašīna sadūrās ar citu spēkratu tieši tad, kad viņš devās lasīt lekciju par Otzi mūmiju. Pēc tam ledāja spraugā iekrita kalnu gids Kurts Frics: viņš savulaik bija pagriezis Otzi seju pret gaismu pēc 5000 sniegā pavadītajiem gadiem. Arī Rainera Holcla nāve kalpo par pierādījumu, ka Otzi vajā visus, kas viņu novietojuši pasaules uzmanības centrā. Holcls, kurš pirms vairākiem mēnešiem nomira no galvas smadzeņu audzēja, būdams ORF televīzijas kanāla reportieris, filmēja, kā sasalušo mūmiju ar slēpju nūjām kasa laukā no ledus kapa. Ja akmens laikmeta slepkava drīzumā netiks apturēts, viņš pārspēs pat tādus sērijveida slepkavas kā Džeks Uzšķērdējs, Čārlzs Mensons un Džefrijs Dāmers. Iespējams, ka kaut kur jau top pat šausmu filmas “Atriebējs no ledāja” scenārijs.

Pret Otzi var tikt vērsti arī jaunākie zinātnes sasniegumi. Iespējams, ka viņš ir bijis sabiedrībai bīstams laikabiedrs ne tikai dzīves laikā, bet ir tāds arī pēc nāves un joprojām. Aizvēstures zinātnieks Valters Laitners uzskata, ka Otzi bijis neolīta laikmeta tirāns. Zinātnieka pēdējā versija par Otzi nāves cēloni ievērojami atšķiras no agrāk izskanējušajām. Pirmās versijas vēstīja, ka no noguruma uz ledus aizmigušais vīrs nosalis līdz nāvei. To, ka viņa nāves cēlonis ir slepkavība, ir zināms kopš 2001. gada, kad Otzi plecā tika atrasts bultas uzgalis. Kad Bolcāno patologs Edvards Egarters Vigls pēc gada atklāja uz Otzi rokas grieztu brūci, kļuva skaidrs, ka notikusi sīva cīņa. Visbeidzot, uz Otzi apģērba un ieročiem ir atrastas četru dažādu cilvēku asins pēdas.

“Viņa laiks bija beidzies”, teic aizvēstures un agrīnās vēstures profesors Laitners. Tieši Insbrukā, kur zinātnieks nodarbojas ar pētījumiem, tika veikti mūmijas izmeklējumi, pirms tā 1998. gadā tika nogādāta Bolcāno muzejā. Otzi esot sasniedzis 47 gadu vecumu — agrīnā akmens laikmeta apstākļiem viņš ir īsts Metuzāls. “Otzi vecums padarīja to par personību”, uzskata Laitners. “Ciema vecākais, vadonis, iespējams pat, ka šamanis. Viņš bija tetovēts, tātad viņam bija medicīniskas spējas.” Par to liecina arī Ledāja vīra ieroči, citi piederumi un apģērbs: vara cirvis, lāčādas cepure, loks — šādas lietas tajos laikos nepiederēja kuram katram. Bet tādā gadījumā — kāpēc sniegā gulošais līķis netika aplaupīts? Kāpēc vērtīgie priekšmeti tika turpat atstāti?

Laitners izņem kādu zīmējumu. Tajā attēlots Otci, kurš nikni vicina cirvi, viņa mugurā ir dziļi ietriekusies bulta. Loka šāvēji gļēvi mērķē uz viņu no droša attāluma, bet kāds uzbrucējs apdraud viņu ar nazi. “Otzi vienkārši kādam traucēja, tāpēc tika novākts”, Laitners lakoniski secina. Kāpēc? Viņš neņēma vērā laika zīmes un spītīgi turējās pie varas”. Problēmu varēja atrisināt, izliekot viņam lamatas un nogalinot. Pēc tam slepkavas ciematā izplatīja baumas: “Viņš būs apmaldījies kalnos. Nav brīnums, tik vecs vīrs!” Tad būtu pazudušas arī Otzi mantas. Laitners apzinās, ka viņa sazvērestības teorija ir pārdroša, it īpaši ņemot vērā to, ka pagaidām vēl nav publicēti Austrālijas molekulārā biologa Tomasa Loja paņemtie asins analīžu rezultāti. Ja pieļaujam, ka Laitneram tomēr ir taisnība, tad jādomā, vai tas neizskaidro šo to arī par lāstu? Nogalinātais tirāns Otzi ir uzlicis slepkavām briesmīgu lāstu: “ Es uz mūžu nolādu jūs un katru, kas man darījis pāri!”

Tas viss ir blēņas, teic Konrāds Špindlers, kura birojs atrodas vienā stāvā ar Laitnera biroju. Špindlers izsaka to ne tikai ar vārdiem, zinātnieka sejas izteiksme neatstāj ne mazāko šaubu par viņa viedokli. Viņa skatījumā stāstam par lāstu ir vien “izklaides vērtība”, un Špindlers to ļoti labi saprot. Insbrukas Aizvēstures un agrīnās vēstures institūta direktoru padomes locekļa rokās pirmajos gados pēc atraduma bija visas pētniecības tēmas. Viņš bija arī pirmais, pie kura vērsās visas pasaules žurnālisti. Špindlers ar lepnumu stāsta, ka viņa grāmata par Otzi ir izdota vienpadsmit valodās un ir pārdoti ap 600 000 tās eksemplāru. Tā ir visu laiku “veiksmīgākā arheoloģijas grāmata”. Iespējams, neviens labāk par viņu nezina, cik liels ir mediju pieprasījums pēc jaunumiem par Ledāja vīru.

Špindlera viedoklis par „Otzi lāstu” galvenokārt ir mediju sensācija. Avīzes izmanto jebkuru iespēju, lai vēl kaut reizi parādītu slavenās mūmijas attēlu, kuras āda atgādina kaulainu, pārāk kraukšķīgi izceptu Ziemassvētku zosi. Pa to laiku žurnāls Bild jau ir paguvis paziņot, ka ”Otzi ir paņēmis jau savu piekto upuri”. Glābējs, kas piedalījies Simona meklēšanā, ir miris no visai mīklaina infarkta, lai gan vīrietim bijusi lieliska veselība”.

 

Tas, kurš somā nēsā psihodēliskās sēnes, noteikti spēj nodarboties arī ar buršanu

„Medijiem nevarētu pārmest, to, ka Otzi savā aukstuma kambarī ik gadu „pieņem” ceturtdaļu miljona apmeklētāju,” saka Bolcāno muzeja koordinatore Angelika Flekingere. „Cilvēki ir fascinēti. Viņi lauza galvu par to, kas īsti noticis Ledāju vīra dzīves pēdējās stundās”. Otzi sāga ir akmens laikmeta „krimiķis”, vēstures senākā slepkavība. Un tā joprojām nav atklāta. Minēšanā „kas bija noziedznieks?” var piedalīties jebkurš interesents. Zinātne regulē procesu un piegādā norādes. “Otciloģijā” ir iesaistījušies vismaz divi simti zinātnieku. Ko tik viņi neatklāj! Otzi mēteli apdzīvojušas briežu utis, viņa zarnās ir atrasta pussagremota mežāža fileja un skabārža ziedputekšņi, zāļu somiņā viņš nēsājis līdzi apziņu paplašinošas sēnes un bijis tetovēts — vai gan brīnums, ka Otzi nodarbojies arī ar buršanu?

Tādējādi Špindleram ir skaidrs: „Otzi lāsts” ir infūzija. “Stāsts pamatojas uz mācību grāmatās aprakstītajiem notikumiem ar Tutanhamonu.” Kad Lords Karnavons, kurš 1922. gadā finansēja izrakumus Karaļu ielejā, četras nedēļas pēc kapa atvēršanas nomira no oda koduma, britu prese uzvēla vainu “Faraonu lāstam”. Tiklīdz mira kāds no kapu racēju loka (izņemot papagaiļus), prese vai vārījās no šausmu stāstiem. Baumas klīst līdz pat šai dienai. To, ka 25 racēju komandas vidējais vecums, kā pirms diviem gadiem noskaidrojis kāds ārsts no Austrālijas, tagad ir 70 gadu, neviens pat nepiemin. Otzi gadījumā viss it tieši tāpat, saka Špindlers. “Kopš viņa atrašanas ir pagājis daudz laika — cilvēki mirst”. Turklāt Helmūts Simons, dodoties savā pēdējā pastaigā, tieši tāpat kā tolaik, kad tika atrastas Otzi mirstīgās atliekas, nomaldījās no marķētajiem ceļiem. Gadās, ka šāda kļūme nepaiet bez sekām. “Tirolē vien ik gadu no kalniem neatgriežas apmēram 120 cilvēku”.

Ja stāsts par „Otzi lāstu” ir safabricēts, tad ar to jānodarbojas folkloras pētniekiem, jo, no šāda skatpunkta vērtējot, runa ir par urban legend, modernu sāgu, kādu simtus ir savācis Rolfs Brednihs (“Zirneklis Jukas palmā”), kurš patlaban strādā Velingtonas Viktorijas universitātē Jaunzēlandē. Tiesa, ikdienas leģendām ir kāda raksturīga īpatnība: tajās izmanto tradicionālus pastāstus un pielāgo tos jaunām situācijām. Tieši tāpat „Otzi lāsts” ir mūsdienīga “Faraonu lāsta” versija, savukārt pats “Faraonu lāsts” ir patapināts no angļu spoku stāsta “Mūmija”. Šo agrīno šausmu stāstu, kurā ēģiptiešu mūmija trako kā atriebības kārs mironis, 1821. gadā sarakstīja “Frankenšteina” autores Mērijas Šellijas laikabiedre Ludona Veba.

Mūsdienu sāgās vienmēr ir runa par pārdabisku parādību ielaušanos ikdienas dzīvē, saka Brednihs. Šajos stāstos izpaužas “vēlme pēc bailēm” no nezināmā un bīstamā. “Mūsdienu zinātne un tehnika nav spējušas pilnībā iznīcināt cilvēku ticību pārdabiskiem spēkiem.” Mēs joprojām esam pārņemti ar maģisko pasauli, kura mums nav saprotama un tāpēc iedveš bailes. Mēs zinām, ka tā nepastāv, tomēr mazliet ticam tai.

Kā gan citādi var izskaidrot to, ka itin visi, kam ir bijusi darīšana ar akmens laikmeta vīru, demonstratīvi smejoties, noliedz bailes no lāsta, tomēr uzstāj uz savu nevainību. “Es esmu runājusi par viņu tikai labu”, saka muzeja gide. “Es esmu tikai skatījies uz viņu, nekad neesmu viņam piedūries”, teic profesors Laitners no Insbrukas. “Es tikai reizi vai divas esmu bijis viņa kamerā un pieskāros viņam tikai vienu reizi”, bilst Bolcāno muzeja direktors Alekss Zuzanna. Savukārt Markuss Egs no Romiešu-ģermāņu muzeja Maincā, kurš ir pētījis Otzi ieročus un pārējos piederumus, apgalvo: “Es viņam neko neesmu nodarījis, tikai novilku vienu kurpi.”

Viņi visi atkārto kaut ko līdzīgu. Vai aiz tā slēpjas kas vairāk? Varbūt sirdsapziņas pārmetumi? Nē, tādu nevienam nav. Patiesībā viss notiek zinātnes vārdā. Tomēr Otzi ir bijis cilvēks. Un no viņa sagaida daudz. Galu galā, viņš tiek uzglabāts apmeklētājiem pieejamā kamerā mīnus sešu grādu temperatūrā un gandrīz simts procentu mitrā gaisā, viņu, līdzīgi kā spinātu mērces iepakojumu (amerikāņi dēvē viņu par “Saldēto Frici”) veikala dziļi sasaldēto produktu vitrīnā, klāj plāna ledus kārtiņa. Pēc nāves viņam ir nodarīti ievērojami ievainojumi. Jau pirmo mūmijas izcelšanas mēģinājumu laikā tai ar akmens urbi tika norauta kreisā iegurņa daļa. Un līdzās bultas uzgalim viņa ķermenī ir iestrēdzis titāna gabals — veicot endoskopiju, viņa krūšu dobumā nolūza daļa instrumenta. Ņemot vērā šādu nepienācīgu apiešanos, nav brīnums, ka cilvēki muzeja apmeklējuma laikā ģībst (tūrisma sezonas laikā katru nedēļu notiek vismaz divi tādi gadījumi). Viņi zaudē samaņu, nevis ieraugot Otci, bet gan skatoties video, kurā redzams, kā zinātnieki ievada mūmijas nāsī endoskopu, kas ieduras plaušās un pēc tam ieiet vēdera dobumā. Tomēr “vēlmē pēc bailēm”, kuras daudzi izjūt, raugoties Otci, slēpjas kas vairāk, un tas ir atavisms, kāds no senseniem laikiem mūsdienās pārceļojis priekšstats. Tā uzskata Markuss Egs no Romiešu-ģermāņu Centrālā muzeja, kurš izmeklējis blakus Otzi atrastos priekšmetus. “Cilvēkus, kas nav kārtīgi apglabāti un tātad nav pienācīgā veidā nokļuvuši Viņpasaulē, vairumā pasaules kultūru uzskata par bīstamiem.” Viņi ir nolemti spokoties uz Zemes, viņi nenokļūst mirušo pasaulē kā labie gari. Tāpēc Egs apšauba sava Insbrukas kolēģa Laitnera izvirzīto politiskās slepkavības teoriju: “Pieņemot, ka Otzi ir noslepkavots, jāņem vērā, ka tādā gadījumā viņš tiktu arī pienācīgi apglabāts, lai nepieļautu, ka viņa gars klaiņo apkārt un vieš bailes.” Jo nozīmīgāka ir persona, kurai tiek liegta apglabāšana kapā, jo draudīgāks ir gars, par kuru šī persona kļūst. Tādējādi Otzi tiešām kļūtu par tirānu.” Egs uzskata, ka pirms 5300 gadiem Similauna kalna pakājē ir karojušas divas ciltis. Cīņas laikā Otzi ir ievainots, tomēr spējis aizbēgt. Viņš nomiris, sasniedzot 3210 metru augstumu, no gūtajiem ievainojumiem.

otzi-reconstruction4

Otzi zilās acis valdzina pat patologu

Otzi “ārstējošais ārsts” Eduards Egarters Figls ir pārliecināts, ka ļaudīm joprojām vairāk vai mazāk apzināti ir grūti samierināties ar faktu, ka Ledāja vīrs nav pienācīgi apglabāts. Kopš mūmija 1998. gadā no Insbrukas tika nogādāta Bolcāno, viņš rūpējas par tās saglabāšanu. Viņš analizēja arī Otci ievainojumus. “Saskaņā ar mūsu morāles normām mirušos nedrīkst traucēt”, saka Egarters. Kapu apgānīšana ir kriminālnoziegums. Tas, ka Otci, miris cilvēks, kails guļ muzejā un ir nodots brīvai apskatei, izraisa cilvēkos iekšēju diskomfortu. “Neapglabāt mirušo ir slikti — par to pienākas sods”, tā Egarters formulē „Otzi lāsta” morālo būtību.

“Ja tiešam kontaktam ar mūmiju ir kāda loma, tad man vajadzētu kļūt par nākamo upuri”, viņš saka. Patologs bieži mēdz būt pilnīgi viens kopā ar mirušajiem. Strādādams par patologu un tiesu medicīnas ekspertu Bolcāno Centrālajā slimnīcā, viņš var atļauties rūpēties par līķi tikai vakaros. Tajā laikā muzejā neviena cita nav. Baiļu viņam nav. “Es baidos tikai no tā, ka, pārliekot no viena galda uz otru, varētu nomest viņu uz grīdas.” Egarters dažkārt iztēlojas laiku pirms 5300 gadiem: “Kas šim vīram varēja atgadīties? Vai dzīves pēdējās stundās viņam bija jāpacieš briesmīgas sāpes?” Otzi personā viņš nesaskata atriebību alkstošu tirānu. Tieši pretēji: kad Egarters ieskatās Otzi sejā, viņu gandrīz vai pārņem sajūsma par Ledāja vīra auru. Var redzēt, cik zilas bijušas viņa tagad izžuvušās acis. Ārsts rūpējas par to, lai Otzi saglabātu savu pašreizējo 16 kilogramu svaru un lai viņa ādā nerastos jauni bojājumi (Otzi ir kļuvis tik tumšs, ka tetovējumi gandrīz vairs nav manāmi), gādā par to, lai viņā nevairotos baktērijas un sēnītes. “Šo apkopi”, teic Egarters, “viņš acīmredzot neņem man ļaunā.”

 

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz