Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Vidēji reizi divos gados kāds kaimiņvalsts uzņēmums izlemj eksportēt amonija nitrātu caur Latvijas ostām. Šķiet, kaimiņvalsts biznesmeņiem šo unikālo sprādzienbīstamo minerālvielu negribas glabāt kādā Krievijas pilsētā, tāpēc viņi izvēlas izmantot kādu Rīgas, Ventspils vai Liepājas termināli, kur tad šo vielu glabāt, krāt un no kurienes tālāk sūtīt. Uz Latviju šos minerālmēslus sūtītu ar dzelzceļa vagoniem, tālāk – kuģos, bet kuģa piekraušanai nepieciešams pārdzīt un uzkrāt daudzu vilcienu sastāvus.
Parasti šādos gadījumos atrodas zaļi domājoši cilvēki, kas aktīvi protestē pret amonija nitrāta glabāšanu pilsētas centrā. Biežāk tas notiek Rīgā, šobrīd Venstpilī. Galvenie argumenti ir sprādzienbīstamība. Bet varbūt tieši šis ir īstais brīdis par amonija minerālmēsliem parunāt vairāk un plašāk?
Vēl Latvijas brīvvalsts laikos amonija sulfātu sauca tikai par glaubersāli un kā caurejas un augu augšanas brīnumlīdzekli pārdeva koloniālpreču veikalā. Nosaukums dots par godu holandiešu alķīmiķim un vīna ražošanas ķīmiķim Johannam Rūdolfam Glauberam, kurš 17. gadsimtā amonija sulfātu sintezēja, bet vēlāk šo vielu savā aptiekā pārdeva kā laksatīvu, citiem vārdiem sakot – caurejas līdzekli. Viņš Amsterdamā 1646. gadā uzbūvēja rūpnīcu amonija sulfāta ražošanai un šajā rūpnīcā turpināja ķīmiskos eksperimentus, meklējot vēl efektīvākus medikamentus, ko pievienot vīnam veselību veicinošos nolūkos. 1649. gadā viņš sintezēja amonija nitrātu un gandrīz tūlīt uzzināja, ka tas kā labs oksidants ir sprāgstviela – rūpnīca uzsprāga, bet Glaubers bankrotēja. Tikai 1659. gadā Glaubers pasaulei paziņoja, ka atklājis amonija nitrātu – sprāgstvielu un minerālmēslus.
Amonija nitrāts jeb amonija salpetris (NH4NO3) ir balta kristāliska viela, kas labi šķīst ūdenī un kristalizējas rombisku kristālu veidā. Tas ir viens no nozīmīgākajiem minerālmēsliem, Latvijā gada laikā tiek ievesti 85 000–107 000 tonnu šī mēslojuma, kas ir 65–75% no visiem lietotajiem slāpekļa minerālmēsliem. Patiesībā tas nozīmē, ka uz katru Latvijas iedzīvotāju gadā tiek izkaisīti 50 kilogramu amonija nitrāta. Otrs populārākais ir mans tikko minētais glaubersāls jeb amonija sulfāts, ko gadā Latvijā izkaisa 10 000 tonnu, bet trešais – karbamīds – 8000 tonnu. Bet slāpekļa minerālmēsli ir tikai puse no visiem Latvijā izkaisītajiem minerālmēsliem – otra puse ir kompleksie minerālmēsli.
Noplicinātajās augsnēs uz zemeslodes visvairāk pietrūkst slāpekļa, fosfora, kālija, kalcija, magnija un sēra, bet kā mikroelementi tiek lietoti arī bors, hlors, varš, dzelzs, mangāns, molibdēns un cinks. Visvairāk minerālmēslojuma veidā tiek lietots slāpeklis, proti – nitrāti.
Mūsdienās aptuveni 40–60% ražas tiek izaudzētas, tikai balstoties uz komerciāli iegādātu nitrātu mēslojumu, bet tikai 8% no zemeslodes ražas tiek iegūtas, neizmantojot slāpekļa minerālmēslus nemaz. Eiropā slāpekli saturošo minerālmēslu tirgus ir 13 miljardi eiro, kas krietni pārsniedz Latvijas valsts gada budžetu. Nitrātu izmantojums lauksaimniecībā ir tik plašs, ka mums grūti iedomāties zemkopību bez nitrātu mēslojuma. Zilpelēki vārīti kartupeļi, rūgti burkāni un bietes, mīksti saņurkuši salāti ir pārpilni nitrātiem. Visvairāk nitrātu ir agrīnajos siltumnīcās audzētajos dārzeņos, bet visvairāk tos no zemes uzsūc gurķi, patisoni, kabači un arbūzi.
Latvijā nitrātu daudzums produktos tiek stingri kontrolēts un ir samazinājies 4–5 reizes pēdējo trīsdesmit gadu laikā, bet pasaulē kopumā nitrātu lietošana pieaug eksponenciāli, visvairāk Ķīnā un Dienvidamerikā, un pašlaik pasaules lauksaimniecība patērē gandrīz desmitreiz vairāk nitrātu nekā pirms trīsdesmit gadiem. Ražas ir lielākas, fermeri laimīgi. Cilvēka organismā nitrāti nonāk arī kā augu vai dzīvnieku olbaltumvielas, katrs trešais slāpekļa atoms mūsdienu cilvēka ķermenī ir nācis no nitrātu mēslojuma.
Vai amonija nitrāts ir inde? Lielās devās – jā. Nitrātu ietekmē asinīs palielinās methemoglobīna koncentrācija, hemoglobīns netiek saistīts ar skābekli, audu apgāde ar skābekli samazinās. Tas īpaši raksturīgs strādniekiem, kas strādā amonija nitrāta tranzīta un uzglabāšanas darbos, hroniskas skābekļa pārneses traucējumu dēļ viņiem vērojami smadzeņu darbības traucējumi, fizisko un garīgo darbspēju zudumi, vielmaiņas traucējumi.
Apgalvojums, ka nitrāti izraisa vēzi, ir visai skaļš, taču nitrāti organismā reducējas par nitrītiem, kuri organismā, reaģējot ar amīniem, rada N-nitrozamīnu, kas ir kancerogēna viela. Ir pierādījumi par iedzimtu defektu biežāku sastopamību pilsētās, kuru ūdenstilpes ir vairāk piesārņotas ar nitrātiem. Cilvēkiem, kam iznāk strādāt ar nitrātiem, tie var radīt plaušu un gļotādu bojājumus. Nitrātu nejauša uzņemšana var radīt kuņģa un zarnu trakta asiņošanu, bet hroniska uzņemšana – nefrītu ar sekojošu nieru mazspēju. Visvairāk ar nitrātiem saindējas lauksaimnieki, kas veic zemes mēslošanu, – viņi parasti nav tik labi sagatavoti aizsardzībai no indes kā atbilstošu noliktavu vai pārkraušanas ostu strādnieki. Esmu redzējis lauku bērnus ar ievērojamu imunitātes zudumu, kuru dzīvesvietā gar pašām namdurvīm lauksaimnieki bija bēruši laukam virsū minerālmēslus biezā slānī, pēc tam laukus miglojuši ar pesticīdiem, bet augustā vēl nolējuši ar raundapu.
Arī pasaules literatūrā var atrast informāciju, la palielināts nitrātu daudzums ir bīstams tieši bērniem, viņiem pārmērīga nitrātu klātbūtne uzturā (nitrātos audzēti dārzeņi) visbiežāk izpaužas kā caureja un hronisks gastroenterīts. Vecāki, labu gribot, baro bērnu ar zaļumiem, bet tieši tiem, ko kāds savā dārziņā īpaši čakli audzējis ar nitrātiem. Ne vienmēr Latvijā labs ir tas, kas nāk no mazās saimniecības vai piemājas dārziņa, nereti tieši tur minerālmēslu lietošana ir visneprātīgākā, bet kontroles iespējas – minimālas.
No dabas aizsardzības viedokļa nitrātu klātesamība nozīmē to nonākšana gruntsūdeņos, vēlāk atklātās ūdenstilpēs – ezeros, upēs, beigu beigās nitrāti sasniedz jūru. Nitrātu pārbagātība nozīmē ezeru un upju eitrofikāciju, aizaugšanu. Vismaz Latvijas ūdentilpēs pārmērīga amonija jonu koncentrācija pēdējos gados nav konstatēta.
Ar amonija nitrātu var rosīties jebkura persona, kas izmanto amonija nitrātu saturošu mēslošanas līdzekli lauksaimniecībā, dārzkopībā, mežkopībā, parku un sporta laukumu uzturēšanā. Lai amonija nitrātu iegādātos, jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, turklāt jāparakstās, ka amonija nitrāts tiks izmantots tikai augu mēslošanai. Šādu ierobežojumu Eiropas Savienība ieviesusi tā sprādzienbīstamības dēļ.
Amonija nitrāts kombinācijā ar citām vielām ir sprāgsviela. Laiku pa laikam uz zemeslodes amonija nitrāta noliktavas ir uzsprāgušas, radot mazai atombumbai līdzīgu efektu. Plašāk pazīstamais sprādziens pēdējos gados noticis Teksasas štata Vestas pilsētiņā ASV 2013. gada 17. aprīlī, kad minerālmēslu tirdzniecības firmas West Fertilizer Company noliktavā nogranda sprādziens, nogalinot 15 un ievainojot 160 cilvēkus, pilnībā iznīcinot 150 apkārtesošās mājas. Visā pasaulē sprādziena brīdī seismologi reģistrēja iespējamu zemestrīci. Jāteic, noliktava bija paredzēta tikai amonija nitrāta un citu minerālvielu tirdziecībai apkārtējiem fermeriem, tātad tā bija nesalīdzināmi mazāka par jebkuru ostas termināli.
Šad un tad amonija nitrāts tiek izmantots teroraktos. Lielāko teroristisko uzbrukumu, izmantojot amonija nitrātu, 1995. gada 19. aprīlī ASV Oklahomsitijā iepretī P. Murraha federālajam namam veica Timotijs Makveits un Terijs Nikolss. Viņi uzspridzināja ar amonija nitrāta spridzekli piekrautu kravas automašīnu. Sprādzienā gāja bojā 168 cilvēki, bet 680 tika ievainoti.
No 94% amonija nitrāta kopā ar 6% mazuta bija radīta arī Andeša Bēringa Breivīka konstruētā bumba, kas 2011. gada 22. jūlijā tika uzspridzināta toreizējā Norvēģijas premjerministra Jena Stoltenberga (šobrīd NATO ģenerālsekretāra) rezidences priekšā Oslo. Sprādzienā gāja bojā 8 cilvēki, bet 209 guva ievainojumus. Breiviks, iegādājoties amonija nitrātu, bija uzrādījis personas apliecību un parakstījies, ka lietos to tikai dārziņa mēslošanai.
2011. gada 7. septembrī Deli sprāga līdzīga bumba, sprādzienā bojā gāja 17, bet tika ievainoti 76 cilvēki.
Vēl divi sprādzieni ar divu minūšu intervālu 100 metrus viens no otra 2013. gada 21. februārī nogranda Indijā, Hiderabadā, Dilsukhnagaras tirdzniecības centrā. Bojā gāja 17 cilvēku, un vismaz 117 tika ievainoti.
Patiesībā Latvijā nitrātu lietošana ražas palielināšanai nav īpaši nepieciešama. Latvijā bakteriologi radījuši unikālus preparātus, kur baktērijas ražo dabiskus slāpekļa savienojumus augsnes īpašību uzlabošanai. Būtu pienācis laiks samazināt augsni degradējošo amonija preparātu lietošanu. Un vispirms to vajadzētu darīt, uzliekot nopietnu dabas aizsardzības un akcīzes nodokli pašiem minerālmēsliem. Zemniekam jāsaprot, ka, kaisot minerālmēslus par daudz, viņš dara sliktu darbu – bendē citus cilvēkus un lopus.
Klausoties Ventspils mēra Aivara Lemberga asajos iebildumos pret amonija nitrāta uzglabāšanu Ventspils ostas termināļos un pilsētai bīstamu apmēru kraušanu Ventspils ostā, gribu aicināt viņa ZZS kolēģus – ministrus Gunti Belēviču un Jāni Dūklavu – ķerties pie minerālmēslu nodokļa ieviešanas. Tas būs iegansts samazināt amonija minerālmēslu lietošanu Latvijā, ļaus mums audzēt veselīgākus dārzeņus, graudaugus, bet sekundāri – arī piena un gaļas lopus.
*) Raksts pirmoreiz publicēts 2015.gadā kā aicinājums toreizējiem ministriem Guntim Belēvičam un Jānim Dūklavam
Jāsāk tomēr ar dakterīšu īpašumiem- par īpašām dotācijām un algām- īpašie nodokļi
Labāk pajautā kāpēc no lētā gala izejvielām ražotos medikamentus grūž tautai kā kompensējamos ?
Varbūt varētu turēties pie medicīnas un nespredelēt par lietām, par kurām saprašana ir tāda kā ir. Pietiek jau ar jokdari ērgli, kas visos šovos par visu ko runā
Viņš jau arī no medicīnas neko daudz nejēdz.
Nu gan gudrais Apinis reāli un pamatīgi sakakāja baļķos! Par glaubersāli, kas tiešām ir caurejas līdzeklis sauca nātrija sulfātu. Attiecīg arī pārējais raksts ir atbilsošā kompetences līmenī. :-))
Nu, viņš arī vīrusus no baktērijām neatšķir. Covid sākumā aicināja nemazgāt rokas publiskās tualetēs, bet izmantot dezinfekcijas salvetes, jo uz ūdenskrāniem vairojoties un augot vīrusi. Vīrusi gan diemžēl var augt un vairoties tikai dzīvās šūnās. To māca bioloģijā vidusskolā.