Ko asins analīzes var un ko nevar pateikt par veselību un slimību risku? Laboratorija, tās spožums un meklējumi

PĒTERIS APINIS

Divi nedaudz pretrunīgi skaitļi – laboratorijas izmeklējumi ir pamats 60–70% diagnostikai. Tajā pašā laikā paši aptverošākie laboratorijas izmeklējumi sniedz tikai 25–30% no informācijas, kas mums būtu nepieciešama, lai izveidotu visaptverošu priekšstatu par cilvēka veselības riskiem un tos atbilstoši pārvaldītu.

Vienmēr, kad man pašam uznāk vēlme kaut ko uzzināt par laboratorijas analīzēm, es meklēju Centrālās laboratorijas mājas lapu. Droši vien Gulbja laboratorijas sniegtā informācija ir tik pat laba un strukturēta, bet es un daži mani draugi, kam pajautāju – kāda ir viņu rīcība brīdī, kad viņi neatceras kādas analīzes normas un patoloģijas skaitļus, izrādījās – meklējam Centrālās laboratorijas digitālo pausmi. Un vēl – latviešiem ir unikāla rokasgrāmata laboratorisko datu interpretācijai, to ir sarakstījusi un kolēģu sniegto informāciju apkopojusi profesore Jeļena Storoženko. Arī man šī grāmata “Laboratoriskie izmeklējumi dažādu slimību diagnostiukā” plauktā atrodas rokas stiepiena attālumā. Bet par laboratorijas vietu un nozīmi Latvijā un mūsdienu pasaulē – raksta beigās.

Studiju gados (tas bija pirms pusgadsimta) es asins analīzēm kaut kā lāga neticēju. 21. gadsimtā asins analīzes sniedz objektīvus skaitļus un atsauces diapazonus, tādējādi padarot šīs analīzes par pievilcīgu veidu, kā novērtēt pacienta vispārējo veselības stāvokli. Taču analīžu rezultātus jāprot interpretēt gan pacienta vecuma, gan veselīgi nodzīvotu gadu kontekstā, pie kam ir svarīgi sekot līdzi izmaiņām laika gaitā, nevis paļauties uz atsevišķiem mērījumiem. 

Lielāks testu skaits ne vienmēr noved pie labākiem klīniskiem lēmumiem. Un vispār – šis raksts ir mēģinājums nodot asinis virknei analīžu, lai atbildētu uz jautājumu „Vai es esmu vesels?” Šis fundamentālais jautājums šoreiz tiek uzdots pēc tam, kad mūsu ģimenes ārsts ir ievilcis ķeksīšus vairumā lielās analīžu lapas kvadrātiņos. Galvenokārt tā ir laboratorisko izmeklējumu izmantošana vielmaiņas veselības novērtēšanai, kā arī – lai gūtu papildu atziņas, zināšanām par ķermeņa sastāvu, uzvedību un funkcionālajām spējām. 

Pacients ar milzu interesi atver daudzās atbilžu lapaspuses, raugās uz bultiņām (uz augšu, uz leju) un līdz šīs nodarbes beigām šķiet pārliecinājies uzzināt visu, kas viņam būtu jāzina par savu veselību, un kopumā tas joprojām ir fundamentālais jautājums „Vai es esmu vesels?”. Laboratorijas izmeklējumi ir objektīvi, izsakāmi skaitļos – tiem ir noteikti normas diapazoni, un šie skaitļi rada sajūtu, ka izmeklējumu rezultāti ir pilnīgi. Ja nekas neiziet ārpus normas diapazona un nekas netiek atzīmēts kā novirze, cilvēks iegūst pārliecību, ka “viss ir kārtībā“. Nu kaut kā līdzīgi autobraukšanai – ja uz priekšējā paneļa nedeg dzeltenas vai sarkanas lampiņas, šoferis pieņem, ka ar mašīnu viss ir vislabākajā kārtībā, un tas notiek pat tad, ja priekšējais panelis un spidometrs vispār nestrādā.

Lielākajā daļā gadījumu, kad jebkurš no mums ir saskāries ar veselības aprūpes sistēmu, vienīgās rutīniskās profilakses darbības, kas allaž ir veiktas, ir laboratorijas izmeklējumi. Nu labi – lielā mērā tas ir tālab, ka attēlveidošanas vai radioloģijas izmeklējumus mēs uzskatām par atsevišķu kategoriju. Laboratorijas izmeklējumu apjoms pieaug. E-veselības bezcerība un Veselības ministrijas iedibinātais haoss ir radījis pārliecību, ka laboratorijas atbilžu bultiņas (uz augšu, uz leju) jāpēta pacientam pašam vai atbildes jāprasa mākslīgajam intelektam. Un te atkārtošu to, ko rakstīju pašā pirmajā rindkopā. Laboratorijas testi parāda aptuveni 25–30% no tā, ko ārstam ir svarīgi par jums uzzināt, lai sniegtu atbildi “jā – esi vesels”. Un šī veselība šajā gadījumā ir paredzamā dzīves ilguma un veselības ilguma reizinājums. Neviens nav nemirstīgs, jebkurš agri vai vēlu saslims. Bet cilvēka mērķis ir dzīvot iespējami ilgāk iespējami labākā veselības stāvoklī. 

Kaut mēs šodien domājam par laboratoriskiem izmeklējumiem, nāksies padomāt arī par dzīves ilgumu. Galvenie dzīves ilguma apdraudējumi ir sirds un asinsvadu slimības, vēzis, neirodeģeneratīvās un demences slimības, hroniskas plaušu un vielmaiņas slimības, kā arī nāve negadījumos.

Attiecībā par veselības ilgumu definēsim, ka to nosaka fiziskā veselība, garīgā veselība ar tās kognitīvo sastāvdaļu un emocionālā veselība ar tās sociālo sastāvdaļu. Fiziskā veselība ir brīvība no sāpēm, spēks, izturība, kustīgums. Tai fiziskajai veselībai ir dažādas ambīcijas – sākot no Olimpisko spēļu medaļas, beidzot ar spējām uzklāt gultu un uzcept omleti brokastīm. Dažādiem cilvēkiem attiecībā uz fizisko veselību būs atšķirīgi kritēriji – kas veido veselību. Savukārt kognitīvā veselība ir spēja izmantot savu smadzeņu potenciālu, sākot no informācijas apstrādes ātruma, īstermiņa un ilgtermiņa atmiņas līdz izpildfunkcijām.

Nu tātad vienojāmies, ka veselība ietver visas dzīves ilguma un veselības ilguma komponentes.

Man šajā rakstā jums jāpastāsta par analīzēm, kas var palīdzēt atbildēt uz tiem fundamentālajiem jautājumiem – “Vai esmu vesels?”, “Cik ilgi būšu vesels?”, bet te man pie durvīm klauvē mākslīgais intelekts, un es saprotu, ka attiecībā par laboratoriskiem izmeklējumiem jau šodien vai rīt mākslīgais intelekts mani jau būs svītrojis no padomdevēju saraksta. Mākslīgais intelekts un mašīnmācīšanās laboratorisko analīžu interpretēšanā kļūst par arvien nozīmīgāku palīgu gan medicīnas speciālistiem, gan pacientiem. Lai gan mākslīgais neaizstāj ārsta klīnisko slēdzienu, tas spēj paveikt milzīgu datu apjoma analīzi sekundes daļā. Ārstu rīcībā mākslīgais intelekts, analizējot laboratoriskās analīzes, vislabāk der retu slimību diagnostikā. Retu ģenētisku vai vielmaiņas slimību gadījumā specifisku laboratorisko testu kombinācijas ir tik sarežģītas, ka ārsti tās redz reti. Mākslīgā intelekta datubāzes palīdz ātrāk nonākt pie pareizās diagnozes, salīdzinot datus ar globālo klīnisko praksi.

Man šķiet, ka mākslīgais intelekts laboratorijas datus biežāk analizē kā pacienta jautājumus. Pacienti mēdz augšupielādēt savu laboratorisko analīžu PDF failus un lūdz izskaidrot, ko nozīmē konkrētie rādītāji, kas atrodas ārpus references robežām. Bez tam pacienti izmanto lietotnes, kas ar mākslīgā intelekta palīdzību apkopotu viņu ilgtermiņa analīžu rezultātus (piemēram, holesterīna, cukura līmeni asinīs vai vairogdziedzera hormonus vairāku gadu garumā), parādot tos grafikos, un velkot ar pirkstu – vai rādītāji uzlabojas vai pasliktinās.

Lai gan mākslīgais intelekts sniedz lielas iespējas, medicīnas eksperti uzsver arī būtiskus ierobežojumus. Mākslīgais intelekts redz tikai ciparus, bet nezina pacienta pašsajūtu, ikdienas paradumus, medikamentu lietošanas vēsturi vai citus blakus apstākļus. Bez tam augšupielādējot savus sensitīvos medicīniskos datus publiskās mākslīgā intelekta platformās, pastāv risks par personas datu drošību.

Tāpēc mākslīgais intelekts laboratorisko analīžu interpretēšanai vienmēr ir jāuztver kā palīglīdzeklis vai informācijas avots, bet galīgo diagnozi noska ārsts.

Pārdomas par laboratorijas atradi, sirds un asinsvadu veselību 

Daudzus gadus sadarbojoties pētījumos ar profesoru Andreju Ērgli, man būtiska šķitusi atbilde uz jautājumu – “ko laboratorijas analīzes var atklāt par sirds un asinsvadu slimību risku?” 

Nu katrā ziņā daudz vairāk, nekā par vēža vai demences risku. Mēs zinām cēloņfaktorus sirds un asinsvadu slimībām – smēķēšanu, hiperlipidēmiju, hipertensiju un insulīna rezistenci. Lai uzzinātu, vai cilvēks smēķē, laboratorijas analīzes nav vajadzīgas, un tās arī neparāda, vai cilvēkam ir hipertensija. Tātad ārstam allaž nāksies mērīt asinsspiedienu, un bargi noprasīt vai un cik pacients smēķē. 

Patiesībā plašu informāciju par pacienta sirds asinsvadu veselību mēs iegūstam no asins analīzes, un šīs asins analīzes mums dod daudz informācijas arī par vielmaiņas veselību. Informāciju par vielmaiņas veselību var iegūt arī ar citiem izmeklējumiem, taču asins analīze noteikti sniedz visvairāk norāžu.

Kādas ir laboratorijas asins analīzes lai laikus identificētu sirds un asinsvadu slimību riskus, pirms parādās pirmie fiziskie simptomi vai attīstās nopietnas problēmas?

Lipīdu panelis parāda, kā organisms apstrādā taukus un vai tie neuzkrājas artēriju sieniņās, veidojot pangas. Zema blīvuma lipoproteīnu holesterīns ir viens no galvenajiem riska faktoriem. Ja ZBLH līmenis ir pārāk augsts, tas nogulsnējas asinsvadu sieniņās, sašaurinot tās. Savukārt augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīns palīdz aizvākt lieko holesterīnu no asinsvadiem un nogādāt to uz aknām izvadīšanai. Jo augstāks šis rādītājs, jo labāk sirdij. Paaugstināts triglicerīdu līmenis kombinācijā ar zemu ABLH un augstu ZBLH būtiski palielina sirds slimību risku (viss tas nav tik vienkārši, bet skaidrojums par holesterīnu man aizņemtu vismaz desmit lapaspuses. Internetā var atrast manus skaidrojumus par dažādiem holesterīna mērīšanas aspektiem).

Glikētais hemoglobīns (HbA1c) parāda vidējo cukura līmeni asinīs pēdējo 2–3 mēnešu laikā. Tas ir kritiski svarīgs rādītājs, jo palīdz atklāt insulīna rezistenci un cukura diabētu, kas tieši bojā sirdi un asinsvadus.

Augstas jutības C-reaktīvais olbaltumvīrs palīdz noteikt iekaisumu asinsvadu sieniņās. 

Paaugstināts homocisteīna līmenis asinīs var bojāt asinsvadu iekšējo slāni (endotēliju) un veicināt asins recekļu un trombu veidošanos.

Lipoproteīns(a) jeb Lp(a) ir ģenētiski noteikts holesterīna veids. Ja tā līmenis ir paaugstināts, tas palielina priekšlaicīgu sirds slimību risku.

Attiecībā uz sirds un asinsvadu slimību risku, laboratorijas analīžu rezultāti vienmēr jāliek vienā failā ar ģimenes anamnēzi. Citiem vārdiem sakot – ja pacients stāsta, ka viņa senči ātri saslimuši un miruši ar sirds slimībām vai ar insultu, ka viņu ģimenes anamnēzē ir ievērojams sirds un asinsvadu slimību risks, bieži tas nozīmē, ka ģimenē ir gēni, kas nosaka riska fenotipu. Tas nozīmē, ka šiem cilvēkiem būs lielāka varbūtība saslimt ar dislipidēmiju. Šiem cilvēkiem būs lielāka varbūtība, ka viņiem būs esenciāla hipertensija, tas ir, augsts asinsspiediens bez kāda cita acīmredzama iemesla.

Tātad – atbildi uz jautājumu pēc laboratorijas lapas izpētes – “Vai es esmu vesels?” varam sniegt pēc asinsspiediena mērīšanas, atziņas, ka pacients nesmēķē, ka viņam ir gana laba ģimenes anamnēze un vēl – šī atbilde ietver pacienta fizisko aktivitāti un fizisko sagatavotību (vai neaktivitāti un mazkustību).

Laboratorijas analīzes neparāda, cik izteikta ir ateroskleroze. Pēc cilvēka asins analīzēm nevar noteikt, vai pacientam ir lielas, mazas vai vispār nav pangas koronārajos asinsvados, vai šī panga ir mīksta vai kalcificēta, vai stabila vai nestabila. Nevienu no šiem faktoriem nevar noskaidrot, balstoties uz asins analīzēm. Man gandrīz rodas vēlme pēc šī anamnēzes kompleksa un laboratorijas izmeklējumu rezultātu apskates uzdot jautājumu “Cik lielā mērā aterosklerotiskais process jau ir bojājis pacienta koronārās artērijas un citas artērijas organismā?”. Un šim nolūkam vajag lūgt kolēģiem izmantot dažādas digitālas radioloģijas metodes. 

Laboratorijas rādītāju izmantošana metaboliskās veselības novērtēšanai 

Laboratorijas testi ir ļoti noderīgi vielmaiņas veselības novērtēšanai, ja vien ārsts un pacients zina, ko meklēt, un izvēlas pietiekami plašu izmeklējumu spektru. Daudzas asinīs esošās vielas sniedz ieskatu par situāciju cilvēka vielmaiņā. 

Mēs ņemam vērā glikozi, un ne tikai tās absolūto vērtību, bet arī vēsturisko vērtību, ko mēs iegūstam no hemoglobīna A1c un fruktiozamīna. Mēs ņemam vērā insulīnu, un arī šajā gadījumā mēs neapskatām to tikai absolūtā izteiksmē vai konkrētajā brīdī. Mēs to varam izvērtēt dinamiski, izmantojot perorālo glikozes tolerances testu. Mēs varam izvērtēt organismā novērotās tendences, kas saistītas ar triglicerīdiem un holesterīnu, un šie skaitļi mums diezgan precīzi informē par insulīna rezistenci.

Urīnskābe un homocisteīns nesniedz pilnīgu priekšstatu par vielmaiņas veselību, bet ārsts no šiem rādītājiem iegūst daudz informācijas, skatoties kopainu. Savukārt transamināžu rādītāju izvērtēšana ir nozīmīga, jo paaugstināti rādītāji rada aizdomas, ka aknās ir veidojušies taukaudi.  

Arī attiecībā uz vielmaiņu, laboratorijas dati parasti mums jāskata kopainā ar citiem parametriem. Mums būtiski nošķirt zemādas taukus no viscerālajiem taukiem un novērtēt muskuļu masu. Mums būtiski saprast, cik aktīvs ir pacients, cik saldi viņš naktī guļ un vai viņam nav miega apnoje, cik daudz un bieži viņš dzer alkoholu, kādas zāles viņš lieto. Tātad – lai novērtētu vielmaiņas veselību ir arī daudz citu faktoru, kurus jāņem vērā vai – citiem vārdiem – nekad nevar paļauties tikai uz laboratorijas rādītājiem, neņemot vērā visus šos faktorus. Jo lielāka ir personas jauda, jo augstāka ir tauku oksidācija, jo elastīgāka veselīgāka ir pacienta vielmaiņa. 

Ko asins analīzes un ģenētiskie testi var atklāt par vēža diagnosticēšanu un nākotnes vēža risku 

Pacientam, kurš dodas uz Centrālo laboratoriju ar lielo nosūtījuma lapu svarīgi ir meklēt atbildi uz diviem jautājumiem: “Vai man ir vēzis?”, “Vai man ir paaugstināts risks saslimt ar vēzi?”

Lai atklātu jau esošu vēzi, standarta asins analīzes nav īpaši noderīgas, izņemot PSA attiecībā uz priekšdziedzera vēzi un pilnu asins analīzi, kas var palīdzēt identificēt leikēmijas vai mielomu. Novembrī, kuru pasaulē atzīmē kā vīriešu veselības mēnesi, PSA būtu īpaši atzīmējams, un skaidrojams nedaudz plašāk. PSA nozīmē – prostatas specifiskais antigēns. Tas ir proteīns, ko ražo gan veselas, gan slimas priekšdziedzera šūnas. PSA tests ir asins analīze, ko izmanto, lai mērītu šī antigēna līmeni vīrieša asinīs. Tas ir viens no galvenajiem instrumentiem prostatas slimību diagnostikā. Mēs neizskatām tikai laboratorisko rādītāju absolūto vērtību, mēs izskatām PSA izmaiņu ātrumu laika gaitā un PSA blīvumu, kas nozīmē, normalizēts PSA attiecībā pret prostatas tilpumu.

Te man vēl būtu jāpiemin CA 19-9 un CA-125, kas ir asins analīžu komplekti, ko izmanto, lai noteiktu specifiskus audzēju marķierus – olbaltumvielas vai ogļhidrātu antigēnus, kurus asinīs izdala noteikta veida šūnas, reaģējot uz ļaundabīgu procesu vai iekaisuma stāvokļiem organismā. Lai gan šos testus parasti piemin onkoloģiskās modrības kontekstā, tiem ir pavisam dažādi galvenie klīniskie virzieni un pielietojums. Ogļhidrātu antigēns 19-9 visbiežāk tiek izmantots saistībā ar aizkuņģa dziedzera vēzi un žultsvadu vēzi, kā arī kuņģa un zarnu trakta ļaundabīgiem procesiem. Galvenokārt to izmanto jau diagnosticēta audzēja gaitas uzraudzīšanai – lai novērtētu, vai ķīmijterapija vai operācija ir efektīva. Savukārt vēža antigēns-125 ir centrālais marķieris olnīcu vēža diagnostikā un uzraudzībā. To lieto aizdomu gadījumā par olnīcu veidojumiem, kā arī, lai sekotu līdzi olnīcu vēža terapijas efektivitātei un laikus pamanītu iespējamu slimības atgriešanos. Ne CA 19-9, ne CA-125 nav uzskatāmi par skrīninga testiem lai diagnosticētu vēzi.

Tā nu esam atgriezušies pie jautājuma – “vai standarta asins analīzes atklāj, ka personai ir paaugstināts vēža attīstības risks?”. Tiešas, viennozīmīgas, apstiprinošas atbildes nav. Toties mēs vara apgalvot – jo sliktāka vielmaiņas veselība, jo lielāks risks saslimt ar vēzi. Vismaz 27 vēža veidu izcelšanos veicina aptaukošanās vai insulīna rezistence. Aptaukošanās ir lieliska brīdinājuma zīme, taču tā ir ļoti nespecifiska, un tādēļ mēs nevaram paļauties uz standarta asins analīzēm, lai novērtētu vēža risku. Bez vielmaiņas faktoriem šīs atbildes meklējumos svarīgi ir ģenētiskie testi. 

Te man nāksies kaut nedaudz pieskarties iedzimtām vai dīgļšūnu mutācijām (germline mutācijām), kas ir ģenētiskas izmaiņas DNS secībā, kas rodas organisma dzimumšūnās – olšūnās vai spermatozoīdos – vai arī embrija attīstības pašā sākumposmā. Šīs mutācijas ir fundamentāli atšķirīgas no tām, ko iegūstam dzīves laikā. Tā kā germline mutācijas atrodas dzimumšūnās, tās tiek nodotas tālāk pēcnācējiem. Ja vienam no vecākiem ir šāda mutācija, pastāv varbūtība (atkarībā no tā, vai tā ir dominanta vai recesīva), ka tā tiks nodota bērnam. Šīs mutācijas palielina vēža risku, un daudzas no tām cilvēkiem ir pazīstamas, piemēram, BRCA vai Lynch (iedzimta polipu slimība, kas saistīta ar resnās zarnas vēzi). Bet patiesībā šīs mutācijas attiecas uz 5–10% vēža gadījumu.

Lielākā daļa vēža gadījumu ir saistīti ar somatiskām mutācijām. Tās ir mutācijas, kas rodas vēlāk – pēc dzimumšūnu veidošanās, un tādēļ tās neparādās ģenētiskajos testos. Cilvēces zināšanas par saikni starp dzimumšūnu mutācijām un vēzi nepārtraukti paplašinās, un itin drīz būs ievērojami vairāk testu, kas skrīningos vēža gēnus.

Neirodeģeneratīvo slimību riska novērtēšana, izmantojot ģenētiku un asins biomarķierus

Ko laboratorijas var atklāt par neirodeģeneratīvo slimību risku un slimības attīstību? Pacientu interesē – vai un kad viņš saslims ar Alcheimera slimību. Alcheimera slimība ir neirodeģeneratīva demences forma un visbiežākais demences cēlonis. Dažas citas demences formas nav neirodeģeneratīvas, piemēram, vaskulārā demence. Vēl mūs interesē slimības, kas cilvēkam atņem kustību spējas, piemēram Parkinsona slimība vai ALS – amiotrofiskā laterālā skleroze – smaga, progresējoša neirodeģeneratīva slimība, kas skar centrālās nervu sistēmas motoriskos neironus.

Visu šo slimību grupā ģenētiskai diagnostikai ir liela nozīme, un tā ir daudz noderīgāka nekā sirds un asinsvadu slimību gadījumā. Tāds piemērs ir APOE4 gēns, tas gan neko daudz nepasaka par smadzeņu pašreizējo stāvokli, bet tas norāda uz holesterīna transporta problēmām smadzenēs un tādējādi nosaka palielinātu risku. Līdzīgi ir arī citi gēni, kas mums sniedz informāciju gan par Alcheimera slimības vai citu demences veidu risku, gan par kustību traucējumu risku. Tomēr diez vai mūsdienās būtu racionāli visiem ļaudīm veikt skrīninga ģenētiskus pētījumus – ļoti laba ģimenes anamnēze bieži sniedz daudz precīzākas norādes. Droši vien šie testi būtu jāveic, ja ir kaut kas, ko var piedāvāt lai palīdzētu profilaksē.

Ja aplūko standarta asins analīzi, tā sniedz ļoti maz informācijas par pašreizējo neirodeģeneratīvās slimības stāvokli. Un tomēr asins analīze sniedz daudz vairāk informācijas par demences risku nākotnē nekā par vēža risku nākotnē. 

Viss, kas ir labs sirdij, tas ir labs smadzenēm. Viss, kas kaitē sirdij (hipertensija, insulīna rezistence, hiperlipidēmija, smēķēšana), kaitē arī smadzenēm. Pievēršot uzmanību dažiem dzīvesveida riska faktoriem, ir labāk mazināt risku neirodeģeneratīvu slimību attīstībā nekā izmisīgi veicot laboratoriskus testus.

Vēlreiz par laboratorijas nozīmi Latvijā un pasaulē

Gan Eiropā, gan ASV 60–70% ārstu slēdzienu balstās uz laboratoriskās diagnostikas sniegtajiem rezultātiem. Laboratoriju veiktie izmeklējumi ik gadu kļūst par 3–6% daudzveidīgāki un informatīvāki. Globālā prognoze rāda, ka laboratoriju darba apjoms līdz 2030. gadam strauji pieaugs, un nodarbinās par 10% speciālistu vairāk. Lai iegūtu šos 60–70% slēdzienu laboratorijas tērē aptuveni 4% no kopējā veselības budžeta. Latvijā pēdējo 10 gadu laikā laboratorisko izmeklējumu skaits pieaug vēl straujāk. 

Kopējās laboratorijas pakalpojumu pieauguma tendences Latvijā un visā pasaulē saistītas ar trim faktoriem – profilaktiskiem pasākumiem slimību agrīnai diagnostikai, medicīnas pakalpojumu tirgus globalizāciju, bet visvairāk – ar populācijas novecošanu. Tieši populācijas novecošanās ir būtiskākais sabiedrības veselības izaicinājums, jo pieaugot iedzīvotāju vidējam dzīves ilgumam, pieaug risks saslimt ar dažāda veida multifaktoriālām slimībām, kuru attīstībai būtiska loma ir ne tikai dažādām riska alēlēm, bet arī dzīvesveidam. Pie 21. gadsimta nozīmīgākajām multifaktoriālām slimībām mēs uzskatām kardiovaskulārās slimības, cukura diabētu, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi, dažādu lokalizāciju ļaundabīgos audzējus u.c. Agrīnu riska allēļu apzināšana ir būtisks priekšnosacījums dzīves kvalitātes uzlabošanai un savlaicīgu profilaktisku pasākumu veikšanai, kur laboratoriskai diagnostikai ir neatņemama loma.

Pēdējos 5 gados laboratorijās noteicošu lomu spēlē digitālā transformācija un mākslīgais intelekts, kas kopā ievērojami uzlabo precizitāti un kvalitāti, bet diemžēl – palielina arī pakalpojuma cenu. Šā gada Latvijas budžets laboratorijas izmeklējumiem jau ir beidzies. 

Laboratorijas zinātnes vieta medicīnā un virzība nākotnē

Medicīnas laboratorijas zinātne ir veselības aprūpes profesija, kas sniedz diagnostikas pakalpojumus, kuri nepieciešami slimību atklāšanai un ārstēšanai. Diagnostikas pakalpojumi ietver svarīgas ķīmiskās, hematoloģiskās, imunoloģiskās, mikroskopiskās un bakterioloģiskās analīzes asinīs, audos un ķermeņa šķidrumos, kas palīdz noteikt pacienta diagnozi, veselības stāvokli, zāļu iedarbību uz slimību un daudzus citus medicīnas aspektus.

Lai diagnosticētu slimību, klīnicists mūsdienās ir kļuvis atkarīgs no precīziem laboratorisko analīžu datiem, viņš paļaujas uz šo informāciju – lai plānotu vai īstenotu pacienta ārstēšanu un aprūpi. 

Medicīnas laboratoriju speciālisti (laboratorijas ārsti, biologi, ķīmiķi) veic dažādus laboratorijas testus, nodrošina parauga un testu rezultātu kvalitāti, interpretē un izskaidro laboratorijas testu nozīmi, reģistrē datus, izvērtē jaunas metodes un pēta laboratorijas testu efektivitāti. Lielākā daļa no laboratorijas ārsta darba ir gauži praktiska – viņi veic instrumentu kalibrēšanu, apkopi, validāciju un problēmu novēršanu, kā arī veic statistisko analīzi, lai pārbaudītu testu precizitāti un atkārtojamību. Viņi konsultē veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus par testu izvēli un paraugu ņemšanu un ir atbildīgi par ātru kritisko laboratorijas rezultātu paziņošanu. 

Klīnisko laboratoriju nozīme parasti tiek vērtēta, pamatojoties uz izmaksām, bet ne uz ieguldījumu veselības aprūpes sistēmā, jo laboratoriskās medicīnas vērtības pacientu aprūpē norobežošana un kvantitatīva noteikšana ir ārkārtīgi sarežģīta, bet būtiska, lai uzlabotu atpazīstamību. 

Veselības aprūpes sistēmas nevar darboties bez klīnisko laboratoriju sniegtās informācijas. Bez laboratorijas pārlieku daudzi svarīgi klīniskie lēmumi tiktu pieņemti bez objektīviem pierādījumiem. Visnozīmīgākie faktori laboratorijas pakalpojumiem ir kvalitāte, pakalpojuma izpildes laiks, ērta pieejamība tuvu dzīves vietai, konkrētās laboratorijas reputācija sabiedrībā, laboratorijas IT līmenis – cik ātri un ērti var pasūtīt izmeklējumus vai pierakstīties un saņemt atbildes. 

Ja ministriem un ierēdņiem nav laika lasīt garo stāstu un mēģināt apjaust visu laboratorijas zinātnes nozīmi, skaistumu un perspektīvas, būtu labi, ja viņi apjaustu realitāti – laboratorisko izmeklējumu nozīme un vieta medicīnā pieaugs, izmeklējumi kļūs precīzāki un dārgāki, jau šogad Latvijā iestāsies nopietns finanšu iztrūkums laboratoriskai diagnostikai, ja netiks meklēti papildus līdzekļi.