KATRĪNA IĻJINSKA
Pirmkārt, šodien gribētos paust prieku par pārmaiņām Ekonomikas ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļā un apsveikt ministriju ar, manuprāt, lielisku ieguvumu – Elīnu Balgalvi. Esmu droša, ka ikviens ministrijas darbinieks, kurš iepriekš ir saskāries ar šo nodaļu, izjutīs atšķirību. Bet šis pārmaiņu fakts, protams, nenozīmē, ka es nepabeigšu savu memuāru rakstīšanu.
Tā bija pienācis decembra sākums, es atveseļojos un 2.janvārī ierados darbā kā no jauna piedzimusi un ļoti kareivīgi noskaņota. Es apzinājos, ka manas dienas ministrijā varbūt nav gluži uz pirkstiem saskaitāmas, bet tomēr ilgi vairs nav palicis – pat, ja ministrs mani neatlaistu, es pati, visticamāk, aizietu prom kaut kad, beidzoties ziemai – tad, kad var braukt uz laukiem un skatīties kā parādās pirmās tulpju un narcišu lapiņas. Man nepatika neviens no darba attīstības scenārijiem, vienlaikus derēja visi. Vienīgais, ko es gribēju, ir izdarīt vismaz kaut ko jūtamu. Vienalga, visai sabiedrībai vai kādas sabiedrības daļai, bet man negribējās, lai mans darbs valsts pārvaldē būtu pilnīgi nelietderīgs vai veltīts tikai vienam pašam ministram, jo uzskatu, ka tas nav pareizi. Visai sabiedrībai nav jāmaksā nodokļi tāpēc, lai pie varas esošie politiķi vienkārši izskatītos labi.
Pirmdienas rīta plānošana sākās tāpat kā vienmēr – ministra biroja vadītāja kavējās un visi klātesošie čaloja savā starpā, gaidot. Valaiņa kalendārā atkal bija vairāki publiskie pasākumi, intervijas, dalība “Kas notiek Latvijā?” par pārtikas cenu samazināšanas plānu un uzruna jaunuzņēmumu pasākumā “Latvian Startup Awards”, turklāt trešdienā sākās valsts budžeta izskatīšana otrajā lasījumā. Klausoties sanāksmi, es padomāju, ka atkal taču kāds no ministrijas būs uzrakstījis ministram runu, un vajadzētu tomēr šo dīvainību novērst. Tāpēc sapulces beigās, kad ministrs deva iespēju izteikt priekšlikumus, ierosinājumus, es pacēlu roku.
“Es ierosinu, ka ministrijas darbinieki varētu nedarīt manu darbu dubultā un nerakstīt ministra runas. Ministrs tāpat tās neizmanto, tā ir laika tērēšana. Es ar šo pienākumu arī pati tieku galā,” teicu es. Izrādījās, ka Valainis nemaz nezināja, ka kāds raksta viņa runas, bet tomēr piebilda, ka šis jautājums jāizrunā sīkāk. Nu, kas tur ko runāt? Lēmums bija pieņemts un visi bija priecīgi.
Lēmums aizņēma 1 minūti un neprasīja nekādu papīru vai rīkojumu rakstīšanu.
Ministrijas vadība tajā pašā dienā izsūtīja e-pastu darbiniekiem, ka runas vairs nav jāraksta, taču nepieciešamības gadījumā, protams, jāsniedz faktoloģiskā informācija. Nezinu, ko domāja Valainis, bet man jau bija sajūta, ka esmu kaut mazdrusciņ samazinājusi birokrātiju un atvieglojusi dzīvi kādam speciālistam, kuram runu rakstīšana bija uzkrauta kā papildu pienākums. Ciktāl man zināms, kopš 2.decembra līdz pat šodienai neviens ministrijas darbinieks vairs nav rakstījis ministra runas.
Sapulce beidzās un visi devās uz savām darba vietām. Es painteresējos sabiedrisko attiecību nodaļā, cik žurnālisti ir pieteikušies uz nākamajā dienā gaidāmo preses konferenci jeb memoranda parakstīšanu ar Microsoft. Viens – ziņu aģentūras LETA fotogrāfs. Diezgan aizdomīgi. Tad jāsāk apzvanīt žurnālisti, tā mēs parasti darām. Mēs – tas ir es un padomnieks Valters, jo tā pieņemts darīt privātajā sektorā. Uzaicinājumu un preses relīžu ir daudz un nenāk par skādi painteresēties, vai kāds atnāks. Negribētos piedzīvot situāciju, kad pasākumā runātāju ir vairāk nekā žurnālistu.
Galvenā ministrijas komunikatore Evita gan tā nedarīja un pateica man, ka apzvanīšanas prakses nav. Kad es izlasīju argumentu, kāpēc tieši nav tādas prakses, es gandrīz nokritu no krēsla. “Nu ko mēs tur zvanīsim sekretārēm uz centrālajiem telefoniem…” viņa teica. Ministrijas galvenajai komunikatorei pēc daudziem darba gadiem nav izveidojies kāds tuvāks kontakts ar ekonomikas jomas žurnālistiem, lai varētu painteresēties, vai kāds atnāks? Tas ir kā?!
Taču skaidrot, kāpēc viņai nav taisnība, man negribējās, tāpēc es atkārtoti paprasīju atsūtīt sarakstu ar adresātiem, kuriem nosūtīts uzaicinājums uz pasākumu, lai mēs ar Valteru paši varētu apzvanīt žurnālistus.
Kad es šo sarakstu saņēmu, man gribējās raudāt aiz bezspēcības un dusmām. Sarakstā bija padsmit e-pasti, pārsvarā “centrālie”- info@, pr@, redakcija@ un tamlīdzīgi. Konkrēti cilvēki bija tikai divi: Armanda Vilciņa un Žanete Hāka. Viss loģiski – ekonomikas žurnālistes, vai ne? Ar visu to, ka Žanete ir vairāk finanšu jomas žurnāliste nevis ekonomikas, tas vēl nebūtu nekas. Bet te frāze “ir nianses” ieguva pilnīgi citus apgriezienus. Armandai Vilciņai no Dienas biznesa tika nosūtīts e-pasts uz adresi: [email protected], bet Žanetei Hākai, kura strādā Delfi jau kopš 2020.gada rudens, e-pastu nosūtīja uz [email protected].
No padsmit bezpersoniskiem e-pastiem, divi bija personiski, taču nepareizi.
Tas ne tikai nozīmē, ka
mediju liste nebija atjaunināta četrus gadus un žurnālistu pārejai uz citiem medijiem vispār neviens nesekoja līdzi,
bet arī to, ka Armanda Vilciņa vispār nekad neko no ministrijas nesaņēma. Turklāt Evitai taču
visus sūtījumus “meta atpakaļ” un viņa zināja, ka tur ir kļūda, taču viņai bija pofig.
Un vēl interesantāks ir tas, ka pofig bija tik ļoti, ka pat, zinot kļūdas, pilnīgi pieņemami bija pārsūtīt šo mediju “listi” man.
Ja kāda sabiedrisko attiecību aģentūra atļautos ko tādu, visticamāk, līgums būtu lauzts tajā pašā dienā. Bet te nekas… kas tur tāds – iesaistītas vairākas ministrijas, valsts iestādes un vēl Microsoft. Sīkums vien ir.
Iekšā viss vārījās. Drudžaini šķirstot telefonā kontaktu sarakstu, es nevarēju saprast, kāpēc galvenajai ministrijas komunikatorei ir tik ļoti vienalga, un kāpēc viņa apzināti nodarbojas ar kaitniecību? Un pats galvenais, pat nekautrējas.
“Uzsprāgt” nebija laika, bija jāzvana žurnālistiem. Kopīgi ar Valteru mēs tikām galā un galu galā daudzi mediji pieteicās atnākt. Es atvēru savu plauktiņu un iedzēru nervu zāles – kaut kādus vitamīnus, kas man pirms aptuveni septiņiem gadiem palīdzēja nomierināties, kad bija pirmo reizi jāuzstājas publikas priekšā.
Diena bija padevusies diezgan kaitinoša, tā
nekompetence bija vienkārši neizturama, un mēs te nerunājam par kaut kādu kodolfiziku, bet vienkārši par to, ka e-pastam, uz kuru kaut kas tiek sūtīts, ir jābūt pareizam. Tik vien, kā jāatšķir burti uzvārdā un jāsaprot, kādā medijā strādā konkrētais cilvēks.
Pienāca dienas beigas un cilvēki devās mājās. Es paliku, jo 18:00 vēl bija plānota ministra tikšanās ar LTRK un LDDK, kurā es parasti piedalījos. Birojā bija klusums, es varēju pievērsties materiālu gatavošanai raidījumam “Kas notiek Latvijā?”, kurā ministrs grasījās piedalīties trešdienas vakarā.
No sadarbības sanāksmes jeb koalīcijas sēdes Ministru kabinetā Valainis atgriezās bez desmit sešos. Abu uzņēmēju organizāciju vadība jau sēdēja pārrunu zālē, turpat bija arī valsts sekretārs un viens vai divi viņa vietnieki, neatminos.
Ceļā uz savu kabinetu ministrs pateica: “Katrīn, ienāc.” Trīs mēnešu laikā es biju ierakstījusi X trīs reizes un visas trīs reizes dzirdēju šo “Katrīn, ienāc.” Šī frāze vairs nepārsteidza. Es biju gatava uzklausīt kritiku un, protams, uz to atbildēt. Es gan vēl nezināju, vai Valainis nolems pielikt punktu mūsu sadarbībai, vai vienkārši būs kārtējās pārrunas par ierakstiem X. Atlaišanas scenārijam es īsti neticēju, jo strādāju vairāk nekā labi un ministrs šad tad mani pat paslavēja. Darbi bija izpildīti laikā un es, ar visu to, ka esmu gana paškritisks cilvēks, neredzēju pamatojumu manis atlaišanai. Tvīti? Nu, kā tieši ministrs to paskaidros sabiedrībai? Tā bija tēma, kuru sliktākajā gadījumā varētu vienkārši izrunāt, bet labākajā gadījumā neaiztikt, jo, ja tev komandā ir viens cilvēks ar mugurkaulu, tas nemaz nav tik slikti.
Lai nu kā, es iegāju kabinetā un apsēdos pretim ministram, gaidot viņa monologu. Viņš runāja par un ap maniem ierakstiem tviterī, bet galveno frāzi tā arī neteica. Nevarot līst politikā, vēl kaut ko. Atlaist ir grūti, visgrūtāk ir pateikt šos divus vārdus: “Mums jāšķiras.” Es to zinu no savas pieredzes, jo man reiz bija jāatlaiž cilvēki. Bet Valainis ne šo, ne kādu līdzīgu frāzi tā arī nepateica. Redzot, cik grūti viņam iet un zinot, ka blakus telpā gaida svarīgas uzņēmēju organizācijas, es nolēmu atvieglot viņam šo darbiņu un pajautāju: “Viss?”
Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un, šķiet, ka pat izjuta zināmu atvieglojumu. Jāatzīst, ka atvieglojumu izjutu arī es.
Es neiebildu, man nebija jautājumu, es pat pasmaidīju. Par šo lēmumu man vēl nebija noformulējies viedoklis, parasti es visu apdomāju vismaz vienu nakti.
Un tomēr viss bija skaidrs un es biju gatava celties un iet uz tikšanos, bet viņš mani apturēja un gribēja vēl aprunāties, šajā dīvainajā sarunā piedāvājot man nākt partijā un startēt pašvaldību vēlēšanās Rīgas sarakstā. Es smaidīju un turēju sevi rokās, cik vien varēju, mēs parunājām par visiem, manuprāt, absurdiem, ieskaitot LIAA reformu, un var teikt, vienojāmies, ka palieku nostrādāt vēl pēdējo mēnesi līdz gada beigām. Tāds ministra piedāvājums mani izbrīnīja un kopumā šajā situācijā dīvains bija pilnīgi viss.
Valainis mani atlaida, bet vienlaikus piedāvāja nākt partijā. Ej prom, nāc šurp? Kas tas tāds? Es domāju, ka viņš man vairs neuzticas, bet tad kāpēc ļaut man strādāt vēl veselu mēnesi? Viņš taču saprot, ka es vēl mēnesi vākšu informāciju… nu, būtu jāsaprot katrā ziņā. Kā viņš publiski pamatos atlaišanas iemeslu? Vai tiešām domā, ka, ja es nevarēju paklusēt līdz šim, tad paklusēšu, ka mani atlaiž tvīta dēļ? Man bija ļoti daudz jautājumu…
Turklāt es neslēpu ministra birojā un arī ārpus tā, ka vienīgais, ko man gibētos ir iziet ārā un aprakstīt visu šo absurdu.
Mēs runājām, ka ir jāpadomā, kā nokomunicēt šo situāciju. “Vai ne? Tas tik vēl trūka, kā ierobežot vārda brīvību…” tieši tik dīvainu repliku viņš piebilda. Es uzreiz pabrīdināju, ka visticamāk es iešu “ārā” un rakstīšu par darba gaitām.
“Bet tu taču saproti, ka manu situāciju tas neuzlabos,” piebilda ministrs. Faktoru, kas varētu uzlabot viņa situāciju līdz ar šo frāzi kļuva vēl mazāk. Kaut kas taču viņam lika domāt, ka mans dzīves mērķis ir uzlabot Valaiņa situāciju… Un, kad man likās, ka absurdāk vairs nevar būt, viņš pateica: “Dari kā zini, bet, ja kas, es tev palīdzēšu visā, atbalstīšu.”
Cilvēks, kurš nevar palīdzēt pats sev, tagad sola palīdzēt man, vienlaikus atlaižot no darba, bet arī aicinot iestāties partijā.
Kas tas vispār bija?
Mēs tomēr noslēdzām šo teātri un aizgājām tikties ar uzņēmēju organizācijām, kur ministrs vēl lieku reizi nodemonstrēja savu virspusējo attieksmi, par ko es jau rakstīju iepriekš.
Nākamajā dienā memoranda parakstīšana noritēja normāli, mediju pārstāvju bija pietiekami daudz, intervijas gana garas, ministrs varēja gozēties uzmanības centrā – tieši tā kā viņam patīk. Pasākums notika no paša rīta un īsi pirms pusdienlaika es piesēdos pie datora.
Atverot e-pastu, es neticamā kārtā uzzināju kaut ko jaunu. Manā e-pastā bija iesūtīta ministra runa pasākumam “Latvian Startup Awards”, kas notiks piektdien, 6.decembrī.
Jā, neskatoties uz to, ka es iepriekšējā dienā ministra runas atcēlu, tagad es saņēmu runu. Nu labi, tas, kurš to rakstīja, visticamāk, to iesāka vairākas dienas iepriekš un tāpēc to atsūtīja. Taču pārmaiņas pēc, tas nebija word fails pielikumā, bet gan links iekšējā sistēmā. Ņemot vērā visu situāciju, es to atvēru. Tas izskatījās šādi:
Tā vai citādi ministra runas sagatavošanā bija iesaistīti 18 (!) ministrijas darbinieki, ieskaitot valsts sekretāru, valsts sekretāra vietnieku, ministra biroja vadītāju, padomniekus, parlamentāro sekretāru un speciālistus.
Protams, dažiem no šiem cilvēkiem vienkārši vajadzēja ienākt sistēmā, nospiest pāris pogas, “iepazīties”, atvērt kādu failu vai tamlīdzīgi… bet tie ir 18 cilvēki, kuriem vajadzēja iesaistīties vienas ministra runas sagatavošanā. Ziniet, kā beidzās?
Ministrs uz pasākumu neaizgāja, un arī parlamentārais sekretārs Jurģis Miezainis, kuram bija viņš jāaizvieto, piektdienas pēcpusdienā bija aizbraucis mājās. Jaunuzņēmumi un pasākuma organizatori bija “uzmesti”, 18 cilvēku laiks un darbs bija izmests miskastē. Bet teorētiski mēs visi labi pastrādājām un nodokļu maksātāji par to samaksāja.
Jums būs interesanti izlasīt:
Padomnieces memuāri. I daļa Kamēr būšu ministrs – nekas nemainīsies – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. II daļa DARBS AR ATTIEKSMI – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. III daļa SANKCIJAS? NEESAM DZIRDĒJUŠI – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. IV daļa JO TĀLĀK MINISTRS, JO MAZĀK JĀSTRĀDĀ – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. V daļa SVILUMA SMAKA – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VI daļa NEIZMANTOTĀS IESPĒJAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VII daļa PAMAZĀM ZOGAM – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. VIII daļa EJIET DIRST, STRĀDNIEKI! – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. X daļa EKSKURSIJA UN NOSLĒPUMS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. XI daļa GULBENES NOSLĒPUMS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. XII daļa NEPATĪKAMĀ PĒCGARŠA – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. XIII daļa MELIEM ĪSAS KĀJAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. XIV daļa VIENAS VIENĪGAS SAKRITĪBAS – Puaro.lv
Padomnieces memuāri. XV daļa GADA UN PACIETĪBAS BEIGAS – Puaro.lv
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
nesapratu to tabulu, kas ko gatavo un kas liek kopā. vispār jau normāli katrs darbinieks gatavo ministra vai departamenta direktora runu savas kompetences ietvaros. lai kas arī būtu cienījama kundze, viņa nav speciāliste nevienā jomā, varbūt var tekstu palabot latviešu valodas labskanībai.gribas jau būt visām pudelem par vāciņu, bet nevajag.
Patiesas dzīves ainiņas un labi, ka pat taurējošās vientieses var iepazīties- cik titāniski jāstrādā ministriju ierēdņiem un kāpēc vajag vēl darbinieus un noteikti vēl ir jāceļa algas. Kas arī notiek padomijā. Ir jau pozitīvai- katrai neveiksminiecei , kas 9 klasē nespēj daglabināt CE 15% no nepieciešamām zināšanām – nākotne ir iespēju zeme. Šo darbu veiksānai vispar visusskola nav vajadzība un tad darbs monistrijās, aģentūraš, pašvaldībās pats gaidīs. Tiai jāpapieciešas un kaut kā jātiek pāri tām pārbaužu krācēm skolā