Vientuļo cilvēku skaits uz mūsu planētas ir sasniedzis kritisko punktu un zinātnieki paredz vientulības epidēmiju. Speciālisti jau sen to ir atzinuši par draudu veselībai, tikpat bīstamu kā smēķēšana, alkohols vai liekais svars.
Pēdējos gados publicēti satraucoši atklājumi par vientulības briesmīgo dabu – cik ļoti tā vājina cilvēka imunitāti, grauj veselību, pietuvina nāvi, kāda modificējoša vara tai ir pār mūsu gēniem, cik tā lipīga sabiedrībā un tamlīdzīgas šausmas.
Zinātnieki nodēvējuši vientulību par slimību, nevis simptomu. Taču nesen pētnieki pavēstījuši vēl vairāk šokējošu atklājumu – cilvēcei draud vientulības epidēmija. Un tā var izraisīt vispārēju veselības krīzi, kļūstot par izplatītu nāves iemeslu.
Vientulība – iemesls ne tikai garīgām, bet arī fiziskām kaitēm
Pēdējā pusgadsimta laikā psiholoģijas jomā strādājoši zinātnieki lielā mērā ir pametuši psihoanalīzi un pievērsušies bioloģijai. Aizvien vairāk iedziļinoties šūnu un nervu darbībā, viņi ir atraduši apliecinājumu tam, ka vientulība ir ne tikai sen zināmu garīgu slimību pamatā, bet kalpo par cēloni daudzām fiziskām kaitēm.
Vientulība nebūt nav cilvēka labprātīga nodošanās dzīvei vienatnē. Īsta vientulība nav arī tā laimīgā vienatne, kas nepieciešama māksliniekam mūzas notveršanai vai pārejošs aizkaitinājums, kas pārņem, ja saslimsti ar gripu, esi spiests ievērot gultas režīmu, kamēr draugi dodas kādā aizraujošā piedzīvojumā. Vientulība nav arī neapmierinātība ar partneri – draugu, mīļāko vai dzīvesbiedru –, kad sastrīdaties un nesarunājaties nedēļu.
Vientulība pat tiek nodalīta no sērošanas. Tie, kas labi pielāgojas, galu galā tiek sērām pāri. Tāpat vientulība atšķiras arī no depresijas, kas var būt vientulības simptoms, bet reti kad ir tās cēlonis.
Vientuļš cilvēks – šausminošākais, kas var būt
Vientulība ir tuvības trūkums, savulaik norādīja vācu psihiatre Frīda Fromma-Reihmane. Viņa uzskatīja, ka vientulība ir pamatā gandrīz visām garīgajām slimībām un ka vientuļš cilvēks ir gandrīz vai pats šausminošākais, kas sastopams šajā pasaulē.
Vientulība ir jāuzlūko kā iekšēja subjektīva pieredze, nevis ārēji objektīvi apstākļi. “Tas nav tas pats, kas būt vienam. Arī esot kopā ar citiem cilvēks nav pasargāts no vientulības sajūtas,” skaidro amerikāņu psihologs Džons Kačiopo, viens no sociālās neirozinātnes pamatlicējiem un vientulības tēmu vadošais pētnieks pasaulē.
Pateicoties Kačiopo pētījumiem, lielā mērā ir mainījies priekšstats par to, ko nozīmē būt vientuļam. Amerikāņu psihologa pētījumi liecina, ka vientulība eksistē neatkarīgi no tā, cik daudz sociālo kontaktu cilvēkam ir. Kāds pat ar 3000 draugiem Facebook var izrādīties vientuļāks par tādu, kurš vispār izvairās no sociālajiem tīkliem. Var justies vientuļš pūlī – virtuālajā vai fiziskajā –, jo vientulība ir spēcīga sociālās izolētības sajūta, kas eksistē, neraugoties uz draugu un paziņu skaitu kāda dzīvē.
ASV veiktās aptaujas liecina, ka vismaz 30% amerikāņu jūtas vientuļi. Kas ir šie vientuļnieki? Tie ir tā dēvētie autsaideri: ne tikai veci ļaudis, bet arī nabadzīgie, huligāni, citādi domājošie.
Aptaujas rāda, ka cilvēkiem, kas jūtas diskriminēti, ir lielāka tieksme kļūt par vientuļniekiem nekā tiem, kuri tādi nejūtas, pat ja viņi neiekļaujas iepriekš minētajās kategorijās.
Sievietes ir vientuļākas par vīriešiem, lai gan neprecēti vīrieši jūtas vēl vientuļāki par sievietēm, kurām nav vīra. Tostarp mazizglītotajiem ir pat lielāks risks justies vientuļiem nekā cilvēkiem ar labu izglītību, bezdarbniekiem vai pensionāriem.
Vientulība tuvina nāvi
Par īpašu vientuļnieku riska grupu uzskata ļoti vecus cilvēkus, kam vientulība tikai vēl vairāk paātrina veselības sabrukumu, līdz ar to saīsina mūžu. Taču arī ne tik vecu cilvēku – pat jauniešu un bērnu vidū vientulības sērga uzmācīgi plešas plašumā, radot riskus veselībai un tuvinot nāvi.
Pētījums par vientulību tika veikts arī Eiropas Savienībā. Atklājās, ka par ES vientulības galvaspilsētu var dēvēt Lielbritāniju. No 28 valstīm tā ierindojās 26.vietā proporcionāli pēc iedzīvotāju skaita, kuri atzinās, ka jūtas vientuļi. Viņi neslēpa, ka krīzes situācijā nebūtu neviena cilvēka, pie kura meklēt mierinājumu un atbalstu. Ap pieciem miljoniem britu nav ne tuvu draugu, ne kaimiņu, uz kuriem varētu paļauties.
Vāciešiem ir vēl vājāka saskarsme ar kaimiņiem, toties viņi vairāk rūpējas par draudzības saitēm. Dānija un Francija, kas ieņem pēdējās vietas sarakstā, runājot par kaimiņiem, savāca vairāk punktu nekā Lielbritānija.
Vai tiešām vientulība var ietekmēt spējas izvairīties no slimības un stresa, nolemjot nāvei?
Drīzāk – esam radīti, lai nebūtu vieni. Dabiskā izlase ir devusi priekšroku cilvēkiem, kam bija vajadzīgi citi cilvēki. Cilvēki ir daudz sabiedriskāki radījumi nekā vairākums zīdītāju, pat primāti. Un, lai attīstītu mūsu sociālās smadzenes, kā tās sauc neirozinātnieki, mums jāprot labi sadarboties.
Kad izrādījās, ka vientulība var paātrināt slimnieku nāvi. Džons Kačiopo atklāja arī to, ka vientulība var padarīt veselus par slimiem pēc tās pašas shēmas – liekot ķermenim darboties pēc modeļa „cīnies vai bēdz”.
Deviņdesmito gadu vidū Kačiopo strādāja Ohaio universitātē, kur veica eksperimentu ar studentiem, sadalot viņus trīs grupās: kas nav vientuļi, kas reizēm ir vientuļi un kas vienmēr ir vientuļi. Septiņas dienas un naktis viņi tika novēroti – deviņas reizes dienā aizpildīja anketas, tika mērīts viņu kortizola (stresa izdalīts hormons) līmenis un noteikts miega ilgums un kvalitāte.
Kā jau varēja paredzēt, visizteiktākie ķermeņa ciešanu simptomi (slikts miegs, augsts kortizola līmenis) bija vientuļajiem studentiem, kas jutās nelaimīgi, jo viņiem nebija tuvu draugu. Turklāt arī asinsvadu rezistence viņiem bija virs normas – tā ir saistīta ar augstu asinsspiedienu, kas liek sirdij strādāt smagāk, sūknējot asinis, un bojā asinsvadus. Ja tā turpinās ilgu laiku, var veidoties sirds slimības.
Kačiopo analizēja lielu skaitu zinātnisko pētījumu, kas kopumā iezīmē jaunu vientulības perspektīvu.
Svarīgākais novērojums – pētījumi rāda, ka vientuļa cilvēka smadzenes ir strukturāli un bioķīmiski atšķirīgas no nevientuļajām smadzenēm. Turklāt šīs atšķirības nav tikai simptomi, bet gan papildu problēmu cēlonis.
Piemēram, viena no šīm atšķirībām ir apspiesta nervu atbildes reakcija uz pozitīvu stimulu. Pozitīvi attēli un notikumi neiespiežas tajās kā nevientuļnieku smadzenēs. Priekšstats par sociālo kontaktu ar draugiem vai ģimeni vairākumam cilvēku smadzenēs izraisa aktivitāti, taču vientuļniekiem šī reakcija ir pavājināta.
Vientuļnieku smadzenes uzrāda arī mazāku aktivitāti, mēģinot noteikt, ko citi domā. Tā ir darbība, ko veicam ik dienas un ko zinātnieki dēvē par mentalizāciju. Kačiopo pieļauj, ka vientuļo cilvēku smadzenes ir pieklusinājušas spēju mentalizēt, tas ir viņu sociālās pašaizsardzības līdzeklis pret sliktu ziņu saņemšanu no citiem.
Vientulība pavada milzums slimīgu izpausmju, un nav viegli pateikt, kas šajā gadījumā ir vista un kas ola. Taču, lai kāds būtu cilvēka vientulības patiesais cēlonis, zinātne liecina: šis stāvoklis maina smadzeņu darbību, un šīs izmaiņas var radīt veselu virkni problēmu.
Intuitīvi visi zina, ka vientulība pietuvina nāvi, bet tikai nesen neirobiologi atrada tam zinātnisku izskaidrojumu. Izrādās, vientulības sajūta sūta maldinošus hormonu signālus, pārkārto gēnu molekulas, kas nosaka uzvedību, un sagroza citas organisma sistēmas.
Ilgstoša vientulība ne tikai liek justies slimam, bet var arī nogalināt.
Emocionālo izolētību zinātnieki vērtē kā tikpat augstu mirstības riska faktoru kā smēķēšana. Vientulība ir tikpat kaitīga, kā izsmēķēt 15 cigaretes dienā. Tāpat vienlīdzības zīmi var likt starp vientulību un aptaukošanos, kā arī vientulību un alkoholismu.
Tuvojas Ziemassvētki. Atcerieties, ka šajā laikā ļoti daudzu cilvēku vientulības sajūta kļūst vēl nomācošāka. Neskopojieties ar labiem vārdiem, piezvaniet tiem, kuri sen jau gaida kādu vēsti no jums. Apciemojiet vecākus, uzsmaidiet kaimiņiem. Un varbūt tieši jūsu laipnais vārds un apskāviens kādam cilvēkam izglābs dzīvību.
Nepārspīlējot – dažreiz vajag tik maz, lai vientuļa sirds sāktu pukstēt līksmāk.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!