Mācītājs Juris Rubenis bijis spiests uzrakstīt atlūgumu

Juris Rubenis

Rīgas Lutera draudzes mācītājs Indulis Paičs sociālajos tīklos izplatījis rūgtuma pilnu komentāru:

Draugi, es nezinu, kā rīkoties… Vairāku manu kolēģu – mācītāju – agresīvā kampaņa pret mācītāju Juri Rubeni, kas sasniedza zīmīgu kulmināciju pagājušā gada Klusajā nedēļā, ir turpinājusies visa gada garumā.

“Rūpju māktie” Rīgas un daži apkārtnes mācītāji ir nākuši kopā, runājuši, veidojuši komisiju, kas sastāda vēstules gan pašam Jurim, gan izvirza prasības bīskapiem rīkoties. Pat tiem, kurus Juris savā laikā pats ir kristījis un ievadījis ticībā, licies svarīgi cīnīties ar “ļaunumu”, kas nāk no Rubeņa grāmatām un kristietības izpratnes.

Pirms dažām dienām mācītājs Rubenis ir uzrakstījis atlūgumu, ko arhibīskaps ir pieņēmis. Pēc trīsdesmit sešu gadu ilgas kalpošanas Juris Rubenis vairs nav LELB mācītājs. Viņš ir atdevis savu amata krustu arhibīskapam Vanagam, atdāvinājis savus kolārkreklus, albu un stolas draudzei, un kļuvis par ierindas Rīgas Lutera draudzes locekli.

Par Juri man ir mierīgs prāts – es pilnībā saprotu viņa lēmumu, jo cīnīties ar cilvēkiem, kuri ir par slinku, lai palasītu pat to grāmatu, ar kuru viņi cīnās, nemaz nerunājot par kādu izglītošanos plašākā nozīmē, ir bezcerīgi.

Es arī zinu, ka Kristus Baznīca ir daudz plašāks jēdziens par cilvēku radītajām lokālajām organizācijām, kuras – kā liecina pieredze – var nonākt dīvainu ideju varā un tikt “nozagtas” – gluži kā valsts. Juris ir un paliek daļa no Kristus Baznīcas.

Bet – kā vajadzētu rīkoties un attiekties pret tiem, kuri “palīdzēja” šādu lēmumu pieņemt – kuriem ir pieticis “varonības” un “drosmes cīnīties”, lai atbrīvotu mūsu Baznīcu no talantīgākā pēcatmodas laika mācītāja, es tiešām nezinu. Ignorēt? Uzskatīt, ka viss ir pareizi un normāli? Cīnīties? Ar ko un kā?

Varbūt jums ir labas idejas?

Cienīgs Kristus Ciešanu laika sākums…

 

Lai labāk būtu saprotams notiekošais, atkārtoti publicējam vēl vienu Induļa Paiča rakstu, kas  tika publicēts pagājušā gada aprīlī.

Lieldienu mistērijas Rīgas mācītāju lokā jeb Sitīsim krustā mācītāju Juri Rubeni

Šorīt, Lielajā Piektdienā, es ieraudzīju Facebook gaumīgu, melnbaltā stilā ieturētu fotogrāfiju. Divi Rīgas mācītāji baltās drānās mazgā kājas dažiem samulsušiem vīriem… Vēstījums skaidrs: te kādi parāda savu pazemību un mīlestību “līdz galam”.

Kāds mīlestības dziļums! Kāda pazemība! Kāda patiesa Kristus klātbūtne!

Kāpēc tāds rūgtums un ironija?

Tāpēc, ka šīs nedēļas sākumā Rīgas prāvesta iecirkņa “galva” Krists Kalniņš steidzamā kārtā sarīkoja vēl iespaidīgāku izrādi – Lieldienu Mistēriju savā gaumē. Kā īstens sev uzticēto mācītāju vienotības un sadraudzības sargs viņš radīja skatuvi varenam iestudējumam – nē, nevis ar ākstu pāvestiem, kā parasti to darīja viduslaiku karnevālos, bet šoreiz ar ākstu augstajiem priesteriem, kajafām, annām, viltus lieciniekiem, hērodiem, pilātiem un “ticīgo tautu” fonā, kas izpilda Lieldienu mistēriju: tautas mīlēta “pravieša” notiesāšanas un krustā sišanas ainu. Juris Rubenis jāizslēdz no baznīcas par viņa “maldu mācībām un praksēm”.

Kā jau evaņģēlijos sacīts, Augstā Sinedrija sapulce tika sasaukta steidzamā kārtā, pirmssvētku dienās. Neatceros, ka iepriekš Rīgas konventi būtu notikuši Klusajā nedēļā, bet šoreiz prāvests vēlējās savu nodarīt “vēl līdz Lieldienām”. Varbūt jāpaspēj “noņemt no krusta mirušā miesas”, pirms tīrām rokām ēst Pashas Jēru (vai, piemēram, “mīlestības pilnībā” mazgāt kājas fotogrāfu priekšā Zaļajā ceturtdienā)?

Ākstu Sinedrijs (šo vārdu lietoju tehniskā nozīmē – kā “ākstu pāvests” utt.) – pašpasludinātu tiesnešu sapulce – iesāka ar kopīgu svēt(?)brīdi, kurā dramatisma pilnā veidā atgādināja sev, ka “runa nav par cilvēkiem un personībām”. Smaga diena priekšā esot. Bet, kas jādara, tas jādara. Tā visi sagatavojās un kāpa pagraba dziļumos lemt par krustā sitamā likteni. Dzīvot vai mirt? Smagi, ka tāda lieta jālemj, bet ko padarīsi…

Kāds mīļš brālis bija aicināts izteikties par ticības pamatiem – par to, cik nesajaucama ir mūsu ticība ar visām pārējām. Viņš gan izrādījās pārāk akadēmiski ievirzīts, un gandrīz vai iztraucēja izrādes dramatisko gaisotni. Akadēmiskai teoloģijai nav vietas šādās mistēriju spēlēs. Jo lielāka ir nekompetence un aklums, jo vieglāk ir pieņemt kompetentus un tālredzīgus lēmumus, vai tad ne?

Bet tās jau ir detaļas.

Augstā priestera lomas nesējs, mācītājs Aleksandrs Bite, bija sagatavojis kārtējo runu. Šoreiz uz apsūdzēto sola jau atkal Juris Rubenis. Izvilcis astoņus gadus vecas grāmatas (un vēl vecākus argumentus), viņš pie paša Rubeņa teksta gan īsti neprata piesieties, bet prasmīgi izlīdzējās ar citātiem no citiem autoriem(!), kurus Rubenis savā grāmatās atļāvies iekļaut. Sekojot savai fantāziju teoloģijai un ieņēmis sev tik raksturīgo šķeltnieka (svešvārdā: diabolos – velns, izkaisītājs) un apsūdzētāja (svešvārdā: satan – sātans, apsūdzētājs) lomu, šis ākstu augstais priesteris dramatiski “izstiepa pirkstu” nokaujamā grēkāža virzienā: mācītājs Juris Rubenis nodara “tik milzīgu postu latviešu tautai”, tik daudzus ved maldos, prom no ticības un Kristus, ka tas nav vairs tālāk ciešams. Tika piesaukti seni un moderni lāsti. Esot nepieciešams rīkoties “izlēmīgi”. Ir jānodod viņš pilātiem (lasi: bīskapiem), lai tie viņu nodod nāvei. Un lai šie pamēģina neklausīt – dabūs dumpi!

Baisi. Dramatiski. Lieliska izrāde! Nekompetences kalngals, bet skatuvē jau galvenais ir emocijas nevis, piemēram, elementāras zināšanas par starpību starp katafātisko un apofātisko teoloģiju. Khm. Atkal akadēmiski termini galīgi nevietā…

Kāds no jaunajiem ākstu sinedrijā klusi ieminējās, ka tas nebūs viegli – “šo pravieti gūstīt”, jo “tauta viņam seko”. Pats bija sajutis uz savas ādas publisku skandālu nepatīkamo sajūtu. Bet ākstu augstais priesteris palika nelokāms – ākstu sinedrija un “tautas vārdā” bija gatavs uzņemties risku. “Lai viņa asinis nāk pār mums”, kā evaņģēlijos sacīts.

Kāds nikodēms bilda, ka “mūsu likumi nosaka veidu, kā cilvēks jātiesā” (lasi: evaņģēlijos rakstīts, kā jārīkojas domstarpību gadījumos) – tāpēc Rubeni vajadzētu piesist krustā “pēc iespējas kristīgi”, un “tā lai nevar piesieties”. Uz to tika norādīts, ka lieta nav atliekama – viss taču jau sen ir skaidrs.

Cits – tāds kā “Jēzus māceklis, tikai slepenībā” – visu saasināja, sakot, ka “varbūt tad vajag beigt ākstīties un to lietu nodarīt ātri, līdz piektdienai, tā ap sesto stundu”, kas radīja lielu kliegšanu un šķelšanos sapulcē. Ākstu vidū nedrīkst runāt ākstu runas.

Nācās pieaicināt “lieciniekus”.

Steigā sapulcinātie tiesneši pārkārtojās jaunajās lomās. Gan mazliet pinās savās liecībās, bet darīja, ko spēja. Pirms brīža ākstu augstais priesteris šausminoties bija norādījis, ka Romas katoļu baznīca Tridentas koncilā esot apkrāvusi visus luterāņus un protestantus ar bezgalīgiem lāstiem. Kāds cits zināja teikt, ka Romas katoļu baznīca esot atkāpusies no evaņģēlija jau sen un – patiesībā – nekad nav to īsti satvērusi un sludinājusi. Šīs liecības bija iecerētas kā apsūdzība pret Rubeni – kurš “pārāk atsaucas visādiem to katoļu teologiem”. Bet tagad, steigā meklējot argumentus, kāds cits – nule krustu kaklā uzkāris “brālis ekumēniskā dialoga teologs” – metās atsaukties uz kādu “katoļu baznīcas ekspertu”, kas esot “lieliski norādījis” uz Rubeņa kļūdām. Khm. Sanāca mazliet pretrunīgi, bet nu, tā jau evaņģēlijos ir sacīts.

Vārdu sakot, izrādi neizdevās pabeigt gluži tā, kā iecerēts. Amatierisms. Nav vēl piešauta roka galvu ciršanā. Vēl jādod Rubenim “pēdējā iespēja”. Bet tad gan… Uzskatīsim šo par ģenerālmēģinājumu.

Tas viss būtu smieklīgi, ja vien nenotiktu tepat, Rīgas baznīcu pagrabos.

Un tas pierāda, ka Kristus krusta nāve vēl arvien tiek pārprasta un, jā, zaimota.

Viņš mira mūsu naida, agresijas, ļaunuma, vienaldzības un skaudības (lasi: grēku) dēļ.

Un Viņa nāve ir mūžīga apsūdzība tiem, kas apsūdz un vēlas sist krustā.

Viens gan mani iepriecina. Par spīti visam prāvesta Kalniņa sarīkotā izrāde galveno lomu – Jēzus(!) lomu – ierādīja pašam Rubenim. Un tā patiešām ir taisnība – visbiežāk mēs dedzīgi atstumjam no savas dzīves tieši to, kas mums visvairāk ir vajadzīgs!

Lai Lieldienas dziedina mūs, kā Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!”

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Facebook; Pietiek

 

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

6 Komentāri on "Mācītājs Juris Rubenis bijis spiests uzrakstīt atlūgumu"

avatar
Kārtot pēc:   jaunākie | vecākie | populārākie
stalins
stalins
Varbut,sis konvents ir nevis akstu izrade,bet gan lellu teatris=Rigaa tacu tads ir ,vai ne?VDK verveeja ari LELB maciitaajus un ,bet vai tikai VDK ?Man reiz gaadiijas noklausities bij. luteranju macitaja stastu kaa vinju neveiksmigi verveja Rietumu valdibas agents. To var dariit ari aadus privaatorganizacijas-kautvai konventaa nolamaataa Romas bazniica(jezuitu ordenis) savulaIk verveeja lutera maciitaajus kaaliem vien. LELB teologiskas aprises tvirtums-nu jabut kadam tadam argumentam ar kuru gruti ciniities,bet varbuut tomeer atjaunoties katolju teologijaa?Bez dogmam kristieshi nevar un katoljiem taas ir visistenaakas,dizhenakas.Komunisti ar dogmatikiem gan izremkinaajas,bet taas jau senas razborkas.Ja jau vinji ticeetu dievam ,tad vinji tadas baznicas nemuzham neceltu un no… lasīt vēl »
Mārtiņš
Mārtiņš
Baznīca un reliģija ir tuvāk politikai un birokrātijai, nevis garīgumam. Diemžēl. Ja atrodas mācītāji, kas mēģina situāciju uzlabot, tad “reliģiskie politiķi” sāk “tiesāšanu”. Tas ļoti atgādina cīņu starp Veco un Jauno Derību. Vecie sludina par Dievu, kas ir kaut kur tālos augstumos un vienmēr visu pasaka ļoti burtiski un mums ir jāpaklausa nedomājot. Tādā kontekstā mēs esam Dieva vergi. Arī Jēzus tiek ielikts tādos pat rituālu un liela attāluma rāmjos. Savukārt, Jaunā Derība mēģina tuvināt cilvēkus Dievam. Jēzus runā līdzībās, mēģina mūs iemācīt domāt, neuztvert visu burtiski, bet skatīties uz lietām pēc dziļākās būtības, saskatīt Dievu tepat blakus, cilvēkos. Jēzus… lasīt vēl »
Gita Tamaša-Blekte
Gita Tamaša-Blekte

Žēl visu to cilvēku, kuri ir par slinku izlasīt Jura Rubeņa grāmatas, arī to, kas savā nezināšanā nav spējīgi tās saprast, bet iestājas pret viņu. Juris Rubenis bija, ir un būs mācītājs ar lielo burtu.

wpDiscuz