“Das ist fantastisch!” – likumīgā prostitūcija Vācijā

prostitūcija Vācijā

Olsdorfas kapsētā, kas atrodas Hamburgā un ir neparastākā Eiropā, ir īpašs sektors, kur apglabātas slavenas pilsētas iedzīvotājas: sabiedriskās aktīvistes, zinātnieces, mecenātes, baleta prīmas. To dēvē par „Sieviešu dārzu”. Pie katras kapu kopiņas ir cienīgs un kopts piemineklis, taču ne uz katras vasarā un ziemā ir nolikti svaigi ziedi. Sarkana roze, mīlestības un jūsmas simbols, jau daudzus gadus nenozūd vienīgi no Domenikas Nikofas kapa.

Domenika (uzsvars uz 2. zilbes) bija prostitūta, kas XX gadsimta beigās iegāja ne tikai Hamburgas, bet visas Vācijas vēsturē. Viņa bija tā, kura sāka un noveda līdz galam cīņu par viņas profesijas oficiālu atzīšanu ar likumu un „pirmās senākās” profesijas pārstāvju sociālo tiesību pielīdzināšanu pārējo VFR strādājošo tiesībām.

Īpaša attieksme pret prostitūtām Hamburgā tiek kultivēta kopš tā laika, kad palielinājās astoņus simtus gadu vecās Hanzas savienības brīvostas loma. Parādībai, kuru neizdevās izskaust nevienam valdniekam cilvēces vēsturē, tika atrasta itin vāciski pragmatiska un vienkārša pieeja: ar likumu noteica rajonu, kur tālajos jūras ceļos nogurušie jūrnieki varēja nodoties baudām. Rezultātā Reperbānštrāses „sarkano lukturu” kvartāls kļuva plaši zināms kā Vācijas „spicākā” izklaižu jūdze. Mūsdienās tas gluži kā magnēts pievelk tūristus no visas pasaules.

prostitūcija

Teritorijā ap ielu, kas ved uz ostu, ir daudz restorānu, mūzikas klubu (vienā no tiem ir uzstājušies “The Beatles”), alus bāru, teātru, un veikalu, kuros var nopirkt visu, sākot no seksa rotaļlietām un beidzot ar kovboju apaviem. Tā ir vienīgā vieta Vācijā, kur atļauta diennakts tirdzniecība. Te tirgo arī cilvēka miesu, turklāt, kā mēdz teikt, visdažādākajās formās. Tepat atrodas bordeļi, striptīza bāri, pīp-šovi un ir plaši pārstāvēta „žanra klasika” — uz ielas strādājošas dāmas, kas kopš senseniem laikiem stāv Dāvida ielā un tās tuvākajā apkārtnē. Jāteic, ka tas ir grūtākais no visiem sevis pārdošanas veidiem. „Mīlas priesterienēm” nākas tvert aiz piedurknes katru garāmejošo vīrieti, pierunājot to nekavējoši izbaudīt pusstundu divvientulības — tā ir bezgalīga brīvdabas izrāde, kuru ar baudu vēro garlaikotā un ziņkārā publika. Savulaik skatītāju vidū gadījās būt arī man.

Pirmo reizi nonākusi šajā ostas pilsētā, es kopā ar vīriešu dzimtes kolēģiem devos vērot mums toreiz vēl nepazīstamo tikumu brīvību, stāsta žurnāliste Anna.  „Slēgtajā” Herberta ielā, kur dāmas piedāvā sevi vitrīnās un kur strādāja slavenā Domenika, sievietēm ieeja ir tradicionāli aizliegta. Kolēģi iespruka pa vārtiņiem, bet es paliku gaidīt viņus atgriežamies pie netālā ielu krustojuma. Pēkšņi mani uzrunāja ļoti pieklājīga blondīne siltā kalnu slēpošanas kombinezonā (bija novembris): „Atvainojiet, vai jūs nevarētu paiet malā? Šī ir mana darbavieta, bet jūs te stāvat un novēršat no manis potenciālo klientu uzmanību…” Nenoliegšu, ka tik pieklājīga uzruna un sportiskā āriene, kurā nebija ne miņas no mietpilsoņu iedomātās obligātās vulgaritātes, mani pārsteidza. Iedarbojās vairākumam raksturīgais priekšstats, ka prostitūcija ir nekrietna profesija, tāpēc sievietes komunikācijas maniere un izskats šķita neatbilstošs. Tieši pret šādu aizspriedumainu attieksmi cīnījās Domenika, kura kopš jaunības lasīja Marksu un zināja viņa citātu: „Nekas cilvēcisks man nav svešs”.

1945. gada 3. augustā Ķelnē dzimušajai meitenītei pienācās viņas itāliešu tēva uzvārds. Taču no kauslīgā vīra aizbēgusī Domenikas māte piereģistrēja bērnus ar savu vācu uzvārdu. Viņa mēģināja nodrošināt sev un bērniem iztiku ar sīkām zādzībām, taču drīz vien nonāca cietumā, bet Domenika ar brāli nokļuva bērnu namā. 17 gadu vecumā tumšmatainā skaistule iepazinās ar 42 gadus vecu bordeļa īpašnieku, kurš kļuva par viņas vīru un izlēma ekspresīvās Nihofa kundzes tālāko likteni. Kad pēc 10 gadiem laulātais draugs nošāvās, Domenika uzsāka patstāvīgu karjeru „sarkano lukturu” kvartālā. Sākumā tas bija liels bordelis, pēc tam atsevišķa vitrīna Herberta ielā. Un, visbeidzot, viņa kļuva par sadomazohisma studijas īpašnieci.

Kurš „bargās kundzes” klients kļuva par viņas menedžeri sakariem ar medijiem, kurš piedāvāja viņai uzstāties televīzijā, par to vēsture klusē. Taču publiska sevis atzīšana par prostitūtu un argumenti „neizsargāto” profesionāļu aizstāvībai padarīja izlēmīgo Domeniku tik slavenu, ka viņai vērās Vācijas labāko namu un partiju biroju durvis. 45 gadu vecumā beigusi karjeru, viņa nodibināja organizāciju, kuras uzdevums bija palīdzēt ielas prostitūtām, un nenogurdināmi turpināja pievērst to problēmām sabiedrības un politiķu uzmanību. Vācu sabiedrība, kas XX gs beigās pat nedomāja pieņemt „mīlas priesterienes” kā līdzvērtīgas pilsones, XXI gs sākumā secināja, ka viņu pastāvēšana beidzot jāpadara likumīga.

das-ist-fantastisch-legala-prostitucija-vacija-03

2002. gada 1. janvārī Vācijā stājās spēkā „Likums par prostitūtu tiesisko attiecību regulējumu”, vienkāršāk sakot, — „prostitūcijas likums”. Tajā pirmo reizi tika ierakstītas legāli un brīvprātīgi strādājošo „senākās profesijas” pārstāvju pilsoņu, darba un sociālās tiesības. Rakstā tīši nav lietots sieviešu dzimtes lietvārds, jo Vācijā starp šīs nozares pārstāvjiem ir ap 5 % vīriešu.

Ļoti svarīgs skaitās likuma pirmais paragrāfs: „Gadījumā, ja seksuāla rakstura darbības ir veiktas, iepriekš vienojoties par noteiktu atlīdzību naudā, tad vienošanās par samaksu ir likumīgi pamatota. Tāpat tas ir piemērojams situācijai, kad kāda persona savstarpējo attiecību ietvaros par iepriekš norunātu samaksu atrodas citas personas rīcībā, lai noteiktu laiku sniegtu tai pakalpojumus.” Paragrāfs ir svarīgs tāpēc, ka ar to ir pielikts punkts ne tikai strīdiem par to, vai par seksa pakalpojumiem vispār ir jāmaksā, bet arī domstarpībām, kas mēdza izcelties klientu „neveiksmju” gadījumos, par kuriem tie atteicās maksāt honorāru, atsaucoties uz nekvalitatīvu apkalpošanu. Ja ņemam par piemēru tās pašas ielas meičas, tad pirms likuma stāšanās spēkā viņām bija grūti saņemt no vīrieša samaksu 50 eiro apmērā par pusstundu, kurš bija „izmantojis pakalpojumu” vien dažas minūtes, vai otrādi — vēlējās pagarināt „kontaktu”, bet par tiem pašiem 50 eiro. Tagad viņām ir iespēja oficiāli vērsties policijā un tiesā.

Apjomīgajā dokumentā pirmo reizi ir fiksētas arī prostitūtu tiesības uz valsts medicīnisko apdrošināšanu (līdz tam apdrošinātāji baidījās no augstās riska pakāpes), uz slimības lapu, bezdarba pabalstu, pensiju utt.

Tiek uzskatīts, ka šis likums ir pārcēlis profesiju no amorālas un netikumīgas kategorijas uz valstī oficiāli atzīto peļņas avotu sarakstu. Taču izrādījās, ka daži vācu pilsoņi, to bija uztvēruši pārāk burtiski.

Pirms dažiem gadiem masu mediju uzmanību piesaistīja sensacionāla prāva — kāds bordeļa īpašnieks no Karlsrūes, bija pieprasījis, lai Valsts nodarbinātības dienests nodrošina viņa „iestādes” brīvās darbavietas ar jaunām prostitūtām. Viņa argumenti pamatojās uz jauno likumu: ja reiz prostitūtām ir tiesības saņemt bezdarbnieku pabalstu, tad Nodarbinātības dienestam, kurš ņem tās uzskaitē, ir pienākums atrast darbu tām, kam tas vajadzīgs. Viņš paziņoja, ka viņš tāpat kā jebkurš normāls darba devējs maksā valstij sociālo nodokli, tāpēc ir tiesīgs prasīt, lai valsts iestāde nodrošina viņam trūkstošos kadrus. Četrdesmit piecus gadus vecais suteners saņēma visu trīs tiesas instanču atteikumu. Kaseles pilsētas tiesa, kur tika izskatīta publiskā nama īpašnieka apelācija, galīgi un bez tiesībām pārsūdzēt atzina, ka Nodarbinātības dienests ir taisnīgi atteicis bordelim. Valsts iestādes aizstāvība bija būvēta uz faktu, ka 2002. gada likums gan ir nostiprinājis seksuālo pakalpojumu jomā strādājošo tiesības, taču oficiāli nav atzinis „pirmo senāko” profesiju par krietnu nodarbi. „Ja tā būtu, tad likums fiksētu arī prostitūtu tiesības uz regulāru kvalifikācijas celšanu, kā tas ir paredzēts jebkurā citā profesijā. Pagaidām tas oficiāli nav iespējams. Tāpēc valsts iestādei nav jānodrošina bordeļi ar darbiniekiem,” — ir teikts tiesas lēmumā.

omēr attieksme pret prostitūciju kā profesiju pamazām mainās. 11 gadus pēc likuma spēkā stāšanās Hamburgā vairs nav tik grūti atrast cilvēkus, kas izmanto priekšrocības, ko sniedz oficiāla pelnīšana ar miesu. Tāpat kā savā laikā prostitūtu aizstāvības kustības pioniere Domenika Nihofa, arī 44 gadus vecā sadomazohistiskās studijas īpašniece Johanna Vēbere labprāt tiekas ar žurnālistiem un izsaka savu viedokli par legāla darba priekšrocībām viņas profesijā. Viņa teic, ka vairs nekautrējas atklāti atbildēt uz jautājumu, kā viņai izdodas pelnīt 250 eiro stundā (ar PVN). Vēberes kundze ir apmierināta, ka, būdama uzņēmēja, oficiāli var izmantot priekšnodokļu atskaitījumus un lētāk iegādāties darbam nepieciešamos aksesuārus — pletnes un roku dzelžus. Viņa lepojas, ka veic iemaksas par savām darbiniecēm sociālajos fondos, tāpat kā jebkurš likumīgs darba devējs. Sadomazohistiskos pakalpojumus viņa pilnīgi atklāti piedāvā savas studijas interneta vietnē, turpat veicot arī klientu pierakstu.

Tiesa, Vēberes kundze atzīst, ka prostitūcijas legalizēšanas likuma priekšrocības pagaidām izmanto tikai nedaudzas profesionāles. Vairākums joprojām kautrējas un labprātāk dēvē sevi par dejotājām vai masierēm. Tas daļēji izskaidro statistiku Hamburgā: oficiāli ostas pilsētā ir reģistrētas tikai 22 prostitūtas, lai gan, pēc policijas datiem, to ir vismaz 4 tūkstoši. Visā Vācijā nozares ikgadējie ienākumi ir 14,5 miljardi eiro. Šajā summā ir iekļauti vērtēšanas dati arī par Vācijā nelegāli strādājošo Austrumeiropas un Āfrikas nabadzīgo valstu „mīlas priesterieņu” ienākumiem.

Sevis kā pilnvērtīga pilsoņa apzināšana arī netiek regulēta ar likumu. Starp citu, tāpat kā sieviešu solidaritāte: lai gan vitrīnas dāmas no „slēgtās” Herberta ielas ir pārvērtušas Vācijas slavenākās prostitūtas Domenikas Nihofas kādreizējo darba vietu par muzeju, tomēr ieeja tajā joprojām ir atļauta tikai vīriešiem. Tūristēm jāsamierinās ar Domenikas vaska figūras aplūkošanu. Tā ir eksponēta netālajā Panoptikumā līdzās Pāvesta Benedikta XVI, Baraka Obamas un citu pasaules mēroga slavenību figūrām. Izskatās, ka Hamburgas pirmā cīnītāja par prostitūtu tiesībām ir apmierināta ar to, ka viņas panākumi ir guvuši atzinību. Tādējādi frāze “Das ist fantastisch!”, ko pazīst daudzi pieaugušajiem adresēto vācu filmu skatītāji, ir ieguvusi jaunu jēgu.

 Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Spiegel

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz