Zviedrijas ekonomikas noslēpums

zviedrija-karogs

Deviņdesmito gadu sākumā doma, ka Zviedrija varētu būt piemērs vēl kam citam, izņemot sociālisma sabrukumu, šķistu smieklīga. Salīdzinot ar citām rūpnieciski attīstītām valstīm, Zviedrijas parāda attiecība pret IKP izteikti svārstījās, 1992. gadā sasniedzot 70 procentus un kopš tā laika turpinot palielināties. Gandrīz 60 procentus visas saimnieciskās darbības nodrošināja vai nu valdība, vai valstij piederoši uzņēmumi. Tajā pašā laikā tās sociālisma modeļa „pilnīgas nodarbinātības” mantra juka pa vīlēm, jo valdība vienkārši nevarēja aizņemties vai izdrukāt pietiekami daudz naudas, lai kompensētu iztrūkumu. Bezdarba līmenis Zviedrijā palielinājās no mazāk nekā 2 procentiem 1988. gadā līdz vairāk nekā 10 procentiem 1993. gadā.Pat atjaunotie globālie zīmoli — Saab, Volvo un Electrolux — piedzīvoja neveiksmes. Līdz 1993. gadam Zviedrijas bankas bija faktiski bankrotējušas.Tomēr šobrīd Zviedrija tikpat kā neatgādina pati sevi pirms vairākiem gadiem. Kā rakstīja žurnāls „Economist” pagājušajā gadā: „Stokholmas ielas ir pārpludinātas ar svēto govju asinīm”.

Gadsimtu ilgo tiekšanos uz politisko neitralitāti un agresīvo egalitāro sociālismu nesen ir ietekmējušas ekonomikas reformas un tirgu liberalizācija, piešķiļot uguni ekonomikai. Pēc mērenā pagrimuma 2008. gadā Zviedrijas ekonomika šobrīd ir pārspējusi ASV un pat Vācijas ekonomiku.

Vēl jo svarīgāks ir tas, ka šī izaugsme nav novedusi pie nesamērīgi lielas ienākumu nevienlīdzības, kas pavadījusi izaugsmi daudzās citās rietumu valstīs kopš 1980. gadiem. Zviedrijas reformas izraisīja ienākumu nevienlīdzības palielināšanos pēdējos 20 gados. Mērot pēc Džini koeficienta, kas ir pasaulē pieņemtais standarts mājsaimniecību vienlīdzības novērtēšanai, Zviedrijas rādītājs paaugstinājās no .21 līdz .25, kas joprojām ir vislabākais attīstītajā pasaulē. Attiecībā uz ASV šie rādītāji svārstās. Tās vērtējums pēc Džini koeficienta 1975. gadā bija .31, bet pašreizējais rādītājs (kas koriģēts, ņemot vērā nodokļus un pabalstus) ir .38.

Kā Zviedrija to paveica? Atbilde ir: ļoti pārdomāti izdarīts konkurences spiediens uz pakalpojumiem, ko iepriekš pārvaldīja valdība, sākot no skolām līdz pat veselības aprūpei un pensijām, apvienojumā ar inteliģentu un mērķtiecīgu reaģēšanu uz banku krīzi 1990. gadu sākumā, kam bija daudz kā kopīga ar krīzi, kura sekoja pēc Lehman Brothers sabrukuma.

Nebija nekāda „radikāla šoka”, kas būtu bijis līdzīgs tirgus reformām, kuras veiktas bijušajās Varšavas pakta valstīs Eiropā pēc 1989. gada. Tā vietā Zviedrija izvēlējās pakāpeniski pārstrukturēt valsts tēriņus, pazemināt maksimālās nodokļu likmes – līdz „tikai” 57 procentiem, nenoņemot sociālās atbildības slogu, kas bija raksturīgs līdzšinējiem tirgus reformu pasākumiem Tečeres vadītajā Lielbritānijā vai Reigana vadītajā Amerikā. Rezultāts – valsts un Ziemeļvalstu reģions, kas, ņemot vērā, ka tā piemēram ir sekojušas kaimiņvalstis, vairs nebūt neatgādina pagājušā gadsimta 70. gadu sociālistisko „trešā ceļa” ekonomiku.

Zeļ ne tikai Zviedrija, bet arī Dānija, Somija un Norvēģija, un izrādās, ka šī savdabīgā sociālās demokrātijas, komunitārisma un attīstītā kapitālisma kombinācija ir radījusi sociāli vismobilākās, pastāvīgi visrobustākās un finansiāli visstabilākās valstis pasaulē. Kaut arī daži no Zviedrijas „vecās pasaules čempioniem” ir pārdoti (Saab Nīderlandes uzņēmumam, Volvo Ķīnai), jauni un ietekmīgi uzņēmumi, piemēram, IKEA un H&M, ir izveidojuši jauktu korporatīvo atbildību, lielu uzmanību pievēršot izmaksu kontrolei un peļņas paaugstināšanai.

Zviedrijas bankas, kas 1993. gadā bija gandrīz bankrotējušas, Eiropas Savienības galvenais banku regulators pašlaik ir novērtējis kā visspēcīgākās bankas visā kontinentā.

Lai gan no Zviedrijas pieredzes var daudz ko mācīties arī rietumos, pastāv arī tā saucamā „ābolu un apelsīnu” problēma – ir lietas, kas nav salīdzināmas.

Zviedrijas ekonomika ir salīdzinoši neliela – tās IKP gadā ir USD 500 miljardi salīdzinājumā ar ASV gada izlaidi, kas sasniedz USD 15,7 triljonus. Arī tās sabiedrība ir daudz viendabīgāka. Par spīti nesenajam imigrantu vilnim no Tuvajiem Austrumiem un Austrumeiropas, Zviedrijā joprojām visvairāk ir zviedru.

Lielais imigrantu pieplūdums ASV, kas sākās pagājušā gadsimta 80. gados, katrā ziņā sniedza lielu ieguldījumu finansiālo problēmu novēršanā, piemēram, līdz ar imigrantu pieplūdumu palielinoties dzimstības līmenim ASV, aktuālās debates par sociālo nodrošinājumu vairs nav tikai jautājums sabrukumu – tagad ir aktuāli, kā to padarīt ilgtspējīgāku, turklāt miljardus ASV IKP iegulda Sergejs Brins no Google vai Taivānā dzimušais Džerijs Jangs no Yahoo.

Tomēr šāda mēroga imigrācija piesaista cilvēkus ar atšķirīgiem spēju līmeņiem, un tas nozīmē, ka daži gūs panākumus un nodibinās S&P 500 uzņēmumus vai iegūs Nobela prēmijas, kamēr daudzi citi atpaliks izglītības apguvē un naudas pelnīšanā. Kopumā šis fenomens dabiskā veidā paaugstina nevienlīdzības rādītājus.

Zviedrija ir arī īstenojusi ļoti atšķirīgu un – varētu pat teikt – daudz inteliģentāku pieeju attiecībā uz finanšu globalizācijas laikmetu.

Tālajā 1992. gadā Zviedrija piedzīvoja banku krīzi, ko izraisīja tās radītais nekustamo īpašumu tirgus „burbulis”. Izjūtot tādu pašu domino efekta sabrukumu, tikai mazākā mērogā, Zviedrijas regulatori pieprasīja, lai bankas noraksta zaudējumus, piešķir ievērojamus atvieglojumus „nogrimušajiem” mājokļu īpašniekiem un izdod rīkojumus – faktiski balsstiesības savām direktoru valdēm, tātad valdībai. Kad bezcerīgie parādi tika pārdoti atpakaļ tirgū, galvenie ieguvēji bija nevis banku akcionāri, bet gan Zviedrijas nodokļu maksātāji, kuri ieguva vēl vairāk, kad valdība vēlāk 1990. gadu beigās atteicās no savām akcijām bankās.

Runājot par krīzi Zviedrijā 2008. gadā, kad ASV un Apvienotā Karaliste centās organizēt savus ekonomikas glābšanas pasākumus, Zviedrijas tābrīža Finanšu ministrijas vecākā amatpersona Urbans Bekstroms (Urban Backstrom) brīdināja, ka jāvadās no principa, ka „sabiedrība neatbalstīs plānu, ja kaut kas tiks atstāts bijušajiem akcionāriem”. Kopumā Amerikas TARP programma atstāja akcionārus, starp kuriem bija banku izpildpersonas, pilnīgi neskartus, par ko līdz pat šim brīdim ir veltīts daudz kritikas ASV bijušajam Valsts Kases sekretāram Timam Geitneram un viņa komandai.

Zviedrijas valdība uzstāja, lai bankas pienācīgi samaksā par savu „uzdzīvi” , un vienlaicīgi atvēra citus tirgus, kuri bija pārmēru regulēti, pārdodot valsts akcijas lielajos uzņēmumos, ieviešot vaučerus skolās un privātas pensiju programmas valsts pensiju programmu vietā. Valsts arī pārtrauca valdības kontroli pār centrālo banku (par paraugu izmantojot ASF Federālo rezervju banku).

„Šie izšķirīgie ekonomikas liberalizācijas pasākumi, un nevis sociālisms, lika pamatus Zviedrijas panākumiem, kas gūti pēdējo 15 gadu laikā,” atzīst Zviedrijas centriski labējās Konservatīvo partijas Parlamenta loceklis Džonijs Munkhammars (Jonny Munkhammar), kurš uzrakstījis grāmatu par reformām Zviedrijā.

Vai Amerikas Savienotās Valstis varētu atkārtot kaut daļu no tā? Šis jautājums ir sarežģīts un caurvīts konkurējošām ideoloģiskām dogmām, ko liek priekšā katra no pusēm. Varētu teikt, ka mūsdienu Zviedrijas modelī ir kaut kas, kas abām pusēm izraisa lielu nepatiku. Amerikas „kreisējiem” ideja, ka tirgus liberalizācija ir būtiska Zviedrijas stāsta daļa, saistās ar vienkāršu nodošanos resursu pārdales politikai. Savukārt Amerikas labējiem Zviedrijas „despotiskā” izvēle par labu regulējumam un 57 procentu maksimālā nodokļu likme multimiljonāriem būtu pārāk liels „kumoss”.

Arī valsts maksātnespēja un arvien pieaugošā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem Amerikā ir divas lielas problēmas jau pašas par sevi. Uz šī fona Zviedrijas izvēle sāk izskatīties ļoti labi.

 

Avots: GlobalPost

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz