Psiholoģijas pētījums, kas liks mainīt domas pašiem par sevi

psoholoģijas pētījums

Kādēļ mēs darām to, ko darām? Neskatoties uz centieniem saprast pašiem sevi, patiesībā par savu prātu zinām ļoti maz, pat vēl mazāk par to, kā domā citi. Čārlzs Dikenss reiz ir teicis: “Vislabāk ir paļauties uz to, ka katrs cilvēks ir veidots kā noslēpums gan sev, gan citiem.”

Psihologi jau sen ir centušies saprast, kā mēs uztveram pasauli, un kas motivē mūsu uzvedību. Šī noslēpuma atrisināšana ir novedusi pie neskaitāmām diskusijām un strīdiem. Ja atmet to, ka šīs tēmas veicina kokteiļballīšu diskusijas, daži no pagājušā gadsimta zināmākajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem atklāj universālu un bieži vien pārsteidzošu patiesību par cilvēka dabu.

Piedāvājam desmit klasiskos psiholoģijas pētījumus, kas, iespējams, izmainīs to, kā saprotat paši sevi.

1. Mēs visi esam spējīgi uz ļauniem darbiem

psihologijas-petijums-kas-liks-mainit-domas-pasiem-par-sevi

Bez šaubām, viens no zināmākajiem eksperimentiem psiholoģijas vēsturē tika veikts 1971. gadā Stenfordas cietumā, kur tika pētīts, kā sociālā situācija ietekmē cilvēka uzvedību. Zinātnieki psihologa Filipa Zimbardo vadībā izveidoja cietuma modeli Stenfordas psihiatriskās slimnīcas pagrabā un izvēlējās 24 pēdējā kursa studentus (kuriem nebija kriminālās sodāmības un bija psiholoģiski veseli), kas spēlēja cietumnieku un apsargu lomu. Zinātnieki vēroja cietumniekus (kuriem kamerā bija jāpavada 24 stundas dienā) un apsargus (kuriem bija astoņu stundu darba maiņas) ar slēptajām kamerām.

Eksperiments, kuru bija plānots pabeigt divu nedēļu laikā, bija jāsaīsina, jo tikai pēc sešām dienām apsargu aizskarošās uzvedības (atsevišķos gadījumos tika izmantota psiholoģiskā vardarbība) un ekstremālā emocionālā stresa dēļ cietumniekos parādījās spēcīgs nemiers.

“Apsargu agresija pret cietumniekiem pastiprinājās, liekot tiem izģērbties, maucot maisus uz galvas un visbeidzot spiežot tos piedalīties degradējošos seksuālos aktos,” Zimbardo stāstīja žurnālam American Scientist. “Pēc sešām dienām psiholoģijas pētījums bija jāpārtrauc, jo to vairs nebija iespējams kontrolēt. Es vairs nespēju naktīs gulēt, neuztraucoties par to, ko apsargi var nodarīt cietumniekiem”.

 

2. Mēs nepamanām to, kas ir acu priekšā

Jums šķiet, ka zināt, kas notiek ap jums? Jūsu uzmanība nav tāda, kā jums varētu šķist. 1998. gadā Hārvardas un Kentas štata universitātes zinātnieki uzrunāja kājāmgājējus augstskolas studentu pilsētiņā, lai noteiktu, ko viņi pamana sev apkārt esošajā vidē. Eksperimentā aktieris pienāca pie kājāmgājēja un jautāja virzienu. Kamēr uzrunātais sniedza skaidrojumu, starp viņiem uz dažām sekundēm nostājās divi vīri, kas nesa durvis, pilnībā aizsedzot skatu. Tajā pašā laikā aktiera vietā stājās cits aktieris, kurš bija augumā garāks, ar citu ķermeņa uzbūvi, drēbēm, matu sakārtojumu un balsi. Puse no uzrunātajiem nemaz nepamanīja šīs pārmaiņas.

Šis bija pirmais eksperiments, kas parādīja “pārmaiņu akluma” fenomenu, kas parāda, cik esam izvēlīgi tajā, ko vizuāli uztveram, un, šķiet, ka paļaujamies uz atmiņu un zīmju atpazīšanu daudz vairāk nekā mēs domājam.

 

3. Kārdinājumu uzveikt ir grūti, bet esam daudz veiksmīgāki, ja tomēr to spējam

psiholoģijas pētījums

Kādā eksperimentā sešdesmito gadu beigās Stenfordā tika pārbaudīta pirmsskolas vecuma bērnu spēja izvairīties no kārdinājuma. Tas sniedza dziļus ieskatus par gribasspēku un pašdisciplīnu. Šajā eksperimentā četrus gadus vecie bērni tika ievietoti istabā vieni paši. Viņu priekšā tika novietots šķīvis ar zefīru, un tika pateikts – varat to ēst uzreiz vai gaidīt 15 minūtes līdz atgriežas pētnieks, un viņi iegūs divus zefīrus.

Lai gan daudzi bērni sacīja, ka gaidīs, viņi bieži vien cīnījās paši ar sevi, lai noturētos pretī kārdinājumam apēst kārumu pirms atgriežas pētnieks.
Bērni, kas tomēr spēja 15 minūtes gaidīt, bieži vien izmantoja izvairīšanās paņēmienus, piemēram, aizgriežoties vai aizverot acis. Bērnu uzvedības rezultāti bija acīmredzami: tie, kas spēja turēties pretī kārdinājumam, mazāk aptaukojās, nekļuva atkarīgi no narkotikām vai neiedzīvojās uzvedības problēmās pusaudža gados, kā arī vēlāk dzīvē bija daudz veiksmīgāki.

 

4.Mēs izjūtam dziļus, konfliktējošus morālos impulsus

1961. gadā publicētais populārais psihologa Stenlija Milgrema pētījums parādīja, cik daudz cilvēki ir gatavi darīt, lai paklausītu autoritārām figūrām, kas, piemēram, lika darīt sāpes citiem, un iekšējo konfliktu starp cilvēka paša morālēm un vajadzību paklausīt autoritātei.

Milgrems eksperimentu veica, lai parādītu, kā nacistu kara noziedzinieki spēja veikt tik briesmīgas lietas holokausta laikā. Eksperimentā tika izpētīti divi dalībnieki, kur viens tika nosaukts par “skolotāju” un otrs par “skolēnu”. Skolotājam lika veikt elektriskos šokus skolēnam (kurš it kā atradās citā istabā, lai gan patiesībā nekas ar viņu nenotika) katru reizi, kad tas atbildēja nepareizi uz uzdotajiem jautājumiem. Milgrems atskaņoja ierakstu, kur bija dzirdams skolēns, kas it kā cieš no sāpēm un, ja “skolotāja” subjekts lūdza apstāties, pētnieks mudināja turpināt. Pirmajā eksperimentā 65% dalībnieku veica maksimālo 450 voltu triecienu (atzīmēts kā “XXX”), lai gan bija acīmredzams, ka viņi izjūt stresu un nepatiku.

Lai gan šis pētījums tiek uzskatīts kā brīdinoša zīme mūsu aklajai uzticībai autoritātei, žurnāls Scientific American to nesen pārskatīja, sakot, ka rezultāti parādīja drīzāk dziļu morālo konfliktu.

“Cilvēka dabā ir empātija, būt labam un iejūtīgam pret savu ģimeni un draugiem, kā arī būt ksenofobiskiem, cietsirdīgam un ļaunam pret citiem,” raksta žurnālists Maikls Šermers. “Šoka eksperiments atklāja nevis aklo pakļaušanos, bet morālo konfliktu, kas ir visos.”

Mūsdienās daudzi ir apšaubījuši Milgrema metodi, un kāds kritiķis atzīmēja, ka Jēlā veiktajā eksperimentā 60% dalībnieku nepakļāvās pavēlei veikt maksimālo elektriskā šoka triecienu.

 

5. Mūs viegli ietekmē vara

psiholoģijas pētījums

Ir psiholoģisks iemesls, kāpēc pie varas esošie bieži vien pret citiem izturas nievājoši un pilnīgi bez jebkādas cieņas. 2003. gadā veiktajā eksperimentā, kas publicēts žurnālā Psychological Review, studenti tika sadalīti grupās pa trim, lai kopā uzrakstītu nelielu eseju. Diviem studentiem bija uzdevums rakstīt, kamēr trešais izvērtēja rakstīto un noteica, cik katram studentam tiks samaksāts. Pētījuma laikā telpā tika ienests šķīvis ar pieciem cepumiem. Lai gan pēdējais cepums netika apēsts, “boss” vienmēr apēda ceturto cepumu, kā arī ēda to nevīžīgi, ar atvērtu muti.

“Kad pētnieki eksperimentos piešķir cilvēkam varu, tie biežāk fiziski aizskar citus nepieklājīgos veidos, flirtē daudz atklātāk, pieņem riskantus lēmumus un aizraujas ar azartspēlēm, pirmie izsaka piedāvājumus apspriedēs, vairāk izsakās, kā arī nevīžīgi ēd cepumus, nodrupinot savu zodu un krūtis,” stāsta Dahers Keltners, viens no pētījuma vadītājiem.

 

6. Mēs vēlamies piederēt sociālajām grupām un viegli iesaistāmies starpgrupu konfliktos

psiholoģijas pētījums

Šis eksperiments, veikts 50-to gadu beigās, parādīja, kāpēc sociālās grupas un valstis bieži vien konfliktē savā starpā, un kā tās var atkal sadarboties.

Pētījuma līderis Muzafers Šerifs izveidoja divas grupas ar 11 puikām (11 gadu veci) katrā, kuras aizveda uz atrakciju parku Oklahomas štatā.
Grupas (ar nosaukumiem “Eagles” un “Rattlers”) vienu nedēļu pavadīja nošķirti viena no otras, nemaz nenojaušot par otras grupas eksistenci. Kad abas grupas beidzot satikās, puikas sāka apsaukāties un, kad sāka sacensties dažādās spēlēs, bieži radās konfliktsituācijas, līdz visbeidzot grupas atteicās kopā pusdienot.

Nākamajā pētījuma fāzē Šerifs veica eksperimentus, kuriem būtu abas grupas jāsamierina (tas gan bija neveiksmīgi). Vēlāk Šerifs uzdeva abām grupām kopā risināt problēmas, kas pamazām mazināja konfliktsituācijas.

 

7. Mums vajag tikai vienu lietu, lai būtu laimīgi

Šoreiz pētījumā 75 gadu garumā piedalījās 268 Hārvadas universitātes studenti vīrieši, kas regulāri pierakstīja dažādus savas dzīves aspektus. Kāda ir universālā atbilde? Mīlestība tik tiešām ir vissvarīgākais, vismaz, ja runa ir par ilgtermiņa laimi un apmierinātību ar dzīvi.

Pētījuma vadītājs, psihiatrs Džordžs Veilants stāsta, ka laimes pamatā ir divas lietas: “Viena ir mīlestība. Otra ir tikt galā ar dzīvi, kas neatstumj mīlestību.” Piemēram, vienam no dalībniekiem bija ļoti sliktas sekmes mācībās un viņš pat reiz mēģināja izdarīt pašnāvību, taču savas dzīves beigās bija viens no laimīgākajiem. Kāpēc? Kā skaidro Veilants, “viņš savu dzīvi veltīja mīlestībai.”

 

8. Mēs esam laimīgi, ja mums ir augsta pašapziņa un sociālais statuss

psiholoģijas pētījums

Slava un veiksme nav tikai sava ego veicināšana. Tā var arī būt ilgmūžības atslēga, kā to liecina pretrunīgais Oskara balvas ieguvēju pētījums.

Zinātnieki no Toronto secināja, ka balvu ieguvušie aktieri un režisori dzīvo ilgāk nekā tie, kas tika nominēti, bet balvu neieguva. Uzvarētāji vidēji nodzīvo par gandrīz četriem gadiem ilgāk.

“Mēs nesakām, ka dzīvosiet ilgāk, ja iegūsiet Oskaru,” stāsta pētījuma vadītājs Donalds Redelmeiers. “Nav arī uzreiz jāsāk apmeklēt aktieru skolas. Mūsu galvenais secinājums ir gluži vienkāršs: sociālie faktori ir svarīgi. Tas liecina, ka pašapziņa ir svarīga veselībai.”

 

9. Mēs cenšamies lietas attaisnot, lai tās iegūtu jēgu

Visi, kas mācās psiholoģiju, ir saskārušies ar kognitīvo disonansi, teoriju, kas diktē cilvēkiem izvairīties no psiholoģiska konflikta, balstoties uz nesaskanīgiem vai abpusēji neizdevīgiem uzskatiem. 1959. gadā veiktajā eksperimentā Leons Festingers lika dalībniekiem veikt garlaicīgus darbus, piemēram, vienas stundas garumā pārveidot tapas par rokturiem. Viņiem maksāja 1 vai 20 dolārus, ja pateiks nākamajam dalībniekam (pētniekam), ka darbs bija interesants. Tie, kuriem maksāja 1 dolāru, daudz biežāk teica, ka darbs bija interesants, nekā tie, kuriem maksāja 20 dolārus.

Secinājums? Tie, kuriem maksāja vairāk, uzskatīja, ka viņiem ir pietiekams attaisnojums veiktajam darbam stundas garumā, taču tie, kuriem maksāja 1 dolāru, uzskatīja, ka ir jāatrod attaisnojums izniekotajam laikam (un, lai mazinātu nesaskaņu starp viņu uzskatiem un uzvedību). Viņi sacīja, ka darbs bija aizraujošs. Citiem vārdiem sakot, mēs melojam biežāk, lai liktu pasaulei izskatīties loģiskākai un harmoniskākai.

 

10. Mēs pakļaujamies stereotipiem

psiholoģijas pētījums

Mēs visi veidojam stereotipus, kas balstīti uz sociālo statusu, etnisko piederību vai kategoriju pat tad, ja cenšamies to nedarīt. Šī iemesla dēļ bieži vien tiek izdarīti nepareizie secinājumi, kas ietekmē visus iedzīvotājus. Psihologs Džons Bargs veica sociālās uzvedības eksperimentu, kurā atklājās, ka bieži vērtējam cilvēkus pēc zemapziņā esošiem stereotipiem un nespējam no tā izvairīties. Mēs bieži vien arī pakļaujamies stereotipiem, kas ir iesakņojušies konkrētās sociālajās grupās. Pētījumā Bargs atklāja, ka dalībnieki, kuriem bija jāatšifrē vārdi, saistīti ar vecākiem cilvēkiem (“Florida”, “bezpalīdzīgs” un “krunkains”) pa gaiteni gāja ievērojami lēnāk nekā grupa, kura atšifrēja vārdus neatkarībā no vecuma. Bargs ieguva tādus pašus rezultātus divos citos pētījumos, kuros uzsvars bija uz rasu un pieklājības stereotipiem.

“Stereotipi ir kategorijas, kas pāršāvušas pār strīpu,” Bargs stāsta žurnālam Psychology Today. “Kad izmantojam stereotipus, mēs ņemam vērā dzimumu, vecumu, ādas krāsu, un mūsu prāts atbild ar cietsirdīgiem, muļķīgiem, lēniem un vājiem ziņojumiem. Šīs lietas nepastāv realitātē.”

Izsaki savu viedokli komentāros un seko mums Facebook un Twitter!

 

Avots: Psychology Today

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz