Nesmieklīgi par grābekļiem un skaitīšanu līdz trīs. Reminiscence

Marcis-Bendiks1

 

Ierastā kārtā vēlēšanu tuvošanās jūtami palielina banālību intensitāti publiskajā komunikācijā, un apnicīgā, novalkātā, nu jau sen kā nesmieklīgā metafora par atkārtotu un regulāru kāpšanu uz grābekļiem atkal uzmācīgi lien virsū.Ja būtu tāds nodeldēto līdzību tops, tad priekšvēlēšanu rudeņos grābekļi jestri rāptos uz pirmo vietu, konkurējot ar „barošanos pie silēm“, „ēnu ekonomikas apkarošanu“ un tamlīdzīgiem jau sen savu jēgu zaudējušiem vārdu sakopojumiem. Protams, ik reizi parādās pa kādam jaukumam, kā līdzība par veciem ēzeļiem un jauniem kumeļiem pērnruden, vai arī nesen iemēģinātais zem tanka metamas kāpurķēdes tēls, kurš gan savas skaidri saredzamās dumības dēļ leģendāro „skaistumu no iekšām“ diezin vai pārspēs.

Un tomēr – jau nez kuro reizi redzot, kā jauni, neizglītoti, acīmredzami mazkompetenti cilvēki izsaka savas pretenzijas uz varu, pie reizes demonstrējot gan defektīvu runu, gan primitīvu domāšanu, gan elementāru atjautības trūkumu sava paša dzīves faktu putrainā skaidrošanā, gribot negribot uzjundas iepriekšējo grābekļu sezonu atmiņas.

Nu jau vairāk kā desmit gadu, kopš pagājušā gadsimta beigām, mana fotodarbnīca atrodas Vecrīgā, Arsenāla ielā. Kad sāku tur iekārtoties, tā vēl bija dzīvojamā māja, un mana adrese ieguva ciparisku izskatu 3 – 1, trešā māja, pirmais dzīvoklis. Atšķirībā no ļaunu vēstošajām kombinācijām „13“ un „666“, šī šķita itin nevainīga. Tomēr skaitīšana līdz trīs un pirmo trīs ciparu pazīšana turpmāk kļuva par tādu kā rondo tēmu visā turpmākajā MB darbnīcas dzīvē.

Pirmajā periodā milzums ņemšanās iznāca ar mājas iedzīvotāju apmeklētājiem, kuri neatšķir ciparus un spiež pogu „1“, lai atdarītu durvis, kaut arī pirmajā dzīvoklī tiem itin nekas nav meklējams. Tā kā mājas saimnieks tai brīdī žēlabojās par īrnieku, kā lai smalkāk pasaka, ierobežotajām spējām visādā nozīmē, norakstīju visu šo ņemšanos uz apkārtējās vides intelekta līmeni. Hipotēze šķitās pareiza, jo ciparu mācīšanas vietā pārgāju uz rezultatīvāku metodi: skarbi un izmeklēti rupji izlamāju katru, kas piespiezdams „1“ bija iztraucējis manu darbu, un ar maksimāli skaļu blīkšķi aizcirtu durvis deguna priekšā. Metode strādāja brīnumlabi, un aplamie zvani pie durvīm izsīka.

Arsenāla ielas mājai ir vēl viena īpatnība, ārā tikšana. Ja iekļūšanai jāpazīst cipari, tad ārā ejot ir ar kreiso jānospiež rokturis, bet ar labo jāpagriež šleperis. Viena vienkārša kustība katrai rokai, sinhronizēti. Šo vingrinājumu izpildīt neprotošie grabinās gar durvīm, reizēm pailgi. Visbiežāk tas gadās cienījama vecuma kundzēm, kas atnesušas kādus aizvēsturiskus materiālus uz augšstāvā mītošo Arhitektoniskās izpētes grupu, un tad nu pa reizei vēlā vakara stundā nācās grabinātājus izpestīt.

Klusā Vecrīgas idille izbeidzās brīdī, kad man pretējās durvīs, otrajā dzīvoklī, ievācās firma, kas fraktēja jūrniekus starptautiskiem darba kontraktiem, tai skaitā pieņēma eksāmenu darba drošības tehnikā. Iekļūšanas un izkļūšanas problēma nesarežģījās – jāpazīst pirmie trīs cipari, un jāmāk ar vienkāršu abrocīgu kustību atvērt durvis. Bet cilvēki mīļie, kas sākās klusajā Arsenāla ielas namā! Aplamie zvani, nospiežot „1“, daudzkāršojās. Bet tā būtu tikai neērtība, kas attiecas uz mani personīgi. Nu nemāk cilvēki atšķirt 1, 2 un 3 stresainā pirmseksāmena situācijā, kas tur liels.
Toties neticami palielinājās – desmit, divdesmit, varbūt pat simtkārt – ārā netiekošo cilvēku skaits. Ļaudis, uz kuriem balstās profesionālā kuģniecība, milzīgā skaitā uzrāda nespēju iziet pa durvīm, kas no tiem pieprasa tikai vienlaicīgu abu roku kustību un nelielu smadzeņu piepūli. Cilvēki dauzās pa piecām, astoņām, desmit minūtēm, tad zvana pa mobilo tālruni, lai kāds nāk un viņus izlaiž. Uzkrītoši bija arī tas, ka ļoti liels cilvēku skaits, ejot ārā no otrā dzīvokļa, ārdurvju vietā peras iekšā manējās un brīnās. Viņi neatceras, kur ir durvis, pa kurām paši ienākuši, iespējams, ar mazām grūtībām. Šī draudīgā statistika par jūrasvilku nespēju koordinēt sevi telpā un neprasmi tikt ārā pa ļoti vienkāršām namdurvīm manā prātā saslēdzās kopā ar ziņām par to, ka mūsu kuģi jūrā ir pakļuvuši zem citiem kuģiem vai helikopters ir nocēlis no komandtiltiņa stūrmani ar piecām promilēm. Šādi stāsti vairs man nešķiet necik apbrīnojami, drīzāk ir jābrīnās, kā ar tādu dunduku daudzumu ir tik maz nelaimes gadījumu uz ūdeņiem.

Epizode ar jūrnieku aprobežotību beidzās līdz ar firmas pārvākšanos, bet sāga ar pirmo trīs ciparu pazīšanu un grābekļiem ar to nebeidzās. Līdz ar Jaunā Laika šķelšanos MB darbnīcai pretējās durvīs darbu uzsāka Pilsoniskās Savienības štābs, un ciparu pazīšanas tests uzsāka jaunu iterāciju.

Atšķirībā no iepriekšējām divām tipveida situācijām, kad darīšana bija ar trūkuma un alkoholisma māktu cilvēku radiniekiem vai arī vienkāršiem jūrniekiem, kuriem rūpēja vien iegūt vajadzīgos papīrus un doties peļņā, šoreiz iznāca kontaktēt ar mani vaigā pazīstošiem personāžiem.

Tagad iedomājies gaišo spēku gaišākās daļas atbalstītāju, kurš nāk pieteikties cīņā ar ļaunumu, kurš apsēdis dzimto zemi, un nonācis pie Arsenāla ielas nama nr.3. Cipars uzpazīts, tālāk nākošais tests – atšķirt ciparus 1 un 2, bet tas ne katram izdodas. Tomēr durvis atveras, un gaišo spēku bruņinieks bezbailīgi dodas iekšā un! ak ārprāts!!! uz nākošo atvērto durvju sliekšņa to indīgi smaidīdams sagaida kāds kaut kur redzēts korpulents tēls, ak šausmas, tas tak pats ļauno spēku Azazels, zemes gaitās pazīstams kā asiņainais punduris Mārcis Bendiks! Jāmūk, bet kājas neklausa kā šausmīgos bērnības murgos, un nākas noklausīties izmeklētas rupjas ņirgas par gaišo spēku intelekta spējām, cita starpā par prasmi skaitīt līdz trīs, caurvītas ar acīmredzami daudzkārt slīpētām aizvainojošām rupjībām.

Ticiet vai nē, daži no gaišo spēku aktīvistiem izmanījās iepriekšējās epizodes jūrnieku stilā iepērties manās durvīs arī ārā ejot, un noklausīties sava intelekta vērtējumu vēlreiz tai pat dienā. Bija arī pa kādam sevišķam dulburim, kurš iekšā iešanas rituālu komplektā ar manu svētību ir atkārtojis vairākkārt, bet tādu nebija pārāk daudz, kāds ducis vai pusotra. Kas attiecas uz ārā neticēju grabināšanos, tad tā bija gan dzirdama, bet ne nomācoša, jo durvju atvērt neprotošos cīnītājus glāba PS biroja darbinieki, par kuriem kā par kaimiņiem palikušas vislabākās atmiņas.

Eiroparlamenta vēlēšanās balsoju nelietīgi oportūnistiski par PS sarakstu, un piedevām pievilku plusiņu abām dāmām, kuras arī aizlaidās uz Briseli, bet ar lukno eirodeputātu naudu štābs no dzīvokļa nr.2 varēja tikt pie lepnākām telpām. Arsenāla ielā 3 atgriezās idillisks Vecrīgas miers, 3-2 apmeklētāji (tur tagad mīt advokāti) nekad, pasvītroju, nekad, ne reizes nav aplami piespieduši pogu „1“, kā jau sagaidāms no lasīt un rakstīt pratējiem.

Bet nāk rudentiņ(i)s, būs barga ziema, grib mūsu bāleliņi atkal sajūsmīgi salēkt uz grābekļiem. Salīdzinot ar šoreiz iznirušo glābēju kompāniju, iepriekšējie šķiet intelekta giganti un racionālisma flagmaņi. Ja reiz tiesiskuma bruņinieki nespēj elementāri sarakstīt formālus dokumentus un trīs no pieciem sarakstiem tiek šiem analfabētiem atmesti atpakaļ! Šis vingrinājums ir bijis pa spēkam pat tādai pārliecinātu po…istu kopai kā Pēdējā partija, bet kur nu īsteniem tautas glābējiem un cīnītājiem! Nemaz jau vairs nerunājot par kāpuķēžuzemtankasviedējiem, kuru izpratne par valsts pārvaldi un budžeta ieņēmumiem ir izcili savā vienkāršībā: ticiet, nauda būs! Un bāleliņi ticēs. Grābekļi gaida savus uzkāpējus, viens divi trīs.

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz