Cik ticami ir, ka skola izsniedz atestātu ar nepareizu vārdu?

Cik bieži jūs esat dzirdējuši par gadījumiem, kad skola svinīgā ceremonijā bērnam beidzot skolu izsniedz atestātu ar nepareizu vārdu?

Kā apgalvo Juta Strīķe, tieši tā esot gadījies viņai. Iespējams, protams.

Cik daudz jums ir zināmi gadījumi, kad ģimene no Krievijas pārceļas uz dzīvi Latvijā, iegūst pilsonību, bet visi dokumenti, kas apliecinātu tiesības uz to, ir pazuduši?  Tieši tā ir gadījies Jutai Strīķei.

Atkal sagadīšanās? Iespējams, protams, bet tikpat iespējams, ka šis ir klasisks gadījums, kā citas valsts specdienests legalizē mērķa valstī savu aģentu. Neticami? Tikpat neticami, kā tās aizdomas korupcijā un kontrabandas piesegšanā, kas gulstas uz  Jutas Strīķes labās rokas Juraša?

Neticama varētu likties arī Jutas Strīķes straujā karjera Latvijas drošības iestādēs. Tieši šie jautājumi beidzot tomēr ir uzpeldējuši, pateicoties KNAB šī brīža vadības interesei par šiem darbiniekiem, uzreiz, protams, saduroties ar negantu pretestību no Strīķes tradicionālajiem piesedzējiem.

Kā zināms, šorīt intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam “Rīta panorāma” Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks atzina, ka viņam radušās ļoti lielas šaubas par ilggadējās biroja darbinieces Jutas Strīķes patieso identitāti.

“Mēs vairāk un vairāk nonākam pie jautājuma, vai tiesājamies ar to personu, kas sevi pozicionē par Jutu Strīķi. (..) Šajā situācijā mēs padziļināti pārbaudām arī personas [Strīķes] identitāti, [..] un konstatējam, ka ir jautājums par to, kas persona ir: Anna vai arī Juta,” sacīja Streļčenoks.

Viņš skaidroja, ka savulaik Strīķe publiskajā telpā esot izteikusies, ka nekad iepriekš viņas vārds nav bijis Anna, taču KNAB konstatējis, ka vairākos dokumentos Strīķe sevi nosaukusi par Annu.

Streļčenokam esot šaubas arī par Strīķes pilsonību, līdz ar to rodoties bažas par viņai piešķirto augstākās pakāpes pielaidi valsts noslēpumam. “Ja ir šaubas par personas identitāti, ja mēs šaubāmies par personas pilsonības iegūšanas momentiem, tad attiecīgi rodas jautājums par to, vai persona vispār varētu strādāt birojā un valsts pārvaldē.”

“Ja persona publiskajā telpā teica, ka nekad nav bijusi Anna, tad šinī situācijā viņa ir sabiedrībai melojusi, un te atkal [rodas] jautājums par meliem un melu sekām. Ja persona tomēr bija Anna, tad attiecīgi jautājums par dokumentu iesniegšanu augstskolā – vai tie ir vai nav viltoti,” sacīja Streļčenoks.

Viņš uzsvēra, ka jau vairākus gadus iepriekš KNAB konstatējis, ka minētie fakti par Strīķi ir bijuši zināmi Satversmes aizsardzības birojam (SAB), taču no tā neesot sagaidīta atbilstoša rīcība. “Neskatoties uz to, ka ir šaubas un noteikta informācija nosūtīta [SAB], līdz šim brīdim persona ir ar visaugstāko pielaidi,” pauda Streļčenoks.

Kā ziņots, laikraksts “Neatkarīgā” 2011.gadā vēstīja, ka tā rīcībā esot nonākuši materiāli, “kuros sniegta informācija par dažām gan līdz šim zināmām, gan ne tik zināmām KNAB vadītāja vietnieces Strīķes biogrāfijas niansēm”. Laikraksts šos materiālus bija nosūtījis Latvijas drošības iestādēm.

Laikrakstam adresētajā sūtījumā bijis “uzsvērts un analizēts nu jau plašākai sabiedrībai zināmais fakts, ka vēl astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā šobrīd visiem zināmajai personai ar vārdu Juta Strīķe bijis pavisam cits vārds – Anna Potapova”.

Arī pati KNAB vadītāja vietniece savulaik žurnālistiem nenoliedza, ka 1987.gada 26.jūnijā 584.Maskavas vidusskolas izsniegtais teicamnieces diploms uz Annas Potapovas vārda patiešām esot viņas. Tomēr par Annu viņa nekad neesot saukusies – kļūda notikusi tikai direktores pārrakstīšanās dēļ.

“Neatkarīgajai” adresētajā sūtījumā esot lasāms, ka Potapovu atgriešanos Latvijā klājot aizdomīgas neziņas ēna – pase, ar kuru Potapovs ieradies Latvijā un uz kuras pamata vēlāk saņēmis jau Latvijas valsts izdotu personas dokumentu, pēc avota sniegtās informācijas, neesot atrodama nevienā datu bāzē vai reģistrā. Tas raisot aizdomas par šā dokumenta autentiskumu, un izteikta pat versija, ka šis dokuments varētu būt bijusi tā dēvētā piesegpase, ko specdienesti, šajā gadījumā acīmredzot Krievijas, izsniedz personām, lai saviem darbiniekiem atvieglotu legalizēšanos un pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanu.

Laikrakstam adresētajā sūtījumā arī bijušas izteiktas aizdomas par Strīķes stažēšanos Dānijas policijā, izsakot teorētisku versiju, ka arī šāda nosūtīšana darbā ārvalstīs nereti tiekot izmantota atsevišķu ar specdienestiem saistītu personu biogrāfijas uzlabošanai.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!