Pēc komentāra publicēšanas par Sarmītes Ēlertes sniegumu kultūras ministres amatā, Puaro.lv redakcija saņēma vairākas vēstules. Tur bija gan tādas, kas atbalstīja kultūras ministri, gan tādas, kas pievienojās kritikai un atklāja vēl pāris citviet nedzirdētas lietas. Dažas no tām, ja patiesas, nav vairs nekādas intrigas, bet visādas blēdības.
Vispirms par tām vēstulēm, kas atbalstīja kultūras ministri. Tāda bija viena. Tās autore bija kultūras ministre. Viņa atsūtīja sīku atskaiti par augustā paveiktajiem darbiem. Jāsaka uzreiz, šī atskaite rada visai komisku iespaidu: ja neskaita pasēdēšanas, grāmatu atvēršanas, aktieru sveikšanas un tamlīdzīgas vīna iedzeršanas, vienīgās vērā ņemamās aktivitātes ir… nu jā, kuras tad tās ir? Pāris nopietnie atskaitē minētie projekti ir tie, kam Sarmīte Ēlerte nav stāvējusi ne šāviena attālumā. Pie saviem sniegumiem viņa uzskaita Biržas ēkas atklāšanu, akustiskās koncertzāles projektu Cēsīs un kultūras nozarei piešķirto līdzekļu trīskāršošanu. Nu tad jāatgādina vismaz Ēlertes sabiedrisko attiecību taisītājiem – Biržas ēkas rekonstrukcijai līdzekļus atrada pavisam cita kultūras ministre, bet Cēsu koncertzāles projektu pieņēma Ministru kabinets kā Briselē apstiprinātu reģionālo koncertzāļu programmu, un tas bija 2007. gadā. Lielīties ar to, ka esi pārgriezis lentīti kāda cita ministra veikumam – tas nav bezgaumīgi, tas vienkārši ir nedaudz komiski. Nemaz nerunājot par it kā trīskāršoto kultūras budžetu – tam ar kultūru nav nekāda sakara, tie ir fondu līdzekļi, kas paredzēti integrācijas projektiem. Turklāt šī ņemšanās ar integrāciju, nevis kultūru, tikai apstiprina mūsu komentārā pausto kritiku. Ak, jā – vēl aizvadītajā mēnesī Sarmīte Ēlerte ir kļuvusi par krustmāti Okupācijas muzeja mājaslapai. Visu cieņu, ministres kundze, tiešām masīvs devums! Un iespaidīgs pārgriezto lentīšu skaits.
Bet nu par dažām lietām, uz kurām redakcijai norādīja nelieli, bet ticami avoti no kultūras ministres pakļautības zonas. Vērienīgākais no tiem – iecerētā Tabakas fabrikas pārņemšana Miera ielā. Šis projekts pārsteidz ar apskaužamo izšķērdību visādi citādi žmiedzīgās kultūras budžetā – plānots pārņemt milzīgas avārijas stāvoklī esošas platības un nodot tās “radošo industriju” rīcībā. Šīs industrijas jau apvienojušās kompānijā, kurā vairums ir Ēlertei pietuvināti radošie industriāļi, bet konkurss ērtā veidā noslēdzas tieši ar vēlēšanām.
Protams, radošās industrijas ir modīga un gadus piecus visādi kūrēta, tomēr diezgan padārga lieta – fabrikas uzturēšanai komunālie maksājumi vien prasīs 200 tūkstošus latu gadā no kultūrai paredzētās naudas. Papildus finansējumu plānots izgādāt kā ES struktūrfondu naudu caur Latvijas investīciju un attīstības aģentūru – visticamāk, ar nekustamo īpašumu korupcijas skandālā jau vienreiz apsūdzētā Ēlertes brāļa, LIAA darbinieka, “konsultāciju”. Tam visam klāt ikgadējās dotācijas, bez kurām radošie kvartāli mazās, nacionālās valstīs nekad mūžā nav galā tikuši. Vienvārdsakot, drusku jocīgi. Kultūrai tuvie zinās, cik maz un nemaz palicis kultūras lietām, grāmatas un teātrus ieskaitot – par pirmo izvēli pēkšņi nolikt nekustamo īpašumu attīstības projektu marginālām vajadzībām. Nu, ziniet, kā teiktu Dalailama: ja kaut kas izskatās pēc ziloņa, kustas kā zilonis un taurē kā zilonis, tad, visdrīzāk, tas ir zilonis.
Vēl aizdomīgāks ir kultūras ministres vienpersoniski izsludinātais projekts – 50 tūkstoši latu “kultūras periodikas izdevumam”. Aizdomīgs ne tikai tādēļ, ka šādi ir apiets normālais projektu finansēšanas ceļš caur Kultūrkapitāla fondu. Daži ministrei pakļautie, kas, pašsaprotamu iemeslu dēļ, paliks vārdā neminēti, teica skaidri un gaiši – tas ir veids, kā samaksāt žurnālam IR. Tieši šis žurnāls, kurš, kā zināms, pilda Vienotības atbalsta funkciju, ir plānotais naudas saņēmējs. Tā saucamais “konkurss” nupat noslēdzies. Tā dēvētais “uzvarētājs” būs zināms – atkal ļoti ērtā veidā – tieši pēc vēlēšanām.
Kultūras ministre nav īpaši populāra ne tikai sev pakļautajos, bet arī Vienotības vadošajos kuluāros. Un tas nozīmē, ka pēc vēlēšanām viņu par ministri negribēs atstāt. Šeit tad nu sākas vecā, labā un jau diezgan triviālā spēle “Paņem, kamēr vari”. Ar konkursiem tieši pirms vēlēšanām. Ar uzvarētājiem dienu pēc.
Diez vai Sarmīte Ēlerte ļoti skumtu, ja netiktu atpakaļ par kultūras ministri. Tā nebija ne viņas pirmā izvēle, ne arī, kā var spriest pēc darbiem, dzīves aicinājums. Kāds tas ir – to grūti pateikt. Uz iepriekšējām vēlēšanām Vienotība viņu piedāvāja kā ticamāko izglītības ministra kandidāti. Viņa solīja celt izglītības kvalitāti, pedagogu algas un vispār katra skolota cilvēka pašapziņu. Kad bija ievēlēta un vajadzēja to Izglītības ministriju ņemt, viņa vairs nebija atrodama. Ja atceraties, šī iemesla dēļ pat uz brīdi iebuksēja valdības veidošana. Kaut kādu mierinājumu atrada, izsperot Dālderi un paņemot tad to kultūru – bet tikai kopā ar integrāciju un komplektā iekļauto okupāciju kā nākamo vēlēšanu platformu. Labāk, protams, kaut kāda ministre, nekā nekāda. Bet no otras puses ņemot – ministrs tomēr nav prezidents. Nu, aptuveni tā.
Un vēl, sekojot ministres vēstulē paustajam ieteikumam, apmeklēju viņas internetā publicēto kalendāru Kultūras ministrijas mājaslapā. Tajā varot iepazīties ar ministres darba kārtību. Spriežot pēc kalendāra, ministre šomēnes neko vēl nav darījusi. Un septembrī neko arī nav plānojusi darīt.
Kultūras ministres kalendārs ir tukšs. Pilnīgi.
Autors: Nils Sakss
Lasītāju viedokļi