ASV ārpolitikas izdevums: Kremli vajā atmiņas par Kubas raķešu krīzi

Padomju Savienības vadītājs Ņikita Hruščovs un ASV prezidents Džons F. Kenedijs

Pirms sešdesmit gadiem Baltais nams un Kremlis mierīgā ceļā atrisināja mūsdienu laikmeta bīstamāko kodolkrīzi. Neviena no lielvarām nevēlējās, lai strīds par padomju raķešu izvietošanu Kubā beigtos ar karu, taču abas puses draudēja izmantot visus līdzekļus, lai aizstāvētu savas intereses. Kubas raķešu krīzes gadadienas sakritība lika dažiem novērotājiem meklēt mācības no šīs senās sadursmes, lai palīdzētu deeskalēt pašreizējo karu Ukrainā, ASV ārpolitikas izdevumam “Foreign Affairs” raksta Ņujorkas Universitātes Vēstures un sabiedrisko pakalpojumu asociētais profesors Timotijs Naftali.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau no brīža, kad februārī paziņoja par iebrukumu Ukrainā, draudēja, ka šis konflikts varētu pāraugt kodolkarā. “Ikvienam, kurš mēģinās iejaukties,” viņš teica, “jāzina, ka Krievijas atbilde būs tūlītēja un novedīs pie tādām sekām, kādas jūs nekad savā vēsturē neesat pieredzējuši.” Putins atkārtoja šos draudus pēc tam, kad Rietumu pasaule un tās Āzijas sabiedrotie steidzās palīgā Ukrainai. Viņš 21. septembrī brīdināja, ka Kremlis ir gatavs izmantot “visas pieejamās ieroču sistēmas”, lai aizsargātu Krievijas “teritoriālo integritāti” un tās “neatkarību un brīvību”. Tā kā neviena NATO valsts nebija apdraudējusi Krievijas teritoriālo integritāti, neatkarību vai brīvību, šis paziņojums šķita kā apzināts kodoldrauds vai, labākajā gadījumā, bīstams blefs.

Gan Putins, gan ASV prezidents Džo Baidens ir pietiekami pieredzējuši, lai atcerētos Kubas raķešu krīzi, un Baidens jau ir atklājis, ka, plānojot ASV reakciju uz Krievijas agresiju, viņš domā par šo krīzi. Oktobrī Ņujorkā notikušajā politiskajā līdzekļu vākšanas pasākumā Baidens izteica bažas, ka kodolkara “Armagedona” draudi ir vislielākie “pēdējo 60 gadu laikā”.

Taču šķiet, ka abi līderi atšķirīgi izprot Kubas raķešu krīzes mācības. Pēc Baidena un daudzu amerikāņu zinātnieku domām, krīzi lielā mērā atrisināja savstarpēja cieņa, kopīga vēlme izvairīties no kara un gudras un iejūtīgas sarunas, kas ļāva abām pusēm saglabāt mieru. Šķiet, Putins redz sevi situācijā, ar kādu saskārās prezidents Džons F. Kenedijs, kad viņam bija jāpiespiež Padomju Savienības vadītājs Ņikita Hruščovs atkāpties no atklāta konflikta un kodolkara iespējas.

Putins, kurš pirms gandrīz diviem gadu desmitiem parakstīja Hruščova laika Politbiroja (tolaik saukta par Prezidiju) protokolu deklasificēšanu, nepiekrīt šādai notikumu versijai. Tieši Hruščovs bija pirmais, kurš spēra atkāpšanās soli. Tikai divas dienas pēc tam, kad Kenedijs teica dramatisko runu, kurā pieprasīja, lai Maskava aizvāc savas kodolraķetes no Kubas, Hruščovs sapulcināja savus Prezidija kolēģus, lai paziņotu, ka, lai izvairītos no kara, viņiem ir jāpieņem Kenedija prasība. Sastopoties ar pazemojumu, Hruščovs arī centās izveidot sev atkāpšanās ceļu, kas maksimāli palielinātu viņa iespējas saglabāt prestižu sociālistiskajā pasaulē un novērst karu ar Rietumiem.

Amerikāņi parasti atceras šo centienu miermīlīgo iznākumu, taču Krievijas vadītāji toreiz, tāpat kā tagad, saprata pazemojumu, ko nozīmēja atkāpšanās ASV priekšā. Galu galā, Hruščova centieni 1962. gada oktobra notikumus pasniegt kā sava veida uzvaru cieta neveiksmi. Divus gadus pēc Kubas raķešu krīzes Hruščova kolēģi Prezidijā viņu atstādināja no amata par nekompetenci.

Ja Baidens Kubas raķešu krīzes atrisinājumā saskata valstiskuma nozīmi un mieru, tad Putins saskata tikai vājumu.

Putins nevēlas tikt identificēts ar Kremļa līderi, kurš atkāpjas. Viņš atklāja, ka bija gatavs vadīt sarunas, kā to darīja Hruščovs ar ASV, bet ne par pašreizējā kara Ukrainā izbeigšanu. Tāpat kā Hruščovs 1962. gadā, viņš bija nobažījies par stratēģiskās konkurences stāvokli ar Amerikas Savienotajām Valstīm, bet atšķirībā no Hruščova viņš nesteidzās sēsties pie sarunu galda ar ASV amatpersonām, lai mazinātu kodolieroču spriedzi.

Lai gan starp šā gada Krievijas iebrukumu Ukrainā un Kubas raķešu krīzi pirms 60 gadiem nav nekādu virspusēju līdzību, Putinam un Baidenam ir atšķirīgi viedokļi par vadības kvalitāti šajā krīzē. Lai izprastu šīs atšķirības, būtu noderīgi apkopot no Krievijas un ASV avotiem zināmo par to, kā Kenedijs un Hruščovs atrada un izmantoja izeju no kodolkrīzes, samazinot konfrontācijas, kas varēja izraisīt karu, kura rezultātā liela daļa pasaules ietu bojā.

Kā atrast izeju no krīzes?

Kubas raķešu krīze bija neparedzētas sekas Hruščova centieniem vienā piegājienā sasniegt trīs ļoti ambiciozus Aukstā kara mērķus: mainīt starptautisko spēku līdzsvaru (Padomju Savienība bija atpalikusi starpkontinentālo ballistisko raķešu ražošanā), aizsargāt Fidela Kastro Kubu un panākt jaunu vienošanos par Rietumberlīnes kontroli. Hruščova pārgalvīgais plāns paredzēja vidēja darbības rādiusa kodolraķetes transportēt ar kuģi uz Kubu, vienlaikus izvairoties no NATO novērotājiem. Kad raķetes būs ievestas, viņš 1962. gada novembrī teatralizētā prezentācijā Apvienoto Nāciju Organizācijā plānoja paziņot par to izvietošanu.

Šis plāns sāka izgāzties 22. oktobrī, kad Kenedijs visā pasaulē plaši atspoguļotā runā paziņoja, ka ASV ir atklājušas, ka Kubā ir izvietotas vidējā darbības rādiusa padomju kodolraķetes. Dažas stundas pirms uzrunas Hruščovs, saņēmis brīdinājumu, ka amerikāņi varētu zināt, ko viņš plāno. Hruščovs bažījās, ka Kenedijs nekavējoties uzsāks uzbrukumu Kubai. Uzbrukuma vietā Kenedijs izsludināja salas jūras blokādi. Hruščovam nebija nodoma aizvākt raķetes, kas jau atradās Kubā, taču viņš arī vēlējās izvairīties no sadursmes, kas varētu izraisīt kodolkaru.

Hruščovs cerēja uz ASV vājuma pazīmēm vai ASV sabiedroto pretestību blokādei. Tās neparādījās. Tā vietā padomju izlūkdienesti ieguva pierādījumus, ka ASV amatpersonas gatavo uzbrukumu Kubai, un ka Amerikas Savienotās Valstis ir paaugstinājušas savu stratēģisko ieroču trauksmes statusu.

Baidoties no bīstamas eskalācijas, Hruščovs 25. oktobrī sapulcināja savus kolēģus un paziņoja, ka ir pienācis laiks rast izeju no šīm nepatikšanām. Padomju Savienības līderis nelietoja terminu “izeja”, taču tieši to viņš vēlējās. Viņš arī vēlējās izvairīties no pazemojuma. “Tā nav gļēvulība,” viņš teica saviem kolēģiem. “Tā ir atkāpšanās pozīcija…tas nav tā vērts, lai situāciju novestu līdz galējam punktam.” Nākamajā dienā viņš nosūtīja Kenedijam privātu vēstuli, kurā piedāvāja aizvākt raķetes apmaiņā pret ASV apņemšanos neuzbrukt Kubai.

Krīze ar to nebeidzās, bet tā bija ceļā uz atrisinājumu. Kenedijam un viņa padomdevējiem pagāja viena diena, lai saprastu, ko Hruščovs piedāvā. Tikmēr Hruščovs, alkstošs pēc labākas iespējas saglabāt savu prestižu, nāca klajā ar jaunu prasību, kas bija saistīta ar citu viņa mērķi. Viņš vēlējās, lai Amerikas Savienotās Valstis likvidē redzamo NATO draudu simbolu Padomju Savienībai – Turcijā izvietotās ASV vidējā darbības rādiusa raķetes. No KGB Hruščovs jau zināja, ka šīs raķetes tiks aizstātas ar “Polaris” zemūdenēs bāzētajām raķetēm, taču viņš vēlējās panākt vēl vienu taustāmu ASV piekāpšanos, lai arī tai nebija būtiskas nozīmes.

Kenedijs 27. oktobrī publiski piekrita pirmajam nosacījumam, bet otrajam – slepeni, viņa brālim, ģenerālprokuroram Robertam Kenedijam tiekoties ar padomju vēstnieku Anatoliju Dobriņinu. Kā liecina padomju dokumentācija – vēsturnieki par to diskutē. Hruščovs sapulcināja savus kolēģus pieņemt Kenedija vēstules nosacījumus, pirms viņš vēl bija dzirdējis, ko prezidenta brālis bija teicis Dobriniņam. Brāļi Kenediji apsolīja izvest raķetes no Turcijas, bet pretī uzstāja, ka Padomju Savienībai par to nedrīkst publiski paziņot.

Pret atkāpšanos

Nav brīnums, ka krievi, īpaši Putins, Kubas raķešu krīzi varētu uzskatīt par Kremļa neveiksmi. Hruščovs sagrāva visu savu plānu izveidot padomju raķešu bāzi Kubā apmaiņā pret pavisam maz – ASV prezidenta mutisku solījumu neveikt iebrukumu salā un drīzumā novecojušo ASV raķešu aizvākšanu, par ko nebija ļauts publiski runāt. Tādam autokrātam kā Putins tikpat zīmīgs bija fakts, ka neveiksme Kubā vēlāk tika minēta kā Hruščova atlaišanas iemesls 1964. gadā.

Putins nepārprotami bija cerējis, ka ASV starptermiņa vēlēšanas mainīs politisko klimatu valstī un vājinās ASV atbalstu Ukrainai, taču pēc pārsteidzoši spēcīgajiem Baidena Demokrātu partijas rezultātiem šī perspektīva tagad šķiet daudz mazāk ticama. Atšķirībā no Hruščova raķešu krīzes kulminācijas laikā Putins vēl nešķiet pārliecināts par ASV un Eiropas apņēmību. Jebkurā gadījumā Putins noraida jebkādas analoģijas, kas viņu salīdzina ar Hruščovu Kubas raķešu krīzes laikā, jo viņš vēl nav gatavs atteikties no neviena no saviem galvenajiem mērķiem, lai gan to īstenošana ir izraisījusi šķietami neatrisināmu krīzi, ko radījis pats Krievijas prezidents.

1962. gada atkāpšanās no ceļa neradās ASV valstiskās gudrības dēļ. Vispirms tā izauga no Krievijas bailēm un pēc tam no pragmatisma. Iespējams, nesenais Hersonas zaudējums Ukrainas dienvidos un demokrātu relatīvie panākumi starpvēlēšanās piespiedīs Kremli pārskatīt pragmatisko situāciju. Vēl pirms dažām nedēļām Putins būtu uzskatījis par nepieņemamu domu atkāpties no vienīgās Ukrainas provinces pilsētas, kuru viņa spēkiem bija izdevies ieņemt. Un tomēr tagad viņš to ir izdarījis.

Tomēr šī atkāpšanās nav signāls, kas liecinātu par Krievijas vēlmi pazemināt spriedzi. Putina pārdrošā četru provinču (tostarp Hersonas) okupācija padara ļoti sarežģītu plašākas stratēģiskās atkāpšanās pārdošanu Krievijas iedzīvotājiem. Atšķirībā no Hruščova Putins ir palielinājis konfrontācijas likmes, jo viņa plāns sāka izjukt. Viņam būs grūtāk atkāpties un saglabāt prestižu. Baidenam un tiem, kas aicina Balto namu izdarīt spiedienu uz Kijivu, lai tā sāktu sarunas ar Maskavu, būtu jāpatur prātā šī atšķirība.

Karš Ukrainā nav kā Kubas raķešu krīze, un Putins, kā viņš labprāt jums pateiks, nav Hruščovs.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: sargs.lv

Populārākie raksti


Jūs varētu interesēt


3
Lasītāju viedokļi

avatar
jaunākie vecākie populārākie
Stienis
Stienis

Vienīgā atškirība bija, ka Kenedijs bija izcils valstsvīrs, atšķirībā no senilā Džo, kurš labākajā gadījumā nolasa priekšā uzrakstīto. Tieši esošās ASV administrācijas vājums un sajātā politika (visos jautājumos) ir viens no iemesliem karam Ukrainā.

ērce
ērce

Tas tikai pierāda, ka tā sauktā PSRS bija vien Krievu impērijas paveids. Un diktators Pūķins turpina cīņu par Krievu impēriju. 18.gadsimta domāšana.

info ops
info ops

“Ja Baidens Kubas raķešu krīzes atrisinājumā saskata valstiskuma nozīmi un mieru, tad Putins saskata tikai vājumu” – Rodas jautājums, kurš te vispār tik zin ko Putins saskata? Kā to var zināt ko Putins saskata? Pēc kādiem kritērijiem tas ir noteikts? Un vai tiešām Putins tā domā?