Gandrīz viss ir izdevies, vēl tikai solis līdz mērķim, kad piepeši… babahhh! Kaut kas noiet greizi. Jau atkal, jau kuru reizi pēc kārtas! Tas atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti, tas ir kā apburts loks, no kura nav iespējams izrauties. Pirms piekārt sev neveiksminieka zīmi, ir laiks pajautāt sev, vai jūsos nemājo iekšējais kaitnieks. Un iznīcināt viņu!
Lūk – pieci ieroči, kas palīdzēs izrauties no neveiksmju loka.
1. Aizmirst uz visiem laikiem “ak, ja es to būtu zinājis…”
Kad sarīkojam sev izgāšanos tikai pāris metrus pirms uzvaras, – tā ir pašsabotāža. Un tai nav nekā kopīga ar kompetences trūkumu vai neveiksmi. Aiz nemitīgas izgāšanās slēpjas īpašs uzvedības tips, kas ir jāapzinās. Populārākās lamatas — nereāli padomi un neauglīga nožēla. Mēģinot pārskatīt notikušo no “ja es būtu spējis, ja es būtu zinājis” pozīcijas, mēs liekam sev domāt, ka gūstam mācību no pagātnes kļūdām, kaut gan patiesībā vienkārši pārdzīvojam par neveiksmi. Šis paradums kaitē pašapziņai un traucē skaidri novērtēt notikušo.
Daudz vērtīgāk būs, ja izveidosim sarakstu ar visu to, ko neizdarījām līdz galam, pārvērtējām vai pienācīgi nenovērtējām. Tikai situācijas skaidra apzināšanās ļaus izdarīt secinājumus, kas būs noderīgi turpmākai nākotnei. Vēl vienas lamatas, kurās labāk neiekrist, – ticēšana māņiem, liekot mums (mēģinot novelt atbildību no sevis), cerēt uz “gan jau izdosies”, nēsāt talismanus, ticēt “tāds mans liktenis – būt neveiksminiekam”, utt. .
2. Neticēt vainas sajūtai
No panākumiem var baidīties ne mazāk kā no izgāšanās. Baidoties aizvainot vecākus, mīļoto cilvēku, draugus, mēs, paši to neapzinoties, varam izvēlēties palikt otrajā plānā, atsakoties izcelties, lai nebūtu labāki par citiem. Tādu uzvedību psihoanalītiķi dēvē par “neveiksmes neirozi”. Šādā gadījumā neiroze ir nevis neveiksmes sekas, bet gan tās iemesls: mēs izvēlamies noteikumus, kas neļauj gūt panākumus, jo domājot par iespējamiem panākumiem jūtam neirotisku vainas sajūtu. To rada zemapziņa, kas apmierina mūsu dziļākās vēlmes (gribu, lai vecāki mani mīl tāpat kā līdz šim, tāpēc nedrīkstu kļūt par mākslinieku, jo viņiem taču tas nepatiks – viņi vēlējās, lai esmu advokāts!), kaitējot patiesajām vēlmēm (gribu būt mākslinieks!).
Lai sevī atklātu šo īpašību, jāidentificē sevī neveiklības sajūta, ambivalence attiecībā uz mērķi, uz kuru tiecaties. Pēc tam pajautājiet sev: kāpēc es jūtos neveikli, kad domāju par savu mērķi? Iztēlojieties uzvaras sekas (es saņemšu to, ko īstenībā gribu) un izgāšanos (iespējams, es sanaidošos ar ģimeni, un to es nevēlos). Pēc tam ieklausieties savās slēptākajās vēlmēs: ko īsti jūs pats vēlaties?
Tādu pašanalīzi ir grūti veikt saviem spēkiem, labāk vērsties pie speciālista. Psihoterapeits palīdzēs arī atbrīvoties no bailēm un vainas sajūtas, atšķetināt pretrunas un pārraut izgāšanās apburto loku.
3. Izrauties no prokrastinācijas
Prokrastinācija – ja mēs nemitīgi atliekam ķeršanos vērsim pie ragiem, kā arī neizmantojam iespējas. Tā izšķīdina mērķi, kuru sev esam nosprauduši. Ar laiku mērķis kļūst līdzīgs tādai kā prāta spēļmantiņai, veidojot buferi starp mums un realitāti («kādreiz es uzrakstīšu romānu»), un traucē pilnvērtīgi darīt to, ko darām («es taupu spēkus romāna rakstīšanai»).
Vienīgais veids, kā izlauzties no prokrastinācijas – saprast, kādas bailes tajā slēpjas, un piespiest sevi noteikt precīzu datumu darbības sākšanai. Un pēc tam lūgt tuvinieku atbalstu pēc mūsu lūguma “bikstīt” mūs, lai nenovirzāmies no pareizās takas ceļā uz savu mērķi. Ir kārtīgi jāizdomā, kā rīkosimies situācijās, kad gadīsies aizķeršanās. Un vēl – lai izrautos no visa atlikšanas uz vēlāku laiku jeb prokrastinācijas, lieti noder sīku solīšu taktika (kad sarežģītu lietu sadala vairākās vienkāršāk paveicamās lietās).
4. Būt elastīgiem
Pārlieku liela stingrība un nepiekāpība, atsaucoties uz ekspertu viedokli vai objektīviem apstākļiem mums izdara lāča pakalpojumu. Tāda uzvedība visbiežāk ir antiproduktīva. Tas, kurš ieņem dominējošu, pašpārliecinātu un nepiekāpīgu pozīciju, raida līdzcilvēkiem negatīvu vēstījumu par sevi (autoritārisms, empātijas trūkums, pārspīlēta pašpārliecinātība). Būdami vienādi kompetenti, izvēlamies veidot attiecības un slēgt darījumus ar cilvēkiem, kuru attieksmē nav jūtams pārākums un kuri ir spējīgi uzklausīt atšķirīgu viedokli. Būt elastīgiem nozīmē būt spējīgiem saprast atšķirīgus viedokļus, pilnveidot savu piedāvājumu, atzīt savas kļūdas, pielāgot teoriju realitātei. Šādas īpašības ir drošāks ceļš uz panākumiem nekā nepamatota uzstājība un nelokāmība.
Lai trenētu elastību, noderīgi atmest pārliecību par savu taisnību (pat ja tā ir visnotaļ pamatota); pieņemt citu izteiktu viedokli kā iespējamu hipotēzi; pieļaut, ka varam kļūdīties (un atzīt, pasakot to skaļi); ņemt vērā, ka sarunbiedrs var būt citas kultūras pārstāvis, un neaizmirst, ka pasaulē nekas nav viennozīmīgs. Tāpat arī nedrīkst aizmirst par emocionālo un intelektuālo empātiju, cenšoties saprast citādus viedokļus.
5. Būt labvēlīgam pret sevi
Labvēlīga attieksme pašam pret sevi it nemaz nav tas pats, kas pašapmierinātība vai pašattaisnošana. Tas ir tā, it kā jūs uz sevi un savām darbībām raudzītos kā uz sava labākā drauga darbošanos – atvērti, ar sapratni un labvēlīgi. Iejūtība pašam pret sevi un nešaustīšana par neveiksmēm nevis traucēs izprast sevi, saskatīt stiprās un vājās puses, bet gan palīdzēs sevis pilnveidošanā un mērķa sasniegšanā.
Ikreiz, kad grasāmies sevi tiesāt, vērtēt resursus un kompetenci, nospraust mērķus, ir vērts aprunāties ar savu iekšējo labāko draugu. Ko viņš man ieteiks? No kā vajadzētu uzmanīties? Kur smelties enerģiju? Uzdodiet precīzus jautājumus un sagaidiet konkrētas atbildes, lai aizrautība būtu līdzsvarā ar precīzu situācijas apzināšanos.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Lasītāju viedokļi