Pēteris Apinis: Vēlreiz par maskām – kāpēc tās ir drīzāk kaitīgas nekā derīgas vīrusa infekcijas novēršanā

Pēteris Apinis, ārsts

Tad, kad valdības rupors atver muti, tas braši runā par medicīniskajiem individuālajiem aizsardzības līdzekļiem. Individuālie aizsardzības līdzekļi ir ievērojami plašāks jēdziens par maskām, tie ir līdzekļi, kas paredzēti, lai medicīnas personāls un pacienti nonāktu iespējami mazā saskarē ar bīstamiem infekcioziem, ķīmiskiem, radioloģiskiem, elektriskiem un fizikāliem faktoriem. Atcerēsimies smago priekšautu rentgena kabinetā – tas ir aizsardzības līdzeklis, kas samazina staru slodzi. Tāpat kā šis svina priekšauts pilnībā nepasargā no rentgenstariem, arī maska, respirators un pat gāzmaska pilnībā nepasargā no vīrusiem, indīgām gāzēm vai azbesta putekļiem. 

Latvijas valdība 2021. gadā un veselības ministrs šajā valdībā zina tikai vienu vienīgu baisuli, no kā sargāties – tas ir SARS-CoV-2 vīruss. Latvijas veselības ministrs uzdod jautājumu slimniekam: „kāpēc klepo?”, un saņēmis atbildi: „plaušu vēzis”, nopriecājas: „labi, ka nav Covid–19”. Pavļutam nav citu vīrusu, mikrobu un slimību izsaucēju kā kārtējais Covid–19 celms.

Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir reglamentējusi medicīniskus individuālos aizsardzības līdzekļus Covid–19 ierobežošanai:

• medicīniskas maskas;

• respiratori;

• cimdi, aizsargbrilles, sejas aizsargi, medicīnas ietērps. 

Šajā rakstā nekādus citus medicīniskus aizsardzības līdzekļus vairs neminēsim. Uzreiz vēlos norādīt, ka PVO ir minējusi medicīniskās maskas un respiratorus, nevis krāsainus auduma izstrādājumus sejas lejasdaļas aizklāšanai.   

Uzdevums – kā bērnus septembrī droši atgriezt klasē un bērnudārza grupiņā, bet bez maskas 

Covid–19 ir reāla slimība, ko izsauc reāls vīruss, kurš ir nedaudz lipīgāks un nedaudz bīstamāks par gripas vīrusu (kamēr tas nav ļoti nopietns gripas vīruss kā, piemēram, H1N1). 

Covid–19 pārnēsā iekštelpā, atrodoties kopā ar inficētu personu ilgāk par 15 minūtēm seju pret seju tuvāk par 2 metriem. Patiesībā nav lielas nozīmes maskas esamībai vai 2 metriem, bet gan telpas kubatūrai, ventilācijai un vēdināšanai. Vienkāršoti – ja klase netiek vēdināta un nav ventilācijas, bet viens bērns ir vīrusa izplatītājs, nelīdzēs nekādas maskas un bērnu sēdināšana katrā otrajā solā – vīrusa gaisa pilienos telpā būs gana daudz.

Maskas šajā gadījumā ir tieši tāda pati atruna kā savulaik skolu siltināšanā piemirstās vēdināšanas iespējas un gaisa cirkulācijas neesamība – plastmasas logi un durvis labi saglabā skolā siltumu, bet nodrošina ļoti augstu ogļskābās gāzes līmeni klasē, kamdēļ bērni ir miegaini, slikti mācās un vairāk slimo. Šādā bezgaisa klasē, bērnam uzliekot masku, tas mācīsies vēl sliktāk, būs vēl miegaināks un vēl vairāk slimos. 

Epidemiologi raksta, ka maska saglabā mitrumu, un tādēļ, iespējams, maskas nēsātājs saslimst retāk un vieglākā formā. Vienkāršoti – tā vietā, lai telpā atrastos gaisa mitrinātājs, mitrumu mēģina iegūt, elpojot šurp turp caur maskā saspļautajām savām siekalām. 

Kādi būtu būtiskie uzdevumi, gatavojoties mācību gadam, šos pasākumus veicot atsevišķi vai kombinācijā:

• nodrošināt 15 kubikmetrus gaisa vienam skolēnam stundā. To var panākt, atjaunojot ventilāciju, regulāri vēdinot klasi vai samazinot skolēnu skaitu klasē;

• nodrošināt ultravioleto staru dezinfekciju klasēs nakts stundās. Skolai pilnīgi pietiktu ar vienu „kalnu saulīti” vai vienu pārnēsājamu ultravioleto staru lampu, lai naktī, pārnesot to no klases uz klasi, pilnībā iznīcinātu vīrusus gaisā;

• nodrošināt recirkulatorus, kas piesaista ogļskābo gāzi un kuros esošais ultravioletais starojums iznīcina vīrusus. Šis pēdējais ir Somijas risinājums, visai dārgs, bet Somijā ļoti veiksmīgi atgrieza bērnus skolā un bez maskām. Līdzīgs princips ir lidmašīnā, kur visu laiku notiek gaisa recirkulācija un nosacīta gaisa sterilizācija, tādēļ visai droši, ka lidmašīnā ar masku vai bez maksas ar vīrusu inficēties ir praktiski neiespējami. Labs recirkulators nodrošina arī pietiekamu gaisa mitrumu. 

Tātad – valsts uzdevums būtu atgriezt skolā bērnus bez maskām, bet drošībā. Ventilācija un recirkulācija nav lēta, bet daudzkārt lētāka par bērnu mājsēdi, vismaz nākotnes skatījumā. 

Bet skolotājiem un skolniekiem pirms doties 1. septembrī uz skolu, es ieteiktu nelielu vingrinājumu.

Uzlieciet masku un nostājieties netālu no smēķējoša cilvēka. Jūs sajutīsiet tabakas dūmus. Jebkurš, kas caur masku saož cigaretes vai tabakas izstrādājumu dūmus, var būt 100% pārliecināts, ka saostais ir dūmu daļiņas, kas nākušas no otra cilvēka elpošanas ceļiem. 

Dūmu daļiņas izmērs ir 20 līdz 300 mikrometri (mikrometrs ir metra miljonā daļa. 1µm=1/1000mm=1/1000000m. Mikrometru parasti apzīmē ar “µm”, arī “um”, kas izskatās līdzīgi). 

Vīrusi ir daudz mazāki. Vīrusu lielums ir mērāms nanometros (nanometrs ir metra miljardā daļa). Koronavīrusi ir visai lieli vīrusi – 80 līdz 120 nanometru lieli.

Tātad, jebkurš vīruss ir 1000x mazāks par dūmu daļiņas izmēriem. Salīdzinājums starp vīrusu un dūmu daļiņu būtu kā tenisa bumbiņai ar gaisa balonu.

Vislabākās maskas filtrējošā slāņa caurumiņi mērāmi milimetra desmitdaļās vai simtdaļās, kas savukārt ir 1000x lielāki par dūmu cietajām daļām (šeit es vispār nerunāju par auduma maskām, dizaina maskām un šallēm līdzīgiem sejas aizsegiem, kas pret vīrusiem der tikpat kā drāšu žogs pret odiem). 

Jāļauj maskas noņemt pret Covid–19 vakcinētiem un Covid–19 simptomātiski un asimptomātiski pārslimojušiem cilvēkiem

Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka maska ir viens no kompleksa Covid–19 infekcijas profilakses un kontroles pasākumu kopuma, kurā ietilpst:

• vakcinēšanās;

• fiziska distancēšanās;

• ventilācija iekštelpās;

• roku higiēna, izvairīšanās no pieskaršanās sejai, elpošanas etiķete;

• testēšana, kontaktu izsekošana, karantīna, izolēšana.

Tātad – vīrusa izplatīšanas ierobežošana ir kompleksa, bet maskas lietošana – neliela, iespējams, nenozīmīga daļa šajā kompleksā. Pat pareizi lietojot, maska viena pati nenodrošina ne pietiekamu aizsardzību, ne slimības avota kontroli.

Maska aizsargā no saslimšanas – pieņemsim, ka par 1%. Vakcinācija aizsargā no saslimšanas – pieņemsim, ka par 92%. Es ceru, jūs, godājamie lasītāji redzat atšķirību.

Atšķirību neredz Pavļuts un Juhņēviča, kuri:

• apzināti ievilka vakcinācijas sākumu par četriem mēnešiem līdz maijam; 

• vajāja ārstus, kas bija vakcinējuši bez haotiskās manavakcina.lv rindas;

• veica tik haotisku loģistiku, ka tā radīja šaubas par aukstumķēdes ievērošanu un vakcinācijas kvalitāti;

• izdarīja spiedienu un draudēja nevakcinētajiem, šķeļot sabiedrību un vismaz 50% Latvijas iedzīvotāju radot neticību vakcinācijas procesam. 

Tam, ka Latvijā ļaudis nevakcinējas pret Covid–19 ir divi iemesli, un šiem iemesliem ir uzvārdi: Pavļuts un Juhņeviča.

Nevienā citā Eiropas valstī nav tik dāsni apmaksāts nespeciālistu Vakcinācijas birojs, proporcionāli tik baisas naudas summas izmestas muļķīgai reklāmai un sabiedrisko attiecību kampaņām, bet Latvija pārliecinoši atrodas Eiropas vakcinācijas sacensības beigās. 

Uzdevums būtu atļaut visiem vakcinētajiem un pārslimojušajiem (arī tiem, kam ir pietiekams antivielu titrs) – noņemt maskas vispār. Tas piesaistītu cilvēkus vakcinācijai, atgrieztu ticību vakcinācijai, ļautu mums sasniegt pūļa imunitāti. Bet Pavļuts to nedara – vēl vairāk – viņš bremzē šādu rīcību. 

Pareizi lietotas maskas sargā no vīrusa, nepareizi lietotas – vairo saslimšanu. Iespējams, ka vairumam Latvijas iedzīvotāju maskas palielina iespēju saslimt

Maskām būtu jābloķē pilieni un daļiņas, bet vienlaikus jābūt gaisa caurlaidīgām un jāļauj elpot. Maskas parasti mēdz klasificēt divās kategorijās: 

• medicīniskās maskas. PVO definē medicīnisko masku kā ķirurģisko vai procedūru masku, kas ir plakana vai vertikāla ar papildus gaisa telpu, kas ir piestiprināta ap ausīm vai ap galvu, vai abiem. Medicīniskās maskas ir reglamentētas medicīniskās ierīces. Medicīniskās maskas itin efektīvi kontrolē elpceļu vīrusu pārnesi mājsaimniecībās un veselības aprūpes iestādēs.

Pētījumi sniedz pierādījumus, ka medicīniskās maskas lietošana var samazināt vai pat novērst infekcijas pilienu izplatīšanos no simptomātiska inficēta cilvēka uz kādu citu, kā arī samazināt potenciālo vides piesārņojumu ar šiem pilieniem; 

• nemedicīniskās/auduma maskas. Auduma maskām PVO ir ieteikusi trīs slāņu sastāvu: hidrofila materiāla iekšējais slānis, piemēram, kokvilna; polipropilēna auduma materiāla vidējā kārta; hidrofobiska materiāla ārējais slānis, piemēram, sintētisks materiāls.

Auduma maskām jeb sejas segumiem vajadzētu būt:

• piegulošiem; 

• ērtiem;

• nostiprinātiem ar ausu cilpām; 

• vismaz trīs vai vairākus auduma slāņus iekļaujošiem;

• atļaujošiem elpot bez ierobežojumiem;

• iespējām mazgāt un žāvēt veļasmašīnā bez bojājumiem vai formas maiņas.

Masku ražošana un tirdzniecība ir bizness. Masku cena no ražotāja vairumcenas līdz mazumtirgotājam šobrīd pasaulē mēdz pieaugt no 220% līdz 600%. Ķīna ir vadošā masku ražotāja pasaulē, tā nodrošina aptuveni pusi no pasaules masku ražošanas apjoma. 

Nepareiza masku lietošana ir bīstama. Bīstamas un slimības pārnesi veicinošas ir šādas maskas:  

• auduma maska, ko izmanto veselības aprūpes vajadzībām;

• medicīniskā maska, ko izmanto ilgākam laika posmam nekā paredzēts; 

• atkārtoti izmantota vienreizējās lietošanas maska.

Pasaulē ir gana daudz pētījumu par to, ka nepareiza maskas lietošana palielina (nevis samazina!) Covid–19 transmisijas risku. Nepareizi lietota maska ir infekcijas avots. Maskas rada stigmas, piemēram – cilvēks, kas nepiemērotā vietā staigā ar masku (uz purva laipas vai pludmalē) viennozīmīgi tiek uztverts kā slimnieks. Maskas mēdz radīt blaknes – piemēram ādas infekciju un dermas nospiedumus (pat izgulējumus). Maskas rada nepamatotu drošības izjūtu, cilvēki ar maskām jūtas droši pārpildītā satiksmes līdzeklī.

Maska nav bīstama, maska bērnam netraucē elpot skābekli, bet nav nekāda pamatojuma lietot masku tur, kur tā nav jālieto. Tātad – ja ir iespējams bērnu (un arī pieaugušo) atbrīvot no šī auduma gabala, tas ir jādara. 

Mums nav pētījumu – cik un kā cilvēki lieto maskas. Tomēr ir viedoklis, ka vairums Latvijas iedzīvotāju vienreiz lietojamās maskas lieto vairākkārt. Bet šāds maskas nēsāšanas paradums ne tikai nesargā no Covid–19, bet tieši otrādi – palielina gan vīrusu, gan baktēriju pārneses risku. Savukārt auduma maskas netiek pareizi gatavotas, netiek pietiekami bieži mazgātas. Ir viedoklis, ka medicīniskās maskas sadzīvē tiek lietotas pārlieku ilgi. 

Šie apsvērumi liek domāt, ka masku lietošana sabiedrībā ir nepamatota un nesamazina vīrusa izplatību.  

Tie, kam noteikti nevajadzētu valkāt masku, ir bērni, cilvēki ar elpošanas traucējumiem, cilvēki bezsamaņā vai ikviens, kurš pats nespēj noņemt masku.

Vasarā maska jānoņem visur, kur vien iespējams, jārūpējas par savu veselību un īpaši – imunitāti 

Lai arī kā tas nepatiktu valdībai, valdības pārbarotiem mēdijiem un re:čekistiem, kas turpina izkliegt mantru: „maska, ziepes, divi metri, mājsēde” un baidīt ar katru jaunu vīrusa celmu, tomēr respiratorajiem vīrusiem piemīt dažas īpašības, un viena no tām ir – vasarā inficēšanās samazinās (saule kā ultravioletais starojums vīrusam ir nāvējoša), bet otra – ārtelpās vīrusu iegūt praktiski nav iespējams. Bet visu vasaru – vēl 2 mēnešus Pavļuts centīsies neizkāpt no televizora, un katru dienu baidīs ļaudis ar drausmīgu saslimstību, kaut kumulatīvie rādītāji būs gana zemi, lai vispār pievērstu vīrusam uzmanību. 

Jebkurā gadījumā rudenī Covid–19 infekcija atgriezīsies plašāk, bet vakcinēto un pārslimojušo cilvēku vidū atgriezīsies citas elpceļu vīrusu infekcijas, kuras bez laboratoriskiem izmeklējumiem būs grūti diferencēt no Covid–19. Ar lielāko varbūtību var prognozēt, ka rudenī atgriezīsies gripa, tikai ievērojami smagākā formā. 

Šobrīd Latvijas iedzīvotājiem būtu jāveicina sava imunitāte un jāuzlabo veselība, kas ir grauta, pateicoties valdības nepamatotiem medicīnas iestāžu darba ierobežojumiem, sporta un kustību ierobežojumiem. Latvijas iedzīvotājiem būtu:

• iespējami daudz laika jāvelta fiziskām aktivitātēm ārpus telpām;

• jāpievēršas veselību veicinošam uzturam ar pietiekamu minerālvielu, vitamīnu (īpaši D vitamīna), olbaltumvielu, augu tauku, šķiedrvielu sastāvu;

• jāārstē savas hroniskās slimības, jāsamazina svars, jārūpējas par labu garastāvokli un naktsmieru.

Ieteikums – neskatīties nevienu televīzijas programmu vai nelasīt nevienu portālu, kur tiek baidīts ar Covid–19 šausmām un jauniem celmiem.

Neliels ieskats medicīnas masku vēsturē un mūsdienās, kur maskas pilda „riska kosmētikas” funkciju

Covid–19 pandēmija daļai pasaules likusi domāt 21. gadsimta dimensijās – mani tiešām sajūsmina mesendžera liposomas izmantošana, ievadot šūnā RNS vai DNS. Daļai likusi domāt 19. gadsimta kategorijās, un masku lietošana, grāmatu tirdzniecības ierobežojumi, friziera darba aizliegums, cilvēku ieslēgšana telpās mājsēdē – tā ir 19. gadsimta domāšana. Pianists Pavļuts, iespējams, tiešām labprāt izpilda 19. gadsimta klaviermūzikas šedevrus, bet dzīve bez 21. gadsimta mūzikas būtu nedaudz vienveidīga. Toties medicīnu un higiēnu Pavļuts redz tikai appelējušās dimensijās.

Ķirurģiskās maskas vēsture sniedz mums dažas norādes par mūsu mūsdienu riska profilu, kas atbilstoši riska veidam ir vērsts uz nākotni. Maskas pasaulē ienāca caur atziņu, ka ķirurģiskām brūcēm nepieciešama aizsardzība no pilieniem, kas izdalījušies no ķirurga izelpas.

19. gadsimta beigās sejas maskas sākotnēji tika izmantotas, lai kontrolētu ķirurģisku sepsi. 1897. gadā Johans von Mikuličs Radeckis prezentēja ķirurģisko masku, kas sastāvēja no vienas marles kārtas. Tajā pašā gadā Flūge pierādīja, ka parastā sarunā cilvēks var izplatīt ar baktērijām (kā vēlāk izrādījās – arī ar vīrusiem) piepildītus pilienus no deguna un mutes, un – tādējādi pamatoja nepieciešamību pēc efektīvas sejas maskas. Šis apzinātais cilvēka izelpas virusoloģiskais un mikrobiālais apdraudējums tika atzīts par ķirurģiskas brūces sepses cēloni.  

1898. gadā Hubners operāciju laikā ieteica lietot maskas no divām marles kārtām. Viņš pierādīja, ka masku efektivitāte samazinās, ja maska pieelpojas mikla.  

Operācijās maskas dažādās valstīs lieto kopš 1905.–1906. gada, un kopš tā laika maskas sāka sterilizēt. 1916. gadā tika ziņots, ka bērnu triekas izplatību ierobežo masku lietošana medicīnas personāla vidū. 1918. gadā Vīvers ziņoja, ka divu gadu laikā ievērojami samazināta saslimstība ar difteriju inficēto pacientu palīgu vidū, ja tie lietoja maskas. No 1918. gada (globālā Spāņu gripas pandēmija) medicīnas darbinieki sāka lietot dubulta biezuma maskas, kurai kā likums tika noteikta sterilizācija pēc katras lietošanas reizes, maska bija jāmaina – tiklīdz tā kļuva mikla. Parādījās noteikums – rokas nelikt uz maskas. 1918. gadā Kapss apstiprināja sterilu sejas masku efektivitāti militārajās slimnīcās gan pacientu, gan personāla aizsardzībai pret lipīgām slimībām, kā arī pacientu aizsardzībai pret krustenisku infekciju. Visā šajā vēstures pārskatā ir redzams uzsvars – maska var būt efektīva, ja tiek sterilizēta, bieži mainīta, un – ja gar to negramstās ar rokām (mūsdienās tieši šis aspekts ir svešs – cilvēks, ieejot veikalā, masku uzliek, iznākot no veikala noņem un iebāž bikšu kabatā).

1919. gada gripas pandēmijas laikā bija pieejamas maskas, kas tika izdalītas cilvēkiem, bet tās pilnīgi nemaz neietekmēja epidēmijas līkni. Nav pietiekami pārliecinošu pierādījumu, ka vispārēja masku lietošana mazinātu Covid–19 saslimšanu.

Manuprāt, masku balli pasaulē radīja nevis epidemioloģiski apsvērumi, bet gan psihosociāls aprēķins. Kino, televīzijas un mēdiju dēļ cilvēki no maskām sagaida pārlieku daudz. Ļaudis un valdība (bet Latvijas valdība ir iedzīvotāju spogulis) uzskata, ka maskas novērš infekciju. 

Jādomā, ka maldi nāk no medicīnas vides. Pacienti skatās televizoru un redz, ka slimnīcā vai poliklīnikā ārsti un māsas strādā maskās, tātad – maskas aizsargā no infekcijas medicīnas kopienas vidē. Mediķi valkā maskas konkrētam mērķim (slimnīca jau tādēļ ir slimnīca, lai tajā koncentrētos slimnieki un dažādu slimību izraisītāju pārnesēji). Iespējams, ka stāsts par slimnīcu arī veido daļu no maldināšanas un pastiprina masku balles apjomus. 

Plašais maldīgais priekšstats par ķirurģisko masku izmantošanu, par to, ka maskas valkāšana pasargā no vīrusa pārnešanas, rada risku. Attiecībā uz lielāko daļu no dzīves riskiem (tai skaitā, risku saslimt un zaudēt veselību vai dzīvību) tiek uzskatīts, ka pastāv iespēja zaudēt kaut ko no pastāvīgās vērtības. 

Sabiedriskās attiecības ir vērstas uz riska sabiedrības veidošanu. Riska sabiedrība ir sistemātisks veids, kā risināt problēmas, ko izraisa un ievieš dzīves temps, straujā zinātnes un digitālās informācijas pasaules attīstība un modernizācija. Risks rodas ne tikai draudu un iespējamo zaudējumu veidā, bet arī sabiedrības organizētajā pārvaldībā un reaģēšanā uz šiem riskiem, kas rada pašreizējo risku pārnešanu nākotnē. Vienkāršoti – risks saslimt ar Covid–19 ir iegansts valdībai ņemt papildus ārējus aizņēmumus un visas valsts problēmas uzkraut nākošajām valdībām un nākošajai paaudzei. 

Riskam ir simptomi un simboli, bet valdībai ir tendence riska simptomus ārstēt ar riska kosmētiku. Maska ir riska kosmētika. 

Atbilstoši Beka (U. Beck „Risk society: towards a new modernity”) teorijai pastāv tendence izmantot fiziskus līdzekļus, lai mazinātu risku, vienlaikus saglabājot riska (slimības, netīrumu, piesārņojuma, globālās sasilšanas) avotu. Beks uzskata, ka riska kosmētika ir pasākumi, kas nav preventīvi, bet darbojas kā simboliska nozare un riska pieauguma novēršanas politika. 

Tātad maska ir simbols, kas pasargā no riska uztveres, piedāvā kosmētisku līdzekli neaizsargātai sabiedrībai, vienlaikus radot uzvedību, kas projicē risku nākotnei.     

Veselības aprūpes darbiniekiem jāvalkā maskas, lai novērstu infekcijas pārnesi citu iemeslu dēļ, nevis avota kontroles dēļ. Tādēļ ļoti apšaubāma ir vēlme šo masku valkāšanas principu pārcelt uz sabiedrību. 

Maskai ir vairāk psihosociāla, nevis aizsargājoša nozīme. Jau viduslaikos cilvēki mēra laikā nēsāja peļu masku un knābja masku, kas citiem lika no viņiem izvairīties. Maskas valkāšana pastiprina bailes. Gan Latvijas, gan daudzu citu valstu valdības Covid–19 pandēmiju izmanto baiļu radīšanai. Ikdienā mūs baida ar saslimušo un mirušo skaitu, īpaši krāšņi tiek aprakstītas masu nāves citās valstīs (piemēram, šausmu stāsti par Indiju, kurā dzīvo vismaz 550x vairāk cilvēku nekā Latvijā, kur saslimstība uz miljonu iedzīvotāju ir līdzīga kā Latvijā, bet kopējais mirušo skaits šķiet mums šķiet baiss, jo netiek taču rēķināts valsts iedzīvotāju skaits. No tā arī šausmu stāsti par koronavīrusa Indijas jeb delta celmu). Baiļu jeb nāves filozofija ļauj valdībām piespiest saviem pavalstniekiem uzlikt maskas un aizliegt protestus, bet maskas, savukārt, rada papildus bailes. 

Maskas tagadnē nozīmē afektīvu riska uztveri par kaut kādā veidā draudīgu nākotni. Iespējams, ka pasaule 2020. gadā neuztvēra pandēmiju pietiekami satraukti – līdz visiem nebija uzvilktas maskas.

Beks uzskata, ka riska kosmētikas simboli paši par sevi ir riska izpausmes, kas nes līdzi jaunus riskus. Maska, kas tiek likta tagadnē lai izvairītos no saslimšanas ar elpceļu infekciju, ir daļa no kosmētikas sistēmas nākotnes pandēmijas riska pārvaldībai, kas itin droši nozīmē – globāla mājsēde. Esoša vai iluzora pandēmija tiek uztverta tagadnē, bet tās būtiskums nav tikai mūsu prātos, šo pandēmiju pamato maska. Tādējādi cilvēcei ir līdzeklis, kas it kā veido pašsaglabāšanās sistēmu – maska simboliski aizsargā pret infekciju tieši tāpat kā kaut kādā mērā sargā bailes no šīs infekcijas.    

Piedāvājuma dimensija ir taktisks apliecinājums tam, ka cilvēki gaida, ka pandēmijas situācijās būs pieejamas maskas (valsts, pašvaldība sagādās uz līdzpilsoņu budžetā iemaksāto nodokļu rēķina). Rietumu sabiedrība jau ir nonākusi pašreizējajā realitātē, kurā pilsoņiem ir gan pienākums, gan tiesības uzlikt maskas, pamatojoties uz plašsaziņas līdzekļu sniegto informāciju par pandēmiju. 

Mēs rīkojam kolektīvu psihozi par pandēmiju, valkājot maskas pat tad, ja nav pietiekami nopietnu kumulatīvas saslimšanas skaitļu, bet, valkājot maskas, tiek nostiprināta ideja par iespējamu jaunu Covid–19 vilni vai citu pandēmiju nākotnē. 

Politiskās ietekmes problēma ir lipīga: bailes izplatās sabiedrībā, izraisot riska pārvaldības pastiprināšanu, klasiskais piemērs bija 9/11 un karš pret terorismu. Interesanti, ko pēc gadiem rakstīs globālā filozofija par pandēmijas bailēm 2020. un 2021. gadā? 

Secinājumi:

• maskas pareiza lietošana ir viens pasākums no Covid–19 infekcijas profilakses un kontroles pasākumu kopuma, kurā vakcinācijai, fiziskai distancēšanai, ventilācijai un vēdināšanai iekštelpās, kontaktu izsekošanai, karantīnai un citiem pasākumiem ir daudz lielāka nozīme. Maskas nepareiza lietošana, īpaši vairākkārtēja vienreizlietojamās maskas lietošana un pārmēru ilgstoša medicīniskās maskas lietošana palielina, nevis samazina vīrusa pārneses risku. Ir viedoklis, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju maskas lieto nepareizi, tātad – masku lietošana veicina infekcijas izplatīšanos;

• maska ir bīstams risinājums centienos bērnus septembrī atgriezt skolā. Lai nodrošinātu epidemioloģisku drošību skolās būtu jānodrošina klašu vēdināšanu, ventilāciju, gaisa mitrināšanu, ja iespējams – recirkulāciju ar ogļskābās gāzes absorbciju un vīrusu iznīcināšanu ar ultravioletajiem stariem, kā arī klašu telpu apstrādi ar ultravioletajiem stariem naktī; 

• vasarā cilvēkiem iespējami daudz laika jāvelta fiziskām aktivitātēm ārpus telpām, jāpievēršas veselību veicinošam uzturam ar pietiekamu minerālvielu, vitamīnu, olbaltumvielu, augu tauku, šķiedrvielu sastāvu, jāārstē savas hroniskās slimības, jāsamazina svars, jārūpējas par labu garastāvokli un naktsmieru. Jāpārtrauc skatīties televīzijas programmas un sociālos tīklus, kur tiek baidīts ar Covid–19 šausmām un jauniem SARS-CoV-2 celmiem;

• maskai ir vairāk psihosociāla, nevis aizsargājoša nozīme. Plašais maldīgais priekšstats par ķirurģisko masku izmantošanu, par to, ka maskas valkāšana pasargā no vīrusa pārnešanas, rada risku. Sabiedriskās attiecības ir vērstas uz riska sabiedrības veidošanu. Risks rodas ne tikai draudu un iespējamo zaudējumu veidā, bet arī sabiedrības organizētajā pārvaldībā un reaģēšanā uz šiem riskiem, kas rada pašreizējo risku pārnešanu nākotnē. Riskam ir simptomi un simboli, bet valdībai ir tendence riska simptomus ārstēt ar riska kosmētiku. Maska ir riska kosmētika.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!