Kanādā un citur pasaulē labi pazīstamais Dr. Gabors Mate (Gabor Maté) strādā ar cilvēkiem, kuri cieš no smagas atkarības. Viņš stāsta par narkomānijas dziļākajiem cēloņiem un kā to pārvarēt.
Vielas pret sāpēm. No kurienes sāpes?
“Bīstamās vielas – opiāti, kokaīns vai cita veida narkotikas faktiski darbojas kā pretsāpju līdzeklis. Par fiziskām sāpēm un emocionālām ciešanām atbild viena un tā pati galvas smadzeņu daļa. Kad cilvēki cieš no emocionālām sāpēm, reaģē tā pati smadzeņu daļa, kas “atbild”, ja ķermenī iedurts ar nazi.
Visas atkarības – tas ir mēģinājums apspiest sāpes. Kad es strādāju ar atkarīgiem cilvēkiem, pirmais jautājums ir nevis “kā radies ieradums”, bet “no kurienes nākušas sāpes”. Un izrādās, ka tas ir emocionāls zaudējums vai trauma.
Jebkāda veida atkarība, vai tā ir atkarība no seksa, interneta, iepirkšanās vai darba – tas ir mēģinājums izvairīties no ciešanām.
Grupas “Rolling Stones” ģitārists Kīts Ričards (kā zināms, viņš cieta no heroīna atkarības) teica, ka mēs laužam sevi dažādos veidos, lai vismaz uz dažām stundām aizbēgtu no sevis.
Bet kāpēc kādam nevēlamais ir viņš pats? Tāpēc, ka viņš izjūt dziļas skumjas vai pārāk daudz sāpju. Tāpēc man vienalga, ko citi saka par ģenētiku vai izvēles iespējām, vai jebkuras citas muļķības. Atbilde vienmēr ir – sāpes.
“Tibetas dzīves un nāves grāmatā” ir brīnišķīgas rindas: „Lai ko jūs darītu, nemēģiniet tikt prom no sāpēm, bet palieciet ar tām. Jo jebkurš mēģinājums izvairīties no sāpēm izraisa vēl lielākas ciešanas”.
Viņi riskē ar dzīvību, bet nekas viņus neattur
Bet jautājums ir – kā cilvēkiem sadzīvot ar savām bēdām? Atbilde: vienīgi sajūtot citas personas līdzcietību/žēlsirdību. Tātad cilvēkiem ar atkarībām ir nepieciešama līdzjūtīga vide, kas ļaus viņiem sadzīvot ar sāpēm bez vajadzības bēgt no tām. Tātad jāpaliek ar savām sāpēm, un tam ir nepieciešams atbalsts. Bet mēs dzīvojam sabiedrībā, kas vienmēr izvēlas ātrāko metodi relaksācijai, tūlītēju apmierinājumu vai iespēju izvairīties. Citiem vārdiem sakot, mēs dzīvojam kultūrā, kas ekonomiski un psiholoģiski nespēj atbalstīt cilvēkus. Tādēļ sabiedrībai ir ļoti grūti tikt galā ar narkotiku atkarību.
Kā ārsts es praktizēju Vankūverā, Kanādā. Es strādāju ar cilvēkiem, kurus skārusi ļoti, ļoti spēcīga atkarība. Šie cilvēki cieš. Mani pacienti mirst ļoti jauni. Viņi mirst no HIV, C hepatīta, sirds vārstuļu infekcijas, no smadzeņu infekcijas, no asins saindēšanās. Viņi mirst pašnāvējoties, no pārdozēšanas, vardarbības vai nelaimes gadījumos. Šie cilvēki zaudē visu – savu veselību, skaistumu, zobus, bagātību, viņi zaudē cilvēciskas attiecības, un rezultātā bieži zaudē dzīvību.
Bet nekas no tā neattur viņus no atkarības. Piespiest pārtraukt nevar nekas. Atkarība ir spēcīgāka. Un tad rodas jautājums – kāpēc?
Viens no pacientiem man teica: “Es nebaidos mirt. Vairāk es baidos dzīvot.” Jautājums, uz kuru mums jāmeklē atbilde – kāpēc cilvēki baidās no dzīves?
Ja vēlaties saprast atkarību, nav jāpēta tas, pie kā tā novedusi. Ir nepieciešams uzzināt, kas to izraisīja.
Citiem vārdiem sakot, ir jāsaprot, ko cilvēks gūst no savas atkarības? Ko viņš tādu gūst, kā citādi nebūtu?
Ko patiesībā gūst no narkotikām un alkohola
Narkomāni saņem atvieglojumu no sāpēm, mieru, kontroli, bet ļoti īslaicīgu. Rodas jautājums – kāpēc šī visa viņu dzīvē trūkst, kas noticis ar viņiem? Narkotikas, piemēram – heroīns, morfīns, kodeīns, kokaīns, alkohols – tie visi savā ziņā ir pretsāpju līdzekļi. Un tad jautājums nav “kāpēc atkarība?”, bet “kāpēc sāpes?”
Grupas “Rolling Stones” ģitārists Kīts Ričards ilgu laiku cieta no smagas heroīna atkarības. Biogrāfijā mūziķis raksta, ka savā atkarībā viņš meklēja aizmiršanos, tas bija mēģinājums vismaz dažas stundas nebūt pašam. Un es ļoti labi saprotu, kādu diskomfortu var izjust no sevis, esot savā ādā. Man ir pazīstama vēlme aizbēgt no sava prāta.
Es arī esmu izjutis atkarību
Psihiatrs R. Lengs uzskata, ka ir trīs lietas, no kurām cilvēki baidās – no nāves, citiem cilvēkiem un sava prāta. Ilgu laiku es gribēju aizbēgt no sava prāta, baidījos būt vienatnē ar to. Kā es izvairījos? Nekad neesmu lietojis narkotikas. Es biju iegrimis darbā. Un iepirkšanās kaislībā. Manā gadījumā tie bija klasiskās mūzikas CD. Vienā nedēļā es tiem iztērēju 8000 dolāru. Ne tāpēc, ka es gribēju, bet tāpēc, ka es nevarēju neiet uz veikalu. Tāpat kā jebkurš narkomāns, es meloju par to un ignorēju savus bērnus, jo biju apsēsts ar darbu un mūziku. Tātad es zinu, kas tas ir – bēgt no sevis.
Mana narkomānijas definīcija: jebkura uzvedība, kas dod īslaicīgu atvieglojumu, īslaicīgu prieku, bet ilgtermiņā kaitē, izraisa negatīvas sekas un tu nevari atteikties no tās, neskatoties uz visu negatīvo, ko tas nes līdzi.
No šīs definīcijas izriet, ka ir daudz dažādu atkarību – no narkotikām, seksa, interneta, iepirkšanās, ēšanas utt.
Budisti to dēvē par “izsalkušiem gariem”
Budistiem ir jēdziens “izsalkušie gari”. Tie ir radījumi ar lieliem tukšiem vēderiem, izdilušu mazu kakliņu un mazu mutīti, tāpēc viņi nekad nevar iegūt pietiekami daudz, nekad nevar aizpildīt iekšējo tukšumu. Un mēs visi šajā sabiedrībā esam “izsalkušie gari”. Mums visiem ir tāds tukšums un daudzi cenšas aizpildīt to no ārpuses. Narkomānija ir mēģinājums aizpildīt šo tukšumu no ārpuses.
Atradu vienojošo savos pacientos
Kāpēc cilvēki izjūt sāpes? Neskatieties uz ģenētiku, apskatiet viņu dzīvi. Attiecībā uz maniem pacientiem, kuriem bija vislielākā atkarība, pilnīgi skaidrs, no kurienes nāca sāpes. Tāpēc, ka bērnībā pret viņiem nežēlīgi izturējās. Divpadsmit gadus esmu strādājis ar simtiem sieviešu. Viņas visas bija bērnībā piedzīvojušas seksuālu vardarbību. Vīrieši arī bija traumēti – seksuālā vardarbība, nevērība, fiziska vardarbība, atstāšana novārtā un emocionālas sāpes atkal un atkal. Lūk, no kurienes sāpes.
Un ir vēl kas cits: cilvēka smadzenes. Cilvēka smadzenes, kā esat dzirdējuši, attīstās mijiedarbībā ar vidi. Tā nav tikai ģenētiska programma. Dopamīns – stimuls un ķīmiskā motivācija. Tas izstrādājas, kad esam laimīgi, satraukti, enerģiski, ziņkārīgi, kad meklējam pārtiku vai seksuālo partneri.
Bez dopamīna nav motivācijas. Ko saņem narkomāns? Kad viņš lieto narkotikas, smadzenēs pieaug dopamīns.
Uzskats, ka narkotikas rada atkarību – tas ir mīts. Narkotikas neizraisa atkarību, jo lielākā daļa cilvēku, kas tās pamēģina, nekļūst atkarīgi. Daži cilvēki kļūst atkarīgi no pārtikas, bet ne visi; visi cilvēki iepērkas, bet visi nav no tā atkarīgi utt. Rodas jautājums: kāpēc tāda uzņēmība?
Viens mazs eksperiments ar pelēm. Ja jaundzimušu pelēnu atšķirs no mātes, viņš neraudās pēc viņas. Pie kā tas dabā novestu? Pelēni nomirtu, jo tikai māte viņus baro, aizsargā, audzina. Viņiem neattīstījās endorfīnu izstrāde. Endorfīns ir mūsu pašu dabas pretsāpju līdzeklis. Tas ļauj izjust mīlestību, pieķeršanos vecākiem un vecāku mīlestību pret bērniem. Tādējādi šie mazie pelēni bez endorfīna receptoriem smadzenēs, protams, nesauc savu māti.
Citiem vārdiem sakot, narkomāniju izraisa narkotiku iedarbība endorfīna sistēmā. Jautājums ir, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama šī ķīmiskā viela no ārpuses? Ja bērnībā viņi pakļauti vardarbībai, ja nav mīlestības un ciešas attiecības ar tuviniekiem ļoti, ļoti agrīnā vecumā, šīs svarīgās smadzeņu daļas vienkārši nav pareizi attīstītas. Pēc tam smadzenes kļūst uzņēmīgas pret narkotikām.
Bet tagad viņi jūtas normāli. Sāpes tiek atvieglotas. Viņi sajūt mīlestību. Viens paciente teica: “Kad es pirmo reizi lietoju heroīnu, tad jutos kā nonākusi siltos un maigos apskāvienos. It kā māte būtu mani apskāvusi”.
Arī mana svarīguma apziņa ir atkarība
Esmu dzimis 1944. gadā Budapeštā, Ungārijā, ebreju ģimenē, pirms vācieši okupēja Ungāriju. Stress, depresija un šausmas, ko piedzīvoja mana māte, ietekmēja bērna smadzeņu veidošanos. Es it kā saņēmu ziņu, ka pasaule nevēlas mani, jo, ja māte man blakus nav priecīga, esmu nevēlams bērns. Kāpēc es vēlāk tā aizrāvos ar darbu? Ja viņi nevēlas mani, tad vismaz tiem būs nepieciešams mans darbs. Es būšu svarīgs ārsts un tāpēc vajadzīgs. Tas nozīmē, ka es strādāju visu laiku. Un, ja man nav darba, tad es pērku mūziku. Kādu vēstījumu zemapziņā saņem mani bērni? Tieši tas pats – ka viņi nevienam nav vajadzīgi. Lūk, tā mēs neapzināti nododam traumas, ciešanas no vienas paaudzes uz otru.
Protams, ir daudzi veidi, kā aizpildīt tukšumu, katram cilvēkam ir sava metode. Bet tukšums vienmēr atgriežas pie tā, ko mēs neesam saņēmuši, kad bijām pavisam mazi”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Latvāņi ir atkarīgi no muļķības.
Izlasīju nosaukumu, tekstu pat nelasīju. Pamattēze kļudaina. Informēju: visas atkarības ir saistītas ar vienu vienīgu procesu – vēlmi gūt kaifu. Tā nav bēģšana no ciešanām, gluži pretēji, tā ir baudīšana. Tas ka bauda var būt iznīcinoša – cits stāsts. Bet nekad nepiekritīšu ka diena ir tas pats kas nakts, zilonis nav zaporožecs un bauda nav tas pats kas ciešanas.
Yajadzibas process jeb nejusties vertigam rodas musu smadzenes,autoram var piekrist,bet ka no ta izbegt ?
Tā nu tas ir- tālākais ir atkarīgs no maksātspējas
Labs raksts. Kā man teica viena dr.psihiatre, kura daudz stažējusies un strādājusi ārpus LV, tad tikai Latvijā (Eiropas valstu vidū) ir palikuši ārsti narkologi. Attīstītajā pasaulē atkarības ārstē psihiatri, jo tā psihes slimība, un tā jāārstē daudz dziļāk.
Tev nebūs savas sāpes remdēt!