Vai perfekcionisms patiešām ir vēlēšanās visu izdarīt vislabākajā veidā? Vai tomēr tam ir citi motīvi? Džonas Elisons (Jonas Ellison) savā blogā Higher Thoughts pauž savu viedokli par to, kas, pēc viņa domām, patiesībā ir vēlēšanās visu novest līdz pilnībai.
Vai bieži jūs sev sakāt: „Es vēl neesmu gatavs prezentēt šo darbu, jo tas vēl ir tālu no pilnības” vai „Jā, viss ir lieliski, bet man vēl nedaudz jāpiestrādā”?
Džonas Elisons uzskata, ka tādos brīžos cilvēkos pamostas slimīgs perfekcionisms, kas nomāc radošumu. Rezultātā jūs atsakāties projektu „laist tautās”, jo tas jums nešķiet perfekts.
Jūs sūri strādājat, lai to uzlabotu. Un pēc tam vēl, un vēl, un vēl…. Un tā līdz bezgalībai, kamēr apjaušat, ka sen jau esat attālinājies no sākotnējām iecerēm.
Bet kas tad patiesībā ir perfekcionisms? Vēlēšanos visu nemitīgi uzlabot autors salīdzina ar gļēvulību.
Perfekcionisms tikai šķiet sarežģīta un augsti intelektuāla īpašība, taču patiesībā tā ir visparastākā gļēvulība. Aiz snobisma maskas slēpjas banālas bailes. Rezultātā pārspīlētā vēlēšanās, lai viss būtu ideāls, liek cilvēkam justies kā niecībai un nomāc radošumu.
Kā uzskata Eliots, kļūdas un nepilnības ir cilvēciskas īpašības, kas atšķir mūs no robotiem. Tieši tās stimulē cilvēku būt radošam un virza uz priekšu. Savukārt tieksme visu paveikt ideāli – perfekcionisms – ir bailes no savas radošās izpausmes, gļēvulība.
Tam var piekrist, var iebilst, taču viedoklis ir interesants, vai ne?