Nils Sakss Konstantinovs. Kas ir iekļaušana?

NILS SAKSS KONSTANTINOVS

Nu jau vairākas nedēļas nerimst diskusijas ap “iekļaujošo izglītību”. Viedokļi dalās no “visus, kas neuzvedas, atpakaļ uz specskolām” līdz “visus var iekļaut, ja tikai gribam!”.

Manuprāt, abas galējības ir maz jēdzīgas. Daudzi bērni, kas iepriekš tiktu nogrūsti kādās speciālajās klasēs vai slēgtos internātos var ļoti labi mācīties kopā ar citiem, ja vien skola gatava veidot nedaudz mierīgāku, drošāku vidi, piedāvāt zināmus pielāgojumus klasē un varbūt algot kādu zinošu speciālistu. Vienlaikus, pašreizējā “iekļaušanas” politika ir daudzās klasēs radījusi haosu, virkne bērnu katru dienu jūtas apdraudēti, vecāki neuzticas skolas iespējām tikt galā ar klasi vai parūpēties par viņu bērniem, kamēr skolotāji masveidā “izdeg” un pamet profesiju, jo jūtas apdraudēti, neatbalstīti vai noniecināti.

Pēdējos gadus, līdzās psihoterapijai, es strādāju tieši skolās, veidojot iekļaušanas programmas un palīdzot pedagogiem vadīt bērnu uzvedību. Kā speciālistam, kura ikdienas darbs saistīts ar iekļaujošo izglītību tiešā veidā – gan terapeita kabinetā, gan uz vietas skolā, man tiešām žēl, ka “iekļaušana” kļuvusi par tik emocionāli pielādētu terminu. Šobrīd jau vērojama dalīšanās ierakumos, kur tiek ieņemtas pozīcijas: PAR vai PRET iekļaujošo izglītību. Tas, protams, ir absurds, kas var tikai radīt jaunas problēmas.

Manuprāt, lai kaut kā izkļūtu šī pašreizējā apjukuma, vispirms ir jāatbild uz trim pavisam vienkāršiem jautājumiem:

Kas vispār ir “iekļaujošā izglītība”?

Ar to šobrīd tiek saprasts viss un nekas: no bērna ratiņkrēslā līdz visu spektru autiskiem bērniem, dažādāko pakāpju pedagoģiskām ielaistībām, visām pasaules mentālajām problēmām un klaiņojošiem jauniešiem ar vielu atkarībām . Par ko īsti mēs runājam, kad runājam par iekļaušanu skolā? Iekļaut bērnus ar uzvedības problēmām vai arī tādus, kuriem ir nopietni psihiski traucējumi, agresivitāte, sociāla dezadaptācija?

Kāda privātā bērnudārza direktore nesen publicēja lielīgu uzsaukumu: viņas bērnudārzā visi tiekot iekļauti, vajagot tikai gribēt! Protams, iekļaut piecgadnieku, kura vecāki gatavi maksāt 1000 un vairāk euro mēnesī, papildus algojot privātos speciālistus, ir viena lieta. Iekļaut piecpadsmitgadnieku, kurš uz skolu nāk salietojies amfetamīnu un kura vecāku atrašanās vieta variē starp pritonu un cietumu, būs jau nedaudz cita problēma, kur ar “gribēšanu” būs krietni par īsu. Bērnu vajadzības, dzīves situācijas, ģimeņu iespējas, skolā pieejamie resursi ir tik dažādi, ka nav nekādas jēgas to visu saukt par vienu lietu.

Kas vispār atbild par iekļaujošo izglītību? No vienas puses skolotājs. Bet viņš bieži nav tam ne apmācīts, ne gatavs, ne ieinteresēts. No otras puses – speciālisti. Bet nereti paši speciālisti skolā nav ne strādājuši, ne kādu bērnu tur mācījuši vai iekļāvuši. Rekomendācijas, ko dod speciālists, kas bērnu redzējis tikai psihologa vai psihiatra kabinetā, visbiežāk būs diezgan bezjēdzīgas reālajā skolas vidē.

Turklāt, šķiet, valda pārliecība, ka vajag tikai skolotājus aizsūtīt vēl uz kādiem pāris stundu kursiņiem, un tad gan viņi sāks visus iekļaut, diferencēt, personalizēt utt. Lai arī, godīgi sakot, ir diezgan neefektīvi apmācīt pedagogus iekļaušanas stratēģijām, kuriem viņu skolās nav ne personāla, ne finanšu, ne vadības atbalsta.

Kas tad īsti palīdz “iekļaut” problemātiskos bērnus?

Iekļaujošā izglītība ir sfēra, kas visbiežāk balstās vai nu pētnieciski nekad nepierādītos apgalvojumos vai arī klajā māņticībā. Piemēram, populārākā no rekomendācijām – “papildus laiks” – nekad pētījumos nav īsti pierādījusi kādu efektivitāti vai bērnu sekmju uzlabojumu. To vienkārši ir viegli ieteikt, un (salīdzinoši) viegli realizēt skolā. Cits ieteikums – sēdināt bērnu pirmajā rindā – dažkārt var nevis palīdzēt, bet traucēt bērnam un pasliktināt viņa mācīšanos.

Pārpratums ir arī apgalvojums – kas palīdz iekļaušanai dažiem, tas palīdz visiem bērniem. Piemēram, Latvijā pat ir vesela konference, ar mērķi veidot “klusas skolas”. Taču, ja vien bērns nav autists ar audiālo jutīgumu, tad bieži viņš labāk mācīsies pie zināma trokšņa līmeņa, nevis klusumā. Tādējādi tie, kas ļoti aktīvi atbalsta “iekļaušanu”, nereti paši iesaka vai nu galīgi nepalīdzošas lietas vai tādas, kas var palīdzēt dažiem īpaši iekļaujamiem, bet radīt sliktākus apstākļus pārējiem.

Atbildēt uz šiem jautājumiem, protams, vajadzētu vispirms jau valsts līmenī. Bet pie pašreizējās politiskās vadības tas noteikti nenotiks. Tikmēr nekas netraucē to izdarīt skolas vai vismaz klases līmenī. Ko mēs saprotam ar iekļaušanu? Kurš īsti šo procesu vadīs un par to nesīs atbildību? Un kas ir tās lietas, speciālisti, pieejas, kuras mēs varam nodrošināt tieši savā skolā?

Tas palīdzēs nonākt pie aktuālākā jautājuma šajā visā: Ko mēs varam un ko – kas vēl svarīgāk – mēs nevaram iekļaut.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!