Jurģis Liepnieks. Postpatiesības politika – Donalds Tramps un Ādolfs Hitlers

2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras, ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā rietumu pasaulē, ka Oxford English Dictionary to atzina par 2016. gada vārdu.

Vairāki pētnieki par postpatiesības laikmeta dzimšanas brīdi uzskata 2015. gada vasaru, kad Amerikas armija bija ieplānojusi vērienīgus manevrus Teksasā ar nosaukumu Jade Helm. Sagadīšanās pēc arī vairāki lieli WalMart veikali bija tikko slēgti šajā apkārtnē. Sociālajos tīklos parādījās sazvērestības teorija par to, ka Obamas administrācija gatavojas ieviest karastāvokli daļā Teksasas, konfiscēt ieročus, arestēt politiskos oponentus un ievietot tos nometnēs, kas tiks ierīkotas slēgtajos WalMart veikalos.

Baumas izplatījās tādos apmēros, ka vispirms nelielas pilsētiņas Bastropas vadība uzskatīja par nepieciešamu reaģēt un sarīkoja pilsētas hallē iedzīvotāju tikšanos ar armijas runas personu, kuram tomēr neizdevās pārliecināt pārpildīto zāli, ka šīs armijas mācības vispār nekā viņus neskars.

Vairākums bastropiešu bija republikāņi un ļoti negatīvi noskaņoti pret Obamas administrāciju, pilsētiņā cirkulēja baumas, ka armija grasās ar viņiem izrēķināties. Lai nomierinātu teksasiešus, visbeidzot nācās reaģēt  štata gubernatoram, un šis bija  pirmais gadījums, kad kaut kas, kas dzima kā visabsurdākā sazvērestības teorija, sociālajos tīklos kļuva par nopietnu reakciju pieprasošu politiskās un sociālās dienaskārtības jautājumu.

Daži, piemēram, bijušais CIP un NSA direktors Maiks Heidens, uzskata, ka šis bija arī pirmais mēģinājums, kurā Krievijas speciālie dienesti izmantoja sociālo tīklu robotus, dezinformācijas un viltus ziņu tehnoloģijas, kas uzrunāja galēji labēji un populistiski noskaņotās grupas pašā ASV, lai ietekmētu procesus Amerikā. Lai vai kā, pēc gada šīs tehnoloģijas jau spēlēja būtisku lomu vēlēšanu procesā. Hilarijas Klintones kampaņas vadītāja Džona Podestas e-pastkastes tika uzlauztas, un to kopumā to nevainīgais saturs nebija šķērslis, lai dzimtu visneticamākās sazvērestības teorijas, jo īpaši tā sauktā picageita, kas beidzās ar šaušanu populārā Vašingtonas picērijā Comet ping pong, kuras pagrabā it kā demokrātiskās partijas vadība tur un izvaro nolaupītus bērnus, jo idiots vārdā Edgars Madisons Velšs bija noticējis šim stāstam līdz tādai pakāpei, ka paņēma AR-15 automātisko šauteni, koltu un nazi un devās atbrīvot demokrātu partijas pedofilu nolaupītos bērnus. Par laimi, viņš sašāva tikai darbinieku drēbju skapja durvis, taču ātrums, ar kādu no absurdas sociālo tīklu padibenēs dzimušas sazvērestības teorijas lietas bija eskalējušās līdz reālai šaušanai apmeklētāju pilnā picērijā, bija šokējošs. Pizzageita ir arī acīm redzams QAnon sazvērestības teoriju kustības viens no avotiem.

Teorijas saistībā ar demokrātiskās partijas darbinieka, jauna puiša Seth Rich noslepkavošanu kļuva par vēl vienu būtisku politiskā procesa notikumu. Sociālajos tīklos parādījās apgalvojumi, ka viņš ir tas, kurš nozadzis un nopludinājis demokrātiskās partijas iekšējo e-pastu saraksti un tagad partijas vadība, konkrēti Hilarija Klintone, ir tā, kura pasūtījusi viņa slepkavību un vainojama puiša nāvē. Protams, tie, kas patiesībā uzlauza un nozaga šos e-pastus, bija visnotaļ ieinteresēti šādā teorijā un viņiem izdevās to attīstīt līdz pat nacionālo ziņu līmenim, tāpat kā teoriju par to, ka Baraks Obama nav dzimis ASV, viņa dzimšanas apliecība ir viltota, neviens skolnieks tajā skolā, kurā it kā mācījies Baraks Obama, neatceras tur tādu Obamu, pat Obamas vecmāmiņa Kenijā ir apliecinājusi, ka Baraks piedzima Kenijā, viņa pati bijusi klāt dzemdībās. 

Gan Tramps un viņa atbalstītāji, gan citi sabiedriskās domas veidotāji zibenīgi iesaistījās, lai izmantotu savā labā jaunā postpatiesības laikmeta iespējas. 

Līdzīgs process notika Eiropā.

Būšana ES katru nedēļu izmaksā Lielbritānijai 350 miljonus paundu. Labāk novirzīsim tos veselības aprūpei, apgalvoja Boriss Džonsons, aģitējot par Lielbritānijas izstāšanos. Turcija ar 76 miljoniem iedzīvotāju iestāsies Eiropas Savienībā un pārpludinās jau tā ar lētu darbaspēku un pabalstu meklētājiem pilno Lielbritāniju. Šādi apgalvojumi bija Leave kampaņas centrā un tie visi bija meli.

Tālāk labāk. Vienkārši viltus ziņām parādījās iespējas tas mikrotargetēt specifiskām grupām plašākai sabiedrībai pat nenojaušot, kādi meli un viltus fakti tiek izplatīti. Izmantojot mikrotargetēšanas stratēģijas, dažādi ļoti specifiski meli par to, kāpēc jābalso par izstāšanos, tika sagatavoti dažādām specifiskām auditorijām –  tā piemēram, Bangladešas ēdinātāju asociācijas 150 000 biedri ar speciālu kampaņu Save Your Curry Houses tika pārliecināti, ka izstājoties no ES viņiem būs vieglāk piesaistīt darbiniekus no Bangladešas un citām Āzijas valstīm, jo nevajadzēs prioritizēt darba meklētājus no Eiropas, kā arī tiks samazināts slieksnis minimālai algai šiem potenciālajiem jaunajiem iebraucējiem no Āzijas. No Bangladešas izcelsmes britu pilsoņu viedokļa, tas būtu milzīgs ieguvums. Vienlaikus par šo kampaņu nebija ne jausmas tiem, kuriem tika apgalvots tieši pretējais – no ES ir jāizstājas, lai samazinātu imigrāciju.

Meloja arī pretējā puse, apgalvojot, piemēram, ka divas trešdaļas darba vietu Lielbritānijā ir atkarīgas no ES.

Kad viena puse apvainoja pretējo melos, tā demonstrēja, ka melo tie pirmie, un viņiem arī bija taisnība. Saprast, kuram tad var ticēt, bet kuram nē, vairs nebija iespējams. Lai to nodrošinātu, tika izmantotas visas pieejamās tehnoloģijas, tajā skaitā sociālo tīklu roboti.

Izdevuma The Guardian aprēķini liecināja, ka viena trešdaļa no visiem Brexit tēmai veltītajiem tvītiem bija robotu veidoti, lielākā daļa par labu Leave pusei. Sēt sajukumu, neuzticību ziņu avotiem, bezgalīgu daudzumu ar teorijām, ziņām, interpretācijām, kuras jebkuru faktu padara tikai par vienu no daudziem, un patiesību tikai par vienu no iespējamajām versijām, bija stratēģija, kura lieliski darbojās.  

Melu, puspatiesību, sagrozījumu, pārspīlējumu, tukšu solījumu un viltus ziņu plūdu viens no dramatiskākajiem efektiem bija tas, ka ikdienas mediju lietotājs vairs nespēj izsekot un saprast, kas ir patiesība un kas nav, kam var uzticēties un kam nē, līdz ar to emociju loma, kurai jebkuros apstākļos politiskajā izvēlē ir noteicoša loma, šajos apstākļos kļuva vēl jo vairāk nozīmīga. Vēlētājiem bija jāizdara izvēle nevis par to, kāda valsts attīstības stratēģija būtu labākā, ņemot vērā visiem zināmos faktus, bet gan jāizdara izvēle par to, kas vispār ir fakti, balstoties uz kuriem ir jāizdara izvēle par valsts stratēģiju. Tā nebija bijis nevienās vēlēšanās nekad iepriekš. Visu vēl vairāk sarežģīja sociālo tīklu platformu radītā fragmentācija, kurā atsevišķas grupas redz savus, tikai tām domātus vai tās interesējošu faktu komplektus un pat nenojauš par faktiem, kas tiek apspriesti citās grupās. Arī tas radikāli atšķiras no agrākām vēlēšanām, kurās vieni un tie paši sabiedriski nozīmīgi fakti un piedāvājumi tika debatēti nacionālā līmenī.

Protams, arī agrāk vēlēšanās katra puse atlasīja sev izdevīgākos faktus, kurus izcelt un centās noklusēt sev neizdevīgos, kurus savukārt izcēla pretējā puse, taču agrāk parasti nebija strīda par pašu izmantoto faktu patiesumu, bet gan tikai uz to pamata izdarītajiem secinājumiem vai stratēģiju. Tagad postpatiesības un viltus ziņu pasaulē tā vairs nebija, tagad faktus varēja arī izgudrot, patiesību samaisīt ar izgudrojumiem tādos kokteiļos, kuru sastāvdaļu atšifrēšana bija pa spēkam tikai profesionāļiem.

Un tomēr viss, kas notika Lielbritānijā, bija pilnīgs nieks salīdzinot ar to, kas norisinājās okeāna otrā pusē. 

Donalds Tramps izmantoja savā kampaņā tādu daudzumu nepatiesu apgalvojumu, kādu neviens nebija pieredzējis pirms tam: Amerikā ir vislielākie nodokļi pasaulē! Slepkavību skaits Amerikā ir lielākais 47 gadu laikā! Reālais bezdarbs ir starp 18-20 %! Meksikas valdība noziedzniekus un izvarotājus speciāli sūta uz ASV kā nelegālos imigrantus. Jūs sakāt, ka tā nav patiesība, bet vai jūs zinājāt, ka lielāko daļu balto Amerikā nogalina afroamerikāņi? Nelegālie imigranti ir noziedznieki un izvarotāji. Es uzbūvēšu sienu uz robežas ar Meksiku un viņi vairs netiks pāri un ziniet, kas par to samaksās? Meksika! Es uzbūvēšu sienu un par to samaksās Meksika! Mana grāmata Art of the Deal ir visu laiku vispārdotākā biznesa grāmata pasaulē. Es maksāju vairāk nodokļus nekā man likums prasa. Republikāņu partijas vēsturē es esmu saņēmis visvairāk balsu priekšvēlēšanās. Es uzreiz pēc 11. septembra pats no savas kabatas apmaksāju 250 strādniekus, kas strādāja terorakta seku novēršanas darbos.

Jūs zināt, ka saskaņā ar Irānas kodoloatbruņošanās līgumu, ja Izraēla uzbruktu Irānai, ASV būtu jākaro Irānas pusē? 

Šādi apgalvojumi Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņā bira kā no pārpilnības raga un nekas no tā nebija patiesība, un tāpat kā Lielbritānijā sociālo tīklu roboti un viltus ziņas tika izmantotas, lai radītu šīm nepatiesībām auglīgu augsni, kurā tiek diskreditēts jebkurš agrāk par uzticamu uzskatīts ziņu avots un kļūtu neskaidrs, kam vispār var ticēt un kam nē. 

Taču svarīgāk par viltus ziņu fonu bija tas, ka neskatoties uz to, ka Amerikā nav vislielākie nodokļi pasaulē, Trampa grāmata nav visu laiku lielākais dižpārdoklis starp biznesa grāmatām, lielāko daļu baltos nenogalina afroamerikāņi, Meksika speciāli nesūta noziedzniekus uz Ameriku un Tramps nevar būt tik stulbs, lai nesaprastu, ka Meksika nekad nemaksās ne par kādu sienu, tomēr tam visam nav nekādas nozīmes, jo emocijas, ko Tramps šādi izraisīja, bija patiesas un aizrāva un ļāva viņam pašam izskatīties enerģiskam un patiesam – patiesi ieinteresētam, patiesi apņēmīgam, patiesi kareivīgam un patiesam patriotam, neskatoties uz to, ka pat viņa atbalstītāji bija gatavi atzīt, ka šur un tur, šad un tad Trampa teiktais nav faktoloģiski īsti precīzs. (Patiesībā jau vispār nemaz nav precīzs, tie visi bija izgudrojumi un meli.) 

Trampa gadījumā tā bija apzināta stratēģija, kuras aizsākumus viņš ieskicē  jau ilgi pirms pievēršanās politikai savā 1987. gadā klajā nākušajā grāmatā The art of the deal.

“Cilvēki ne vienmēr domā par sevi kā par kaut ko lielu, tomēr viņi spēj būt sajūsmināti par tiem, kuri tā dara. Tas ir iemesls, kāpēc mazs pārspīlējums nekad nekaitēs. Cilvēkiem patīk ticēt, ka kaut kas ir lielākais, dižākais un visīpašākais – es saucu to par patiesu pārspīlējumu. Tā ir nevainīga pārspīlēšana, bet ļoti efektīva pārdošanas metode.” 

Pirms vēl pievērsties politikai, Tramps zvanīja žurnālistiem, uzdodoties pats par savu preses sekretāru un viņa vārdā stāstīja melus par Donalda Trampa bagātību, veiksmi attiecībās ar sievietēm, plāniem un panākumiem. Patiesībā viņam pat nebija preses sekretāra.

Iesaistoties politikā, šo melošanas un nevainīgo pārspīlējumu stratēģiju Tramps vienkārši paceļ augstākā līmenī.

“Cilvēki varbūt saka, ka es meloju, bet viņi paši, izrādās, kļūdās,” – Tramps saka intervijā Džordžam Stepanopulus. “Un daudzas lietas, kuras es esmu teicis, patiesībā visas tās var būt kontraversālas kādā brīdī, bet tās nav kontraversālas beigās, jo cilvēki sāk teikt – ziniet, Trampam patiesībā ir taisnība”. 

Protams, arī šis Trampa apgalvojums ir meli, taču tas nebija svarīgi. 

Svarīgi bija tas, ka Tramps kā jebkurš veiksmīgs politiķis spēja panākt, ka pietiekami liela vēlētāju daļa identificējas ar viņu, saskata tieši viņā savu domu un sajūtu nesēju, saskata patiesu vēlmi, patiesu enerģiju šīs viņu domas un sajūtas realizēt dzīvē. Viņš spēja aizraut, pamodināt sabiedrībā cerību, iztēli un entuziasmu. Tiklīdz politiķim izdodas uztaustīt šo identifikācijas dzīslu, svarīgi ir tikai viens – neapstāties. Nepazaudēt kopīgā pamata sajūtu un enerģiju, kas to uztur. Krievu valodā ir brīnišķīgs teiciens: порыв не терпит перерива. Порыв – tas būtu tāds kaislīgs emocionāls izrāviens. Izrāviens necieš apstāšanos.

Un Tramps arī neapstājas – 2018. gadā Washington Post saskaitīja, ka ASV prezidents Tramps vidēji dienā piecpadsmit reizes nāk klajā ar kādu nepatiesu apgalvojumu. 7600 reizes pirmajos divos savas prezidentūras gados!  Tie ir pilnīgi neticami un šokējoši skaitļi. Turklāt, Tramps bez mazākās šaubu ēnas un vilcināšanās melo lietās, par kurām nevarētu būt ne mazāko šaubu, ka patiesība obligāti nāks gaismā. Piemēram, vizītē pie ASV karavīriem, kas dislocēti Irākā, viņš viņiem acīs skatoties stāsta, ka tikai pateicoties viņam šiem karavīriem pieaugs algas par vairāk nekā 10%. “Citi teica, lai ir divi procenti, citi teica, lai ir trīs, es teicu, nē, pieliksim 10, vairāk nekā 10,” saka Tramps.  Īstenībā pieaugums bija 2,6 procenti. 

Nez vai pasaules vēsturē ir otra persona, kas būtu pieķerts melos tik bieži kā Donalds Tramps.

“…Lieli meli ir ticamāki un iedarbojas labāk nekā mazi meli, jo plašu masu prāti ir primitīvi vienkārši, viņi paši stāsta sev sīkus melus, sīkās lietās visu laiku, bet viņiem pat prātā neienāk, ka kāds varētu sagrozīt lietas kolosāla izmēra nepatiesībās, jo viņi paši uz ko tādu nebūtu spējīgi. Pat, ja viņi uzzina faktus, kas pierāda, ka dzirdētais ir meli, viņi vienalga atsakās tam ticēt, pieļaujot, ka droši vien ir vēl kāds cits izskaidrojums.”  

Šis ir citāts no Ādolfs Hitlera 1925. gadā izdotās grāmatas Mein Kampf. Vai neizklausās pēc kāda no komentāriem pēc Donalda Trampa vai Leave uzvaras Brexit referendumā?

Nodaļā par otrā reiha sabrukuma cēloņiem šī tēze ir pasniegta autoram raksturīgajā antisemītiskā mērcē, un ņemot vērā to, ka arī Hitlera pastrādātos noziegumus pret cilvēci daudziem šķiet labāk vispār neaiztikt, taču – būsim atklāti, tikai bailes skatīties tai pašai patiesībai acīs liedz pamanīt, ka nav nekāda jauna 2016. gadā dzimuša post patiesības fenomena. Donalds Tramps nav unikāls politiķis pasaules vēsturē. Ādolfs Hitlers ir sīki aprakstījis Donalda Trampa komunikāciju principus vēl pirms Trampa dzimšanas.

Ādolfs Hitlers līdzās Josifam Staļinam ir divi visasiņainākie divdesmitā gadsimta diktatori, ideāli ļaunuma, necilvēcības un netaisnības iemiesojumi, taču starp viņiem ir kāda liela atšķirība. Ja Staļins nonāca pie varas pateicoties viltībai un smalkām intrigām varas koridoros, tad Hitlers ieguva varu demokrātiskā ceļā, pateicoties tam laikam jauniem, agresīviem politiskā mārketinga instrumentiem. Hitlera vara nebalstījās tikai un vienīgi uz sabiedrībā radītām nāves bailēm, kuru uzturēšanai bija nepieciešami regulāri masu nāves sodi, veselu tautu deportācijas un gigantisku izmēru nāves nometnes kā tas bija Staļina gadījumā. Nē, Hitlers  balstījās propagandā un spējā turēt gūstā savas nācijas prātus un sirdis. Kā viņam tas izdevās? Ādolfa Hitlera grāmatā Mein Kampf ir divas nodaļas par propagandu. Hitlers pats propagandai piešķīra tik lielu nozīmi, ka uzskatīja, ka nevar to uzticēt nevienam citam, tāpēc viņš iecēla pats sevi par partijas propagandas direktoru. Hitlers acīmredzami ir iedziļinājies, apkopojis un analizējis propagandas pieredzi Eiropā pirms un pēc Pirmā pasaules kara un grāmatā sniedz savu izvērstu, cinisku instrukciju propagandas darbam.

“Masu spējas uztvert ir ļoti ierobežotas un spējas saprast vājas. No otras puses, to spēja aizmirst ir lieliska. Šādu iemeslu dēļ propagandai ir jābūt reducētai uz dažām pašām būtiskākajām lietām, kuras jāpasniedz vienkāršu stereotipisku formulu ietērpā. Šie lozungi ir uzstājīgi jāatkārto tik ilgi, līdz pats pēdējais muļķis apjēdz ideju, kas tiek propagandēta. Ja šo principu aizmirst un ja tiek mēģināts runāt abstrakti un vispārīgi, tad propaganda kļūst neefektīva – sabiedrība nespēj saprast un paturēt prātā to, kas tiek šādi piedāvāts. Tāpēc, jo plašāku lauku aptver vēstījums, jo vairāk ir nepieciešams atrast tādu rīcības plānu, kurš ir psiholoģiski visefektīvākais.”

Lasām tālāk.

“Propagandas kopējam intelektuālajam līmenim ir jābūt tādam, kāds ir zemākais vidējais rādītājs tajā auditorijā, kuru ir iecerēts sasniegt.

Kad ir jautājums par visas nācijas pakļaušanu propagandas ietekmei, kā tas ir kara gadījumā, tad nav iespējams pievērst par daudz uzmanības tam, lai izvairītos no augsta līmeņa vēstījumiem, kas paredz relatīvi augsta līmeņa inteliģenci sabiedrībā. Jo pieticīgāka zinātniskajā valodā būs propaganda, jo vairāk tā būs mērķēta ekskluzīvi sabiedrības noskaņojumā, jo izteiktāki būs tās panākumi. Šis ir vienīgais nosacījums propagandas vērtībai un nevis tas, vai tā šķiet pieņemama nelielai grupiņai intelektuāļu vai mākslas cilvēku.”

Un vēl.

“Propagandas mākslu veido tikai un vienīgi spējas atrast tādu piemērotu psiholoģisku formu, kas pamodinās sabiedrības iztēli un uzrunās sirdis.

Sabiedrības vairākuma raksturs ir tik sievišķīgs, ka tā darbību vada tikai sajūtas, nevis tīra prāta apsvērumi. Šīs sajūtas turklāt nav sarežģītas, bet vienkāršas un melnbaltas, tām raksturīgas galējības – labs vai slikts, mīlu vai ienīstu, pareizi – nepareizi, patiesība – nepatiesība.”

Šo visu lasot varētu likties, ka Donalds Tramps ir studējis Hitlera pamācības un precīzi īstenojis tās dzīvē, lai kļūtu par ASV prezidentu, taču patiesībā viss ir vēl sliktāk. Es nedomāju, ka Donalds Tramps vai viņa kampaņas veidotāji apzināti sekotu Hitlera priekšrakstiem vai ka viņi būtu lasījuši Mein kampf. Nē, viņi kārtējo reizi atklāj to, kas ir fundamentāla patiesība un kas atkārtojas vēsturē atkal un atkal.

Tādu vai citādu iemeslu dēļ, sabiedrība cikliski pakļaujas līderiem, kas ar sabiedrību runā visprimitīvākajā iespējamajā veidā, apelējot vienīgi pie visseklākajām un primitīvākajām jūtām un instinktiem.

Hitlers neienīst tikai ebrejus – Hitlers ienīst visus, kas atšķirībā no viņa tiek uzņemti mākslas skolās un pabeidz tās. Viņš ienīst intelektuāļus vispār, kuri “skatās no augšas uz jebkuru bez vajadzīgajiem papīriem”.  Izglītotie, Hitlers liek šo vārdu pēdiņās, augstāk vērtē jebkuru imbecilu, kurš piesedzas ar akadēmiskiem sertifikātiem, nekā spējīgu jaunu censoni, bez šiem dārgajiem dokumentiem (tādu kā viņš – Ādolfs Hitlers).

Tas ir tas pats establišments, kuru priekšvēlēšanu laikā zākā Tramps. Izglītotie, kultūras skartie, intelektuāļi, mākslinieki, zinātnieki, Trampa gadījumā arī ģenerāļi un izlūkdienestu profesionāļi. 

Un tas nav tikai personisks mazvērtības komplekss un nespēja komunicēt ar izglītotiem un zinošiem cilvēkiem, – tā ir patiesa sajūta, kādu izjūt liela daļa sabiedrības, kas ir tāla no intelektuālās, kultūras, mediju elites, ekspertu un augstākās ierēdniecības pasaules. Noriebušies šie pašapmierinātie gudrīši, kas vienmēr visu zina labāk. Apnicis viņos klausīties. Ko viņi ir panākuši mums – vienkāršajai tautai, vai viņi vispār zina, kas ir darbs, ko nozīmē reāli kaut ko panākt, izdarīt, uzbūvēt, radīt – nē, viņi māk tikai citus pamācīt! Apnikuši, mēs vairs viņos neklausīsimies, bet dosim varu kādam, kas dara un kas ir līdzīgs mums. Vēl vairāk – padarīsim šo eliti par ienaidnieku, sadosim viņiem kārtīgi. 

Korelāciju starp zemu pašvērtējumu un tiekšanos pēc varas pirmais akcentē jau Alfrēds Adlers, un kopš tā laika tā politiskajā psiholoģijā ir daudz pētīta, skatīt, piemēram, Harold D. Laswell. 

Politikā nereti visneatlaidīgāk un niknāk uz varu raujas cilvēki, kuru dzinulis ir zems pašnovērtējums, mazvērtības komplekss, šaubas par savu intelektu, savas viduvējības un nenozīmīguma pārdzīvošana. Viņi sagaida, ka vara mainīs šo nožēlojamo situāciju, pateicoties izmaiņām viņu sociālajā stāvoklī vai arī mainot viņus pašus. Viņiem bieži tas ir teju dzīvības un nāves jautājums, tāpēc viņi ir spējīgi uz daudz ko vairāk nekā citi.

Nav brīnums, ka tieši šādi, zema pašvērtējuma nomocīti, viņuprāt, nepamatoti nenovērtēti indivīdi ļoti bieži lieliski spēj formulēt elišu aizmirsta, nepamanīta, nereti nicīgi apzīmētā un pazemotā “parastā” cilvēka rūgtumu, netaisnības un otršķirības sajūtu. Tieši šādi politiķi spēj vislabāk dot “parastajam” cilvēkam cerības uz gandarījumu vai atriebību, jo emocionāli viņiem ir daudz kopīga pat neskatoties uz to, ka viens var būt miljardieris kā Tramps, bet otrs – viņa atbalstītājs celtnieks vai tālbraucējs šoferis.  Patiesa, dziļa identifikācija kļūst iespējama un patiesas emocijas veļas kā no pārpilnības raga. Šādi politiski līderi, kurus dzen uz priekšu zems pašnovērtējums un spēja aizraut lielus pūļus, vienmēr ir bijuši un vienmēr būs, un izrādās, ka viņi var pasūtīt visus intelektuāļus, ekspertus, profesorus, visa veida profesionāļus,  ģenerāļus, un mākslas ļaudis, dažas mājas tālāk vai vispār nogalināt kā to darīja Staļins. Intelektuāļi, eksperti, profesionāļi traucē pat tad, ja klusē. Tikai tie, kas aktīvi pārmetas pretējā pusē un enerģiski slavē anti-intelektuālo līderi, var cerēt uz žēlastību.  

Atgriežoties pie Hitlera “Mein kampf”, šķiet, ir svarīgi pateikt: ja tam, lai iegūtu varu, uzvarētu vēlēšanas, vajadzētu tik vien gudrības kā visu laiku melot, blefot, pārspīlēt, solīt neizpildāmas lietas un gvelzt blēņas, tad viss būtu vienkārši. Politiskā realitāte, protams, ir daudz komplicētāka un uzvarai ir nepieciešamas pavisam citas īpašības un sastāvdaļas, kuras spēlē tik nozīmīgu lomu, ka reizēm pat patiesībai un meliem nav nekādas nozīmes. 

Piemēram, patiesa, nesamākslota, kaislīga, dominējošās emocijas formulēšana un vadīšana. Spēja aizraut, dot cerību, pamodināt snaudošos, atbrīvot enerģiju, kuru līdz tam ierobežoja sociālās normas, politkorektums, pašcenzūra, parādīt, ka ne tikai drīkst, bet vajag “saukt lietas savos vārdos” un, kad šādi politiķi sāk “saukt lietas savos vārdos”, tie parasti izrādās populisma, naida un neiecietības vārdi, kas vienmēr uzrunā lielu daļu sabiedrības. Tāpat līdera personībai, protams, vienmēr ir nozīme. Izšķiroša nozīme te ir, piemēram, varaskārei, jo politika pilnīgi noteikti ir viena no tām jomām, kur ļoti bieži uzvar tas, kurš to grib vairāk. 

Svarīgi pievērst uzmanību, ka gan Hitlers, gan Tramps izmanto jaunas komunikāciju tehnoloģijas un paņēmienus, kas ir tikko radušies. Hitlera viens no pirmajiem darbiem iegūstot varu Vācijā bija pilnīga kontroles pārņemšana pār masu medijiem. Avīžu redaktori turpmāk varēja būt tikai ārieši, tika ieviesta cenzūra. Gebelss rūpējās par tikpat stingru vēstījumu kontroli un to, lai katrā Vācijas mājsaimniecībā būtu radioaparāts, kurš atskaņoja vienīgi propagandas vēstījumus. Par svarīgu jaunu propagandas instrumentu kļūst kino. Hitlera uzbūvētā propagandas mašīna aptvēra katru dzīves jomu, sākot ar bērnudārzu un beidzot ar kultūru, sportu un mākslu. Jebkādu konkurējošu vēstījumu izplatīšanās masās nebija iespējama. Tieši tāpat notika Padomju Savienībā. 

Arī Tramps izmanto to, ka viņa laikā sabiedrību pārņem pilnīgi jaunas komunikāciju tehnoloģijas.

Viņu vēl atbalsta viens no pamatstraumes TV kanāliem un virkne ietekmīgu konservatīvo mediju, taču viņa uzvarā jau ļoti būtisku lomu spēlēja pavisam citi komunikāciju kanāli un mehānismi. Un te runa nav vienkārši par jaunajiem medijiem pret vecajiem vai par kanāliem, pa kuriem vēlētāji saņem vēstījumus un ziņas, te ir runa par principiāli jaunu paradigmu tajā, kā funkcionē mūsdienu demokrātija. Tramps varēja melot un stāstīt visabsurdākos izgudrojumus tikai tāpēc, ka pamatstrames mediju atmaskojumi viņam vairs nekaitēja, to vara jau bija sākusi zust.

Vēl 2008. gadā pamatstraumes mediji izsmēja, izņirgāja un iznīcināja republikāņu viceprezidenta kandidāti Sāru Peilinu viņas nekompetences un aprobežotības dēļ, palīdzot uzvarēt visu intelektuāļu mīlulim, harizmātiskajam, gudrajam, izglītotajam Barakam Obamam. Astoņus gadus vēlāk par prezidentu kļūst Donalds Tramps, kura piemērotība prezidenta amatam nav lielāka kā Sārai Peilinai, taču pasaule ir būtiski mainījusies, Trampam vairs nebija jābaidās, ka pamatstraumes mediju vērtējums viņu diskvalificēs kā kandidātu, kā tas būtu noticis vēl desmitgadi agrāk. Viņš varēja darīt to pašu, ko darīja Hitlers, pilnīgi citos apstākļos, proti, uzrunāt sabiedrības intelektuāli pašus zemākos slāņus, modinot tajos emocijas un pašas primitīvākās dziņas,  iedrošinot visa veida muļķību un idiotismu. Vēl vairāk – izmantojot to kā savas varas balstu. Manuprāt, var diezgan droši prognozēt, ka šāda veida politiķi un politiskā mārketinga metodes mūs nākotnē sagaida aizvien vairāk.  

Stjuarts Milss darbā “Domas par parlamentāro reformu” raksta, ka nav taču neviena, “kurš jautājumos, kas attiecas uz viņu pašu, negribētu uzticēt lietas kādam, kura zināšanas un prāta spējas ir lielākas nevis mazākas”.  

Platons, kā zināms, uzskatīja, ka tie ir filozofi, kuriem jāvada valsts, jo būtu taču nesaprātīgi uzticēt kuģa kapteiņa pienākumus sadzērušos matrožu baram, kurā nav neviena, kas jel ko saprastu no navigācijas un kuģa vadīšanas. 16. gadsimtā vācu teologa Sebastiana Branta satīriskais darbs ar nosaukumu “Muļķu kuģis”, kas turpinot Platona metaforu, izsmej tā laika Eiropas valdošo eliti un kļūst par vienu no pirmajiem dižpārdokļiem pasaulē. 

Lai vai kā, muļķu kuģu metaforas noturīgumā cauri gadsimtiem, šķiet, var saskatīt norādi uz universālu, visos laikmetos saprotamu problēmu. Sabiedrības vairākums ir neizglītots un intelektuāli neattīstīts –  muļķi tajā nozīmē, ka viņi nespēj saprast, kas ir viņu pašu interesēs un rīkoties saskaņā ar šīm savām interesēm. Toties viņu ir daudz un tas dod viņiem spēku, kam izglītotais mazākums nevar pretoties. Tā ir traģiska situācija.

Viena no neizbēgamajām intelektuāli attīstīta, izglītota un domājoša cilvēka ciešanām – cīnīties ar idiotiem, jēgu pārdzērušajiem matrožiem, kuriem neviens netikums un grēks un nav svešs. Cīnīties bezcerīgā cīņā vai bezspēcīgi noskatīties, kā viņi pārņem kuģa vadību un ar prieku un entuziasmu pakļauj briesmām un nožēlojamai eksistencei gan sevi, gan visus citus.

Vēsturē ir bijis visādi, parasti kuģu īpašnieki ir parūpējušies par kapteiņu iecelšanu, citreiz, kā 20gs stūrmaņi, bija iemācījušies panākt, ka matroži nobalso par kādu no rūpīgi atlasītiem, pārbaudītiem un kompetentiem kapteiņiem, taču tagad viss atkal ir mainījies un kuģa vadības telpu patiešām pārņem matroži, izmantojot jaunradītās tehnoloģijas, kas izmainījušas pasauli tikpat revolucionāri kā šaujampulvera vai tipogrāfijas preses izgudrošana. Muļķības rīcībā ir tehnoloģijas, kādu tai nekad nav bijis, kuras vienlaikus atņem varu elitēm darīt to, ko Edvards Bernejs un no viņa aizņemoties Noams Čomskis sauc par manufacturing consent.

Redaktori, žurnālisti, mediju īpašnieki un visi pārējie durvju sargi, kas neļāva izplatīties ne tikai visneiedomājamākajām muļķībām, bet vienkārši neizglītotai un naida runai, vairs nespēj pildīt šo lomu. Viņi ir kā samuraji ar zobeniem, kas ir pilnīgi bezspēcīgi pret šaujamieročiem, pat neskatoties uz to, ka visu savu dzīvi ir veltījuši zobena mākslas apguvei. Viņi vienkārši ir vēsture.

Vēsture dod mums nojausmu par veselām civilizācijām, kas izgaisušas, neatstājot tikpat kā nekādas pēdas. Vai tās bija vājākas, kaut kādā veidā neattīstītākas par mūsu – rietumu pasauli?

Kas nosaka civilizācijas stiprumu? Vai Romas impērija bija vājāka par Eiropas Savienības un ASV transatlantisko kultūru? Ar ko rietumu liberālā demokrātija ir stiprāka vai pārāka, lai iedomātos, ka mūsu dzīve turpinās aizvien uzlaboties, labklājība aizvien pieaugt un nekādas briesmas nedraudētu? Jā, protams, mums ir tehnoloģijas, kādas cilvēce nekad nav redzējusi. Ēģiptes faraonu piramīdas un tempļi arī ir visai iespaidīgi, tomēr mēs esam izkāpuši uz Mēness, paņēmuši paraugs no Marsa. Mēs esam izgudrojuši ieročus, kas var iznīcināt visu zemeslodi, vairākas reizes tikai piespiežot dažas pogas. Tādā ziņā mēs, protams, esam varenāki par jebkuru impēriju, kultūru un civilizāciju, kas jebkad apdzīvojusi zemeslodi, taču vai šīs tehnoloģijas kaut kādā veidā kalpo par garantu, kas pasargātu mūsu kultūru un civilizāciju no bojāejas? Varbūt ir tieši otrādi?

Vai mūsu savstarpējo attiecību kultūra, spējas kontrolēt savu naidu, neiecietību, alkatību, bailes, spējas organizēt cilvēku kopdzīvi, ir attīstījušās tāpat kā mūsu ieroči, vai ir apmēram turpat, kur pirms 15 000 vai 50 tūkstošiem gadu, kad risināt šos uzdevumus tomēr bija daudzkārt vieglāk mazākā iedzīvotāju skaita un pieejamāku resursu dēļ?

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!