Pēteris Apinis, žurnāla “Latvijas Ārsts” galvenais redaktors
Katru gadu rudenī atrodas kāds, kas raksta apskatu par šādu tēmu. “Sagadīšanās” pēc katru rudeni farmācijas tirgus sašūpojas, notiek lielākas vai mazākas aktivitātes likumdošanā, normatīvajos aktos, īpašumu maiņā, ražotāju un tirgotāju attiecībās.
Vārdu “sagadīšanās” es šeit lietoju tādēļ, ka rudenī tiek izstrādāts valsts budžets, budžetā nekad netiek pietiekami daudz naudas izdalīts medicīnai. Nav viegli attaisnot valdības pozīciju – pašvaldībām naudas vairāk nekā vidēji Eiropā attiecībā pret kopproduktu, ceļiem naudas vairāk nekā vidēji Eiropā pret kopproduktu, pat izglītībai un kultūrai naudas vairāk nekā vidēji Eiropā, salīdzinot ar kopproduktu, medicīnai – ievērojami mazāk. Un labākais attaisnojums parasti ir – tajā medicīnā nav kārtības, zāles ir pārlieku dārgas. Vai otrs argumentu komplekts – tajā medicīnā nav kārtības, ģimenes ārsti izraksta nepareizās zāles un nedod nosūtījumus uz magnētisko rezonansi.
13. Saeima šā gada sākumā jau bija pamanījusies Veselības aprūpes finansēšanas likumā ierakstīt paredzamo pieaugumu veselības aprūpei. Likumu ir mērķtiecīgi citēt: “Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 procentu apmērā: 2019. gadā — 87 483 708 euro, 2020. gadā — 191 227 820 euro un 2021. gadā — 314 599 953 euro.” Iebalsoja, lai apstiprinātu latviešu tautas sakāmvārdu “solīts makā nekrīt”. Paredzētā papildu 191 miljona vietā 2020. gada budžetā veselībai papildus paredzēti 50 miljoni. Protams, šie papildu miljoni gandrīz pilnībā aizies darbinieku atalgojuma celšanai, bet zāļu kompensācijai pāri nepaliks nekas.
Tieši zāļu kompensācija dažādu grupu pacientiem Latvijas budžetā visvairāk atpaliek no citām Eiropas valstīm. Visvairāk no līdzekļu trūkuma zāļu kompensācijai cieš onkoloģijas, plaušu slimību, reimatoloģisko slimību, sirds un asinsvadu sistēmas slimību pacienti. Ja valsts kompensē medikamentus, to cena ir daudz mazāka, jo valsts iepērk medikamentus lielā apjomā un garantēti. Ja zāļu firmai pašai jāpārdod zāles pacientam, tad zāļu kompānijas Latvijā ierauga mazu tirgu, dārgu reģistrāciju, sarežģītu menedžmentu un mārketingu, tad zāļu cenas pieaug vai arī – zāles nemaz netiek reģistrētas un Latvijā nav pieejamas. Tātad – lielā mērā notikumi ap zāļu ražošanu un zāļu cenām Latvijā saistīti ar veselībai paredzētā valsts budžeta mazspēju. Latvijas zāļu tirgu nosaka ražošana, vairumtirdzniecība, mazumtirdzniecība, zinātne, valsts budžeta un pacientu finansiālās iespējas un vēl daudzi citi faktori.
Tas ir galvenais iemesls, kādēļ stāvoklis farmācijas jomā budžeta pieņemšanas laikā parasti ir raksturojams kā vidēja stipruma zemestrīce. Šogad likās, ka daudz nopietnākas diskusijas vērpsies ap izglītību, partiju finansējumu un Latvijas Radio žurnālistu algām, bet te pēkšņi manās rokās nonāca avīze, kurā ar dubļiem bija nolieta viena no zāļu vairumtirgotavām un ar to saistīts aptieku tīkls, kā arī šā tīkla īpašnieki. Galvenais vadmotīvs avīzē – zāļu tirgoņi grib iegādāties “Olainfarm” rūpnīcu, pārņemt šai rūpnīcai piederošās aptiekas, slēgt zāļu ražošanu, kā rezultātā zāles kļūs dārgākas. Vienkāršs, mūsdienīgs melnais PR – bez loģikas, taču ar labu dažādu faktu un nefaktu kompelāciju.
Avīze bija itin glīti samaketēta, krāsaina, tabulām un rimbuļiem pārbagāta, taču bija neticami mazā tirāžā izdrukāta digitāldrukā un katrai Saeimā iekļuvušajai partijai izsniegta kā zilumzāles – pa diviem vai trim eksemplāriem. No malas raugoties, šķita, ka kāds vēlas izspiest naudu no farmācijas vairumtirgotājiem un mazumtirgotājiem par to, ka pārtrauks izplatīt melno PR. Taču šī avīze bija signāls – atkal būs lustes budžeta pieņemšanas laikā.
Otrs signāls par to, ka zāļu tirgū gaidāma zemestrīce, bija pilnīgi muļķīgā ņemšanās ap veselības ministres Ilzes Viņķeles komandējumu uz Ņujorku, uz ANO sesiju. Viesnīcu par dārgu cenu bija rezervējusi Latvijas pārstāvniecība ASV, un, ja nu kādam politiski varēja pārmest nesaimnieciskumu un valsts naudas šķērdēšanu, tad tas bija ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet prese un portāli karalienes apartamentu izvēli “piesēja” veselības ministrei, un tas ir nopietns signāls – būs kaut kādas biznesa pārbīdes. Bet Veselības ministrijā asiņainas biznesa pārbīdes var būt tikai zāļu un aparatūras iepirkumos, ļoti retos gadījumos – e-veselības jomā.
Nav grūti prognozēt, ka budžeta apspriešanas laikā deputāti apgalvos, ka ibumetīns ir pārāk dārgs (tulkojumā – zāļu cenas ir pārāk augstas, valsts pienākums būtu šīs cenas samazināt), aptieku nepietiek, komersantu aptiekas strādā nepietiekami garas stundas, tāpēc nepieciešams atvērt pašvaldību aptiekas, kuras visas strādātu 24/7 režīmā. Diskusiju karstumā Veselības ministrija apgalvos, ka tad, ja ārsti izrakstītu tikai ģenēriskos medikamentus, valstij paliktu milzums naudas visu slimību izārstēšanai, kā arī paudīs atziņu, ka lētāk būtu visus medikamentus iepirkt visiem pacientiem vienlaikus centralizēti – valstiski, vislabāk to paveiktu ierēdņi.
Politiķi un ierēdņi virzīs dažādas aktivitātes, no kurām būtiskākās būs prasības izmainīt nosacījumus Ministru kabineta noteikumos aptieku skaitam un prasībām aptiekas iekārtošanai. Kā katru gadu, parādīsies mēģinājumi apgalvot, ka zāles var un vajag tirgot benzīntankos un lielveikalos, šajā gadījumā uzsvars būs uz bezrecepšu zāļu tirdzniecību. Zināma daļa likumdevēju virzīs savu pārliecību, ka zāles drīkst tirgot katrs biznesmenis (katra ķēkša var vadīt valsti, esot teicis Ļeņins) un ka katrā ciemā būtu labi konkurences nolūkos uzturēt vairākas aptiekas. No jauna kā fēnikss no pelniem atdzims viedoklis, ka jāpārskata recepšu un bezrecepšu zāļu saraksti, jāļauj zāles vairāk pirkt bez receptes, piemēram, antibiotikas, savukārt kategoriski jāaizliedz homeopātija, fizikālā terapija un zāles ar mazāku pētījumu apjomu.
Mana prognoze ir, ka parādīsies mēģinājumi atjaunot kārtību, kāda bija laikos pirms Gunta Belēviča ministrēšanas, – bez paralēlā eksporta un importa, tiesa, šīs aktivitātes izplēnēs, kaut arī tieši šis paralēlais eksports un imports uztur augstākas zāļu cenas gan vairumtirdzniecībā, gan mazumtirdzniecībā, kā arī nereti noved pie atsevišķu zāļu deficīta. Domāju, ka atsāksies kari starp vairumtirdzniecības ķēdēm un īpaši aktīva būs “Euroaptieka”, kas ir “Maxima” lielveikalu māsasuzņēmums. Aptieku skaita izmaiņas ar lielāko varbūtību ir virzītas uz mērķi – katrā lielveikalā vajag aptieku. Lietuvā “Maxima” veikalos atrodas “Euroaptiekas”, bet Skandināvijā – “Rimi” un “Rema” tīklu veikalos – šīm lielveikalu ķēdēm piederošas aptiekas. Tas, ka aptieku tirgu šūpo ar “Maxima” un “Rimi” ķēdēm saistīts bizness, ir tikai mans pieņēmums, bet šūpo pamatīgi.
Mēģinājumi uztura bagātinātājus, pārsienamos materiālus un bezrecepšu medikamentus pakāpeniska pārcelt no aptiekām uz lielveikalu stendiem pirmkārt skars mazās privātās aptiekas, bankrotēs un tiks aizvērtas tieši mazās lauku privātās aptiekas. Lielveikali, tiklīdz saņems atļauju tirgot zāles, tās iepirks no zāļu vairumtirgotājiem, kas pārlieku necietīs. Iespējamā zāļu pāreja no aptiekas uz lielveikala plauktu ir neiedomājams ļaunums, jo nezinu neko ļaunāku par nekontrolētu nesteroīdo pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļu (paracetamols, indometacīns, diklofenaks, kas visi mazās devās ir bezrecepšu medikamenti, bet mūsu pacients tos lieto paciņām vien) lietošanu. Katru gadu paracetamols noved pie vairākām neatgriezeniskām un ļoti daudzām grūti ārstējamām aknu mazspējām.
10 jautājumi un atbildes par Latvijas zāļu tirgu tiem, kas nevīžo lasīt visu rakstu līdz galam
1. Vai zāles kļūs lētākas?
Nē, zāles kļūs dārgākas, neskatoties uz veselības ministres paziņojumu: “Man jums ir patiesi labas ziņas, zāles kļūs lētākas.” Nē, zāles globāli gadu no gada kļūst dārgākas, tiek izstrādāti jauni, efektīvāki, taču dārgāki medikamenti. Bioloģiskie medikamenti, ķīmijterapijas preparāti un personalizētā medicīna zāļu cenu tikai palielinās. Pat lēto ģenērisko zāļu cenas globāli ceļ pastiprinātā kontrole ražošanā un tirdzniecībā.
2. Vai NVD jākompensē lētākais preparāts, īpaši, ja salīdzinājums ir starp orģinālpreparātu un ģenērisko preparātu?
Jā, jākompensē ir lētākais preparāts, jo ķīmiskā formula šiem medikamentiem ir vienāda. Diemžēl ir pacienti, kas gadiem pieraduši lietot konkrētu orģinālpreparātu, kas viņiem palīdz un uztur pie veselības. Ārstam, komunicējot ar šādiem pacientiem, ļoti rūpīgi jāizsver, vai preparāta nomaiņas ieguvumi būs līdzvērtīgi zaudējumiem, ko radīs nelīdzestība un pacienta neizpratne. Bioloģiskie preparāti ne vienmēr ir identiski biolīdziniekiem, jo ražoti dažādās šūnās.
3. Vai Latvijā ir pārāk maz aptieku?
Nē, aptieku skaits ir gandrīz optimāls lauku rajonos, taču pārāk liels Rīgā.
4. Vai valstij un pašvaldībām vajadzētu atvērt aptiekas, īpaši diennakts aptiekas?
Nē, jo šīs aptiekas nekad nespēs konkurēt ar privātajām aptiekām, īpaši tām, kurās aptiekārs ir arī īpašnieks. Latvijā par valsti sliktāks īpašnieks, saimnieks un menedžeris ir tikai Rīgas dome.
5. Vai Latvijā vairumtirgotājiem un aptieku tīkliem ir monopolstāvoklis?
Nē, nevienam tīklam nav monopolstāvokļa, turklāt nevienā kombinācijā, apvienojoties diviem tīkliem, nav iespējams iegūt 50% aptveri.
6. Vai tā ir taisnība, ka vienas konkrētas zāļu vairumtirdzniecības, aptieku tīkla, medicīnas iestāžu tīkla “Repharm” īpašnieki dividendēs guvuši ļoti lielu peļņu?
Taisnība ir tā, ka visu zāļu vairumtirgotavu, aptieku tīklu īpašnieki ir strādājuši ar itin lielu peļņu. Tikai visu pārējo tīklu īpašnieki ir ārzemnieki, un mēs nezinām, cik kurš ir nopelnījis, jo “Europatieku”, “Benu” aptieku un citu aptieku tīklu peļņa ir aizgājusi ārpus Latvijas un diezin vai tiks reinvestēta Latvijā.
7. Latvijas iedzīvotāji zāles lieto par maz vai par daudz?
Latvijas iedzīvotāji par maz lieto svarīgām slimībām (piemēram, vēzim) paredzētus modernus medikamentus, jo valsts budžetā ir nepietiekami daudz līdzekļu zāļu kompensācijai, bet zāles ir tik dārgas, ka pacienti paši tās nevar iegādāties. Toties Latvijas iedzīvotāji pārmēru daudz lieto bezrecepšu medikamentus, īpaši pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus. Ja šos preparātus atļautu pārdot lielveikalos un benzīntankos, būtu daudz vairāk pārdozēšanas, saindēšanās un aknu mazspējas gadījumu.
8. Vai Latvijas iedzīvotāji ārstējas, lietojot uztura bagātinātājus, ko nepārtraukti reklamē televīzija, radio un internets?
Jā, viņi ārstējas, bet neviens no šiem uztura bagātinātājiem viņiem neko neizārstē. Latvijas iedzīvotāji ir reklāmatkarīgi, bieži iepērk šos reklamētos preparātus, nevis ārstu izrakstītās zāles. Uztura bagātinātāju reklāmu vajadzētu paplašināt, un tai vajadzētu skanēt tā: “Uztura bagātinātājs neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu, neko neārstē. Uztura bagātinātāja reklāma ir paredzēta tikai un vienīgi naudas izkrāpšanai no jūsu maka.”
9. Vai Latvijas zāļu ražotāji saražo zāles Latvijas tirgum un ietekmē zāļu cenas?
Latvijas ražotāji (galvenokārt “Grindex” un “Olainfarm”) saražo 5% no Latvijas aptiekās pārdotajām un slimnīcās patērētajām zālēm, šī ražošana neatstāj jūtamu ietekmi uz zāļu cenām Latvijā, taču šai ražošanai ir vispārnacionāla ekonomiska un politiska nozīme.
10. Vai paralēlais zāļu eksports un imports samazina zāļu cenas?
Latvijā zāļu cenas ir zemākas nekā citviet Eiropā, tādēļ galvenokārt zāles no Latvijas tiek eksportētas. Paralēlā eksporta dēļ ražotāji baidās samazināt zāļu cenas, jo visas zāles tad tiktu eksportētas uz Rietumeiropas valstīm, bet pelnītu tikai šie paralēlie eksportētāji uz zāļu ražotāju rēķina. Paralēlā eksporta/importa attiecība Latvijā ir 80%/20% vai 90%/10% pēc dažādiem datiem, proti, mūsu zāles tiek vestas prom.
10 nozīmīgākās globālās (un Eiropas) aktualitātes zāļu tirgos
Kas šobrīd notiek lielajos laukumos? Farmācija modernajā pasaulē ieņēmusi godpilno 3. vietu starp visvairāk pelnošajām nozarēm, un pasaules futuroloģiskā analīze saka – nākamajos 10 gados farmācija apsteigs militāro industriju un ieroču tirdzniecību. Zāles kļūst dārgākas galvenokārt tādēļ, ka jaunu zāļu izstrāde un pētījumi šo zāļu lietošanā ir ļoti dārga nodarbe. Arvien vairāk pasaule domā par iespējām ražot kombinētu tableti, kura saturētu trīs, piecas vai pat desmit zāļu vielas, lai cilvēkam nevajadzētu dzert trīs, piecas vai desmit dažādas kapsulas, tabletes vai kapsulas divas, trīs vai četras reizes dienā. Šī kombinētā, individualizētā tablete būs dārgāka par visām atsevišķajām tabletēm kopā. Arī personalizētā medicīna, kas ienāk pasaules medicīnā, ir laba, precīza, mērķtiecīga, taču dārga.
Visas pasaules farmācija kopā cenšas cīnīties ar zāļu viltojumiem, kas valda internetā, trešās pasaules valstīs un melnajā tirgū. Šī cīņa nozīmē datorizētu tabletes izsekojamību no ražošanas konveijera līdz pacienta mutei. Izsekojamības process ir dārgs, tas palielina zāļu cenu, taču sniedz zināmas garantijas pacientam, ka viņš tiešām saņems īstās zāles īstajās devās. Šobrīd Eiropā farmācija > 90% gadījumu ir pilnīgi legāls bizness, caurskatāms un sakārtots. Globālā farmācija ārstam, aptiekāram un pacientam rada šādas paradigmas:
(i) zāļu pētījumi kļūst dārgāki, jaunu zāļu atklāšana mazinās, patentbrīvās zāles ieņem arvien lielāku īpatsvaru. Visi maksātāji – valsts vai apdrošinātāji – cenšas panākt, lai pacients lieto lētākās ģenēriskās zāles, nepārmaksā par zālēm. Līdz ar nopietnu spiedienu lietot tikai lētākās zāles mazinās pacientu līdzestība;
(ii) farmācijas industrija zaudē interesi par mazajiem (tostarp Latvijas) tirgiem, kvalitātes kontroles nosacījumu dēļ pieaug ražošanas izmaksas, savukārt Latvijas kompensācijas sistēma nespēj attīstīties līdzi tirgus izmaiņām. Farmācijas industrija saskaras ar jauniem izaicinājumiem – nepietiekamu ražošanas kapacitāti un nepietiekamu izejvielu pieejamību. Regulāri dažādās valstīs parādās ziņojumi par viena vai otra medikamenta nepieejamību;
(iii) par globālu problēmu kļūst dažāda legalizēta, taču nevēlama starpvalstu vairumtirdzniecība – paralēlais imports un eksports, reeksports, ko diktē cenu starpība starp valstīm. Latvijā ir vienas no zemākajām zāļu cenām Eiropā, tādēļ >80% paralēlā importa/eksporta darījumu pie mums nozīmē – zāles no Latvijas aizplūst. Toties interneta aptieku tīkli nenozīmē pilnīgu drošību, jo tur ir lielāka iespējamība iegādāties viltotas zāles;
(iv) regulārais bēgļu pieplūdums Dienvideiropas valstīs rada tendenci veikt nepamatotus atsevišķu zāļu uzkrājumus un nelaist tos tirgus apritē. Attiecībā par bēgļiem trūkst zināšanu: par ieceļotāju veselības stāvokli, infekcijas un parazitārajām slimībām, vakcināciju pret bīstamām slimībām, piemēram, poliomielītu. Tas kopā ar atsevišķu Dienvideiropas valstu ilgstošu nespēju norēķināties par piegādātajiem medikamentiem rada paniku atsevišķos zāļu tirgus segmentos;
(v) trūkst pētījumu par zāļu devām veciem cilvēkiem un bērniem, joprojām valda tendence uzskatīt, ka dažāda vecuma, dzimuma, fiziskās kapacitātes cilvēkiem nepieciešams izrakstīt vienādas zāļu devas. Joprojām pētījumi galvenokārt tiek veikti ar pacientiem, kam ir viena slimība un viens ārstēšanas algoritms, nerēķinoties ar to, ka vairums Eiropas pacientu ir vecāka gadagājuma cilvēki ar vairākām hroniskām slimībām vienlaikus. Kā Eiropas medicīnas problēma parādās polipragmāzija. Vidējais Eiropas iedzīvotājs vecuma grupā virs 50 gadiem paralēli lieto 6,4 (± 3,7) medikamentus, kā arī vēl virkni uztura bagātinātāju un bezrecepšu medikamentu. Pašlaik nav pētījumu un izpratnes, cik daudz kopā ar medikamentiem tiek lietoti uztura bagātinātāji un citas ķīmiski aktīvas vielas (piemēram, nelegālas psihoaktīvas vielas, sporta dzērieni un pulveri utt.). Reklāmas veicina neracionālu zāļu un uztura bagātinātāju lietošanu, īpaši senioru vidū;
(vi) līdzestības trūkums ārstniecības procesā. Gandrīz puse no Eiropas iedzīvotājiem nav līdzestīgi attiecībā uz ārstēšanas režīmu, diētu, fiziskām aktivitātēm, kā arī regulāru medikamentu lietošanu. 12% pacientu zāles neiegādājas, 12% zāles iegādājas, bet nelieto, bet 26% zāles lieto neregulāri vai nepareizās devās. Tas nozīmē, ka gandrīz pusei pacientu nav vēlmes un motivācijas izārstēties. 10–20% iedzīvotāju izvēlas ārstēties pie šarlatāniem, pūšļotājiem, dziedniekiem, psihologiem un psihoterapeitiem bez medicīnas izglītības u. c. Ļoti atšķirīgi dati ir par to, cik daudz pacientu paralēli ārstu nozīmētiem preparātiem lieto natūrterapiju, ājurvēdas zāles un citas ķīmiski aktīvas vielas;
(vii) zāļu klīniskie pētījumi vairāk aizvirzās uz jaunattīstības valstīm, kas “vecajām” Eiropas valstīm rada neuzticību par pētījumu rezultātiem, bet “jaunajām” – ienākumu avota zaudējumu;
(viii) pieaug rezistence, turklāt – ne tikai pret antibiotiskajiem līdzekļiem. Attiecībā pret zālēm rodas šūnu bioķīmiska atkarība, kas liek palielināt zāļu devas. Lielā mērā rezistenci pret jauniem ārstniecības līdzekļiem nosaka globālā ķimizācija, piemēram, pesticīdu un fungicīdu lietošana zemkopībā un antibiotiku lietošana veterinārmedicīnā;
(ix) globālajā medicīnā ienāk ļoti dārgās biozāles, kā arī to biolīdzinieki. Vismaz attiecībā pret biolīdziniekiem nepietiekamas ir ārstu un farmaceitu zināšanas. Tirgū ienāk arī zāles ar īpašu uzraudzību, kas ir mazāk izpētītas un kam ir lielāka blakņu iespējamība, īpaši kombinācijās ar citiem medikamentiem. Tirgū ienāk arī individualizētas zāles;
(x) zāļu atliekas nonāk atklātā vidē un pārtikā, joprojām pārāk maz neiztērēto zāļu tiek pareizi utilizētas.
Zāļu ražošana – Latvijas ekonomikas stūrakmens
Ekonomisti, stāstot par Latvijas ražotājiem, parasti sāk ar kokapstrādes un pārtikas produktu ražotāju cildināšanu. Ne kokapstrādē, ne pārtikas produktu ražošanā nav tik daudz pievienotās vērtības, tik nozīmīgu pētījumu, tik plašas starptautiskas sadarbības un tik nozīmīga globāla eksporta kā zāļu tirgū. Tomēr mums te būtiski pievērst uzmanību arī apstāklim, ka zāļu eksports notiek ne tikai rietumu, bet vēl vairāk – austrumu virzienā.
Publiskajā telpā dominē viedoklis, ka sadarbība ar Krieviju Latvijai nozīmē gāzes importu un šprotu eksportu. Tomēr būtiskākā eksporta prece Krievijas virzienā mums ir medikamenti, un nav nekāds brīnums, ka regulāri ap Latvijas farmācijas rūpnīcām apkārt snaikstās Krievijas “investori”.
Farmācijas biznesa īpatnība ir tā, ka neviena rūpnīca pasaulē neražo visus medikamentus, neražo pat dažus procentus no zināmajiem medikamentiem. Eiropā reģistrēti aptuveni 300 000 medikamentu, Latvijā – aptuveni 4 tūkstoši medikamentu, bet aptuveni 500 medikamentu Latvijā ieved paralēlā importa veidā.
Tikai dažas firmas pasaulē ražo simtiem dažādu medikamentu, bet tām ražošana izvietota dažādu valstu dažādās rūpnīcās. Mūsu nacionālie zāļu ražotāji “Grindeks” un “Olainfarm” Latvijas tirgum ražo mazāk par 10% savas produkcijas, bet aizpilda aptuveni 5% Latvijas zāļu tirgus.
Tajā pašā laikā Latvijas farmācijas uzņēmumi nodrošina darbvietas un stabilitāti daudziem vietējiem iedzīvotājiem. Uzņēmumi attīstās, tiek izveidotas jaunas darbvietas, un palielinās pieprasījums pēc jauniem speciālistiem. Latvijas farmācijas uzņēmumi ir darba devēji ar tradīcijām un labu reputāciju. Farmācijas nozarē strādā aptuveni 2500 darbinieku, bet farmācijas un ķīmijas nozarē kopā – aptuveni 6000 darbinieku. Tās ir algas un nomaksāti nodokļi.
Latvijā ražotās zāles atbilst pasaules kvalitātes standartiem. Zāļu ražošana ir viena no atbildīgākajām ražošanas jomām, jo tā ir saistīta ar cilvēka veselību un dzīvību. Tieši tādēļ farmācijas nozares uzņēmumi stingri ievēro augstas prasības gan ražošanai, gan produktam. Latvijas farmācijas rūpnīcas jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ieviesa labas ražošanas prakses (LRP) standartus (Good Manufacturing Practice, GMP). Salīdzinājumam – mūsu austrumu kaimiņiem ar GMP iet pašvaki. Latvijas iedzīvotāji vēl itin labi atceras 2004. gadu, kad Krievijā ražotajās un Baltkrievijā iesaiņotajās askofēna P tabletēs atradās diabēta ārstēšanai paredzētais glibenklamīds, kas strauji pazemina cukura līmeni asinīs, un daudzi pacienti Latvijā cieta.
Latvijā ražotās zāles ir mūsu lepnums. Gan “Grindeks”, gan “Olainfarm” piedāvā gandrīz 200 efektīvu un drošu medikamentu formu sirds un asinsvadu slimību, onkoloģisko slimību ārstēšanai, gan psihotropās zāles, gastroenteroloģiskās zāles, gan pretsāpju un pretdrudža zāles. Latvijā izgudrotie oriģinālprodukti “Mildronāts®”, “Ftorafur®” un citi jau daudzus gadus nes Latvijas vārdu pasaulē.
Pasaules Veselība organizācija vairākos dokumentos, kas saistīti ar nacionālo zāļu politiku, iesaka stiprināt vietējo farmācijas industriju. Gan Pasaules Veselības organizācija, gan nopietni pasaules ekonomikas forumi uzsver, ka zāļu ražošana ir nacionālās drošības jautājums, kā arī stratēģiski svarīgs bizness, un aicina zināmu daļu no zāļu ražošanas atstāt nacionālā kontrolē.
Šobrīd situācija ar abiem Latvijas farmācijas flagmaņiem ir nedaudz atšķirīga. Ja “Grindeks” akcijas gandrīz pilnībā nonāca Lipmanu ģimenes kontrolē un nekāda ietekme uz ražošanu no ārienes praktiski nav iespējama, tad pēc Valērija Maligina nāves mums nav īstas skaidrības, kas notiek “Olainfarm”. Valērija Maligina mantiniecēm ir atšķirīgs skatījums uz tālāko rūpnīcas attīstību. Visai satraucošas ziņas bija par kādu padomes sēdi, kurā ar “Olainfarm” lielākā akcionāra (42%) “Olmafarm” akcijām balsoja Ukrainas (Harkovas) farmācijas rūpnīcas “Здоровье” pārstāvis Vladimirs Novikovs.
Nav grūti noskaidrot, ka Ukrainas rūpnīca “Здоровье” pieder Krievijas biznesam, proti, ļoti bagātam politiķim, iespējams, ka Kremlim pietuvinātam uzņēmējam Aleksandram Šiškinam. No publiski pieejamās informācijas rodas iespaids, ka “Olainfarm” ļoti interesē Krievijas investorus, bet rosību un rīcību Latvijā koordinē kāds bijušais Krievijas domes deputāts no “Vienotās Krievijas” Eduards Janakovs, kurš, kā lasāms presē, ir iegādājies vai vismaz kontrolē visus nozīmīgākos Latvijas krievu valodā iznākušos medijus – “Вести Сегодня”, “Час”, “Телеграф”. Kāpēc Krievijas politiķim biznesa interesēs ir vajadzējis iegādāties šos medijus, mēs nezinām un varam tikai minēt.
Sagadīšanās pēc aktivitātes ap “Olainfarm” pieaug, un dažbrīd medijos grūti izsekot, kurš ir labais, kurš sliktais. Akcionāru sapulces notiek mikroautobusos, dažkārt izdodas vai neizdodas reģistrēt kādu valdes locekli, notiek tiesas process pēc procesa, kur kādam no akcionāriem tiek liegtas balsstiesības.
Mantojuma dokumentos teikts, ka akcijas nav pārdodamas 5 gadus (pēc Valērija Maligina nāves), kas šobrīd nozīmē – nedaudz vairāk kā trīs gadus. Šķiet, ka pie Valērija Maligina mantiniecēm rindā stājas ne tikai labticīgi precinieki, bet arī dažādi juristi un biznesmeņi ar ļoti atšķirīgām interesēm, kuriem ir pieredze “Liepājas metalurga” maksātnespējas procesā, valdības “prudentiskā” konsultēšanā un mēģinājumos vadīt “Latvenergo”. Jādomā, ka līdz brīdim, kad mantinieces savas akcijas varēs pārdot, rūpnīcai jau būs saistoši tirdzniecības līgumi, kuros būs paredzēts pa lēto kādam starpniekam pārdot visas saražotās zāles vai iegādāties no kāda cita starpnieka īpaši dārgas izejvielas.
Rodas iespaids, ka iespējamie rūpnīcas pircēji neizvēlas caurskatāmas un saprotamas savstarpējās cīņas metodes, un pilnā sparā sākas melnā PR kampaņa pret vienu vai otru mantinieci, viņas juristiem un visiem Latvijas uzņēmējiem, kas būtu gatavi saglabāt nozīmīgo Latvijas farmācijas rūpnīcu Latvijas uzņēmēju kontrolē. Plaši izplatīts viedoklis, ka ap “Olainfarm” agri vai vēlu sākšoties reāli kari ar reāliem kritušajiem.
Kāda var būt Krievijas uzņēmēju interese par “Olainfarm” akciju iegādi? Neticu sazvērestības teorijai, ka jēga ir uzņēmumu slēgt, lai ieriebtu Latvijai. Drīzāk ir nepieciešams uzņēmums Eiropas Savienībā ar “brendiem” un “trendiem”, lai varētu ražot zināmu daļu medikamentu Krievijā vai Ukrainā lēti, taču ar dārgo ES ražošanas marku. Toties nebūt nav izslēgts, ka kādam šobrīd ļoti gribas rūpnīcu novest līdz maksātnespējai, lai tālākā izpārdošana būtu līdzīga “Liepājas metalurga” izpārdošanai un rūpnīcu varētu iegūt daudz lētāk. Tāpat es neticu tiešai saistībai ar notikumiem Latvijas Universitātē – cīņā par rektora krēslu, rektora neapstiprināšanā Ministru kabinetā un dažās citās aktivitātēs, ko prese labprāt saista ar kādas partijas aktivitātēm ap “Olainfarm” akcijām.
*Raksts pirmoreiz publicēts pērnruden
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!