Valdībai un Saeimai apņēmīgi virzoties uz sen jau nepieciešamo mērķi — dažādu ofšoru, t.s. «čaulas kompāniju» un citu shēmu izskaušanai no Latvijas banku sektora, ar konkrēta piemēra palīdzību varam izprast, ko šī problēma nozīmē un kā Latvija tiek izmantota krimināliem mērķiem.
Dažādi blēži, shēmotāji, noziedznieki un korumpanti ilgstoši izmantojuši Latvijas finanšu sistēmu, lai caur Latvijas bankām legalizētu sazagto. Latvijā to izdarīt ir salīdzinoši vieglāk, nekā, piemēram, Francijā vai Vācijā, jo mūsu valsts — tīri objektīvi — ar saviem nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju nevar uzturēt tik lielu tiesībsargājošo institūciju aparātu kā lielvalstis. Tālab noziedznieki nereti izmanto Latvijas kredītiestādes sazagtā noslēpšanai.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas gadījumā vienmēr ir predikatīvais noziegums (kukuļņemšana, narkotiku vai ieroču kontrabanda, prostitūcija un cilvēktirdzniecība, finanšu krāpniecība, mazattīstītu valstu dabas resursu izlaupīšana utt.), un iegūtās naudas atmazgāšana seko tikai pēc tam, kad ir sazagts pietiekami daudz, ko atmazgāt. Latvijā, pat ja mēs redzam cauri plūstošās naudas summas, tikai retos gadījumos mēs varam nojaust, no kurienes atmazgājamie miljonu desmiti un simti nākuši.
Sekojošais gadījums ir unikāls ar to, ka šeit ir iespējams izsekot visai noziegumu kaskādei soli pa solim: sākotnējie noziegumi (finanšu piramīda Šveicē), kam seko naudas izkrāpšana no iedzīvotājiem, izmantojot Bahamu un Karību ofšorus, tad investoru naudas piesavināšanās sevišķi lielos apmēros, visbeidzot — sashēmoto miljonu atmazgāšana caur kredītiestādi Latvijā, izmantojot tipiskās čaulas kompānijas.
Biržas guru apzog vienkāršos šveiciešus
Kāds izbijis apdrošināšanas aģents Dīters Bērings (Dieter Behring), kuram par tieksmi piesavināties iedzīvotāju iemaksātās apdrošināšanas summas jau reiz bija tikusi atņemta licence, deviņdesmitajos gados nāca klajā ar nākamo afēru — šoreiz tikai daudzkārt lielākos apmēros. Viņš meloja, ka esot izdevies uzrakstīt programmatūru, ar kuras palīdzību varot precīzi prognozēt biržas kursu svārstības. Bērings sev piekabināja iesauku «Biržas guru» un sāka pieņemt no vienkāršajiem ierindas šveiciešiem naudas ieguldījumus, solot tos strauji vairot. Gadu gaitā sagrābies vismaz 820 miljonus Šveices franku, kurus solīja pavairot līdz 1,2 miljardiem, D. Bērings ar skandālu izputēja un nonāca cietumā jau pirmstiesas izmeklēšanas laikā.
Neraksturīgi Šveices blēžiem, D. Bērings krāpa nevis citu valstu piederīgos, bet pats savus tautiešus. Naudas piesaistīšanas nolūkiem viņš nodibināja vairākus holdingus — Swisspulse,Schoenkind, kā arī Redsafe Bank Luksemburgā. No šīm firmām nauda, pa ceļam bagātīgi atalgojot dažādus sabiedrotos, aizplūda uz Bahamu salu kontiem firmai Moore Park Gruppe. No turienes tā atgriezās D. Bēringa kabatās, lai finansētu «Biržas guru» izšķērdīgo dzīvesveidu, kā arī pašu ekskluzīvāko nekustamo īpašumu iegādi un rekonstrukciju Bāzelē un citur.
Pirmā licenci pazaudēja Redsafe Bank, pēc tam pārējās firmas vairs nespēja maksāt ikgadējos procentus. Vēl 2004. gadā D. Bērings, nolīdzis speciālu runasvīru Klausu Štēlkeru (kurš drīz vien izstājās no spēles, nosaucot to par «farsu»), centās iestāstīt šveiciešiem, ka nauda esot drošībā. Paralēli, lai par piramīdas finansiālo varenību pārliecinātu savus sabiedrotos (no kuriem tikai retais zināja, ka nauda patiesībā nekur netiek investēta, bet gan izmaksāta procentu maksājumos, savukārt atlikums — notrallināts), D. Bērings uzaicināja viņus uz dārgu izēšanos un izdzeršanos vienā no dārgākajiem Londonas restorāniem Petrus.
Bet rezultāts izvērtās tieši pretējais cerētajam — par šīm grandiozajām dzīrēm mēra laikā, kas izmaksāja gandrīz 100 tūkstošus franku, uzzināja prese, un ieguldītāji saprata, ka neviena godīga investīciju kompānija tā naudu nevar atļauties šķērdēt. Dīters Bērings stāvēja kraha priekšā: pēkšņi visi ieguldītāji reizē prasīja atpakaļ visas iemaksātās summas — un tūlīt pat, bet viņam nebija pietiekamas brīvas naudas rezerves, lai izmaksātu kaut vai tikai procentus.
Glābšanas operācija izvēršas vēl vienā zagšanā
Tā kā joprojām ārēji tika uzskatīts, ka Swisspulse un Schoenkind holdingu grūtības ir pārejošas, uzradās iespējamie pircēji, kas tos gribēja pievienot saviem uzņēmumiem. North American Sureties kopā ar Turnas un Taksijas firsta titula mantinieku, dinastijas biznesa vadītāju princi Karlu fon Turnu izteica piedāvājumu pārņemt D. Bēringa kompānijas — taču šis konsorcijs drīz vien atteicās, saprotot, ka pērk nevis kaķi maisā, bet gan drīzāk mucu bez dibena, no kuras viss ūdens sen jau iztecējis.
Tad D. Bēringa ilggadējais auditora v.i. Arturs Buks uzmeklēja Beatu Bangerteru, kurš vadīja firmu KB&P Consulting AG (saīsinājums atšifrējams kā Kempfs, Bangerters un Partneri — pārmaiņas pēc tā bija īsta ieguldījumu kompānija, nevis vēl kāda piramīda). A. Buks lika priekšā B. Bangerteram vienīgo tādu iespēju dzīvē: par 30 miljoniem Šveices franku pārņemt visas patiesībā bezvērtīgās Dītera Bēringa firmas uzreiz, tajā skaitā Moore Park Gruppe. Sev un partneriem par nelaimi, B. Bangerters ļāvās apvārdoties, piekrita un sagatavoja prasīto summu.
Naudas plūsmu novirza uz Latviju
Laikā, kamēr šī krāpšana tika gatavota, D. Bēringa dibināto kompāniju akcijas bija nodotas Cīrihes advokātam Rūdolfam Meroni un viņa Britu Virdžīnu salu ofšoram Moore Consulting. (Šā nosaukuma aizdomīgā līdzība ar kaimiņu pastkastītē reģistrēto Moore Park Gruppe tika skaidrota kā vienīgi nosaukumu aizdomīga līdzība.)
Rūdolfs Meroni acīmredzot atradās kādā Vecrīgas viesnīcā, jo no viesnīcas numura sūtīja faksus, organizējot naudas pārskaitīšanu. Par bezvērtīgajām firmu čaulām izkrāptā nauda tika atmazgāta, ieskaitot to Hansabankas kontā (tagad banka saucas Swedbank). No turienes ar R. Meroni svētību nozagtā nauda tika aizpludināta tālāk, viena daļa pēc tam izņemta arī skaidrā naudā. (Jāpiebilst, ka Latvijas kredītiestāde šajā gadījumā nav tikusi vainota pie tā, ka atļāva noritēt šai atmazgāšanas operācijai — naudas plūsma formāli atainoja parastu kompānijas pārņemšanas darījumu, nevis noziegumu. Arī kopš 2012. gada Šveicē notiekošajā kriminālprocesā Latvijas kredītiestāžu darbinieki nefigurē.)
Sapratis, ka spoži starojošas zvaigznes vietā viņam iesmērēts kaut kas līdzīgs tumšajam miglājam, B. Bangerters izsauca savējos pārsimt ieguldītājus uz KB&P kopsapulci Bāzeles Botāniskajā dārzā, kurā centās pārliecināt viņus par naudas drošību. Taču tas neizdevās: drīz vien B. Bangerteram līdz ar partneri Žanu Kempfu pašiem nācās meklēt aizsardzību pret kreditoriem.
Krāpšanas etapi ar un bez Meroni
Pirms 30 miljonu franku izkrāpšanas no KB&P notika vairāki citi soļi. Atklājot, ka Turnas un Taksijas princis kopā ar saviem biznesa partneriem atkāpjas no gatavotā darījuma, D. Bēringam bija jāizveido zināms teātris, lai viņa noguldītājiem radītu pārliecību par to, ka bizness turpinās. Šim nolūkam finanšiālās struktūras tika nodotas trastā R. Meroni.
Melīgā paziņojumā medijiem, kura izcelsmes meklējumos žurnālisti pirmoreiz nonāca uz pēdām R. Meroni, tika apgalvots — britu kompānija London Finance Group International LLCesot izteikusi vēlmi pārņemt Schoenkind un Swisspulse kontrolpaketi. Atklājās, ka pārņemtgribētājs ir nevis ietekmīgs finanšistu konsorcijs, bet gan kārtējais svaigi dibinātais ofšors ar pāris mārciņām apmaksātajā pamatkapitālā — bez aktīviem un bez reāliem darbiniekiem.
Tad tika paziņots par vēlmi reorganizēt D. Bēringa struktūru tādā veidā, lai tās akcijas varētu sākt kotēt biržā. Šis risinājums uz īsu laiku pacēla investoru noskaņojumu. Trasta turētājs sameklēja kādu biržā jau kotētu Vankūveras kompāniju CanAm Autosales — šai firmai bija plānots apvienoties ar Londonas «pastkastīti», kurā tobrīd atrastos visa Bēringa «impērija», un visa šī jaunapvienotā struktūra ar laiku sasniegtu 8 miljardu franku vērtību. Šajā brīdī šis Ostapa Bendera cienīgais ziepju burbulis pārsprāga — atklājās, ka CanAm Autosales ir reāli nefunkcionējoša kompānija, kuras kasē 8 miljardu franku vietā ir precīzi 268 dolāri.
Neizdodoties plānam Bēringa sistēmu padarīt par biržā kotējamu akciju sabiedrību, A. Bukam tomēr izdevās realizēt nākamo plānu — pārliecināt KB&P pārņemt iztukšoto zelta bedri par it kā «samazinātu» summu: 30 miljoniem franku. Taču, kā jau minēts, arī tā izrādījās krāpšana — pēdējās skaidrās naudas atliekas jau sen bija evakuētas gan no Šveices uzņēmumiem, gan Moore Park Gruppe. Bet pēdējie 30 miljoni pēc nozagšanas tika atmazgāti caur Rīgu, un vēlāk šī kļuva par vienu no epizodēm krimināllietā.
Miljardu vietā — apsūdzības
2012. un 2013. gadā Cīrihes prokuratūrā tika apkopoti cietušo personu pieteikumi par zaudējumu kompensēšanu, kā arī viņu piestādītie dokumenti, ja tie varēja noderēt kā rakstveida pierādījumi. D. Bērings tika apsūdzēts vairākkārtējā dokumentu viltošanā, naudas izkrāpšanā sevišķi lielos apmēros un atmazgāšanā caur Bahamām, vairākkārtējā un atkārtotā uzņēmumu līdzekļu piesavināšanā, negodprātīgā uzņēmuma vadībā un aktīvu izšķērdēšanā. Tāpat bija epizodes izsaimniekošanā, izmantojot KB&P Consulting AG kapitālu citiem mērķiem un maksājot t.s. otkatus (nelikumīgas izmaksas skaidrā naudā), kā arī D. Bērings uzkūdījis veikt līdzīgas kriminālas darbības ar kompāniju Rest. Schürmann’s AG.
Kopā ar «Biržas guru» šajā lietā R. Meroni tika turēts aizdomās par līdzdalību KB&P Consulting piederošo līdzekļu izsaimniekošanā, kapitāla neatbilstošā izmantošanā, piemēram — otkatu maksāšanai skaidrā naudā, kā arī citu personu uzkūdīšanu uz nelikumīgu darbību veikšanu. Tobrīd tika paziņots, ka tas atbilst Šveices kriminālkodeksa 158. panta 1. daļai un, iespējams, arī 165. panta 1. daļai.
Zaudējumu piedziņa un kriminālatbildība līdz ar D. Bēringu un R. Meroni tika prasīta arī no citiem līdzzinātājiem — Petera Veibela, Anitas Cveifeles, J. Paula Zutera, Reinharda K. Mannesmanna, Beata Bangertera, Žana Kempfa un Artura Buka. Tiem bija inkriminēti gan augšminētie, gan citi panti. Lai gan B. Bangerters un Ž. Kempfs šajā situācijā tikpat labi varētu būt arī cietušie.
Noliedz blēdīgus nolūkus, ziņas neizpauž
Ziņas par finanšu piramīdistu tiesāšanu ir jau vairākus gadus vecas, taču nekāda jauna informācija nav kļuvusi pieejama — tas saistīts ar Šveices procesuālo normu īpatnībām. Cīrihes Virstiesas preses sekretāre Andrea Šmidheinī nenoliedza, ka šāda apjomīga finanšu piramīdas lieta, iespējams, tiek vai tiks izskatīta Cīrihes tiesā: «Šveicē informācija par tiesu lietām […] tiek sniegta ar lielu piesardzību, kā to nosaka mūsu likumi. Informācija par lietu gaitu un iznākumiem tiek paziņota tikai tajā brīdī, kad tiesa ir paziņojusi savu verdiktu.»
Kā ikviens pats var pārliecināties Cīrihes tiesu portālā, publiski ir pieejami tikai lietu numuri un izskatāmo tiesvedību būtība, bet ne ziņas par prasītājiem vai atbildētājiem. Vairākas no aktuālajām tiesvedībām, spriežot pēc aprakstiem, varētu atbilst finanšu piramīdas lietai. Piemēram, tiesu kalendārā atrodamas vairākas tiesvedības ar atzīmi Betrug (krāpniecība).
Parādoties ziņām par finanšu piramīdu, R. Meroni savulaik Neatkarīgajai Rīta Avīzei nenoliedza, ka piedalījies D. Bēringa piramīdas glābšanas mēģinājumos, kautrīgi tos raksturojot kā «neveiksmīgus». Savu talantu parādīties dažādās pasaules malās saistībā tikai un vienīgi ar dažādām afērām un kriminālnoziegumiem viņš atainoja šādi: «Esmu advokāts ne tikai mierīgiem, bet arī nemierīgiem un, var pat teikt, vētrainiem laikiem. Man patīk izaicinājumi.»
Piramīda sagruvusi: laiks pārmesties uz Latviju
Pēc tam, kad Latvija izrādījās laba vieta, lai caur šejieni izmazgātu naudu no D. Bēringa piramīdas atliekām, bet Šveicē par šādus pārskaitījumus organizējušu advokātu dzirdēt gribēja vienīgi tiesībsargājošās institūcijas, bet ne klienti, R. Meroni steigšus pārcēlās uz pilna laika darbu Ventspilī. Pēdējos desmit gados viņš ieņēmis amatus uzraudzības padomēs tādās kompānijās kā A/S Kālija Parks, A/S Ventspils Tirdzniecības Osta, A/S Ventbunkers, A/S Latvijas Naftas Tranzīts, A/S Baltic Coal Terminal, bet iepriekš figurējis arī A/S Ventspils Naftapadomē un citās firmās.
Kamēr Šveices prese 2004. — 2006. gadā aprakstīja «Biržas guru» krāpniecības un R. Meroni lomu to piesegšanā, bet Cīrihes varasiestādes piemēroja drošības līdzekļus aizdomās turamajiem, tikmēr Latvijas Ģenerālprokuratūra (sava prokurora Anda Mežsarga personā) 2007. gada decembrī nevis arestēja R. Meroni par naudas atmazgāšanu caur Hansabanku ar «čaulas kompāniju» starpniecību, bet gan iecēla R. Meroni par arestētās mantas glabātāju t.s. «Ventspils kriminālprocesos».
Iznākumā pēc viņa (un viņa nozīmēto «menedžeru») nonākšanas lielāko Ventspils terminālu vadībā visu attiecīgo uzņēmumu pārkrauto kravu apjoms sācis krist kā helikopters, kam gaisā izbeigusies degviela. Piemēram, Ventspils Tirdzniecības Ostas kravu apgrozījums pēdējo desmit gadu laikā kritis gandrīz uz pusi, Kālija Parks no savas projektētās 5,5 miljonu tonnu jaudas pagājušajā gadā pārkrāvis 206 tūkstošus tonnu (3% no jaudas), un arī jaunais ogļu termināls strādā ar mazāk nekā pusjaudu. Bet A/S Venceb, kas pirms krīzes bija lielākā būvkompānija visā Kurzemē (Dienas Biznesa dati), tika novesta līdz kliņķim un 2016. gada oktobrī likvidēta. Papildus tam, Pietiek detalizēti jau aprakstīja, kā Rūdolfa Meroni vadībā A/S Latvijas Naftas Tranzīts pamanījās pārdot sev piederošās Ventspils Naftas akcijas nevis par 4,56 eiro gabalā, bet gan par 1,77 eiro, tādējādi nodarot zaudējumus 126 miljonu eiro apjomā.
Saeimas darbs pie «čaulas kompāniju» un ofšoru izmantošanas aizlieguma būs trieciens šādām shēmām: shēmotāji vairs nevarēs tik vienkārši mazgāt naudu.
Pilns Rietumu preses publikāciju arhīvs līdz ar zvērinātu tulkojumu latviešu valodā izlasāms šeit: http://ej.uz/Meroni
Autors: Imants Liepiņš