Ziemassvētku pasaciņa par asimetriju

bendiks_big

Reiz sensenos brežņevlaikos dzīvoja divi puikas, sauksim viņus par Janci un Pēci. Bērnības draugi, gāja vienā skolā un vienā klasē, sēdēja daudzus gadus vienā solā, cītīgi mācījās un pelnīja apaļus pieciniekus vien. Brežņevlaikos tā sauca mūsdienu devītniekus, desmitnieku vietā bija „pieci ar plusu“, bet tādus uz liecības nelika. Tā nu mūsu puikas auga par makten cītīgiem, gudriem un kas svarīgi skolā – visnotaļ sekmīgiem jauniešiem. Abitūrijas klasē abiem piecnieki vien, piecnieki vien. Un abiem pienāktos zelta medaļa pie skolas beigšanas, tā tolaik bija gan augsta atzinības zīme, gan deva šādas tādas priekšrocības, studiju gaitas sākot.

Bet te simetriskajā stāsta plūdumā uzrodas kāda perturbance. Prestižajā skolā ir viens skolotājs, ko tādu vai citādu iemeslu dēļ nolemts tā kā atlaist, tā kā varbūt pat cietumā ielikt, nu arvienvārdsakot parepresēt. Iemesls šoreiz nav tik svarīgs, jo represiju pamatotība nav no svara pasaciņā par simetriju. Pret skolotāju ir vajadzīgas liecības, un „kompetenti orgāni“ sauc uz sarunu citu starpā arī mūsu teicamniekus, pa vienam protams.

Ko kompetentajiem paudis Jancis, jūsu stāstnieks nezin. Zin tikai to, ka Pēcis jelkādas liecības pret skolotāju sniegt atteicies. Un izlaiduma svinīgajā pasākumā zelta medaļu nav dabūjis vis. Tā nu pasaciņa par simetriju šeit beidzas, un sākas par asimetriju. Jo Jancis, ar tādām pat sekmēm, uzcītību un uzvedību kā Pēcis, savu zelta medaļu saņēma, droši vien lepnuma pilns.

Domas visādas nāk prātā. Es nevaru šādu asimetriju izskaidrot citādi, ka Jancis ir stāstījis kompetentajiem vajadzīgus stāstus un varbūt pat ko parakstījis. Vai arī nav. Vai kā. Kas to tagad lai vairs zina. Bet mana pieredze turpmākos gadu desmitus man ir tikai apstiprinājusi, ka neizskaidrojami asimetriskam rezultātam simetriskā situācijā ir kāds no ārpuses neredzams, bet ļoti jūtīgs iemesls. No parastā saraksta – nauda, vara, kailā dzīvība vai vienkārši brīvība galu galā.

Pirms kādām dienām, Ziemassvētku gaidu pašā karstumā, priecīga ziņa pienāca bijušajam Dailes teātra direktoram Aivaram Līnim. Nu jau pirms vairāk kā diviem gadiem pret viņu uzsāktais kriminālprocess par it kā eironaudas izkrāpšanu ir izbeigts. Taisnīguma uzvara ikurāt uz svētkiem kā tāda holivudiska lieglaime. Vai tiešām?

Šai stāstā ir vēl viena sižeta līnija, sākotnēji satriecoši simetriska, ar triviālu samezglojumu, bet nesimetrisku atrisinājumu.

Reiz ēlertlaikos divi teātru direktori, Ojārs R. un Aivars L., slēdza pa tūkstotlatīgam līgumiņam par konsultēšanu. Simetrija gluži kā pasaules harmonijas ainā – Ojārs R. Nacionālā teātra vārdā līgumu slēdza ar Aivaru L., bet Aivars L. Dailes teātra vārdā ar Ojāru R. Simetriskāk nemēdz būt. Un kriminālās sekas abiem vienādas, un kā jau pasaciņā par simetriju, represiju kvalitāte nav svarīga, abi atzīst sevi par vainīgiem un nolikto sodu jau izcietuši.

Bet simetrija šeit atkal beidzas. Jo kompetentajiem skaidri zināmais ļaunais un acīmredzami teātriem bīstamais Aivars L. no darba tiek izsviests pirms jebkādiem kriminālprocesa rezultātiem, bet Ojārs R. turpina direktorēt gan izmeklēšanas, gan soda izpildes laikā. Atšķirībā no visiem citiem vadītājiem, kurus pie mums nemaz ne tik reti arestē, izmet no darba, pirms vispār kādas apsūdzības ir uzrādītas, par  tiesu nemaz nerunājot. Unikāla asimterija acīmredzot mājo tādā Ojārā R.

Netto rezultāts: par simetriskajām lietām abi vainīgi vienādi, asimteriskajā pret Aivaru L. process izbeigts. No presē redzētajām detaļām izriet, ka tiešu pierādījumu šai lietā nemaz nav bijis, ir meklētas kādas liecības.

Līdzīgi kā gadījumā par Janci un Pēci, domas var nākt prātā visādas. Mana pieredze man saka to pašu, kas daudzkārt ir noticis un acīmredzot, notiks mūžīgi: jūtīgi iemesli mēdz simetriskos apstākļos radīt asimtriskus rezultātus. Zināt jau nevar, bet jūtīgu iemeslu pietika gan brežņevlaikos, gan tagadējos taisnīguma uzplaiksmes apstākļos.

 

Autors: Mārcis Bendiks

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz