Marlēna Dītriha: mīlestības stundas

Marlēna Dītriha

“Laimīgs ir tikai neglītais pīlēns. Viņam ir laiks vienatnē padomāt par dzīves un draudzības jēgu, palasīt grāmatu, palīdzēt citiem cilvēkiem. Tā viņš pārvēršas par gulbi. Tikai ir vajadzīga pacietība!”— ekrāna un skatuves zvaigzne Marlēna Dītriha zināja, ko saka. Tieši pacietība un uzstājība palīdzēja viņai pārvērsties no vienkārša policista „savādās” meitas par karalieni, kuras priekša vīrieši noslīga ceļos.

Kad Marlēnu, kura jau bija slavas zenītā, reiz ielūdza uz pieņemšanu pie kādas angļu princeses, aktrise augstprātīgi atteicās: ”Viņa ir tikai princese. Bet es esmu karaliene. Kādēļ gan man būtu jāiet pie viņas?” Šī sieviete, bez šaubām, zināja, kā sevi pasniegt tā, lai visu skatieni būtu pievērsti tikai viņai. Marlēna taču skolojās dzīves skolā pie tā laika labākajiem vīriešiem.

 

Pirmā stunda: uzticies vīrietim

„Man ir krievu dvēsele. Un tas ir labākais, kas manī ir. Es viegli atdodu to, kas kādam ir vajadzīgs” — tā Marlēna Dītriha formulēja savas stiprās puses. Būdama no dabas talantīga aktrise, viņa spēja pielāgoties sarunu biedram, bet tajā pašā laikā centās kaut ko saņemt pretī. Tā, 22 gadu vecumā apprecējusies ar filmu administratoru Rūdolfu Zīberu, Marlēna līdz mūža galam tēloja viņa sievas lomu, lai gan viņi nodzīvoja kopā tikai pirmos piecus savas laulības gadus. Toties, būdama kopā ar Zīberu, aktrise saprata, ka vīriešiem patīk pārsteidzošas sievietes. Vīrs piedāvāja viņai valkāt garās bikses un iegādāties monokli. Lai gan tajos gados to uzskatīja par augstākās pakāpes nepieklājību, Marlēna labprāt piekrita. Viņa vienmēr izpildīja vīriešu vēlmes, un tas padarīja viņu par tik lielisku mīļāko.

Ar pirmo vīru, Rūdolfu Zīberu un meitu
Ar pirmo vīru, Rūdolfu Zīberu un meitu

Tomēr līdz tam, kad Marlēna satika savas dzīves galveno vīrieti, viņa joprojām bija un palika vien spriganā, uz avantūrām tendētā resnule, kas vēl nebija atradusi savu stilu. Holivudas režisors Džozefs fon Šternbergs, kurš tur bija ieradies no Berlīnes, deva iesācējai iespēju parādīt sevi. Vēlāk viņš savās atmiņās izteicās, ka neveiksmīgajā kleitā Marlēna izskatījusies „pēc nīlzirga”. Toties viņš novērtēja meitenes aktrises dotības un dziedātājas talantu. „Viņai bija tieši tāda seja, kādu es meklēju, un, cik nu par to varēja spriest no attāluma, arī gluži piemērota figūra. Turklāt es jutu, ka viņa spēj piedāvāt pat to, ko es pat nemeklēju”. Nākamajā dienā Marlēnu apstiprināja filmas „Zilais eņģelis” galvenajā lomā. Tas bija viņas pasakainās karjeras starts.

Tādēļ: Marlēna Dītriha saprata — lai gūtu panākumus, viņai jāklausa režisors. Vēlāk viņa atzīs: „Tas bija vīrietis, kuram es visvairāk vēlējos izdabāt.” Aktrise ap prieku piekrita kļūt par pieredzējušā Pigmaliona Galateju.

 

Otrā stunda: vīrieši vispirms novērtē izskatu

„Skaistums sievietei ir svarīgāks par prātu, tāpēc ka vīrietim ir vieglāk skatīties nekā domāt”— šo mācībstundu Marlēna Dītriha apguva vienkārši lieliski. Fon Šternbergs lika viņai kardināli mainīt ārieni. Apaļīgas jaunkundzes nekad nav guvušas panākumus Holivudā. Aktrise sāka ievērot stingru diētu, kurā ietilpa tikai melna kafija, ūdenī izšķīdināta rūgtā sāls un cigaretes. Krūtis kļuva kārdinošākas pēc to korekcijas ar līmlenti. Ar plākstera un pēc tam arī ar plastiskās operācijas palīdzību Marlēna likvidēja krunciņas uz sejas. Rūpīgi ieveidoto platīnblondo matu vilnis piešķīra viņai jaunu šarmu, bet izrautie dzerokļi mainīja sejas vaibstus, radot viņai turpmāk raksturīgos iekritušos vaigus. Režisors speciāli savai mīlulei izstrādāja īpašu sejas apgaismošanas tehniku: gaisma krita no augšas, lai seja izskatītos īpaši smalka.

Cik daudz jaunu iespēju Marlēnai pavēra apģērbs! Viņa iemācījās pareizi izvēlēties tērpus. Bikses — tad, ja vajadzēja apslēpt lieko svaru. „Īpašus” naktskreklus — efektīgu apaļumu radīšanai. Pasūtītas cepurītes, kurpes un cimdus — tēla pikantumam. Marlēna varēja stundām izvēlēties kurpes, pat zinādama, ka tās nebūs redzamas kadrā. Viņa atteicās no baltiem apaviem, kas padarīja kāju smagnējāku, un nekad nevalkāja kurpes ar vaļējiem purngaliem, lai slēptu mezglainos kāju pirkstus. Marlēna Dītriha lieliski saprata — tēlu veido detaļas.

Tādēļ: aktrise rūpīgi pārdomāja katru savu tēlu. Viņa viena no pirmajām sievietēm uzdrīkstējās parādīties sabiedrībā šortos, garos baltos zābakos, ar cilindru galvā un šlipsi kaklā, tādējādi šokējot publiku. Viņa sāka valkāt arī slaveno „kailo kleitu” no miesas krāsas auduma, kas bija izšūta ar mirgojošiem spīguļiem. Šo kleitu vēlāk atdarinās Merilina Monro, tomēr Marlēna bija viņu apsteigusi un kļuvusi par Džona Kenedija mīļāko, lai gan bija ievērojami vecāka par viņu. Skaistais tērps un kādreizējais flirts ar prezidenta tēvu padarīja savu. „Vismaz vienā ziņā es esmu pārāks par viņu”, — apmierināti sacīja Džons pēc intīmas tikšanās ar Dītrihu.

 

Trešā stunda: intelektuālais sekss ir labāks par parasto

Apguvusi visu, ko viņai bija devis meistars, Marlēna turpināja pilnveidot sevi. Viņa izkopa balsi, jo apzinājās, cik spēcīgi tā iedarbojas uz vīriešiem. Ne velti Ernests Hemingvejs ir izteicies, ka viņa spēja salauzt sirdis ar savu balsi vien.

Ar slaveno rakstnieku viņai izveidojās gandrīz ideāls romāns, kas turpinājās vairāk nekā 30 gadu. Tā bija draudzība un mīlestība pa telefonu un vēstulēs. Viņi iepazinās romantiskos apstākļos. Uz kuģa, ar kuru Marlēna devās uz ASV, pusdienās ieradās divpadsmit cilvēku. Aktrise, būdama māņticīga, kavējās pievienoties kompānijai. Tad pie viņas pienāca gara auguma vīrietis un sacīja: „Es būšu trīspadsmitais!” Pusdienojot viņi aizrautīgi sarunājās. Vēlāk Hemingvejs, padevies aktrises valdzinājumam, piedāvāja turpināt sarunu gultā. Taču Marlēna Dītriha atteica, ka viņai jau tāpat ir pārlieku vētraina dzīve. Viņa instinktīvi apjauta, ka dižajam rakstniekam dvēseliskas sarunas ir svarīgākas par seksu. Intimitāte sagrautu abpusējo interesi.

Marlēna Dītriha
Marlēna Dītriha un Ernests Hemingvejs

Turpmākos gadus sarunas aizvietoja fizisko tuvību. Marlēna kavējās atmiņās par to, ka Ernests pratis meistarīgi izģērbt viņu pa telefonu un sniegt pat lielāku baudu nekā tad, ja viss notiktu īstenībā. Kad pēc rakstnieka pašnāvības tika publicēta viņu sarakste, kļuva redzams, cik maiga bija Hemingveja attieksme pret savu mīļoto aktrisi: „Es dažkārt aizmirstu par tevi tāpat, kā aizmirstu, ka pukst mana sirds.”

Tāds pats maigums valdīja Marlēnas romānā ar rakstnieku Ēriku Mariju Remarku. Attiecību sākumā arī viņi nenodarbojās ar seksu. Pirmajā tikšanās reizē Remarks atklāti paziņoja: „Es esmu impotents!” Aktrisei acumirklī atradās vajadzīgā atbilde: „Cik brīnišķīgi — mēs varēsim vienkārši pļāpāt par visu ko un dzert vīnu! Bet ar mīlestību ar mani var nodarboties citi, mazāk talantīgi vīrieši.” Un atkal viņu saskarsme notiek pēc ierastās shēmas — telefona sarunās un sarakstē. Marlēna ļauj noprast, ka viņai ir vajadzīga ģēnija dvēsele, bet miesa ir tikai pielikums. Viņa visādi izrāda gatavību būt par rakstnieka mūzu, klausīties viņā un just viņam līdzi. Tajā pašā laikā viņa neaizmirst par sievišķību. Tomēr nākamajās tikšanās reizēs viņi nonāk līdz gultai, un galīgi apburtais Remarks pēc tam vēstulēs apdzied aktrisi: „Eņģelis, burvīga, debešķīga būtne, mīļotā, sapnis.” Ideāla sapņu sieviete — lūk, kas ir vajadzīgs vīriešiem!

Marlēna Dītriha
Marlēna Dītriha un Ēriks Marija Remarks

Tādēļ: Marlēna Dītriha ar pozām, žestiem, ģērbšanās manieri, erotiskām notīm balsī vienmēr vēstīja vīriešiem, ka ir gatava atdoties jebkurā brīdī, bet tajā pašā laikā ļāva viņiem pastāvīgi būt medniekiem, nevis justies kā slazdā iedzītam laupījumam. Ar ideālo Dītrihu, kurai nevajadzēja ne roku, ne sirds, kura nebija greizsirdīga un nemedīja materiālus labumus, slavenie vīrieši jutās mierīgi un droši. Tas, ka šajās attiecībās nevaldīja ierastā romantiskā rosība, ļāva viņiem veltīt laiku sapņiem un radošam darbam.

 

Ceturtā stunda: vadies pēc vīrieša rakstura

Marlēnai bija lādīte, kurā viņa glabāja gredzenus un to vīriešu vēstules, kuri piedāvāja viņai laulību. Viņa tā sacentās ar pašu dzīvi. Katrs jauns interesants vīrietis viņas dzīvē kļuva par vērtīgu balvu. Marlēna nodevās mīlas rotaļām dzīvē tikpat dedzīgi kā uz skatuves. Par kārtējo rotaļu kļuva viņas romāns ar franču aktieri Žanu Gabēnu. Uzzinājusi par viņa iebraukšanu, Marlēna bez jebkāda mulsuma telegrafē vīram: „Šurp brauc lieliskais Gabēns, uzzini kaut ko tuvāk par to. Man viņš noteikti jādabū.”

Marlēna Dītriha
Ar Žanu Gabēnu

Protams, drīz vien aktieris ir pie viņas kājām. Marlēna pilnībā pārņem jaunā mīļotā vīrieša tieksmes. Ja rakstniekiem vairāk vajadzīgas sarunas, tad aktierus interesē gardas zupas un kaisles scēnas. Marlēna dāsni dāvā Gabēnam gan vienu, gan otru. Zinot, ka mīļotais neieredz visu amerikānisko, Marlēna sāk runāt ar franču akcentu un stundām stāv pie plīts ar franču pavārgrāmatu rokā. Lai mīļākais negarlaikotos, viņa piešauj mīlestībai nedaudz greizsirdības garšvielu. Reiz režisors, nesagaidījis Marlēnu uzņemšanas laukumā, pats devās viņai pakaļ uz Gabēna dzīvokli, kur aktieris sagaidīja viņu ar vārdiem „es nerunāju angliski”. Raudošā Marlēna atradās pie draudzenes, izrādījās, ka Žans ir greizsirdīgs uz režisoru.

Vēlāk Marlēna tik ģeniāli iemācīsies iekvēlināt greizsirdīgo Gabēnu, ka aktieris, ieraudzījis, ka aktrisi aplido divi viņa slaveni draugi — Kokto un Marē, izvirzīs ultimātu: kāzas vai šķiršanās. Brīvību mīlošā Marlēna aizbēgs uz Ameriku, tomēr turpinās dēvēt sevi par Gabēna sievu. Marlēna zina — ja vien vēlēsies, viņa vienmēr spēs atgūt vīrieti, uz kura sirdi reiz atradusi atslēgas.

Tādēļ: būtu simboliskāk, ja slepenajā lādītē Marlēna glabātu nevis gredzenus, bet atslēdziņas. Viņa prata piekļūt vīriešu sirdīm kā profesionāls mūķīzeris. Izpēti vīrieša raksturu, izproti viņa vajadzības un sniedz viņam to, ko viņš vēlas, — šī pārbaudītā shēma nekad nepievīla Dītrihu.

Marlēna Dītriha
Ar Žanu Marē un Žerāru Filipu

Ideāla mīļākā, sieviete sfinksa, Marlēna nekad nesamierinājās ar to, kas viņai jau bija, bet vienmēr tiecās pēc kaut kā vairāk. Viņa uzsāka virkni jaunu romānu pat brieduma gados. Kara laikā Marlēna sadraudzējās ar amerikāņu ģenerāli Patonu, kurš „cīņu biedrenei” uzdāvināja ar perlamutru apdarinātu pistoli. Holivudas aktieris Juls Brinners solīja pamest sievu, ja Marlēna gultā pārstās atbildēt uz savu bijušo pielūdzēju zvaniem. Taču dievišķā Dītriha, zinot par aktiera kaislīgo temperamentu, turpināja mocīt Brinneru ar zvaniem un tikās ar bijušajiem mīļākajiem. Viņa nekad nevienam neatteica: „Viņi ir tik jauki, kad lūdz… Bet pēc tam — ārkārtīgi laimīgi. Es nedrīkstu atteikt.”

Nenotverama noslēpumaina sieviete, kas atdod visu un neko un kuru nevar iegūt pilnībā, — tāds ir Marlēnas Dītrihas neticamās pievilcības noslēpums.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: NY Times

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz