Padomju režīma sekas jaunajos prātos

Nils Sakss bēgļi

Man ir kāds draugs, un viņam ir 19 gadu. Visumā jauks zēns, ja nu vienīgi drusku naivs (tā gan nav viņa vaina, jo sarkasms un tumša ironija tomēr ir Dieva dāvanas, kas izrotā vīrus tikai zināmā briedumā). Taču ne par to ir stāsts.

Kas viņā šķiet interesants, ir valodas izvēle. Proti, viņš lieto tādus vārdus un izteicienus, kādos runā varbūt vienīgi Dailes teātra aktieri sliktos ārzemju lugu tulkojumos. Ja es sāktu rakstīt šādā leksikā, jūs padomātu, ka portālā Puaro.lv aizslēpusies kāda pirmās republikas kundzīte. Mans jaunais draugs pat Blaumanim šķistu par nemodernu. Un šeit ir pārspīlēts tikai pavisam nedaudz.

Līdzīga sajūta kā sarunājoties ar šo jaunieti, pārņem arī lasot Latvijas Jauniešu Saeimas kandidātu uzrunas. Tātad – šeit ir visas Latvijas aktīvākie vidusskolnieki, kuriem rūp mūsu valsts un tās nākotne. Viņi grib mainīt pasauli. Darīt to labāku. Viņi ir jaunās sejas un gaišā nākotne. Viņi ir tie, uz kuriem ikviens vēlētājs cer ikvienās vēlēšanās. Šodien vēl ne, bet rīt viņi būs klāt – atnāks pie mums pa galveno ielu, un ienesīs jaunas vēsmas, jaunus ētikas standartus, un pacels visas latiņas nebijušos augstumos. Vienvārdsakot, viņi ir šīs valsts nākotne un varas elite. Politiskā, ekonomiskā un intelektuālā.

Tomēr jāsaka, kā ir: mūsu jaunā paaudze izklausās diezgan paveca. Un tas vēl būtu maigs formulējums tām domām un uzskatiem, kurus var lasīt Jauniešu Saeimas mājaslapā. Ja nezinātu, ka to rakstījuši 15-20 gadus jauni cilvēki, tad goda vārds nodomātu, ka tas ir kāds ultraortodoksālu zemnieku manifests no jaunstrāvnieku ēras. Vai vismaz fabrikas strādnieku žēlabas.

Jauniešu Saeima darbojas pēc principa, kas ļauj ikvienam jaunietim piedāvāt savu iniciatīvu jeb aģitācijas platformu. Tad seko balsojums internetā, un TOP 100 iegūst vietu parlamentā. Diezgan droši var teikt – akcijā piedalās aktīvākie no visiem. Tie, kuri stāsies partiju jaunatnes organizācijās. Un tie, kas būs “baseins”, no kura ķeksēt jaunās sejas sarakstiem. Cilvēki ar potenci kādreiz kļūt svarīgiem.

Tad nu šo cilvēku idejas un politiskie mērķi. Diezgan “ejoša”  tēma  ir nacionālā lepnuma stiprināšana visādos veidos un paveidos. Tā, piemēram, kāda simpātiska un visnotaļ populāra kandidāte sola “Atjaunot mīlestību pret valsti”. Kāds cits – “ieviest reklāmas, kas priecētu cilvēkus un rosinātu patriotismu katrā”. Ekonomiskā ziņā dominē solījumi “atļaut lietot tikai to, ko ražojam paši”. Daudz solīta ir rūpnīcu atjaunošana pagātnes jaudā un ražībā. Bet no izglītības reformām visvairāk jauniešu pieprasa stipendiju katram vidusskolēnam. Nu, un kāda jēga būt jaunam, ja viss tavs pasaules redzējums sakrīt ar vidējā Latvijas avīzes lasītāja uzskatiem? Kur dumpinieciskums? Kur jaunas, revolucionāras  idejas? Kur pagrīdes intelektuāļu grupas ar dzeju, vīnu un neatļautu mīlestību? Kur kvēlojošs naids pret pastāvošo iekārtu… Ā, pareizi, viens tāds bija – Artūrs no Valmieras vēlas kļūt par deputātu, lai “neļautu jauniešiem Latvijā ciest no deputātiem”.

Bet favorīte, viennozīmīgi, ir Inese no Rēzeknes. Šai meitenei svarīgākais dzīvē un valstī šķiet “Atcelt katoļu priesteriem celibātu, lai priesteri var baudīt pilnvērtīgu seksuālo dzīvi”. Ja jums ir 18 gadu un jūsu dzīves lielākā rūpe ir katoļu priesteru seksuālā dzīve, es jums saku – tā laikam ir bijusi viena skumīga jaunība.

Ko viss šis pasākums pierāda? Varbūt, ka neko. Bet, ja paskatās dziļāk – bailes būt citādam, pilnīgs komformisms, intelektuālā mazspēja, apelēšana pie primitīvām dziņām, vēlme piederēt masai, kolektīva pārākums pār indivīdu – tās visas ir tipiskas Padomju režīma domāšanas iezīmes. Un pretēji vairākuma cerībām, tās nav izbeigušās ar nākamo paaudzi. Tieši otrādi: tās diezgan veiksmīgi ir nodotas tālāk, un izskatās – dzīvos un virmos gaisā kādu laiciņu pavisam noteikti.

Protams, no viena šāda piemēra neko daudz secināt nevar. Bet tā noteikti būtu interesanta pētījumu tēma, it īpaši, ņemot vērā mūsu apsēstību ar okupāciju. Kādēļ brīvā Latvijā dzimuši un auguši jaunieši par normu uzskata ekonomiski galēji kreisas idejas? Kādēļ jauni cilvēki ne tikai gatavi samierināties, bet pat pieprasa lielāku valsts lomu un kontroli pār savām dzīvēm? Kādēļ viņi – bez šaubām, neapzināti – runā tik arhaiskā valodā?

Ir pierasts skaitļot sekas, kuras padomju režīms atstājis uz valsti, ekonomiku, demogrāfiju. Bet pavisam noteikti šāds režīms atstāj neredzamus nospiedumus kolektīvajā apziņā. Sekas uz sabiedrības prātu, uz pasaules redzējumu, droši vien ir tas skumjākais, ko jebkurš spiedīgs režīms spēj nodarīt cilvēkam.

Ekonomiskās sekas var likvidēt dažos gados vai desmitos. Arī mirušos var apglabāt un var ļaut piedzimt jauniem. Bet lai iegrozītu veidu, kādā redzēt un skatīties uz pasauli – ar vienkāršu paaudzes nomaiņu tur diemžēl nepietiks. Pavisam noteikti nē. To rāda Jauniešu Saeima. Un ja tā rūpīgāk paskatās – arī tā pati vecā, parastā.

 

Autors: Nils Sakss

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz