Muhameds Ali par dzīvi

Muhameds Ali

Muhameds Ali pameta šo pasauli piektdien, 4.jūnijā, 74 gadu vecumā. Piedāvājam atcerēties, ko boksa leģenda domāja par dzīvi.

Dievs neuzvels cilvēkam plecos nastu, ko šis cilvēks nespēs panest.

Mana pati smagākā cīņa — ar Pārkinsona slimību. Nē, tas nesāp. To ir grūti paskaidrot. Pavisam noteikti man tas ir uzlikts kā pārbaudījums: vai es turpināšu lūgties, vai saglabāšu ticību? Dievs uzliek pārbaudījumus visiem ievērojamiem cilvēkiem.

Vienmēr ir kāda vieta, kur saule spīd.

Pēc Olimpiskajām spēlēm es ar savu mirdzošo zelta medaļu atgriezos Luisvilā. Iegāju bistro „tikai baltajiem”. Domāju – ierādīšu viņiem īsto vietu. Apsēdos pie galdiņa un grasījos kaut ko pasūtīt. Olimpiskais čempions, zelta medaļa! Bet man saka: „Nēģerus neapkalpojam”. Es saku: „Viss kārtībā, man ir nauda”. Bet mani tik un tā izdzina ārā. Tad es aizgāju uz Ohaio upi un iemetu savu zelta medaļu ūdenī.

Neviens neatceras, ja tev ir taisnība. Toties atliek tikai kļūdītiesun to neaizmirsīs neviens.

Klusēšana — zelts, ja nevari izdomāt labu atbildi.

Labais? Mana māte.

Cilvēks pa īstam jūt sāpes tad, kad nomirst viņa māte. Bet ar laiku viņš sarod arī ar tām. Tāda ir dzīve!

Kas, pēc manām domām, ir ļaunums? Naidīgums.

Pats labākais veids, kā savus sapņus pārvērst īstenībā — pamosties.

Komēdija – tas ir veids, kā būt nopietnam, izliekoties smieklīgam. Dzīt jokus — tas ir veids, kā es saku patiesību. Pasaulē nav smieklīgāka joka par patiesību.

Arī pasaules čempionam smagsvarā var būt diezgan ar vienu sievieti..

Visas vecās drazas – uz izgāztuvi. Nav ko žēlot.

Jo vairāk mēs palīdzam citiem, jo vairāk palīdzam paši sev.

Kad Džordžs (Formans — red.) atguva titulu sev, mani tas pamatīgi aizskāra vārīgā vietā. Man arī sagribējās atgriezties. Bet tad atausa rīts — un bija laiks doties paskriet. Es ielīdu atpakaļ zem segas un teicu: „Lai nu paliek, es tik un tā esmu pats labākais”.

Ar ko es gribētu cīnīties ringā? Ar pravieti Muhamedu.

Ja sapņo par kaut ko kļūt, tu par to arī kļūsti.

Priecājies par saviem bērniem, pat tad, ja viņi uzvedas ne tā, kā tev gribētos.

Kad aizdedzu lāpu Atlantā, es nejutu satraukumu. Bet tad, kad uzstājos valdībai – tad gan biju uztraucies.

Gudrība – tas ir zināt, kad tu nevari būt gudrs.

Ja es kaut ko nesaprotu, tad tas ir karš.

Visu laiku pārdzīvot par pagātnē pieļautām kļūdām – tā ir pati lielākā kļūda.

Es gribētu dzīvot simts gadus.

Man ir tikai viens novēlējums – lai ļaudis visus mīl tā, kā mīl mani. Pasaule tad kļūtu labāka.

 

Vai arī jūs domājat tā, kā par dzīvi domāja Muhameds Ali? Rakstiet komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Esquire

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz