Kā es negribēju būt tēvs

tēvs

Cilvēki satiekas, iemīlas un apprecas. Lielākoties pēc kāzām pārim sāk dzimt bērni. Un, ja mātes mīlestība nav apstrīdama, tēva jūtas bieži mēdz būt diezgan sarežģītas. Fotogrāfs Filips Toledano izveidojis savdabīgu foto dienasgrāmatu par savu sūro ceļu, kas bija jānoiet, līdz viņš kļuva mīlošs tēvs.

 

tēvs

Es biju dzemdību namā un pats savām acīm redzēju, kā pasaulē nāca mazulīte Lulū. Pretēji psihologu apgalvojumam, šis skats ne par mata tiesu nevairoja manī tēva mīlestības jūtas. Es teikšu vēl vairāk: dzemdības mani drīzāk nobiedēja, nevis aizkustināja.

 

ka-es-negribeju-but-tevs-03

Tūlīt pēc tam ik viens, kam nebija slinkums, uzskatīja par nepieciešamu pajautāt: „Nu, vai tev patīk būt tēvam?” Izdzirdējuši manu „Nē!”, daudzi nepatikā saviebās.

 

tēvs

Mani turpretī uztrauca tas, ka kopš Lulū piedzimšanas mana sieva Karla gluži vienkārši pazuda. Es ļoti ilgojos pēc tiem brīžiem, kurus mēs pavadījām divi vien.

 

ka-es-negribeju-but-tevs-05

Tagad manu vietu bija ieņēmis, lūk, šis citplanētietis, kurš ne tikai atņēmis man sievu, bet arī naktsmieru trīs nākamajos gados.

 

ka-es-negribeju-but-tevs-06

Turklāt Lulū uzvedība reizēm bija pavisam dīvaina un atgādināja kadrus no dokumentālās filmas par civilizācijas neskartajiem dabas rezervātiem. Kad mana meita pirmoreiz dzīvē nošķaudījās, es patiešām jutos laimīgs: viņa kaut mazliet sāka līdzināties cilvēkam.

 

tēvs

Pat mūsu suns neizrādīja pienācīgu interesi par mazo Lulū.

 

tēvs

Kāpēc viņa raud? Vai apslapinājusies? Varbūt grib ēst? Bet varbūt viņai kaut kas sāp?  Saprast tikko dzimušo meitu bija tas pats, kas mēģināt spridzeklim atrast īsto vadiņu – dzeltenais vai sarkanais?

 

tēvs

8. Es pasūtīju šķīvjus, kurus greznoja Lulū ģīmītis. Sieva to nesaprata.

 

tēvs

 

ka-es-negribeju-but-tevs-12

Kad meitai būs divdesmit, es jau būšu sešdesmitgadīgs večuks. Vai mēs tad atradīsim kopīgu valodu?  Tūkstošiem jautājumu virpuļoja manā galvā.

 

ka-es-negribeju-but-tevs-11

10. Dīvaini, bet ar laiku es pārvērtos par parastu vidusmēra papuci, kurš satiekot paziņu vispirms velk laukā no kabatas savu IPhone un saka: “Iespējams, jums nepatīk bērni, bet mana meita ir īpaša”.

Un visbeidzot man gribētos atvainoties Karlai un Lulū, ja viņas kādreiz izlasīs šīs rindas. Neraugoties uz to, ka sākumā meitas piedzimšana manī izraisīja nesapratnes un pretestības vētru, galu galā es viņu iemīlēju no visas sirds. Kā apliecinājums tam ir manas fotogrāfijas, kurās var just, kā ar katru gadu aizvien vairāk mani pārņem mīlestība un maigums pret šo jauko būtni – manu meitu Lulū.

Filips Toledano visas pasaules uzmanību izpelnījies ar emocionāliem un neparastiem darbiem, kas trāpīgi atklāj sabiedrības aktualitātes, sociāli politiskas tēmas un tendences.  Viņš pārliecināts, ka fotogrāfijas ir kā nepabeigti teikumi. Starp tiem vienmēr ir jābūt vietai jautājumiem. Tieši tāpēc ikviens mākslinieka darbs balansē starp fotogrāfiju un neparastu instalāciju.

Toledano darbi ir rotājuši tādus populārus žurnālus kā Vanity Fair, The New York Times, The New Yorker, Esquire un daudzus citus, kā arī ar saviem darbiem piedalījies un plūcis laurus neskaitāmās izstādēs un virknē festivālu.

 

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook un Twitter!

Avots: Filipa Toledano mājaslapa

 

Jūs varētu interesēt

Populārākie raksti

Lasītāju viedokļi

Ierakstiet pirmo komentāru!

avatar
wpDiscuz