Pēteris Apinis: Par krimināllikuma 138. pantu un tā darbību pret ārstu iespējām mācīties no savām un svešām kļūdām

Latvijas sabiedrībai patīk meklēt vainīgos. Ja nu kāds ir pārlieku saslimis, ja veselības stāvoklis pēc ārstēšanās nav uzlabojies vai pacients ir miris, par vainīgo nereti tiek atzīts ārsts. Visbiežāk šādā gadījumā tiek rakstītas vēstules Veselības inspekcijai vai Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijai, bet nereti, izmantojot kāda advokāta palīdzīgu roku, tiek rakstīts iesniegums policijai un tiesai. Jo Latvijas krimināllikumā ir pants, kas tieši un netieši nosaka, ka ārsts nedrīkst kļūdīties, ka ārstam ir viss jāzina un ārsta pienākums vienmēr ir pacientu izārstēt.

Godājamajiem lasītājiem, kam nav laika šī garā apkopojuma lasīšanai, es lūdzu izlasīt profesora Viestura Bokas rakstu „ Bezkompromisa tiesiskuma un drošasārstniecības perspektīva Latvijā?” Tas ir labākais, ko es jums varu ieteikt par šo tēmu izlasīt, vismaz es ne latviešu, ne krievu, ne angļu valodā neesmu lasījis neko labāk uzrakstītu.

Otrkārt, es godājamajiem lasītājiem lūdzu pieņemt, ka mana autorība šim rakstam ir jādala ar pieci. Proti, esmu šeit apkopojis viedokļus, ko televīzijas pārraidē „Dr.Apinis” izteica profesors, ķirurgs, ilggadējs Latvijas Ārstu biedrības prezidents un Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Viesturs Boka, zvērināta advokāte un medicīnas tiesību speciāliste, RSU docētāja Ilze Vilka, pacientu tiesību speciāliste, Veselības inspekcijas nodaļas vadītāja, bērnu ārste Evija Palčeja un Latvijas lielākās ārstu prakses ģimenes ārsts, 2013. gada Latvijas Gada ārsts Juris Jakovins. Bet sarunas temats ir Latvijas krimināllikuma 138. pants, un tas, ka šī panta dēļ Latvijā ārsti nevar mācīties no savām un citu kļūdām, ka ārsti visu laiku pakļauti varas un mediju spiedienam, ka medicīnā ir neiespējami vienmēr un uzreiz noteikt pareizu diagnozi, jo pacientam gandrīz nekad nav vienas diagnozes, pacientam ir multimorbiditāte – daudz dažādas slimības, pacientam mēdz būt komplikācijas, zāļu blaknes un neskaidra zāļu mijiedarbība. Kā likums, pacients lieto daudz zāļu vienlaikus un lieto nepareizi. Bet krimināllikums netieši saka– ārsts kļūdīties nedrīkst, citādi nāksies cietumā pavadīt vairākus gadus.

Tātad:

Krimināllikuma 138. pants. Ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepienācīga pildīšana

(1) Par ārstniecības personas profesionālo pienākumu nepildīšanu vai par nolaidīgu to pildīšanu, ja šis nodarījums vainīgā neuzmanības dēļ izraisījis cietušajam smagu vai vidēja smaguma miesas bojājumu, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cietušā inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu vai B vai C hepatīta vīrusu, vai bijis par iemeslu cietušā nāvei, —

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.02.2004., 21.05.2009. un 13.12.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.04.2013.)

Laika periodā no 2011. līdz 2018. gadam kopumā ir ticis uzsākts 41 kriminālprocess pēc Krimināllikuma 138. panta. Nav statistikas, cik ārstniecības personas atzītas par vainīgām nozieguma izdarīšanā pēc Krimināllikuma 138. panta. Parasti pie kriminālatbildības tiek saukti ārsti gadījumā, ja iestājusies pacienta nāve vai radīti nopietni miesas bojājumi.

Vēsturisks atskats– kāpēc ar Staļina svētību Latvijas krimināllikumā ir šāds pants

Latvijas krimināllikuma 138. panta līdzinieku Padomju Savienības likumdošanā 1924. gadā ieviesa ar Josifa Staļina stingru roku– Staļins paģērēja, ka ārstus par kļūdu vai nepareizu ārstēšanu jāliek cietumā. Pie kam tas bija laikā, kad Staļins pat negrasījās maksāt ārstam cik necik cienījamu algu, jo uzskatīja, ka labu ārstu tauta pabaros, bet sliktajam jāmirst nost. Iemesls šim likumam bija kāda ārstu sanāksme, kurā ārsti bija atļāvušies jauno padomju sistēmu un tās medicīnu kritizēt, Ļeņins nebija pietiekami stingri pret ārstiem vērsies, un Staļins tagad izlēma Ļeņina nepadarīto labot.

Lieta tāda, ka pēc 1917. gada revolūcijas Padomju valsts monopolizēja tiesības uz ārstniecību. 1918. gadā tika aizliegti Pirogova lasījumi, kas patiesībā bija Krievijas ārstu kongresi. Veselības komisārs Nikolajs Semaško pamanīja, ka ārsti kongresā diskutē pret izcilo Padomju sistēmu, ziņoja par to Ļeņinam. Visai drīz tika pieņemts lēmums „Par antisovetiskiem grupējumiem inteliģences vidū”. Vispār Ļeņins ir parakstījis 200 dokumentus, kas noveda pie padomju medicīnas — visvairāk ārstu, visvairāk slimnīcu, zema kvalitāte, maz naudas. Gatavojoties karam, padomju doktrīna teica – vienu profesoru nošaut ir viegli, bet 100 vāji apmācīti sanitārie instruktori paveiks vairāk. 1936. gadā līdz ar PSRS konstitūciju tika atzītas visu padomju iedzīvotāju tiesības uz bezmaksas ārstniecību, tiesa, dažam šīs tiesības bija Kremļa slimnīcā, citam – ciema feldšerpunktā.  1919. gada 18. februārī tas pats N. Semaško radīja Kremļa slimnīcu, sākotnēji – lai cīnītos ar izsitumu tīfu, bet itin drīz slimnīca tika uzlabota, lai karaliski aprūpētu izredzētos slimniekus, proti – valdību. Uz šīs Kremļa slimnīcas bāzes kā sēnes uzauga pansionāti, sanatorijas, atpūtas nami.  Pirmās reālās represijas drošības spēki pret ārstiem uzsāka 1925. gadā, kad vairākums notiesāto bija akušieri ginekologi, sākotnēji Pēterburgā, vēlāk – Rostovā pie Donas, jo kategoriski tika aizliegti aborti, bet neviens jaundzimušais nedrīkstēja mirt.

Daudz nopietnāku skanējumu ieguva 1929. gada prāva Ukrainā, kurā par kontrrevolucionāru darbību notiesāja piecus profesorus – A. Čerņahovski, A.Barbaru, V. Udovenko, V. Podgajecki un N. Kudricki. Kaut visi šie ārsti bija teorētisko zinātņu pārstāvji – histologi, higiēnisti un laboratorijas speciālisti, kas tiešā veidā ar cilvēku ārstēšanu nenodarbojās, viņi tika notiesāti par medicīnisko teroru pret boļševikiem. 

Sākot ar 1937. gadu presē sāka parādīties raksti, kas agresīvi un negatīvi nosodīja ārstus. Ar 1937. gadu sākās reāla kampaņa pret mediķiem, kas vainagojās ar ārstu lietu 1953. gadā. 1938. gada 14. jūlijā notika PSRS Augstākās tiesas izbraukuma sesija, kurā ar nāvessodu notiesāja 6 kara ārstus: J. Roskinu, N.Agiševu, I. Aizenbergu, V. Pokatilovu, V.Protapopovu un Z. Hohlerneru.

Tai pašā gadā tika notiesāti „ārsti – slepkavas”  D. Pļetņevs, L. Levins un I. Kazakovs, kuri it kā bija paātrinājuši V. Menžinska, V. Kuibiševa un M. Gorkija nāvi. Tiesa atzina, ka ārsti kļuvuši par Trocka – Buharina bloka aģentiem.

Vispār šajos represiju gados tika iztiesātas 1854 ārstu lietas, kurās parasti vainīgie atzinās un nekavējoties tika nošauti. Šajā laikā PSRS tika iznīcināti gandrīz visi latviešu vīrieši ar augstāko izglītību un, protams, ārsti tajā skaitā.

Pieminēt tomēr vēlos Pleskavas slimnīcas ķirurģijas nodaļas vadītāju, 45 gadus veco Lūciju Saulīti, kas 1937. gadā bija atbraukusi pie radiem uz Latviju, bet tūlīt pēc atgriešanās tika brutāli noslepkavota par sadarbību ar kapitālistiem. Smoļenskas apgabala Jeļņas galvenais ārsts Pauls Dreika (komponista Mihaila Gļinkas privātārsts un draugs) tika nošauts 1938. gadā par to, ka disertāciju bija aizstāvējis vācu valodā un it kā slimnīcā nozadzis dažus kukulīšus maizes. Pa ceļam uz nošaušanu viņš tika ievests sniegt palīdzību apdegušai meitenītei.

Taškentas universitātes rektors, latviešu ārsts Eduards Šurpe izdzīvoja pēc 25 gadiem lēģerī. 

Sagadīšanās pēc 1937. un 1938. gadā arī Hitlers Vācijā sāka psihopātiskus uzbrukumus medicīnai, kas, tiesa, izpaudās nedaudz citādi, kad par gana gudriem mediķiem atzina cilvēkus ar apšaubāmu izglītību un netradicionālu skatu uz ārstniecību. Savukārt akadēmiskus mediķus atstūma no veselības politikas. Kampaņas pret ārstiem raksturo galvenokārt tās valstis, kurās totalitārisms izveidojās, jo demokrātiski noskaņotie ārsti nemēdz gana klanīties. Lai atceramies 1947. un 1949. gada represijas pret Paulu Stradiņu, pēc kurām profesors uz visiem laikiem pārstāja privāti praktizēt.

1953. gada 13. janvārī visu Padomju Savienību pārsteidza ziņojumi centrālajās avīzēs, ka grupa ārstu visā PSRS bendējuši vai indējuši savus pacientus, kā dēļ miruši tādi padomju darbinieki kā Ščerbakovs un Ždanovs.

Visā PSRS teritorijā notika masveida aresti un tika gatavotas paraugprāvas, kuru mērķis bija nāvessods. Par lielākajiem noziedzniekiem tika atzīti ebreji M. Vovsi (dzimis Krāslavā), J. Etingers, B. Kogans, M. Kogans, A. Grinšteins, kuriem tika inkriminēta sadarbība ar ASV ebreju organizāciju „Džoint”.

Kaut arī šai ārstu apcietināšanai, vissavienības kūdīšanai pret ārstiem bija izteikti antisemītisks raksturs, apcietināti tika arī citu tautu ārsti – profesori V. Vinogradovs, V. Vasiļenko, V. Zeļēnins, B. Preobraženskis, un visai garajā sarakstā atrodams arī ārsts N. Vilks. Vismaz seši ārsti tika apcietināti arī Latvijā un arī viņiem draudēja nāvessods, t. sk. populārajam zobārstam V. Vigdorčikam, kuram bija izdevies izbēgt no holokausta.  Patiesībā aresti bija sākušies jau 1952. gada beigās, taču tie bija klusi un neafišēti. Par pamatu apsūdzībām bija kādas ārstes Lidijas Timaščukas vēstule, kurā viņa rakstīja, ka ir Ždanova elektrokardiogrammā saskatījusi infarktu, bet ārstējošie profesori nav diagnozei piekrituši, likuši Ždanovam daudz kustēties un tādēļ Ždanovs 1948. gadā nomiris. Pēc četriem gadiem vēstule tika atrasta, Lidijai Timaščukai iedeva Ļeņina ordeni, bet visus Ždanovu ārstējušos ārstus apcietināja.  Savukārt pēc Staļina nāves 5. martā apcietinātos ārstus atbrīvoja no cietuma, bet Timoščukai Ļeņina ordeni atņēma.

Visa Padomju Savienības vēsture ir cīņa ar atsevišķām ļaužu grupām. Tika izgaismotas inženieru un karavadoņu sazvērestības. Visvairāk tika apkarota inteliģence, bet rakstnieki un teātra darbinieki agri vai vēlu tika represēti. Totalitārisma pirmā iezīme ir — atrodi kādu ļaužu grupu, pret to noskaņo visus citus — vai nu pēc tautības vai profesijas, turības vai izglītības kritērija. Visbiežāk grupas represēšanas pamatā ir kāds stereotips, piemēram — visi čečeni ir noziedznieki (un visi čečeni tika izsūtīti uz Kazahiju), visi čigāni ir zagļi (nevis, piemēram, izcili mūziķi), visi sportisti lieto dopingu, visi krievu virsnieki var izdzert spaini šņabja, utt. Šos stereotipus radīja ar mākslas, reklāmas, žurnālistikas vai jebkādu citu paņēmienu. Attiecībā uz medicīnu Staļina propaganda radīja stereotipu — visi ārsti ir kukuļņēmēji. Un vēl – viņi ne velna nejēdz, jo pacienti mirst. Diemžēl mirst visi pacienti un mirst arī visi ārsti paši kā pacienti. Bet Staļina likums saka — ja nu pacients ir miris, tātad kaut kur ārsts ir kļūdījies.    

Ārsti kļūdās visā pasaulē, bet demokrātiskā sabiedrībā ārstus par neveiksmi netiesā. No neveiksmēm un kļūdām mācās – lai tās neatkārtotu.

Ārsts par kļūdu vai ārsts par neveiksmi atbilstoši padomju un postpadomju telpai ir tiesājams un apcietināms uz ilgiem gadiem, un šī norma palikusi gandrīz visā bijušās PSRS teritorijā līdz pat mūsdienām, tai skaitā Latvijā. Tiesa, no igauņu un lietuviešu krimināllikumdošanas šis pants ir pazudis, bet Latvijā nostiprināts un paplašināts.

Vērts atgādināt, ka Latvijas krimināllikumā ir arī citi panti, kas nosaka sodus, piemēram, par nonāvēšana aiz neuzmanības, smagu miesas bojājumu, vidēja smaguma miesas bojājumu izdarīšanu neuzmanības dēļ. Starptautiskā praksē, piemēram, Vācijā, Austrijā, ar kurām mums ir līdzīgas tiesību sistēmas, dažkārt ārstniecības personas tiek sauktas pie kriminālatbildības pēc šādiem pantiem.

Jādomā, ka Latvijas likumdevēji, kas atstājuši 138. pantu krimināllikumā, cerējuši, ka likumam būs preventīva daba – lai nu dakteris, kas ir kaut ko sliktu izdarījis, tiktu sodīts un turpmāk nekad tā vairs nedarītu, kā arī ģenerālā pretenzija – lai visi citi apkārt redzētu, cik bargi mēs Latvijā par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem sodam, un lai visi citi no jebkādām kļūdām atturētos.

Patiesībā tas ir likumdevēja brāķis, kas nodara lielu postu iedzīvotāju veselības aprūpei un medicīnas attīstībai. Medicīnisks gadījums tiek pielīdzināts vispārējiem kriminālnoziegumiem, slepkavībām un par to tiek piespriests cietumsods, kas ir ilgāks nekā par bērna nāvējošu notriekšanu ar mašīnu dzērumā, pie kam uz gājēju pārejas pārsniedzot ātrumu. Mērķis būtu veidot likumdošanas izpratni par specifisku medicīnisku kļūdu ar citu vainas pierādīšanas vai sodīšanas algoritmu.

Mūsdienu civilizācija un harmonizācija ir novedusi pie tā, ka nav iespējama apzināta ļaunprātīga medicīnas speciālistu darbošanās, kā, piemēram, eksperimentējot ar ieslodzītajiem Padomju Savienības un fašistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēs, kā smagi slimu pacientu vai nabadzīgāku valstu iedzīvotāju eksperimentāla inficēšana ar venērisku slimību izraisītājiem vai hepatīta vīrusiem, kā vēža šūnu injekcijas. Tas viss pagājušajā gadsimtā ir noticis, un to paveikuši daži noziedznieki, atstājot nedzēšamus traipus uz pasaules medicīnas baltā halāta. Tādu noziedznieku bija daži desmiti, ārstu pasaulē šobrīd ir desmit miljoni, bet argumentāciju par ārstu sodīšanas nepieciešamību likumdevēji balsta uz šo dažu desmitu neliešu padarītā.

Amerikas Savienotajās Valstīs ik gadu tiek veiktas simtiem miljonu operāciju, taču pēc šīm operācijām gadā ap 60 0000 pacientu iet bojā. Un tās nav tikai ārstu kļūdas. Mēs zinām, ka aizkuņģa dziedzera operācijas nevar būt simtprocentīgi veiksmīgas, tās ir ļoti sarežģītas un ar lielu risku, vismaz trešdaļa pacientu mirst arī pēc izcili veiktas aizkuņģa dziedzera operācijas. Nosakot, ka neviens pacients pēc operācijas nedrīkst mirt, jo tad šī nāve tiks uzskatīta par kļūdu, nozīmē – neviens ķirurgs neriskēs operēt nevienu aizkuņģa dziedzera slimnieku.

Šajās pašās Amerikas Savienotajās Valstīs gadā mirst 600 000 cilvēku no onkoloģiskām kaitēm un 600 000 no sirds slimībām, bet 300 000 mirst no dažāda līmeņa medicīniskām kļūdām. Bet amerikāņi visas šīs kļūdas analizē, neslēpj, mācās no tām, un tas ļauj izvairīties no šāda veida kļūdām nākotnē. Protams, jebkurā pasaules valstī tiek pētīts – vai slimnieka nāves vai veselības traucējuma iemesls ir kļūda vai nolaidība.

Katram gadījumam vai negadījumam ir cēlonis. Ja negadījums notiek pirmoreiz, tā varētu būt nejauša neveiksme. Ja tāds pats gadījums notiek otrreiz, tad tas ir iemesls to analizēt kā pārkāpumu un novērst tā iespējamību, iesaistot visus, kas komandā nodarbojas tieši ar konkrēto jautājumu. Un šis ir tas stāsts – vai nu mēs mācīsimies vai nemācīsimies no savām un svešām kļūdām. Ja likums saka, ka visas kļūdas ir jānotiesā, tad vairums kļūdu tiek noslēptas, neviens tās neanalizē un līdzīgi negadījumi būs arī trešo un ceturto reizi.

Ja ārstam identiska kļūda gadās vairākkārt, tad jāpārdomā, vai šim ārstam jāturpina strādāt šajā jomā. 

Par izmeklētāja, prokurora un advokāta zināšanām medicīnā un revolucionāro pārliecību sodīt ārstu

Jautājums par ārsta kļūdas kriminalizēšanu ir jautājums par sabiedrības ieguvumiem vai zaudējumiem. Jautājums, kas sabiedrību vairāk interesē – sodīt ar cietumsodu un naudas sodu kādu konkrētu ārstu citiem par biedinājumu, atņemt viņam darbu, praksi un iztikas līdzekļus, vai arī ļaut no šī kolēģa piedzīvotā un pieredzētā gadījuma mācīties pašam un citiem, darīt visu, lai nākamajā līdzīgajā situācijā tiktu pieņemts labāks lēmums, precīzāk tiktu uzstādīta diagnoze un labāka būtu ārstēšana.

Sabiedrība daudz vairāk iegūtu, ja medicīnas profesionāļi mācītos no neveiksmēm.

Nebūtu pat jālieto terminu kļūda, jo tiklīdz tiek lietots jēdziens “kļūda”– tiek sajaukti divi jēdzieni – medicīniskā kļūda un cilvēka kļūda. Tipiskās cilvēka kļūdas nereti nosaka aizmāršība, tūļīgums, kavēšanās, stūrgalvība, ietiepība un tādas īpašības mēdz būt arī medicīnas profesionāļiem.

Protams, nākas dzirdēt runas, ka ir kolēģi, kas pie pacienta neiet, kamēr netiekot samaksāts, tādējādi šantažējot pacientus. Šāda rīcība tiešām būtu krimināli sodāma, bet tai nav nekāda sakara ar kļūdu vai neveiksmi.

Kļūdas kriminalizēšanai ir vēl kāds efekts – ārsti, baidoties riskēt, nodrošinās ar nevajadzīgiem papildu izmeklējumiem un manipulācijām, un tādā veidā novilcina laiku, bet iespējamā operācija zaudē savu jēgu un kvalitāti.

Vienkāršota situācija – vecs pacients nokritis, sasitis gūžu. Ārsts apskata pacientu, izmeklē ar rentgena stariem un atzīst traumu par sasitumu, bet pacientu stacionē. Pacients nomirst ar citu kaiti, bet radinieki iesūdz ārstu tiesā. Prokurors ārstam bargi jautā – kāpēc jūs neveicāt magnētiskās rezonanses izmeklējumu, jo tajā iespējamus bojājumus var labāk saskatīt. Prokurors šo gadījumu uzskata par ārsta kļūdu, kaut gan, atkārtošos – pacients slimnīcā mira no pilnīgi citas slimības. Visiem Latvijas pacientiem pie sasitumiem magnētisko rezonansi veikt nevar – ar šādu pieeju var iztērēt visu medicīnas budžetu, turklāt uz izmeklējumu tad gaidīs tie, kam šis izmeklējums ļauj diagnosticēt, piemēram, vēzi.

Kļūda, neveiksme, nevīžība, nevērība un nolaidība ir pilnīgi dažādi jēdzieni, taču, iepazinies ar krimināllikuma 138. pantu, izmeklētājs, prokurors, advokāts šos jēdzienus sajauc pēc savas revolucionārās pārliecības.

Nolaidība ir situācijās, kad izdara operāciju ne tam pacientam vai ne to operāciju konkrētam pacientam. Jo lielākas slimnīcas ar lielākiem operāciju konveijeriem, jo lielākas šādas iespējas kļūdīties. Iemesli šādām kļūdām ir medicīnas industrializācija, robotizācija, kur cilvēciskais faktors pazūd.

Latvijā šādu negatīvu piemēru līdz šim nav. Toties, analizējot šādas kļūmes, saprotam, ka mūsdienu nolaidīga kļūda ļoti bieži nozīmē sistēmas kļūdu, kad kļūdā ir iesaistīta virkne cilvēku, ne tikai ārstējošais ārsts. Latvijā ir notiesāts ārsts par to, ka slimnīcā māsa bērnam ielēja vēnā hipertonisku sāls šķīdumu, kad uz pudelītes bija rakstīts – izotoniskais šķīdums, un bērns nomira. Ārstam nenāca ne prātā noraut pudeli no sistēmas un pagaršot sāls koncentrāciju šķīdumā.

Attiecībā pret iespējamu noziedzīgu nodarījumu vismazāk palīdz tieši policista vai prokurora revolucionārā pārliecība. Piemēram, policists vai prokurors uzskata, ka ārsts nozīmējis pārlieku lielas pretsāpju līdzekļu devas un savu pārliecību smēlies tablešu paciņas anotācijā, bet ārsts ir vadījies pēc principa – noņemt vēža slimniekam sāpes, un iepriekšējā (vai zāļu kompānijas dokumentos ierakstītā, draudzīgā) deva vairs nelīdz. Bet policists vai prokurors paliek pie sava – lielāka zāļu deva ir ārsta kļūda.

Vajadzētu arī saprast, ka kriminālprocess ir ļoti dārgs valstij.

Iesaistās izmeklētāji, tiesu medicīniskā ekspertīze, prokuratūra, tiesa. Ja tiek piemērots šis process arī negadījumiem un niecīgiem pārkāpumiem, tad valsts nelietderīgi tērē līdzekļus un nav iespēju pievērsties tiem gadījumiem, kur varbūt vajadzētu patiešām kaut ko nopietni izmeklēt.

Piecus gadus gara tiesas prāva, divas dažādas tiesas, daudzi liecinieki, eksperti un milzīgi tiesvedības izdevumi bija pārdzīvojums ārstam Vidzemē, kam policisti un izmeklētāja sagādāja pārsteigumu – provokāciju, iesūtot pie viņa kabinetā narkomāni, kas pieprasīja zāles. Ārsts izrakstīja trankvilizatorus, saprazdams – narkomāne ir abstinences stāvoklī, spējīga uzbrukt citiem cilvēkiem, spējīga nodarīt pāri sev vai citiem. Narkomāns arī ir cilvēks, ģimenes ārsta nolikumā rakstīts, ka ģimenes ārstiem jāārstē arī psihiski un narkoloģiski slimnieki. Trankvilizatori nav narkotikas. Bet tad ārsta kabinetā ieskrēja policisti un ārstu apcietināja. Ārstam tika aizliegts strādāt par valsts apmaksātu ģimenes ārstu, un šo normu noteica kā pirmstiesas izmeklēšanas līdzekli.

Visa valsts prese un mediji ziņoja, ka šis Latvijā ļoti populārais ārsts ir vismaz kukuļņēmējs vai narkomāns pats, ja jau tabletes izrakstījis. Tiesa ārstu attaisnoja. Tad, kad tika pierādīts, ka ārsts ir rīkojies pareizi, bet policisti savas revolucionārās pārliecības dēļ – muļķīgi, no visiem portāliem un medijiem ārstam par saviem rakstiem atvainojās tikai “Latvijas Avīze”, kas nebūt nebija publicējusi pašus indīgākos komentārus. Nekur nav dzirdēts, ka būtu sodīti policisti, kam šī provokācija ienāca prātā. Piecos gados tika iedragāta ārsta veselība, pacientiem nebija iespējas tikt pie sava iecienītā ārsta.

Līdzīgs piemērs bija kādā Latgales pilsētā, kur Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes darbinieki prakses telpās saslēdza roku dzelžos pieredzējušu ģimenes ārsti un pediatri (kuras pieņemamā telpā tai brīdī bija izģērbts mazs pacients, ko viņa auskultēja), viņu turēja pirmstiesas izmeklēšanā divas diennaktis. Izrādījās, ka ģimenes ārste savam pacientam, kurš līdz tam bija pirmstiesas izmeklēšanā un konkrētajā dienā gatavojās tiesas sēdei, izrakstījusi vieglu psihotropu līdzekli, ko savās vadlīnijās šādā gadījumā iesaka ordinēt Latvijas psihiatru asociācija. Jādomā, ka policija šajā gadījumā vienkārši nodarbojās ar iebiedēšanu, jo ne uz vienu Latvijas Ārstu biedrības vēstuli cik necik sakarīgi neatbildēja, bet atbildīgās policijas amatpersonas bija izgaisušas, kad tika mēģināts tās Daugavpilī satikt.

Policistam, advokātam un prokuroram vajadzētu vadīties tikai no eksaktiem faktiem un pierādījumiem, ko kriminālprocesā var iegūt. Parasti ne advokāts, ne prokurors, ne izmeklētājs nav ārsti (ir arī izņēmumi – speciālisti ar medicīnisko un juridisko izglītību vienlaikus). Tad nu liela nozīme ir tiem mediķiem, kas iesaistās tiesu medicīniskās ekspertīzes veikšanā, jo ikvienā šādā kriminālprocesā sava loma ir tiesu medicīniskajai ekspertīzei.

Mēs dzīvojam laikā, kad publiski un administratīvi ministrija un slimnīcu vadība par medicīnu domā tikai kā par fiskālo efektu, par lietderību, par peļņu, zaudējumiem, par medicīnas iestādes budžetu.

Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs, pēc izglītības automehāniķis, uzskata, ka visām nodaļām vajadzētu ietaupīt, par 5% samazinot medikamentu, medicīnas preču (piem., katetru) patēriņu.

Mehāniska pieeja šādam taupības režīmam palielina kļūdu skaitu, un atbilstoši pasaules pieredzei šādā gadījumā kļūdu skaitam vajadzētu pieaugt par 2,5%.

Politiskā un administrējošā politika apdraud ne tikai pacientu, bet arī ārstu. Medicīniskās aprūpes centrā būtu jābūt pacientam un viņa ārstam, nevis katetriem vai naudai.

Ārsts nevar visu paredzēt, nevar visu zināt, bet mērķis ir zināšanas paaugstināt

Nostradams pareģoja notikumus daudzus gadsimtus nākotnē. Medicīnā visu paredzēt nevar. Ir gadījumi, kad mēs rīkojamies pēc labākās sirdsapziņas, godaprāta, bet iestājas forsmažors, dažādi faktori un specifiskie apstākļi, kas ietekmē mūsu lēmumus un iznākumu, un šis iznākums var būt slikts.

Krimināllikuma 138. pants rada sociālo diskrimināciju ārsta profesijai un citām ārstniecības personām. Ārsta dzīves svaru kausos tiek ielikts reāls apdraudējums iepretim visiem darba apstākļiem, atbildībai, profesijas prestižam, kā arī priekam un gandarījumam, ko šī profesija sniedz, gan tiem notikumiem, kas nav bijuši veiksmīgi.

Un neveiksmju ir daudz visā pasaulē.

Krimināllikuma 138. pants apstrīd iespēju ārstam būt brīvam savā profesijā, realizēt sevi un visu laiku būt dilemmā – vai viņš kaut ko pārkāpj vai ne. Ārsta darbībā parādās apdomīgums sliktākajā nozīmē, jo izmeklētājs, prokurors un tiesnesis lietu skata, lasot konkrētas vadlīnijas. Tiesa, vadlīnijas mēdz būt pretrunīgas, dažādas medicīnas skolas domā atšķirīgi, gandrīz visām būtiskākajām nozoloģijām Latvijā pieejamas vismaz četras itin pretrunīgas vadlīnijas.

Bet medicīnā patiesībā nav nekādu universālu vadlīniju katram konkrētam pacientam. Toties ir viedoklis, kā rīkojas vidusmēra ārsts. Tieši šis princips darbojas pretim jebkādai medicīniskās domas izaugsmei.

Medicīna balstās uz to, cik lielā mērā ārsts ar savu pieredzi, ar savām zināšanām var būt apdomīgs un paredzēt notikumus. Izmeklētājs, prokurors un tiesnesis balstās uz preambulu – vajadzēja paredzēt notikumus, gluži kā hokeja komentētājam vajag paredzēt rezultātu.

Kad pacients ir gājis zudībā, kad kāds ir iedarbinājis krimināllikuma 138. pantu, tiek meklēti tiesu medicīnas eksperti, specialitāšu eksperti, kas, kā likums, ir nozares galvenie vai vadošie speciālisti.

Viņi labi zina patanatomisko slēdzienu, tātad – arī diagnostikas kļūdu un ārstniecības rezultātu. Pie galda sēžot viss ir labāk redzams, un eksperti, kā likums, iekrīt atrisinātā uzdevuma lamatās. Proti, atrisināts uzdevums vienmēr izskatās arī pēc viegli atrisināma uzdevuma. Bet ārstam, kas izšķirošajā mirklī bijis pie pacienta gultas, varēja arī nebūt iespējas veikt visus izmeklējumus, turklāt pacientam varēja būt vairākas slimības, viņš varēja būt lietojis daudzus medikamentus (kas pilnībā notušējuši simptomus), bet lēmums ārstam bija jāpieņem tikai ar savu iepriekšējo pieredzi, intuīciju un fragmentārām zināšanām par pacientu. Tas ir kā salīdzinājums starp šoferiem – vienu, kas nonācis pie sava galamērķa, un otru, kas piebraucis pie pilnīgi pretrunīgām ceļa zīmēm. Vēl to dēvē par atpakaļskata kļūdu – zinot iznākumu, visiem taču ir skaidri redzams, ko vajadzēja un ko varēja darīt.

Nereti gribas veselības jomu salīdzināt ar aviācijas nozari, kur spēles noteikumus nosaka drošības regula. Un šajā regulā var skaidrā latviešu valodā izlasīt, ka nevēlami notikumi ir jāizpēta, jāanalizē ar tikai vienu vienīgu nolūku: lai izprastu iespējamus negadījuma cēloņus un atrastu, kā ar šiem cēloņiem tikt galā, nevis lai atrastu vainīgo vai sodītu kādu personu.

Ja lidotājs katrreiz pirms pacelšanās baidīsies, ka, nosēžoties uz viena riteņa, viņš varētu, piemēram, tikt krimināli sodīts, viņš lidmašīnu nemaz necels gaisā.

Aviācijā darbojas dažādu risku ziņošanas sistēma. Pat katastrofas gadījumā netiek meklēts vainīgais, bet cēloņi.

Atvainošanās pacientam vai viņa tuviniekiem. Komunikācija pēc medicīniska gadījuma ar sliktu iznākumu. Droša vide ārstniecībā kā valsts politika

Medicīniski gadījumi ar sliktu iznākumu būs vienmēr, kamēr vien cilvēki dzims un mirs. Latvijas problēma, kas spiež saglabāt 138. pantu Krimināllikumā, ir ārstu nereti neveiksmīgā komunikācija ar pacientu, kā arī sociālo tīklu un mediju ļaunu viedokli veidojošā komunikācija ar lasītājiem (kas rada stigmatizāciju pret medicīnu un negatīvus stereotipus par ārstiem).

Par neveiksmīgu medicīnisku gadījumu, kad ārsts nav spējis atrast labāko diagnostikas vai ārstēšanas risinājumu, varētu atcelt no amata, atņemt sertifikātu vai likt strādāt par stažieri.

Bet ārstam Latvijā kā zobens virs galvas karājas iespēja tikt notiesātam ar reālu cietumsodu.

Īpaši tas kļūst aktuāli, ja mirušā vai varbūt vienkārši neapmierinātā pacienta radinieki ir labos draugos ar kādu juristu un sāk ārstu mocīt gan ar sūdzībām, gan tiesām. Ir grūti pārliecināt par pilnvērtīgu ārstniecību atraitni Veselības inspekcijā, kura sūdzas, ka viņas mirušo vīru slimnīcā neārstēja – jā, tabletes bijušas kādas sešas dažādas, bet tā taču nav ārstēšana. Šajā gadījumā izrādījās, ka ārstēšana nozīmē izmeklēšanu ar magnētisko rezonansi, sistēmas un operāciju.

Būtiskais ir kopējās komunikācijas jautājums, kas pasaulē saucas par atvainošanos pacientam.

Ja nu tiešām gadās medicīniska kļūda vai medicīnisks negadījums, ārstam un medicīnas komandai ir jāatvainojas pacientam vai viņa piederīgajiem. Tas nav viegli nevienai pusei, bet risina problēmas. Latvijā tas nav iespējams, jo ārsts nedrīkst atzīt kļūdu – tas uzreiz nozīmē Krimināllikuma 138. pantu.

Otrs tikpat būtisks jautājums ir iespēja pacientam vai viņa tuviniekiem saņemt finansiālu kompensāciju par ciešanām vai nelabvēlīgo iznākumu. Tam kalpo Ārstniecības riska fonds, kura darbībā gan vēl joprojām ir nepieciešami uzlabojumi. Protams, risinājums varētu būt arī pacienta vai viņa tuvinieku civilprasība pret medicīnas iestādi. Konkrētam pacientam vai nākamajiem pacientiem tas varētu būt finansiāls vai morāls ieguvums.

Pacientu drošības kontekstā mēs domājam par to, kā samazināt iespēju kļūdīties, un to var veikt tikai ar atbalsta pasākumiem. Ar atbalsta rīkiem var izveidot drošu sistēmu, kad pat kļūdas brīdī var nelabvēlīgu iznākumu novērst ar citu aizsardzības pasākumu virkni. Piemēram, labi darbojas sistēmas, kas brīdina par pārsniegtām maksimālām reizes un dienas zāļu devām. Darbojas sistēmas, kas brīdina par nelāgu zāļu mijiedarbību.

Mūsu uzdevums  ir vispirms pētīt sistēmiskos cēloņus, lai varētu palīdzēt ārstam nekļūdīties.

Ļoti labs un veiksmīgs risinājums ir aroda tiesa Latvijas Ārstu biedrībā, tomēr nereti tā netiek pie pacienta dokumentācijas, jo pacienta dokumentus sargā Datu drošības regula. Veselības inspekcija nekad nesniedz dokumentāciju arodtiesai, jo to Ministru kabineta noteikumos aizliedza kāds ministrs ar īpatnēju domāšanas sistēmu.

Medicīniski bioloģiskie principi ar krimināllikumu nav risināmi. Ir jāmeklē cits risinājums kā samazināt nevēlamu gadījumu skaitu medicīnā, sauksim to par apvedceļu. Šis apvedceļš ir valsts politika drošas medicīnas radīšanā, proti, investīcijas izglītībā, investīcijas tehnoloģijās, investīcijas programmatūrā, lai radītu drošu vidi ārstniecībā.

Autors: Pēteris Apinis

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,Twitter, Youtube un Instagram!