Padomnieces memuāri. IX daļa “ATSLODZES” DIENAS

KATRĪNA IĻJINSKA

Laiks, kad es braucu uz darbu mierīgi un nedomājot, kas mani sagaida šodien, bija garām. Ja es mācētu neiedziļināties katrā jautājumā, man būtu daudz vieglāk. Kā jau minēju iepriekš, atnākot uz darbu ceturtdienā, pirmām kārtām es saņēmu pārmetumu par nesaskaņotas pozīcijas paušanu radio. Lai arī tas pabojāja garastāvokli, tas būtiski neietekmēja manu dienas gaitu. 

Iepriekšējā dienā bija noticis ne tikai raidījums, par kuru es jau pastāstīju, bet arī Ministru kabineta Apbalvošanas padomes sēde. Un nekas tāds īpašs tajā nav, tikai kaitinošas detaļas. Ekonomikas ministrija balvai virzīja cienījamu “Rīgas Siltuma” inženieri, kurš šo atzinību ir godam nopelnījis, strādājot visu mūžu. Tad nu 9. oktobrī notika MK Apbalvošanas padomes sēde, kura bija plānota pulksten 16:00 un uz to vajadzēja iet vai nu pašam ministram, vai parlamentārajam sekretāram, vai ministra biroja vadītājai, padomnieki tur varētu iet tikai tad, ja tiešām nav nevienas augstākas amatpersonas. Tad nu Valainis netika, parlamentārais sekretārs bija prombūtnē, bet ministra biroja vadītāja atkal bija kaut kur attālināti… es pat vairs neatceros, vai viņai pēkšņi saslima bērns vai pati. Izveidojās situācija, ka vienīgais cilvēks, kurš varēja aiziet uz to sēdi, biju es. Vai es aizgāju? Nē. Kāpēc? Tāpēc, ka piedalījos citā sanāksmē ministrijā no pulksten 14:00 līdz 15:00, bet pulksten 14:42 manā e-pastā, ko es, protams, neskatījos, ienāca vēstule, ka Apbalvošanas sanāksme no pulksten 16:00 ir pārcelta uz pulksten 15:00, t.i., tā notiks pēc 15 minūtēm. Kad man beidzās sanāksme, es jau visu biju nokavējusi, lai gan tīri teorētiski man vajadzēja Apbalvošanas sanāksmē aizstāvēt EM kandidātu – inženieri un stāstīt par viņa sasniegumiem. Apbalvojumu viņam gan piešķīra arī bez manas dalības. Bet, pieņemot, ka viņam šo balvu varētu nepiešķirt tikai tāpēc, ka Ministru kabinets bīda sēdi turpu šurpu pēdējā brīdī, mani, teiksim tā, neiepriecināja.

Ceturtdienā ministram bija plānota MK ārkārtas sēde kurā sprieda par jautājumiem, kas saistīti ar nākamā gada valsts budžetu. 

Es turpināju domāt par “Gulbenes runu”. Tas bija grūts uzdevums. Kas tur grūts, jūs vaicāsiet? 

“Gulbenes runas” ideja bija izcelt padarītos darbus un katru no darbiem vai idejām, paskaidrojot to vienkāršā valodā tādā ķēdītē, lai ikviens cilvēks saprot, ko valdības vai EM lēmums reāli nozīmētu. Tā, lai būtu skaidrs, ko šis lēmums nozīmē ikvienam cilvēkam.

Sarežģītība slēpās faktā, ka skaitļi “nelīmējās”. Vajadzēja vai nu melot, vai kā minimums manipulēt ar informāciju. Nu, piemēram, ir tāda laba programma kā “Zemas īres mājokļu aizdevumi”. Pārsvarā pašvaldības, protams, valdībai pietuvinātas, paņem aizdevumus un uzbūvē daudzdzīvokļu mājas. Viss brīnišķīgi, izņemot to, ka ZZS pārstāvji mēģina izbīdīt, lai “viņu pašvaldību” pieteikumus izskata ārpus rindas un izņemot to, ka zemas īres mājokļiem nav nemaz tik zema īre.

Jā, 20.septembrī, piektdienā, rīta sanāksmē ar kapitālsabiedrību vadītājiem, Reinis Bērziņš informēja, ka pēc pāris stundām notiks Latvijas Bankas rīkots pasākums par mājokļu kreditēšanu reģionos un es nolēmu aiziet paklausīties. Nekas īpašs. Es arī aizgāju, un dzerot rīta kafiju, man klāt pienāca man labu laiku zināmais Kārlis no ZZS un izsita mani no sliedēm. “Pasaki, lūdzu, Reinim, lai mūsu pašvaldības izskata ātrāk,” viņš teica. Tā kā es biju ministra birojā, tad visi tik tiešām uztvēra mani kā “savējo”, un, neskatoties uz to, ka es 20.septembrī vēl nebiju nostrādājusi pat mēnesi, jau šķita normāli tā runāt. 

Papildus tam, ka “ZZS pašvaldības” būtu jāizskata ārpus kārtas, vēl bija tāda nianse, ka izpratne par to, kas ir “zema īres maksa” reģionos mums visiem atšķīrās. Piemēram, man neliekas, ka 6,47 eiro par vienu kvadrātmetru, teiksim, Gulbenē, ir zema īres maksa. Tas nozīmē, ka 50 kvadrātmetru dzīvoklis mēnesī maksātu 323,5 eiro plus komunālie. Gulbenē, kur tāda īres maksa nozīmētu apmēram pusi algas vidējam gulbēnietim.

Vēl mums vajadzēja pateikt, ka gada laikā, kopš ir jaunā valdība, ekonomika iet uz labo pusi. Bet faktiski tas tā nebija. Ekonomika gāja uz grunti, bet vajadzēja pasniegt tā, it kā tā zeltu un plauktu. Vai tas ir iespējams, nemelojot? Nē, nav, bet, ja ļoti grib, tad var. Atkal jāķeras klāt manipulācijām, bet principā var. Pat tad, ja ražošanas apjomi krīt, ir iespējams informāciju pasniegt tā, it kā viss augtu. Es pie tā strādāju, mēs līdz tam nonāksim…

Ceturtdiena pagāja interesantā, filozofiskā darbā. Es slīgu arvien lielākā izmisumā. Es jau vairs nezināju, kas ir labāk – kad es palieku viena savos darbos, vai arī, kad ir daudz notikumu un nav laika domāt par dzīvi. 

Ņemot vērā, ka pienāca rudens, es vairs nenācu kājām, nebraucu ar savu vai nomātu auto uz darbu, es biju pilnībā pārsēdusies uz sabiedrisko transportu, un, jāsaka, apzināti. Tāpat, es neizņēmu no kalendāra nevienu lekciju, uz kurām es varētu iet, ja pareizi izvērtētu savas dzīves prioritātes. Var izklausīties pēc mazohisma… un es tādu biju apzināti izvēlējusies. Es gribēju, lai sistēma mani “neievelk” savos tīklos, es gribēju katru dienu atcerēties, kādu cenu es maksāju par to, lai ministrs un koalīcija justos komfortabli. Tikai tāda pieeja varēja man nodrošināt cerību uz pārmaiņām. Es metu miskastē savas ambīcijas, savu dzīvi tikai tāpēc, ka biju piekritusi celt gaismā savu skolasbiedru. Šis atgādinājums bija ļoti lietderīgs un katru dienu uzturēja mani “skaidrā”. Tomēr

fakts, ka manu prioritāšu sarakstā ministra slavināšana un sabiedrības maldināšana bija guvusi virsroku pār manis pašas idejām un ambīcijām par zinātni, dzina mani izmisumā.

Nopietnā izmisumā. Ne tādā, kad es, būdama Forbes izdevēja, notirgoju kādu vāka rakstu un privāts uzņēmējs par savu naudu varēja redzēt savu seju uz žurnāla vāka ar Forbes uzrakstu uz pieres. Nē! Te bija pilnīgi cits mērogs. 

Es ļoti labi apzinājos, ka tā nav nekāda rotaļa privātu uzņēmēju vidū, kur viens žurnāls notirgo uzņēmējam kaut kādu pakalpojumu. Šeit mēs runājām par valsts budžeta izšķērdēšanu diezgan lielā apjomā. Vai ir grūti uzrakstīt runu pretēju saviem uzskatiem? Ir grūti, jā. Bet pieņemsim, ka ceturtdiena bija beigusies un pienāca piektdiena…

Laikā no 9:00 līdz pulksten 16:00 ministra kalendārā atkal bija astoņas tikšanās. Katra no tām bija tāda, ka koncentrēties runas rakstīšanai nebija iespējams, turklāt katra tikšanās atgādināja man par to, ka es daru bezvērtīgu darbu pilnīgi neizskaidrojamu iemeslu dēļ.

Piekdiena sākās ar PMNET (Precīzijas medicīnas) forumu, un man atkal jau vajadzēja uzrakstīt ministram runu, lai viņš varētu atklāt šo pasākumu. Vai es to uzrakstīju? Nuuu… to uzrakstīja mākslīgais intelekts. Visas runas, kas ministram bija jāsaka angliski, rakstīja mākslīgais intelekts pēc mana “pasūtījuma”. Vai tas nav brīnišķīgi? Pats no sevis angliski runāt ministrs var ļoti slikti, tāpēc ir skaidrs, ka pat, ja es uzrakstīšu runu, viņš to lasīs no lapas. Tāpēc es īsti neiespringu un uzticēju šo rakstu darbu mākslīgajam intelektam. Tā arī bija – viņš lasīja no lapas un izklausījās briesmīgi. Bet tas ir sīkums.

Atkal bija ieplānota PR plānošana, brīfs par CAP sēdi, tikšanās ar LIAA, Finanšu nozares asociācija, intervijas ar NRA, tikšanās ar LVCA un pēc tam, pēc darba laika – priekšvēlēšanu tikšanās Valmierā, uzņēmēju klubā. 

Piektdiena ritēja savā mierīgajā, muļļāšanās gaitā. Es gaidīju tikšanos ar LVCA, jo es pati to biju organizējusi. Tā bija organizācija, kura jau ilgstoši gaidīja tikšanos ar ministru un beidzot ar manu iesaisti, tāda notika. Atnāca četri cilvēki un stāstīja, ka vajadzētu pagrozīt likumu, lai otrā pensiju līmeņa naudu varētu ieguldīt Latvijas uzņēmumos. Asociācija ne tikai pastāstīja savu ideju, bet arī atnesa jau gatavu, noformētu tekstu likuma grozījumiem, ko vajadzēja vienkārši iesniegt Saeimā. Uzņēmēji jau bija izdarījuši visu darbu un vajadzēja vienkārši iesniegt vienu papīru Saeimā. Vai mēs to izdarījām? Protams, ka nē.

Pusdienlaikā es saņēmu e-pastu no Gaļinas Moločkovas gmail e-pasta. Viņa stādījās priekšā kā Golos Ameriki/ Voice of Amerika producente Baltijas valstīs. Es izlasīju viņas vēstuli un vairs nesapratu, vai šis viss tiešām ar mani notiek. Te būs vēstules teksts, saglabājot interpunkciju un stilistiku (es pārbaudīju un iekopēju, nekur neesmu kļūdījusies):

“Vai jūs varētu mums palīdzēt pabeigt sižetu? Esam gandrīz beiguši ziņot par situāciju ar Krievijas graudiem, kas tiek eksportēti caur Latviju. Atlika tikai izdarīt secinājumu. Un Ārlietu ministrijas departamenta direktors to mums izdarīja absolūti izcili. Bet diemžēl mūsu korespondens nedaudz vēlāk, pirms videozižets bija pilnībā gatavs, sāka tīrīt arhīvu un nejauši izdzēsa Ārlietu ministrijas komentāru. Un es nevaru lūgt speciālistam atkārtot to pašu. Varbūt kāds speciālists no Ekonomikas ministrijas var pastāstīt, kāda ir šī brīža situācija? Korespondents solīja pret visiem ierakstiem izturēties īpaši piesardzīgi. Videoreortāž tiek gatavots birojam Vašingtonā un jau ir apstiprināts

Ar lielo cieņu Gaļina.” 

Provokācija, nodomāju es. Jau pēc pareizrakstība bija skaidrs, ka mānās, bet LinkedIn profils, kurā par Voice of Amerika nebija neviena vārda, tikai pastiprināja aizdomas. Tiešām man ar to jānodarbojas? Tiešām mani par tādu idioti uzskata? Meh…

Diena turpinājās. Pēc tam, kad es biju ieguvusi lielo cieņu no Gaļinas, es devos mājās, lai piektdienas vakarā atpūstos un izliktos, ka viss ir kārtībā. Bet nē. Pirms deviņiem vakarā pienāca ziņa čatiņā no ministra:

• https://www.delfi.lv/life/56010800/notikumi/120045950/makrons-saplucas-ar-romas-meru-par-seriala-emilija-parize-nakotni; Vajadzētu ietvītot ka Rīgā ir mazā Parīzē un ka Emīlijai sen bija laiks iegriezties šeit :)

Es nezinu, ko pīpēja Valainis, bet tas ir reāls teksts es neko nepiedomāju. Kā laba darbiniece es piedziedāju līdzi un mēs spriedām par to, cik laba ir šī doma un kādu fotogrāfiju mēs varētu atrast vai paši nofotografēt, lai ilustrētu šo ierakstu un uzaicinātu Emīliju uz Rīgu. 

Viss? Nē, mēs vēl paturpinājām. 

Viktors ielika čatiņā sava elka – Trampa – video no Detroitas ekonomiskā kluba: https://x.com/realdonaldtrump/status/1844486283881742508?s=48

Tālāko sarunu es neatstāstīšu, bet iekopēšu:

Labi, ka mums visiem bija humora izjūta. Labi mums, slikti jums…

Sestdiena bija brīva, pilnīgi neticami. Bet svētdienas vakarā sākās svētdienas raidījumi, tostarp “Nekā personīga”, kur bija sižets par LIAA iepirkumu par nepilniem 10 tūkstošiem eiro. Es atkal negribētu atstāstīt, jo ir lietas, kuras daudz vairāk pasaka pašas par sevi.

Šobrīd un rīt no rīta nevajag kustināt šo jautājumu, jo tas sižets jau tāpat nebija tik slikts kā domājām.

Tas, kas ir jāizdara… jāsaprot, kāpēc Raivim likās ok visu novelt uz Tevi?

Nu, wtf? Tu apstiprināji tādu iepirkumu?

Pa lielam, vnk nozog 9k eur un diskreditē Tevi.

Tas ir jautājums par būtību – kāpēc organizācijai (LIAA) ar 300 darbiniekiem auditam tiek noalgots sūds? 

Absolūti brīnišķīga reformas ideja pārvēršas par farsu dēļ… kaut kādiem 9k un “kabatas konsultantiem”..

Es biju nikna. Ļoti. Mūsu čatiņš bija tāds, ka… nu, varētu labāk. 

Tā bija beigusies nedēļa, kura it kā sākās labi, bet notikumi nedēļas laikā atkal parādīja, cik neefektīvs ir darbs. Oi, pārteicos. Nevis darbs, bet “darbs”. 

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!