Latvija – aizliegumu lielvalsts

Es nespēju noskatīties uz to, kā valstī, kurā pat it kā valdībā ir partijas, kas dēvē sevi par liberālām vai centriskām, nemitīgi tiek pieņemti likumi pēc principa – pameklēsim, kas pasaulē kādā valstī ir aizliegts un aizliegsim to arī Latvijā.

Latvijā ir MK noteikumi, kas aizliedz jāt ar emu, Latvijā politiķi var mēnešiem ilgi nopietni lemt par aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, Latvijā ir aizliegts tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā, nerunāsim nemaz par to, ka par marihuānas kāsīti paredzēta kriminālatbildība.

Bez Latvijas politiķu vēlmes visus pamācīt kā ir pareizi jādzīvo, Latvijas politiķi vēl ik pa brīdim izceļas arī ar to, ka kompetence un valstiska stāja tiek aizstāta ar pilnīgi nevajadzīgu verdzisku pakalpību dažādām starptautiskām institūcijām. Tā rezultātā, piemēram, Latvijas sarunās ar OECD par banku regulējumu bez jebkādām diskusijām mūsu valstī tika pieņemta unikāla “PEP” jeb politiski nozīmīgu personu definīcija, kāda nav nevienā citā OECD valstī. Proti, Latvijas politiķi ir tik izkalpīgi, ka it kā saka starptautiskām organizācijām: jā, jā, mēs saprotam jūsu prasības, mēs tās ne tikai pieņemsim, mēs uztaisīsim savu, vēl stingrāku Latvijas versiju, lai tikai jūs būtu apmierināti ar mums.

Taču, ja vēl banku sektorā ir saprotams, kā šīs pārmērības rodas un to, ka ar tām vienkārši jācenšas piesegt korupcija un totāla neizdarība citos ar banku uzraudzību saistītos aspektos un atliek cerēt, ka, iespējams, nākotnē atbrīvojoties no dažiem pasaulslaveniem atmazgātājiem un viņus piesedzošajiem, korumpētajiem ierēdņiem un tiesībsargājošo institūciju amatpersonām, kaut kas varētu mainīties, tad citās jomās nav saprotams, kā panākt vergu gēna izskaušanu.

Piemēram, pagājušā gada vidū Latvijā, izrādās, ir pieņemts likums, kas ne tikai liek visiem Latvijas pilsoņiem ievērot ANO Drošības padomes un ES noteiktās sankcijas, bet arī visu NATO dalībvalstu individuālās sankcijas.  

Es vienmēr esmu apgalvojis, ka ASV ir fundamentāls Latvijas neatkarības garants un NATO attiecīgi ir instruments, kurš šobrīd ļauj ASV šī garantijas īstenot. Līdz ar to, protams, arī visas NATO dalībvalstis pamatoti varam uzskatīt par pašiem svarīgākajiem Latvijas sadarbības partneriem, un tomēr tas, ka man kā Latvijas pilsonim tagad ir jāseko katram, pret ko, piemēram, Turcija nosaka sankcijas, ir pārspīlējums un aplamība.

ASV Specially Designated Nationals And Blocked Persons List ir uz 1274 lpp. sīkā drukā. Skaidrs, ka, piemēram, bankās ir speciāli departamenti un cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar šādu sarakstu caurskatīšanu, taču Latvijā ir desmitiem eksportējošu vai tranzīta biznesā strādājošu uzņēmumu, kas sadarbojas tajā skaitā arī ar bijušās PSRS teritorijas valstīm, un kuriem, lai noteiktu, vai kāds Kazahstānas vai Uzbekistānas uzņēmējs nav, piemēram, Turcijas vai pēkšņi Spānijas sankcijām pakļautu personu sarakstā, ir teju neiespējami. Jebkurā gadījumā, tā ir acīmredzama pārmērība un aplamība no Latvijas puses saviem uzņēmējiem un pilsoņiem šādus pienākumus uzlikt. 

Man neizdevās atrast informāciju ne par vienu citu NATO dalībvalsti, kurā pastāvētu šāds likums, kāds ir spēkā Latvijā. Neviena cita NATO dalībvalsts nekādā veidā neņem vērā un neuzliek saviem pilsoņiem par pienākumu ievērot Latvijas nacionālās sankcijas, ja vien tas nav aizliegums ieceļot, kas darbojas uz ES ārējās robežas un attiecīgi tajās NATO dalībvalstīs, kas ir arī ES sastāvā. Kāpēc Latvijai bija nepieciešams atkal skriet visiem vilcieniem pa priekšu un, neievērojot nekādu pašcieņu un ārpolitikā pieņemtu līdzvērtīgās atbildes principu, pieņemt šādu likumu, ir pilnīgi neskaidrs. Ierastās aizbildināšanās ar slepenajām partneru prasībām šeit noteikti nederēs, jo skaidrs, ka neviens mums neprasa ievērot viņu sankcijas, ja tie neievēro mūsu.

Reālajā dzīvē tajā pat laikā tāpat ir skaidrs, ka neviens uzņēmējs vai Latvijas pilsonis, kurš vēlas, lai viņam būtu bankas konts, tāpat darīs visu iespējamo, lai izvairītos no personām, kas ir ASV sankciju sarakstā. Un reāli dabā nav tādas problēmas, ka Latvijas uzņēmēji vai finanšu institūcijas sadarbotos ar šīm personām. Tāpat, īpaši pēc ABLV uzskatāmā piemēra, nez vai kāds riskēs sadarboties vai sniegt kādus pakalpojumus ANO DP un ES sankciju sarakstos esošajiem. Kāpēc bija šo nepieciešams paplašināt ar vārdiem “cita starptautiskā organizācija, kuras dalībvalsts ir Latvija”, es nevaru izskaidrot citādi, kā vien ar Latvijas kā aizliegumu lielvalsts sindromu. Un katrs šāds aizliegums padara Latviju mazāk simpātisku gan vietējiem uzņēmējiem, gan investoriem un, galvenais, padara dzīvi grūtāku tiem jau tā nedaudzajiem Latvijas uzņēmējiem, kuri eksportē savas preces vai pakalpojumus, tātad tiem nedaudzajiem, kuri pelna Latvijai naudu. 

Autors: Jurģis Liepnieks