JĀNIS GARISONS
Nu var droši teikt, ka mēs dzīvojam laikā, kad sāk veidoties jaunā pasaules kārtība un vecā vairs nespēs ietekmēt notiekošo. Ir beigusies pēc otrā pasaules kara izveidotā kārtība ar Rietumu tehnoloģisko un militāro dominanci, noteicošo ASV lomu. ASV, atsakoties no savas dominances, bet arī parādot militārā spēka ierobežojumus Persijas līcī, ir radījusi daudzus vakuumus, kas pašlaik sāk aizpildīties, un šajā situācijā Ķīna tikai nostiprina savas pozīcijas jau vairs ne tikai kā reģionāla vara, bet kā ASV līdzvērtīga pasaules lielvara.
Mūs sagaida nopietns turbulences posms, kura attīstība un iznākums nav īsti skaidrs. Putina vienīgā izeja pašlaik ir uzsākt nopietnu eskalācija gan Ukrainā, gan Eiropā, un, kā izskatās, viņš meklē vājākos upurus. Savukārt Irānas manipulācija ar Hormuzas šaurumu un pasaules naftas cenām var vēl atnest negaidītus pārsteigumus līdz gaidāmajām vēlēšanām ASV.
Ukrainai pēdējo mēnešu laikā, tikai pateicoties saviem inženiertehniskajiem spēkiem un viņu attīstītajiem tālās darbības droniem, faktiski ir izdevies pārņemt stratēģisko iniciatīvu un aiznest Putina uzsākto karu atpakaļ pie Krievijas iedzīvotājiem. Ukraina vairs nav atkarīga no Rietumvalstu atļaujām vai liegumiem pielietot tālās darbības ieročus. Ukraina ir mainījusi kara darbību un faktiski ir īstenojusi revolūciju kara tehnoloģijās, izveidojot autonomas sistēmas. Maksa par līdzšinējo Eiropas valstu ieroču piegāžu politiku būs tāda, ka ne tikai Ukraina pašlaik kļūst par Eiropas drošības garantiju, bet arī tai piederēs visas jaunās un lētās tehnoloģijas.
Ukrainas veiksme, uzbrūkot stratēģiskiem naftas pārstrādes un loģistikas objektiem, faktiski izgaismo, ka visas vecās kara vešanas pamatpatiesības ir joprojām aktuālas, neskatoties uz tehnoloģisko progresu. Rietumu pieņēmums, ka var karot, neskarot civilo infrastruktūru, ir bijis aplams. Ķīniešu kara mākslas filozofs Sun Cu rakstīja, ka ilgstošā karā, ja tiek radītas ekonomiskās problēmas, nav iespējams nodrošināt sabiedrības atbalstu valdnieka karam. Civiliedzīvotāju nogalināšana, ar ko pašlaik nodarbojas Krievija cerībā salauzt ukraiņu garu pretoties, vēsturiski nekad nav nesusi rezultātus. Savukārt ekonomiskās situācijas pasliktināšana agresorvalsts sabiedrībai, kas rēķinājusies ar vieglu uzvaru, ir pilnīgi kaut kas cits. Un Ukraina ļoti veiksmīgi īsteno šo stratēģiju.
Krievija, kas bija pieradusi manipulēt un izmantot rietumniekus, pēkšņi jau kopš 2024.gada ir sapratusi, ka uzbrukusi valstij, kas savā inženiertehniskā kapacitātē un gribā ir stipri pārāka. Taču Krievija ir iekritusi pašas izveidotajā slazdā, un tā nav spējīga apstāties pašlaik. Pirmkārt, atceramies, ka visā pēcPSRS periodā Krievijas iedzīvotāji ir tikuši ideoloģiski audzināti par Krievijas ekskluzivitāti, pārākumu, Trešo Romu un teritoriālajiem ieguvumiem. Ja Putins pašlaik piekrīt karu apturēt, faktiski neko nepanākot, šis stāsts, ar ko ir baroti Krievijas iedzīvotāji, sabrūk. Bet otrs, pat svarīgāks apstāklis ir pats Putins. Vēsturē ir gaužām maz gadījumu, kad autoritatīvi valdnieki ir gatavi apturēt karu, jo dzīvo paši savā realitātē un uzskata to par personīgo apdraudējumu. Gan 1. Pasaules karš, gan Hitlera piemērs apliecina šo patiesību. Putins nebeigs karu. Šādi kari beidzas tikai ar diktatora nāvi, apvērsumu vai revolūciju. Tādēļ Putina vienīgā iespēja pašlaik ir eskalēt gan pašā Ukrainā, gan Eiropā, kur mērķis ir mazināt Eiropas atbalstu Ukrainai.
Nedomāju, ka Putins tagad var sākt konvencionālu karu ar Eiropu, pat ja tā ir bez ASV. Tas nozīmētu, ka esošā frontes līnija tiek vismaz dubultota un pagarināta vēl par kādiem 2000 km. Tādēļ Putinam ir pat izdevīgāk testēt robežas un izmantot dažādas sabotāžas, slēptās operācijas un diversijas. Manuprāt, visvienkāršākais, bet visefektīvākais veids Krievijai būs nosūtīt NATO virzienā it kā Ukrainas dronus, lai uzbruktu kritiskās infrastruktūras objektiem.
Raugoties, kā notika NATO Kaļiningradas bloķēšanas pēkšņās mācības pirms pāris nedēļām un pēc tam Vācijas reakcija uz atrastajiem spridzekļiem Leipcigas lidlaukā, es sliektos domāt, ka Krievija plānoja nopietnu operāciju/provokāciju tieši pret Vāciju, kas līdz šim nav nekad reaģējusi un devusi priekšroku noklusēt Krievijas provokācijas. Šoreiz tas acīmredzot ir bijis kaut kas ļoti nopietns, ja jau pirmo reizi NATO izšķīrās organizēt ofensīvas, neplānotas mācības pret Kaļiningradu.
Diemžēl Eiropa paliek viegls mērķis. Lai arī vērojamas daudzas pozitīvas lietas Eiropas valstu militāro spēju attīstībā, taču nepamet sajūta, ka steigas jau īsti nav. Vēl sliktāk, ir redzams, ka Eiropas politiķi īsti nezina, kā rīkoties ar jauniegūto varas instrumentu – militāro spēku, jo līdz šim tas tika uzskatīts par pagātnes relikviju, ko civilizēti ļaudis nelieto.
Papildu Eiropas problēma ir tā, ka sāk samilzt ne tikai drošības, bet arī ekonomiskās problēmas. Tehnoloģiskais pārākums ir zaudēts, konkurētspēja rūk, bet Eiropas Komisija joprojām dzīvo pagātnē un tik vairo birokrātiju, un Amerika redz Eiropu vairāk kā konkurentu ekonomiskajā jomā. Rezultāts būs tāds, ka arvien grūtāk būs uzturēt iedzīvotāju dzīves līmeni un tādēļ labējo spēku nākšana pie varas ir diezgan nenovēršama jau nākošajās vēlēšanās (un te nav problēma, ka šie spēki ir labējie, bet ka diemžēl tie šādā vai tādā veidā ir Putina ietekmē).
Un visbeidzot, mums kā Eiropai nav īsti skaidra stratēģija, ko darīt ar Krieviju un kāds tad ir mūsu mērķis. Gribam tik pasēdēt pie sarunu galda, bet ko darīsim tur īsti nezinām. Lai arī Eiropai ir tik daudz spēka sviru, ar ko uzspiest uz Krieviju un izbeigt karu. Taču tas nav iespējams, jo Eiropā pašlaik nav nevienas Mārgaretas Tečeres vai Vinstona Čērčila.
Tādēļ sagatavojamies ļoti lielām turbulencēm. Ukrainas panākumi ļautu Eiropai atgriezties kā globālam spēlētājam ar minimāliem resursiem, galvenais, kļūt par lemjošo daļu jaunajā pasaules kārtībā, taču, lai tas notiktu, ir pašiem aktīvi jārīkojas, nevis gaidot tikai uz ukraiņiem vai amerikāņiem.
Pārpublicēts no Facebook
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!