Trijos gados var iegūt bakalaura grādu – tātad tas ir īstais laika daudzums, kurā paspēt šo to iemācīties. Piedāvāju tieši tā skatīties uz visu, kas šobrīd notiek politikā. Nevis kā uz cirku, nevis izrādi, par ko pasmīkņāt pie televīzora vai interneta komentāros, un nevis kā uz vienas personas traģikomēdiju, bet kā uz mācību materiālu mums visiem.
Tiem, kas gāja atlaist Saeimu, veltīts kurss “Ceļš uz elli parasti ir bruģēts ar labiem nodomiem.” ZRP vēlētājiem īpaši paredzēts modulis “Bet ja nu kaut kas mainās? Labi un slikti kritēriji partiju izvēlēs.” Arī mums, sabiedriskajiem komentētājiem un visādiem nozares darbiniekiem būs ko pasvīst seminārā “Kā pārliecināt savu lasītāju par acīmredzamo.” (Eksāmena uzdevums: Uzrakstīt trīs labas lietas par Aivaru Lembergu un nesaņemt nevienu apvainojumu politiskajā prostitūcijā.) Protams, īpaša uzmanība arī jaunajiem politiķiem, viņiem lekciju cikls “Mans būt deputāts! Īsais ievads dzīvē pēc vēlēšanām.” Un tad, pēc trim gadiem, jau ar zināmu pieredzi, ar kaut kādu nosvērtību, ar mieru un pārliecību pamēģināsim vēlreiz. Noturēsim puslīdz normālas vēlēšanas. Uztaisīsim puslīdz sakarīgas partijas. Izdarīsim vismaz drusku prātīgas izvēles. Un dabūsim samērā viduvēju, bet funkcionējošu Saeimu un valdību. Bet tikmēr – trīs gados jāiespiež divdesmit gadu viela.
Ja neskaita dažas acīmredzamas mācības, kuras te vēlreiz uzskaitīt būtu sāls bēršana mūsu visu vaļējās brūcēs, šoreiz par vienu konkrētu lietu. Olšteina sešinieks atklāj reālu trūkumu Saeimas Kārtības rullī. Tas vispār nevar tā būt, ka deputāts atstāj savu partiju, bet vienalga paliek deputāts. Iemesls pavisam vienkāršs – mūsu valstī ir partiju sistēma un vēlētāji balsis atdod par noteiktu partiju, tās programmu un visiem pārējiem partijas atribūtiem. Tad kādu mandātu Saeimā pārstāv cilvēki, kuri vairs nepārstāv ievēlēto partiju? Vai vēl jocīgāk – kad Saeimā izveidojas un reāli darbojas partijas, kas vēlēšanās nemaz nav piedalījušās. Šis absurds ir tik acīmredzams, ka tiešām grūti saprast, kādēļ vēl līdz šim nav labots. Jo vairāk tādēļ, ka visām partijām bez izņēmuma tas ir pilnībā neizdevīgs. Nemaz nerunājot par vēlētāju.
Tam klāt derētu pārdomāt arī visu to krustiņu un mīnusiņu sistēmu. Protams, švīkāt ārā visādus nepatīkamus tipus sniedz gandarījuma vai taisnīgas atriebes sajūtu. Bet tā jēga ir diezgan apšaubāma. Ja reiz vēlētājs uzticējis savu balsi kādai partijai, tad būtu tikai loģiski šai partijai ļaut pašai noteikt, kuri ir tie spējīgākie cilvēki viņu rindās. Turklāt, no šīs sistēmas lielākie ieguvēji ir tie, kuri vismazāk darījuši un vismazāk pamanīti. Diez vai Vienotības vēlētāji no sirds uzskata Aivaru Vulfu (ieplusots) par spējīgāku politiķi nekā Sarmīte Ēlerte (izsvītrota). Vienkārši atšķirībā no Ēlertes Vulfs nav īpaši daudz rēgojies avīžu lapās un interneta portālos, kas mūsu situācijā automātiski nozīmē reitinga grāvienu. Jēga balsot par vai pret kādu personu ir tad, ja šo personu ievēl uz noteiktu amatu. Vēlot Saeimu, tādas iespējas nav. Bet izsvītrotais kandidāts var mierīgi kļūt par ministru, kā jau tas reizēm gadās. Būsim godīgi – cik daudz kandidātu no simtam pāri uzvārdiem, ko slēpj izvēlētā partija, mums bijusi pacietība iepazīt? Demokrātija tikai iegūtu, ja uz vēlēšanu biļeteniem zem partijas nosaukuma būtu, teiksim, 4000 zīmju programma, nevis pārītis dzirdētu un desmit pilnībā nezināmu uzvārdu.
Jūs teiksiet – tad jau drīzāk vajag ļaut atsaukt deputātus, kas nedara savu darbu! Jā, bet to vajag darīt pašai partijai. (Kurš tad labāk pārzinās partijas iekšējo potenciālu? Noteikti ne vēlētājs, kurš, iebalsojot slikto deputātu, jau ir kļūdījies.) Ja tempi krītas – partija nomaina deputātu pret citu un strādā tālāk. No vienas puses – mums aiztaupītos visādas melodrāmas ar iekšējiem sazvērniekiem, iesūtītiem spiegiem, sīkiem kašķiem un šķelšanos trīs dienas pēc vēlēšanām. No otras – partijām nebūtu jābāž sarakstos svarcēlāji un kriminālziņu diktori. Vai, kā gadījies ZZS, populāra, bet mātes cerībās esoša deputāte, kas jau pirmajā sēdē paziņo par došanos bērna kopšanas atvaļinājumā. Protams, demogrāfija ir svarīga lieta, bet, atvainojiet – tas tiešām nav nopietni.
Un trešais secinājums no šī intensīvā ievadkursa – lai piedalītos vēlēšanās, partijai būtu jābūt reģistrētai jau kādu laiku iepriekš. Viena gada barjera ir labs slieksnis – tad redzams, kā cilvēks uzvedas pa Jāņiem un ko dara Ziemassvētkos, un nerodas nepatīkami pārsteigumi nākamajā rītā, kad attopies Saeimā vienā frakcijā ar svešiem, nepazīstamiem cilvēkiem. Ieguvumi acīmredzami. Izbeigtos šitā mesiānisko pulciņu komplektēšanās pirms katrām vēlēšanām. Partijas būtu organizētākas, ar kaut kādu iekšējo struktūru un nedaudz lielāku motivāciju par: Eu, šitam ir labi reitingi, lecam čuprā, ja nu ievelk! Bet vēlētājiem ir, tā teikt, viela pārdomām – pa gadu var šo to parādīt, šo to pateikt un pierādīt.
Austrumos ir populārs tāds teiciens: tikai muļķi piedzīvo neveiksmes, jo ar gudrajiem atgadās vien pamācoši notikumi. Lai kas tas arī būtu, kas tur politikā tagad notiek, mums ar to būs jādzīvo nākamos trīs gadus. Var teikt, ka mūs gaida trīs gadi, pilni muļķību un neveiksmes. Vai arī – trīs lieliski gadi uzskatāmu pamācību. Un visas bez maksas.
Veiksmi mācībās!
Lasītāju viedokļi