Krievijas prezidenta publiskais paziņojums par viņa laulības šķiršanu ir devis vielu pārdomām un daudziem minējumiem, turklāt eksperti lielāku vērību pievērš nevis Vladimira Putina personīgās dzīves perspektīvām, bet gan viņa negaidītās „cilvēciskošanās” faktam valsts dzīves kontekstā.
Pēdējos astoņus — nē, pat deviņus! — gadus ir klīdušās baumas, ka Putinu ģimenes attiecības ir sarežģījušās, un nu tās, vairākumam par pārsteigumu, ir guvušas apliecinājumu. Valsts galva un viņa sieva ir paziņojuši, ka viņi jau sen nedzīvo kopā, nodēvējot to par „civilizētu šķiršanos”.
Tagad eksperti vērtē, kā mēdz teikt, mizanscēnu, prologu, kulmināciju, epilogu un iespējamās sekas.
Daži vērtētāji ir gatavi, pēc Vladimira Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova aicinājuma, noticēt, ka sižeta pavērsiens ir absolūti negaidīts, apjūsmot drosmīgo žurnālisti, kura uzdrīkstējās uzdot „pašam” ar preses dienestu it kā nesaskaņotu jautājumu, un arī intervējamo, kurš, „ļeņiniski” labsirdīgi piemiedzis acis, atbildēja uz to. Tomēr vairākums sliecas uzskatīt, ka uzvedums ir prasmīgi režisēts, sākot no brīža, kad teātrī simboliski parādījās sen kopā neredzēts pāris, un beidzot ar tik jauko, draudzīgo un aizkustinošo atzīšanos, ka arī viņi ir „tikai cilvēki”.
„Acīmredzot šajā līmenī nekādi uzņēmīgas žurnālistes „negaidīti” jautājumi nav iespējami”, — situāciju komentēja Pēterburgas Sociālās informācijas aģentūras ”Rosbalt” zinātniskais vadītājs sociologs Romāns Mogiļevskis. — „Tāpēc gan ierašanās teātrī kopā ar sievu, gan it kā nejaušā iziešana pie noteiktiem žurnālistiem, jādomā, ir labi plānots uzvedums, kura mērķis bija uzsvērt, ka, neraugoties uz ģimenes dzīves kataklizmu, viņi ir draugi, un attiecības turpinās.”
Otrs jautājums, kas tirda daudzus, ir šāds: kāpēc viņš to izdarīja? Vladimirs Putins tiešām, kā viņš pats izteicies, ir absolūti publiska figūra, bet tikpat absolūti oficiāli aizvērta persona jebkuriem jautājumiem par privāto dzīvi. Un tikpat acīmredzams ir tas, ka, ja viņš nebūtu vēlējies atbildēt, neviens neko neuzzinātu, bet klīstošās runas tā arī paliktu baumu līmenī. Tad kas gan tāds varēja notikt, lai piepeši piespiestu ierunāties ne vien viņu, bet arī Ludmilu Aleksandrovnu? Vairums „Rosbalt” aptaujāto ekspertu uzskata, ka motīvi ir sajaukušies, turklāt piespiedu kārtā. Tiesībsargs, valsts domes bijušais deputāts Jūlijs Ribakovs pieļauj, ka iemesls ir tikai iekšējas problēmas.
„Valstī sen klīstošo runu par Putinu ģimenes sarežģītajām attiecībām publiska apstiprināšana nekādi nav saistīta ar politiku vai sabiedrisko dzīvi. Tās ir pilnīgi dažādas jomas. Visdrīzāk, atzīšanās bija spiesta lieta — iespējams, ka tādēļ, lai nepieļautu publisku skandālu, ir izdarīts spiediens no citas puses. Iespējams, ka ir bijis kāds ultimāts”, — uzskata Jūlijs Ribakovs.
Populārais sociologs Romāns Mogiļevskis pieļauj, ka gan personīgie, gan politiskie motīvi ir sasnieguši kritisko punktu. „Iespējams, ka atzīšanās ir vienkāršākais solis pretī neapmierinātajai sabiedrībai, savdabīgs mājiens, ka ir lietas, kurās viņš gatavs piekāpties,” — uzskata zinātnieks. Pēc Mogiļevska domām, spriedze ap Vladimira Putina personu pēdējā laikā ir sasniegusi tādu līmeni, ka viņa publiskā „cilvēciskā” privātās dzīves ķibeļu atzīšana var būt pirmā minimālā piekāpšanās visiem neapmierinātajiem.
“Šim paziņojumam, iespējams, ir divi galvenie iemesli: kādi personīgi momenti, kas piespieda viņu spert šādu soli, kā arī tas, ka zināmās aprindās, galvenokārt Maskavas inteliģences vidē, pieaug spriedze ap viņa personu”, — uzskata Romāns Mogiļevskis. Sabiedriskā diskusija vēršas plašumā, un ir lietas, kas vairs nav noslēpjamas. Kamols kļuva arvien lielāks un saasināja sabiedrības kritiku. Putins nolēma to daļēji atšķetināt — un izdarīja to tik labi, cik vien iespējams. Cits jautājums: kāpēc viņš atzinās tieši tagad, kad līdz vēlēšanām vēl ir tālu? Taču tas acīmredzot ir izskaidrojams ar kaut ko ļoti personīgu.”
Novērotāji pieļauj, ka sava loma ir arī Putina sievai un bērniem, kuri ir un paliek parasti savas mātes un tēva bērni. Arī viņiem nav sveša vientulības, aizvainojuma un nepatiesības sajūta. „Mēdz būt tā, ka nekas nav jāpiedomā klāt. Viss ir ļoti vienkārši. Kā bērni var mierīgi noskatīties, ka valsts pirmā amatpersona stāv baznīcā viena, bet visi pārējie — kopā ar ģimenes locekļiem? Tā pat nav politika, tās ir parastas attiecības. Un šādu personīgo momentu ir sakrājies tik daudz, ka Putins, būdams liels politiķis, ir sapratis, ka kamols jāatšķetina un problēma jāatrisina,” — uzskata eksperti. Šajā situācijā sevis pasludināšana par parastu cilvēku ar visām no tā izrietošajām sekām mūsdienās ir normāls un optimāls variants.
„Līdz šim Putins izskatījās kā cilvēks bez grēkiem, emocijām un jūtām. Taču mūsdienu pasaulē tas, ka valsts galva pasludina sevi par parastu cilvēku, ir pilnīgi normāli, — uzskata sociologs Romāns Mogiļevskis. — Tomēr Putins nav parasts cilvēks, tāpēc te izpaužas vēlme paziņot sabiedrībai, ka ir lietas, kurās viņš ir gatavs piekāpties. Iespējams, ka tā ir laba zīme.”
Starp citu, ir arī cilvēki, kas nesliecas uz ideālismu un vērtē situāciju pēc principa „kāds tu esi bijis, tāds joprojām esi”. Piemēram, tiesībsargs Jūlijs Ribakovs uzskata, ka sabiedriskā doma ir pēdējais faktors, kas rūp Putinam. Arī rakstnieks un filosofs Aleksandrs Meļihovs necer ne uz kādiem globāliem pavērsieniem valsts sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, „Putina cilvēcīgais portrets” viņam nevieš cerības. „Vladimirs Vladimirovičs ir stipras gribas cilvēks, kurš prot šķirt personīgo un sabiedrisko. Kāpēc viņš to izdarīja? Visdrīzāk, saskaņā ar protokolu. Baumas nenāk par labu Krievijas vadoņa tēlam,” — uzskata Meļihovs.
Vēl viena daudzo vērotāju diskusiju tēma: Putina jaunais statuss un tas, ka Krievijas pareizticīgo baznīca publiski nosoda laulības šķiršanu. Vai garanta demonstratīvā šķiršanās nav knipis pa Krievijas pareizticīgās baznīcas augstu pacelto degunu? „Tas, ka baznīca nosoda laulības šķiršanu, bet Putins šķiras, ir parasts misēklis, — uzskata rakstnieks, režisors un žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs. — Vladimirs Putins eksistē pilnīgi paralēli Krievijas pareizticīgās baznīcas tumsonības izpausmēm. Baznīcas ideoloģija (es nevēlos dēvēt to par ticību) nav vis iekšējā komponente, bet gan vadības instruments, tāpēc tās ietekme Putinu īpaši nesatrauc.”
Ņevzorovs uzskata, ka pareizticība nav nekas cits kā ideoloģija, bet valsts galva, apzinoties, kādā „pirmatnējā” situācijā, pēc paša teiktā, viņš dzīvo, ir spiests orientēties uz vairākumu. „Apgabalu komiteju sekretāri padomju laikos, aiz slēgtām durvīm dzerot konjaciņu, arī stāstīja anekdotes par Brežņevu… Mūsu valsts galva mierīgi attiecas pret visu, tajā skaitā pret ideoloģiju, par kuru pašlaik ir kļuvusi pareizticība. Viņš taču ir normāls cilvēks, bet neviena ideoloģija negarantē neaizskaramību. Ja kāds grib būt par papuasu karali, tad viņam jābūt gatavam nēsāt galvas rotu no spalvām, ja tas būs vajadzīgs”, — uzskata Aleksandrs Ņevzorovs. Daļēji viņam piekrīt arī filosofs Aleksandrs Meļihovs. Viņš pieļauj, ka ne tikai Vladimirs Putins, bet arī viņa vārdabrālis Vladimirs Gundjajevs, būdami augstākās sabiedrības cilvēki, skaidri saprot, ko, kad un kādos apstākļos drīkst paziņot un pateikt.
Starp citu, ir vēl kāda tēma, kas izraisa sabiedrības interesi: pēkšņi atdzimušais valsts galvenā džudista, lidotāja, ūdenslīdēja zvejnieka utt. „mačo” tēls. Plus Berluskoni un citu draudzīgu Eiropas valstu vadītāju lauri. Ar viņiem Krievijas prezidentam ir gluži labas attiecības… „Jā, domājams, ka Putins ne parastā cilvēciskā, ne vīrišķīgā, ne politiskā nozīmē nevēlas izskatīties kā tāds „vectētiņš Ļeņins”. Un viņam ir tādas tiesības,” — uzskata eksperti.