Ko jaunu atklāj nule iznākusī grāmata „Brālība kvadrātā”: īss pārstāsts

Ko jaunu atklāj nule apgādā „Dienas mediji” izdotā grāmata „Brālība kvadrātā”, kas tiek reklamēta ne vairāk, ne mazāk kā „pirmā pētnieciskās žurnālistikas grāmata Latvijā”? Tiem lasītājiem, kas bažījas, ka nespēs tikt galā ar šo izdevumu, kaut arī tas ir tikai 126 lappuses biezs un ļoti bilžains, piedāvājam īsu pārskatu par to, ko jaunu īsti atklāj grāmata, – gan būtisko, gan arī ne tik būtisko.

Grāmatā ir ĻOTI daudz attēlu no Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča bēdīgi slavenā brauciena uz Kamčatku. Protams, būs „labvēļi”, kas mēģinās novērst uzmanību no attēliem uz veidiem, kā tie nonākuši grāmatā, taču būtiskākais ir – šie attēli apliecina, ka Rimšēvičs un viņa pārstāvji savulaik ir nekaunīgi melojuši gan par to, ka atklātībā jau nonākusī fotogrāfija esot montāža, gan par to, ka Rimšēvičs Kamčatkā esot tikai ķēris zivtiņas, gan acīmredzot arī par visu pārējo.

Tas gan arī ir vienīgais tiešām būtiskais grāmatas jaunpienesums sabiedrības informētībai, – faktiski nekādu citu nozīmīgu jaunu faktu grāmatā nav. Toties ir daži vienkārši interesanti un pārdomas izraisoši fakti:

1) par Rimšēviča tēva komunistisko biogrāfiju: „Beidzis vēsturniekus, Ilmāra tēvs Boriss Josifovičs Rimševičs 1959. gadā sāka strādāt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā kā zinātniskais līdzstrādnieks. Bet pa karjeras kāpnēm viņš sāka virzīties 1961. gadā līdz ar iestāšanos Padomju Savienības Komunistiskajā partijā – viņam muzejā uzticēja nu jau nodaļas vadīšanu. 1969. gadā Boriss Rimšēvičs pārgāja uz kompartijas darbu, nedaudz vairāk kā gadu nostrādājot par instruktoru Rīgas pilsētas komitejas Aģitācijas un propagandas daļā. Tam sekoja augstākais pakāpiens viņa kompartijas nomenklatūras darbinieka karjerā – Rīgas pilsētas Maskavas rajona partijas sekretārs. (..)

Turpmāk Boriss Rimšēvičs, par spīti tam, ka sasniedzis tik augstu karjeras punktu, no kompartijas nomenklatūras dokumentiem pazūd. (..) Tālākā karjera Borisu Rimšēviču aizveda nevis uz nākamo kāpienu vēl augstāk kompartijas aparātā, bet uz Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas kadru daļas vadītāja amatu – iestādi, kas bija tieši atbildīga par kompartijas ideoloģijas propagandu. Amats iestādē, ko pēc būtības var nosaukt par Padomju Latvijas propagandas ministriju, netika uzskatīts par partijas nomenklatūras amatu, vienlaikus tā bija stratēģiska iestāde, kuras kadru daļas vadītāju – cilvēku, kurš tieši ietekmēja to, lai medijos nonāktu tikai ideoloģiski uzticami kadri, – nevarēja iedomāties neatkarīgu no kompartijas un VDK roku rokā vadītās ideoloģiski represīvās sistēmas.

Grāmatā garumgari aprakstītas aizdomas par Rimšēviča tēva sadarbību ar VDK, taču nesanāk nekas vairāk par: „Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas kadru daļu varēja vadīt tikai tāds cilvēks, kuram VDK uzticējās, un šīs daļas darbiniekiem bija tiešs kontakts ar VDK 5. daļas 2. nodaļu, kas pieskatīja radošo inteliģenci.”

2) par Rimšēviča vecvecākiem: „Daudz neordinārāks bija Ilmāra mātes Ārijas stāsts – viņas vecāki bija dzimuši Krievijā un ģimene, kuras senči savulaik devās uz Sibīriju brīvas zemes meklējumos, tikai 1944. gadā kopā ar Padomju armiju ieradās Latgalē, Viļakā. (..) Ar Sarkano armiju ienākušajai jaunajai varai bija jāattīra Viļakas apkaimes meži no nacionālajiem partizāniem, kuri turpināja pretošanos jaunajai iekārtai. Tie Ilmāra vectēvu Alfrēdu sodīja par darbu okupācijas režīma labā – 1945. gadā viņu nogalināja tā dēvētā Zvejnieka grupa.”

Daudz bagātāka grāmata ir ar versijām un pieņēmumiem:

1) par Rimšēviča un vēl astoņu studentu braucienu uz ASV 1988. gadā, kad padomju un VDK vara vēl bija stingra: „Tas, kas brīnumainā kārtā ir saglabājies, nav noslepenots un apgāž apgalvojumu, ka Rimšēviča un citu studentu došanās apmaiņas programmā čeku nav interesējusi, ir VDK kartotēka par visiem no LPSR uz ārzemēm izbraukušajiem. Pārbaudot septiņus no astoņiem braucējiem, 1988. gada datos atradās seši, arī Ilmāra Rimšēviča vārds. Visus vieno atzīme, ka viņi togad devušies uz ASV. Tas apstiprina kā minimums to, ka VDK izbraukušos studentus ir anketējusi un VDK bija teikšana pār to, vai viņu PSRS ārzemju pases saņemšanai un izlidošanai uz ASV tiks dota zaļā gaisma.”

2) par Rimšēviča braucienu „spectūrē” uz Somiju 1987. gadā: „Sevišķs brauciens jeb „spectur”, kā to padomju laikā dēvējusi VDK, ir piesegbrauciens, kurā starp grupas dalībniekiem iefiltrēti viens vai vairāki čekisti. (..) Vai Ilmārs Rimšēvičs, par spīti sava tēva karjerai un kontaktiem, varēja nezināt un nesaprast 1987. gada Somijas «spectūres» īpašos apstākļus, vismaz pagaidām paliek retorisks jautājums.”

3) par Rimšēviča slaveno braucienu uz Kamčatku: minēti vairāki Krievijas uzņēmēji ar tādām vai citādām saitēm ar varas iestādēm, taču neviens nav ne acīmredzams drošībnieks, ne politiķis.

4) par to, „kā un kādos apstākļos varētu būt izveidojusies Rimšēviča savienība ar Māri Martinsonu, kas daudziem vēl aizvien šķiet neticama savā nesaderībā”: aprakstīta Rimšēviča brālēna Sandra Graša biogrāfija, – viņš 90. gadu sākumā bijis saistīts ar G-24 kredītu apgūšanu un 1994. gadā nodibinājis kopuzņēmumu kopā ar „šiverīgu Pārdaugavas divdesmitgadnieku” Māri Martinsonu. Viss pārējais šajā grāmatas daļā ir lielākoties vispārzināmas informācijas un pieņēmumu līmenī, – nekādu „Taureņu sarunu” grāmatā nav.

Viss pārējais, kas jaunajā grāmatā attiecināts uz Rimšēviču, ir pārdomas, aizdomas un atsauces uz nepārbaudāmu informāciju – piemēram, šādu: „No vienas puses, ir droša informācija, ka arī pēc pielaides valsts noslēpumam anulēšanas Rimšēviča fails Satversmes aizsardzības birojā tomēr stāv atvērts un ir drošības dienesta pretizlūkošanas pārvaldes dienaskārtībā. No otras puses, ir pazīmes, ka sprādzienbīstamo Rimšēviča stāstu ir vēlme noreducēt līdz šauri koruptīvai problēmai, ar kuru jānodarbojas KNAB.”

Grāmatā garāmejot ne pārāk labā gaismā pieminēti vēl daudzi personāži – no Edgara Jaunupa un Danas Reiznieces-Ozolas līdz Jurim Jurašam, viņa sievai Allai Jurašai un nu jau bijušajam SAB darbiniekam Aigaram Sparānam, taču nekādas būtiski jaunas informācijas par viņiem nav. Ir izteikti arī nopietni pārmetumi SAB direktoram Jānim Maizītim, taču jau atkal – bez konkrētiem jauniem faktiem.

Visbeidzot, vilšanās sagaidīs tos lasītājus, kuri mēģinās grāmatā atrast tajā solītos „slepenos valdības protokolus” „Citadele bankas” pārdošanas sakarā, – tādu grāmatā nav, ir tikai viens Ekonomikas ministrijas ziņojums dienesta vajadzībām.

Vēl grāmatas beigās dots mājiens par „amatpersonu un miljonāru kopīgiem braucieniem, uz kuru fona makšķerēšana Kamčatkā pabālēs”, – „jūras kruīzu pa Vidusjūras piekrasti 2017. gadā un ceļojumu pa Kalifornijas vīna dārziem 2016. gadā – abos izklaides braucienos pārbaudes turpinās jau vairāk nekā gadu un kopā ar Rimšēviču un Martinsonu figurē arī Rīgas ilggadējā vicemēra Andra Amerika vārds”. Taču arī par tiem nekādu faktu grāmatā nav.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook , Twitter,  Youtube un Instagram!

Avots: Pietiek

Foto: ekrānuzņēmums no Diena.lv