Latvijā Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena – 4. maijs pēdējos gados bieži tiek dēvēts par “Baltā galdauta svētkiem”. Nosaukums, bez šaubām, ir vizuāli pievilcīgs un komunikācijā ērts, taču te slēpjas nopietns jautājums: kāpēc patriotiskus, vēsturiski nozīmīgus svētkus nonivelēt līdz sadzīviska priekšmeta slavināšanai?
Kurš to izdomāja?
“Baltā galdauta svētku” koncepts publiskajā telpā ienāca 2016. gadā kā Latvijas Kultūras ministrijas komunikācijas kampaņu svinot valsts simtgadi, un tās mērķis, acīmredzot, bija padarīt 4. maiju “tuvāku cilvēkiem”, aicinot ģimenes pulcēties pie kopīga, balti klāta galda.
Tajā laikā kultūras ministre bija Dace Melbārde. Viņas vadītā ministrija virzīja ideju kā vienojošu un iekļaujošu simbolu, kas varētu stiprināt piederības sajūtu valstij.
Valsts institūcijām, īpaši kultūras politikā, ir būtiska ietekme uz to, kā tiek interpretēti un pārdzīvoti nacionālie notikumi. Šajā gadījumā izvēle par labu vienkāršotam, sadzīviskam simbolam var tikt uztverta kā mēģinājums “mīkstināt” vēstures asumu.
No lepnuma par valsti līdz sadzīves rituālam
4.maijs Latvijā nav tikai kalendāra datums vai “jauka tradīcija”. Tā ir diena, kas simbolizē politisku drosmi, valstiskuma atjaunošanu un vēsturisku izvēli. Tas ir stāsts par parlamentāru lēmumu, sabiedrības mobilizāciju un ģeopolitisku risku. To aizstāt ar aicinājumu “uzklāt baltu galdautu” nozīmē būtiski mainīt svētku iemeslu. Sarežģīts vēsturisks notikums tiek pārveidots par vienkāršu pasēdēšanu, ēšanu un dzeršanu. Un tie, kuri par to skaļi pauž savu neapmierinātību, dara to pamatoti.
Baltā galdauta metafora pati par sevi nav problemātiska. Latviešu kultūrā tā saistās ar svinīgumu un viesmīlību. Taču, kad šis simbols kļūst par dominējošo 4. maija identitāti, riskē aizēnot pašu notikumu, kura dēļ svētki vispār tiek svinēti.
Patriotismu nedrīkst pārvērst banalitātē
No komunikācijas viedokļa kampaņa bija veiksmīga – sabiedrība to pieņēma, pašvaldības to popularizēja, un mediji ātri pārņēma jauno apzīmējumu. Taču tieši šī veiksme atklāj problēmu.
Valsts svētku nonivelēšana, lai tie būtu “pieejamāki”, var novest pie to banalizācijas. Ja 4. maijs sabiedrības apziņā nostiprinās galvenokārt kā “galdauta svētki”, pastāv risks, ka tiek zaudēta izpratne par tā politisko un vēsturisko nozīmi. Patriotisms tiek pārvērsts par estētisku žestu un maina to, kā nākamās paaudzes uztvers mūsu valsts vēsturi.
“Baltā galdauta svētki” nevis bagātina svētku saturu, bet to aizstāj ar vieglāk patērējamu formu. Un tas ir jautājums, par kuru sabiedrībai būtu jāturpina iebilst, jo runa ir par to, kā mēs saprotam savu valsti un tās vēsturi.
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Tādā ziņā armijas pasākums – NBS diena katru gadu citā novadā, nevis Rīgā ar devīzi “4. maijs – Brīvības svētki” – ir krietni, krietni precīzāks, vienojošāks, nekā kaut kādi balto galdautu svētki. Baltu galdautu latvieši izsenis ir klājuši svētkos – tā bija, ir un būs norma.
Lai novērstu pastalu domas no Air Baltic , Rail Baltic , no Briškena skaistā pāļa Daugavā !
Labi, uzlikšu zaļu galdautu. Un 3 polšus – Latgale, Vidzeme, Kurzeme…
Baltā paladziņa plivināšanas “svētki”, man un manai ģimenei nekad nav bijuši tuvi.
Pareiz, jūsu ģimene nopērk lēto ļergu un pierijās pie TV skatoties kādu krievu seriālu.
Vislielāko kaitējumu izdara ņemšanās, kurā utu ādu dalīšanas cienīgā procesā tiek meklēti īstākie no īstākajiem un pareizākais no pareizākā….
vai tad kāds šaubās, ka Vienotība un pie kājām progresīvie ir priekšgals visam?