Vai dalībvalsti var izslēgt no NATO?

Spriedze NATO iekšienē atkal nonākusi uzmanības centrā pēc tam, kad ASV prezidents Donalds Tramps asi kritizēja Eiropas sabiedrotos par atteikšanos piedalīties Hormuza šauruma atkārtotā atvēršanā. Īpaši skaļi izskanējis viņa konflikts ar Spāniju, kas noraidīja ASV lūgumu izmantot savas militārās bāzes un apsūdzēja Vašingtonu starptautisko tiesību pārkāpumos saistībā ar Irānas krīzi. Medijos nopludināts Pentagona e-pasts pat licis domāt, ka ASV apsver iespēju Spāniju izslēgt no NATO.

Tomēr, kā skaidro Euronews, šāds solis nav iespējams ne teorētiski, ne praktiski. Ziemeļatlantijas līgums, kas ir NATO juridiskais pamats, neparedz nekādu mehānismu, kas ļautu izslēgt vai apturēt dalībvalsts dalību. Pat dramatiskākajos alianses vēstures brīžos – piemēram, pēc Turcijas iebrukuma Kiprā 1974. gadā, šāds instruments nav ticis apsvērts, jo tas vienkārši neeksistē.

Tas nozīmē, ka jebkādi paziņojumi par iespējamu Spānijas izslēgšanu no alianses ir politiska retorika, nevis juridiski balstīts drauds. NATO ir veidota kā vienprātības organizācija, kurā lēmumi tiek pieņemti kolektīvi, un

neviena valsts, pat ne ASV, nevar vienpersoniski mainīt tās noteikumus vai piespiest citus sabiedrotos rīkoties pretēji līguma garam.

Šī diskusija aktualizējusies laikā, kad Hormuza šauruma slēgšana Irānas konflikta dēļ radījusi globālu enerģētikas satricinājumu. ASV pieprasa sabiedroto iesaisti, taču NATO kā organizācija nav obligāti iesaistāma operācijās ārpus līguma teritorijas. Kolektīvās aizsardzības 5. pants attiecas tikai uz uzbrukumiem NATO teritorijai Eiropā, Ziemeļamerikā un noteiktās Atlantijas zonās. Hormuza šaurums šajā kartē neietilpst, un aliansei nav pienākuma iesaistīties ASV militārajās operācijās ārpus šīs zonas.

Euronews atgādina, ka 5. pants ticis aktivizēts tikai vienu reizi – pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem. Tas ir izņēmuma mehānisms, nevis automātisks pienākums sekot ASV ārpolitikas prioritātēm.

Līdz ar to jautājums, vai ASV prezidents var “sodīt” sabiedroto, izslēdzot to no alianses, ir vairāk politiskas ietekmes un retorikas jautājums, nevis juridiska realitāte. ASV kā lielākā militārā vara NATO neapšaubāmi ietekmē alianses dinamiku, taču tās prezidents nevar vienpersoniski diktēt noteikumus vai mainīt līguma struktūru.

NATO ir veidota kā kolektīva drošības sistēma, kurā katras valsts balss ir vienlīdzīga. Un šī struktūra, lai arī bieži kritizēta par lēnīgumu, ir tieši tas, kas liedz aliansi izmantot kā instrumentu individuālu valstu politisko mērķu īstenošanai.

Avots: Euronews