Rietumvalstis gadiem ilgi balstījušās pieņēmumā, ka ekonomiskais spiediens un kara izmaksas agrāk vai vēlāk piespiedīs Krieviju mainīt kursu vai pat novedīs pie režīma sabrukuma. Tomēr šāds pieņēmums var izrādīties kļūdains, jo vēsturē novājinātas autoritāras valstis nereti kļuvušas nevis miermīlīgākas, bet gan agresīvākas, raksta The Independent komentētājs un politikas padomnieks Dens Slīts (Dan Sleat).
Pēc autora domām, Rietumu politikā joprojām dominē divas ilūzijas. Pirmā – ka ekonomiskās sankcijas un militārie zaudējumi neizbēgami novedīs pie Krievijas mērenības. Otrā – ka Vladimira Putina režīms agrāk vai vēlāk sabruks zem paša radītā spiediena. Slīts uzskata, ka abas šīs prognozes balstās nepareizā izpratnē par to, kā autoritāri režīmi reaģē uz krīzēm un vājināšanos.
Autors norāda, ka Krievija patiešām saskaras ar pieaugošām ekonomiskām grūtībām, militāriem zaudējumiem un ilgtermiņa demogrāfiskiem izaicinājumiem. Taču tas automātiski nenozīmē, ka Kremlis atteiksies no agresīvas ārpolitikas. Gluži pretēji – vēsture rāda, ka autoritāri līderi nereti cenšas kompensēt iekšējās problēmas ar vēl asāku konfrontāciju ārpus valsts robežām.
Slīts uzsver, ka Rietumiem būtu jāgatavojas nevis “pēckara Krievijai”, kas kļūs draudzīgāka un prognozējamāka, bet scenārijam, kurā novājināta Krievija kļūst vēl riskantāka.
Valsts, kuras ekonomika ir zem spiediena, kuras militārie resursi ir izsmelti un kuras vadība izjūt pieaugošu nedrošību par savu nākotni, var būt gatava uzņemties daudz lielākus riskus nekā līdz šim.
Rakstā uzsvērts, ka Maskava jau vairākus gadus demonstrē spēju pielāgoties sankcijām un ilgstošam karam. Tādēļ kļūdaini būtu pieņemt, ka ekonomiskās grūtības vien pašas par sevi piespiedīs Kremli atteikties no saviem mērķiem Ukrainā vai mainīs tā stratēģisko domāšanu.
Autors aicina Rietumu valdības pārskatīt savu ilgtermiņa pieeju. Viņa ieskatā
prioritātei jābūt nevis cerībai uz Krievijas iekšēju sabrukumu, bet gan ilgstošai atturēšanas politikai, aizsardzības spēju stiprināšanai un gatavībai saskarties ar Krieviju, kas arī pēc kara var saglabāt revanšistisku un konfrontējošu ārpolitiku.
Slīts secina, ka lielākā kļūda būtu pieņemt, ka novājināta Krievija automātiski kļūs mazāk bīstama. Viņaprāt, tieši pretēji – vēsture rāda, ka valstis, kuras izjūt savu ietekmes samazināšanos, nereti ir visneprognozējamākās un gatavas riskantākai rīcībai, lai saglabātu savu statusu.
Avots: The Independent
Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.
Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.
Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums Facebook , Twitter, Youtube un Instagram!
Jā, šis Uzsver, Aicina un Secina. Droši vien arī Pauž Bažas. Tukšpirdim nesen bija teorija par Centrālāzijas valstu apvienošanos. Nu, tadžiki, turkmēni, uzbeki….. Gribētu gan redzēt… ;-)