Krievijas – NATO attiecības un konfrontācijas iespējamība

SATVERSMES AIZSARDZĪBAS BIROJS (SAB)

Krievijas attiecības ar Rietumvalstīm ir pakāpeniski pasliktinājušās jau kopš 2014. gadā veiktās Krimas aneksijas un karadarbības uzsākšanas Ukrainas austrumu reģionos. 2022. gada 24. februāra plašais Krievijas iebrukums Ukrainā, kas ietvēra arī vēršanos pret civiliedzīvotājiem gan iekarotajās teritorijās, gan mērķtiecīgi uzbrūkot arī Ukrainas civilajai infrastruktūrai, ir vēl vairāk palielinājis antagonismu starp abām pusēm.

Krievijas – Rietumvalstu attiecību ietvarā īpaši ir izceļamas Krievijas attiecības ar NATO. Jau vēsturiski Krievija NATO ir uztvērusi kā draudu. Tas skaidrojams ar NATO kā pasaules spēcīgāko aizsardzības aliansi, kā arī norisēm kopš Aukstā kara beigām, kad vairākums Austrumeiropas valstu savu aizsardzību izvēlējās nodrošināt caur dalību NATO. Šādas Eiropas valstu izvēles ir samazinājušas Krievijas spējas ietekmēt attiecīgo valstu politiskās izvēles un novedis pie Krievijas ietekmes samazinājuma reģionā.

NATO lomas un klātbūtnes mazināšana bija centrālais elements Krievijas izteiktajā ultimātā ASV un Rietumvalstīm 2021. gada decembrī, kad Krievija jau bija uzsākusi plašu karaspēka izvietošanu pie Ukrainas robežām. Kopš iebrukuma sākuma pret NATO vērsti izteikumi ir kļuvuši par Krievijas amatpersonu ikdienas retorikas sastāvdaļu. Daļa no izteikumiem arī ietver tiešu draudu izteikšanu NATO aliansei un tās dalībvalstīm.

To, kā Krievija veidos tālākās attiecības ar NATO, var iespaidot vairāku faktoru kopums:

 – Krievijas spējas atjaunot savus militāros spēkus un militāro industriju; Krievijas ekonomiskā situācija un politiskie apsvērumi. Tik pat svarīga ir NATO aizsardzības un atturēšanas spēju tālāka attīstīšana.

Krievijas militārās spējas un to iespējamās izmaiņas

Krievijas iebrukumā Ukrainā 2022. gada 24. februārī piedalījās aptuveni 360 000 karavīru. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, kopš iebrukuma sākuma Krievija ir zaudējusi vairāk kā 315 000 karavīru (mirušie un ievainotie). Ukrainas avoti uzrāda vēl augstākus Krievijas zaudējumus, tiem pārsniedzot 400 000 militārpersonu.

Par Krievijas armijas ievērojamajiem zaudējumiem liecina nepieciešamība veikt mobilizāciju. Armijas kaujas spēju uzturēšanai jau 2022. gada septembrī Vladimirs Putins parakstīja dekrētu par daļējas mobilizācijas izsludināšanu. Karotājus piesaistīja arī Ukrainā karojošo “privāto” militāro kompāniju pārstāvji, piemēram, “Vagner grupai“ karotāju piesaisti veicot Krievijas ieslodzījuma vietās.

Mobilizācija Krievijā turpinās slēptā veidā, jo tikai šādi ir iespējams kompensēt dzīvā spēka zaudējumus Ukrainā. Jaunu karavīru piesaistei tiek izmantoti lielākoties finansiāli stimuli, piemēram, atalgojums, kas ir augstāks par Krievijas vidējo. Īpašas aktivitātes, tai skaitā iesaistot tiesībsargājošās iestādes, tiek veiktas, lai bruņotajos spēkos iesaistītu Krievijā mītošos migrantus no Centrālāzijas valstīm, kuri nesen ieguvuši Krievijas pilsonību. Atsevišķas brīvprātīgos piesaistes kampaņas ir novērotas arī ārpus Krievijas tādās valstīs kā Sīrija, Indija, Kuba un Nepāla. Turpinoties karam un Krievijas zaudējumiem, nav izslēgta arī atkārtota “atklāta” mobilizācija. Tās izsludināšanā Krievijas vadošā elite vadīsies no situācijas frontē un kopīgā noskaņojuma sabiedrībā.

Līdz ar karavīru zaudējumiem, kopš kara sākuma Ukrainas spēkiem ir izdevies iznīcināt ievērojamu daudzumu – līdz pat 9000 Krievijas bruņu tehnikas, tai skaitā tankus, kājnieku kaujas mašīnas un citas tehnikas vienības, kā arī lidaparātus un kuģus. Lielākie karavīru un tehnikas zaudējumi novērojami tieši sauszemes spēkos, Krievijas flotei un gaisa spēkiem saglabājot salīdzinoši augstas kaujas spējas.

Krievijas iebrukumam Ukrainā ieilgstot, pieaug militāri industriālā kompleksa nozīme Krievijas spēku kaujas spēju uzturēšanā. Krievija ir spējusi īstermiņā pielāgot tās ražošanu kara vajadzībām – nodrošināt bojātās tehnikas remontu, rezerves tehnikas vienību modernizāciju un pielāgošanu, kā arī dažāda veida munīcijas, tai skaitā artilērijas lādiņu un raķešu, ražošanu.

Turpinoties karadarbībai Ukrainā, sagaidāms, ka Krievijas spējas atjaunot un papildināt tās arsenālu samazināsies. Jau pašlaik sankcijas apgrūtina piekļuvi Rietumos ražotām komponentēm. Ieroču ražošanā nākas izmantot dārgākas komponentes, kas ievestas Krievijā caur trešajām valstīm, apejot sankcijas, vai paļauties uz Ķīnā vai citās valstīs ražotām alternatīvam, kas var būt mazāk kvalitatīvas vai prasa papildus pielāgošanu.

Krievijas militāri industriālais komplekss turpina saskarties ar darbaspēka – īpaši augstāk kvalificēta darbaspēka – problēmām, kā arī ar izaicinājumiem motivēt darbiniekus turpināt darbu augstas intensitātes apstākļos. Ražošanas jaudas var negatīvi ietekmēt ražošanā izmantotās infrastruktūras nolietojums un ierobežotās iespējas piekļūt infrastruktūras darbības atjaunošanai nepieciešamajām komponentēm. Militāri industriālā kompleksa resursu novirzīšana Krievijas armijas kaujas spēju uzturēšanai Ukrainā vēl vairāk ierobežo jaunu militāro tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, kas vidējā termiņā var palielināt Krievijā ražotā bruņojuma tehnoloģisko atpalicību no Rietumu vai Ķīnas ražotā bruņojuma.

Karš Ukrainā un tā izraisītās ģeopolitiskās izmaiņas Eiropā ir radījis nepieciešamību Krievijai izvērtēt esošā bruņoto spēku modeļa piemērotību. Jau 2022. gadā nogalē Krievijas Aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu nāca klajā ar paziņojumu par Krievijas bruņoto spēku reformu, kas virzīta uz militāro spēku komandvadības uzlabošanu un bruņoto spēku vienību skaita un personāla palielināšanu līdz 1,5 miljoniem 2026. gadā. Rietumu virzienā reformas ietvaros 2024. gada 26. februārī atjaunoti Maskavas un Ļeningradas militārie apgabali, kas kopš 2010. gada bija apvienoti Rietumu militārajā apglabā.

Ņemot vērā karadarbību Ukrainā un Krievijas karavīru un tehnikas zaudējumus, ar augstu ticamību var paredzēt, ka Krievija saskarsies ar sarežģījumiem līdz 2026. gadam veikt faktiskās izmaiņas tās bruņotajos spēkos un pilnībā noformēt un apbruņot jau esošās, kā arī no jauna veidotās vienības. Tomēr tas neliegs Krievijai publiskajos izteikumos veidot priekšstatu par bruņoto spēku reformas progresu. Reformu process ļaus Krievijai uzturēt agresīvu pozīciju attiecībā pret NATO dalībvalstīm, kas robežojas ar Krieviju.

Krievijas augstākās amatpersonas regulāri nāk klajā ar draudiem pielietot kodolieročus, tai skaitā tos saistot ar karadarbības gaitu Ukrainā un Rietumvalstu sniegto atbalstu. Kodolieroču pielietošanas draudus Krievijas amatpersonas intensīvāk izmanto gadījumos, kad Ukrainas armijai ir izdevies gūt panākumus frontē, vai kad aktivizējas politiskā diskusija Rietumvalstīs par jauna atbalsta sniegšanu Ukrainai.

SAB vērtējumā kodoldraudi uzskatāmi par Krievijas mēģinājumiem atturēt Rietumvalstis no tālāka atbalsta sniegšanas Ukrainai, kā arī aktīvākiem lēmumiem NATO stiprināšanai, jo īpaši sabiedroto klātbūtnes pastiprināšanai Alianses austrumos.

Ar agresīvas kodolretorikas palīdzību Krievija arī tiecas kāpināt trauksmes līmeni Rietumu valstu sabiedrībās. Kopumā Krievijas gatavība pielietot kodolieročus īsā un vidējā termiņā ir maz ticama. Kodolieroču izmantošana noteikti izraisītu negatīvu starptautisko reakciju arī no valstīm, kas pašlaik ir neitrālas vai pret Krieviju draudzīgas, piemēram, Ķīnas. Kodolieroču pielietošana arī vēl vairāk konsolidētu Rietumvalstis, kā arī varētu atvieglot jauna veida ieroču sistēmu piegādi Ukrainai.

Krievijas ekonomiskā situācija un politiskie apsvērumi attiecībās ar NATO

Krievijas karš Ukrainā un ar to saistītās sankcijas ir negatīvi ietekmējušas Krievijas ekonomiku un piekļuvi ārvalstu kapitālam. Vienlaikus Krievija turpina izmantot valsts rīcībā esošos instrumentus, lai sekmētu ekonomikas noturību. Pašlaik viens no Krievijas ekonomikas balstiem ir tās militāri industriālais komplekss, kā arī joprojām augstie ieņēmumi no ogļūdeņražu starptautiskās tirdzniecības, tai skaitā apejot sankcijas un tirdzniecības ierobežojumus. Turpinoties karam Ukrainā, Krievija turpinās pielāgot tās ekonomiku kara vajadzībām, kas no vienas puses ļaus uzturēt karadarbību un Krievijas armijas kaujas spējas, tomēr vidējā termiņā samazinās vai pat apturēs Krievijas ekonomikas izaugsmi. Plašāk par Krievijas ekonomikas situāciju, kopš iebrukuma Ukrainā, aprakstīts iepriekšējā SAB sagatavotajā materiālā.

Krievijas iebrukums Ukrainā bija plānots kā ātrs, uzvarošs karš, kur īsā laikā tiktu pārvarēta Ukrainas pretestība, nevis vairāk nekā divus gadus ilgstošs konflikts, kam Krievija nebija gatava ne militāri, nedz arī ekonomiski.

Ņemot vērā kara gaitu, Krievijai nākas pārvērtēt potenciālo nākotnes konfliktu iespējamo gaitu un izvērtēt valsts spēju šādā konfliktā iesaistīties un uzvarēt.

Putina vadītā režīma primārā interese ir nostiprināt vai noturēt savas varas pozīcijas. Krievijas iekšpolitiskās un ārpolitiskās darbības tiek plānotas, vadoties no augstākminētās primārās intereses, attiecīgi, – padarot mazāk iespējamas darbības, kas tieši var apdraudēt režīma stabilitāti. Konflikta situāciju no vienas puses režīms var izmantot sabiedrības tālākai mobilizācijai, bet no otras puses, zaudējumu gadījumā palielinās riski režīmam saglabāt varu. Riski režīmam var pieaugt, neskatoties uz režīma rīcībā esošo plašo propagandas aparātu, kas jau Ukrainas kara laikā nespēj ierobežot sociāli aktīvas sabiedrības grupas, piemēram, karavīru mātes. Nesekmīgā kara gaita Ukrainā, tai skaitā Ukrainas spēja pretoties daudz lielākiem Krievijas spēkiem, rada nepieciešamību V. Putina režīmam pārvērtēt Krievijas spējas vadīt šāda rakstura sadursmes un panākt plānoto rezultātu. SAB vērtējumā īsā un vidējā termiņā Krievijas gatavība uzsākt atklātu konvenciālu militāru konfrontāciju ar spēcīgāku pretinieku, kā NATO, ir maz iespējama.

Ārējā apdraudējuma uzturēšana ir viens no izplatītākajiem sabiedrības mobilizācijas instrumentiem autoritārās valstīs, ko ilgstoši izmanto Krievijas politiskais režīms. Arī NATO Krievijā ilgstoši tiek raksturota kā pret Krieviju agresīvi noskaņota organizācija un vidējā termiņā Krievijai ir izdevīgāk uzturēt NATO kā agresora tēlu, šādi turpinot mobilizēt sabiedrības atbalstu ap politisko režīmu. Krievijas amatpersonas arī turpmāk publiskajā komunikācijā ar mainīgu intensitāti izplatīs vēstījumus par NATO kā Krievijas apdraudējumu un nepieciešamību turpināt konfrontējošu politiku no Krievijas puses.

Krievijas attiecības ar NATO un konfrontācijas iespējamību jāvērtē arī kontekstā ar citiem reģionālās un globālās politikas procesiem. Reģionāli Krievijas iebrukums Ukrainā ir samazinājis Krievijas ietekmi tai tuvējos reģionos, piemēram Dienvidkaukāzā vai Centrālāzijas valstīs. Sagaidāms, ka atklāta konfrontācija ar NATO vēl vairāk liks reģiona valstīm meklēt alternatīvus sadarbības virzienus, šādi samazinot Krievijas lomu reģionā. Krievijas iebrukums Ukrainā ir vairojis Krievijas atkarību no Ķīnas. Ķīna turpina nostiprināties kā Krievijas energoresursu tirgus un palielinās Ķīnas preču klātbūtne Krievijas tirgos. Turpinoties Ķīnas ekonomikas izaugsmei, situācijā, kad Krievijas ekonomika stagnē, pastāv augsta iespējamība, ka Krievijai nāksies lielāku stratēģisko uzmanību pievērst Ķīnai un tam, kā ierobežot no tās pieaugošo atkarību.

Iebrūkot Ukrainā, V. Putina režīms bija paļāvies uz vienotības trūkumu Rietumos un Rietumvalstu atšķirīgajām nostājām par attiecībām ar Krieviju. Tomēr karš ir veicinājis Rietumu vienotību un gatavību īstenot pasākumus, lai iegrožotu Krievijas agresiju. Papildus tam, Krievijas iebrukums ir sekmējis Rietumvalstu, īpaši Eiropas valstu aizsardzības politikas pārskatīšanu, lielākajai daļai valstu pieņemot lēmumus par aizsardzības spēju kāpināšanu tuvākajos gados. Viens no indikatoriem ir novirzītais valsts finansējums aizsardzībai, piemēram, 18 no 32 NATO dalībvalstīm 2024. gadā aizsardzībai novirzīs vismaz 2% no IKP. Saskaņā ar Starptautiskā stratēģisko studiju institūta datiem, 2023. gadā NATO dalībvalstu aizsardzības izdevumi veidoja 57,8% no globālajiem izdevumiem, savukārt Krievijas izdevumi bija 4,8%.
Kopš iebrukuma sākuma, NATO ir veikta virkne nozīmīgu praktisku darbību atturēšanas un aizsardzības spēju stiprināšanai, piemēram, jaunu reģionālo plānu izstrāde. Svarīgs notikums Alianses kopīgo spēju stiprināšanā, īpaši Baltijas jūras reģionā, ir Somijas un Zviedrijas pievienošanās aliansei.

Secinājumi

Krievijas iebrukuma Ukrainā gaita ir radījusi jautājumus par tālākajiem Krievijas rīcības scenārijiem, tai skaitā iespējamu atklātu konfrontāciju ar Rietumvalstīm, tostarp NATO dalībvalstīm. Paziņojumi par Krievijas bruņoto spēku reformām, kas vērstas uz militāras klātbūtnes stiprināšanu valsts rietumu reģionos, regulārie kodolieroču pielietošanas draudi, kas izskan no Krievijas amatpersonu puses, kā arī kopumā Krievijas uzturētais konfrontējošais tonis, rada iespaidu par atklātas militāras konfrontācijas neizbēgamību.

Krievijas faktiskās situācijas apskats savukārt liecina par vairākiem faktoriem, kas neapstiprina Krievijas retorikā pausto. Pirmkārt, Krievijas aizsardzības sektora primārais uzdevums ir karadarbība Ukrainā, tam novirzot lielāko daļu bruņoto spēku, militāri industriālā kompleksa resursu un līdzšinējos gados uzkrāto bruņojuma rezervju. Krievijai būs nepieciešams laiks, lai atjaunotu karā zaudēto tehniku, apmācītu karavīrus, kā arī atjaunotu rezerves. Šīs darbības būs jāveic apstākļos, kad Krievijas ekonomika turpinās saskarties ar izaicinājumiem un valstij nāksies izvērtēt, kurām no vajadzībām novirzīt ierobežotos resursus.

Lai gan V. Putina režīms saglabājas stabils, karš Ukrainā ir pastiprinājis spiedienu uz režīmu, tai skaitā radot jauna veida riskus, kā to parādīja ”Jevgeņija Prigožina dumpis” 2023. gada jūnijā. V. Putina režīma primārais mērķis ir saglabāt savu varu un, lai gan konfrontējoša politika ar Rietumiem veicina sabiedrības mobilizāciju un atbalstu režīmam, tomēr potenciāla eskalācija vai atklāts militārs konflikts var radīt tam neprognozējamas sekas. SAB vērtējumā īsā un vidējā termiņā V. Putina režīms turpinās uzturēt konfrontējošas attiecības ar Rietumvalstīm un NATO, tai skaitā pie nepieciešamības draudot ar konflikta eskalāciju, tostarp kodolieroču izmantošanu.

Visticamāk, Krievija pret NATO dalībvalstīm turpinās izmantot dažāda rakstura hibrīdās metodes, tai skaitā informatīvās un ietekmes operācijas, kā arī kiberuzbrukumus. Tajā pat laikā atklātās konvencionālas militārās konfrontācijas iespējamība ar Krieviju saglabājas zema.

No SAB mājaslapas

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.

Savukārt to, kurš patiesībā nosaka, kas notiek Latvijā, kurš ir ietekmīgs, kurš bagāts, bet kurš gan viens, gan otrs, uzziniet mūsu jaunajā sadaļā “Ietekme un nauda”.

Izsakiet savu viedokli komentāros un sekojiet mums  Facebook ,   Twitter,  Youtube un Instagram!