Pēteris Apinis: Tautasdeja kā tautas veselības mūžīgais dzinējs

Pēteris Apinis, ārsts

“Dejot ir veselīgāk nekā dziedāt”, teica veselības ministre Līga Meņģelsone, izlasījusi manu rakstu darbu par to, kāpēc dziedāšana ir veselīga, pagarina mūžu un nostiprina Latvijas sabiedrības veselību. Ministre rožu vainadziņā un tautas tērpā izskatījās apgrēcīgi lieliski, kā jau meitene, kas Dziesmu svētkos nāk baltās zeķēs. Dūrītes sānos iespraudis, šis spriganais Deju svētku simbols paziņoja, ka gadījumā, ja Valsts izglītības un satura centrs samazinās sporta stundu skaitu skolā, viņa pieprasīs divreiz nedēļā visiem skolēniem ieviest deju stundas. 

Viens no talantīgākajiem jaunajiem ārstiem, ko man nācies sastapt – internists Kārlis Rācenis, ir kaislīgs dejotājs. Savā degsmē un zināšanās, interesē par medicīnu un pacientiem viņš atgādina manu skolotāju, profesoru Ilmāru Lazovski.

Kārlis ir aizraujošs sarunu biedrs, bet deju svētkos viņš nedaudz atgādina vieglatlētu pirms gada svarīgākajām sacensībām:

“Dejošana latviskā veidā ir mūsu joga – tā ir fiziska aktivitāte, kuru tu veic regulāri, mēģinājumu grafiks divas, trīs reizes nedēļā. Tas nāk par labu mūsu asinsspiedienam. Ja mēs mērītu vidējo asinsspiedienu dejotājiem un skatītājiem, tad dejotājiem tas noteikti būtu mazāks, kardiovaskulārie riski noteikti dejotājiem ir mazāki, caur šo prizmu ir skatāma arī nieru veselība. Dejošana noteikti ir veids, kā mēs varam uzlabot savu somatisko veselību. Ir pierādījumi par to, ka dejošana samazina osteoporozes risku, dejotājiem ir mazāk sirds ritma traucējumu, tāpat insulta un infarkta riski ir mazāki. Deja rada ne tikai fizisko veselību, bet arī emocionālo, tev ir dejas emocija, kas tevi ir jāizdzīvo, un tev ir dejas ritms, kuram tev ir jāklausās līdz. Tavas smadzenes dejas laikā ieslēdzas dažādās sistēmās, tava limbiskā sistēma ir iesaistīta.”

Psihiatrs Elmārs Tērauds, kuru sarunu valodā mēs saucam par valsts galveno psihiatru, arī ir dejotājs:

“Dziesmu un deju svētki apliecina mūsu nācijas pastāvēšanas pamatus. Mēs atkal un atkal izdejojam kaut kādas lietas – kas ir ģimene, saime, sadarbošanās, latviskā identitāte, pašapziņa. Tas ir tas, kas mums visvairāk pietrūkst ikdienā. Šobrīd sabiedrībā tiek kultivēts ārkārtīgs individuālisms, savukārt dziedāšana korī un dejošana ansamblī trenē sadarbošanos kolektīvā, tās ir vērtības, kas valsti var turēt kopā. Covid–19 lielā mērā apturēja veselu virkni sociālu aktivitāšu, piemēram, tās pašas līnijdejas, senioru kopas, tādēļ deju kolektīvi ir ļoti nozīmīgi. Lai tie, kas ir vientuļi, lai viņi ir kopā, lai viņi pulcējās, lai viņi kustas”. 

Elmārs Tērauds iesmej, ka viņš pārstāv vidējās paaudzes dejotājus, kuru vecuma posms ir no trīsdesmit uz augšu, kuri nākot dejot lai izkustētos un arī demences profilaksei:

“Kardiovaskulāro risku mazināšanai svarīgi ir skriet, vingrot, kustēties, bet svarīgi ir arī domāt līdzi. Var būt divas tādas aktivitātes vecākiem cilvēkiem – turpināt dejot vai pievērsties orientēšanās sportam, jo orientēšanās sportā ir ne tikai jāskrien, bet arī jādomā – uz kurieni skriet. Tāpat dejojot – ir jāsaprot, kā ir jādejo –  nu kaut vai jālīdzinās. Dejošana māca sadarboties un rēķināties vienam ar otru, piemēroties, atrast kompromisus, reizēm cīnīties – un tas viss veicina kognitīvās funkcijas.”

Tad, kad daudzi dejojoši ārsti jau pastāstījuši – cik vērtīgi un veselīgi ir dejot, man šķita – nu ko gan es tur klāt pielikšu. Īpaši pēc tam, kad veselības ministre Līga Meņģelsone raksta īsi un trāpīgi (garus rakstus rakstīt viņai nav laika). Facebookā ielikusi definīciju dejošanas ieganstam: „Dejošana nodarbina visas muskuļu grupas, uzlabo sirds veselību, veicina garīgās veselības saglabāšanu, uzlabo kognitīvās spējas, mazina osteoporozes riskus un sniedz ļoti daudz citus ieguvumus.” Šo tēzi derētu likt pie sienas gan pirmskolas iestādē, gan vecu ļaužu pansionātā. Man atliek to tikai paplašināt ar svešās valodās rakstītas, uz pierādījumiem balstītas medicīnas literatūras atziņām. 

Deju kā psihosomatiskā terapija un deja kā izvēle bērna fiziskā nodarbināšanā

Šīs pārdomas rakstu jau pēc deju lieluzveduma „Mūžīgais dzinējs” skatīšanas Daugavas stadionā. Dejas dižkoncerts bija nacionāls terapijas seanss, tiesa, vairāk noderīgs pašiem dejotājiem nevis skatītājiem. Latvisku dejošanu varētu definēt gan kā mākslas izpausmi, jautru vaļasprieku, kultūras reprezentāciju un lielisku fiziskās aktivitātes veidu. Turklāt dejošana var būt jautra.

Deju mēs varētu definēt kā psihoterapeitisku kustību izmantošanu, lai veicinātu indivīda emocionālo, sociālo, kognitīvo un fizisko integrāciju ar mērķi uzlabot veselību un labklājību.

Dejas terapija globāli radās aptuveni simts gadus atpakaļ, kas lielā mērā saskan ar centieniem latviešu dziesmu svētkos iekļaut arī tautas dejas. Ļoti līdzīgas tendences tajā laikā bija vērojamas visā pasaulē, īpaši vāciski runājošās valstīs un Dienvidamerikā. Vienlaikus ar organizētām un iestudētām vai neorganizētām un pašizpausmes masu dejām, ārsti un pieredzējuši dejotāji sāka apjaust dejas un kustību kā psihes ārstēšanas un profilakses veidu. Deja izrādījās holistiska pieeja dziedināšanai, kuras pamatā ir empīriski rasts apgalvojums, ka prāts, ķermenis un gars ir neatdalāmi un savstarpēji saistīti; izmaiņas ķermenī atspoguļo izmaiņas prātā un otrādi. Jau 20. gadsimta četrdesmitajos gados ārsti atzina, ka deja var palīdzēt cilvēkiem fiziskās veselības uzlabošanā, palielinot spēku, uzlabojot elastību, samazinot muskuļu sasprindzinājumu un uzlabojot koordināciju, vienlaikus sniedzot nozīmīgu labumu garīgajai veselībai, mazinot stresu, kā arī trauksmes un depresijas simptomus. 

Kustība ir cilvēka pirmā valoda. Neverbālā un kustību komunikācija sākas mātes dzemdē, bet cilvēkam piedzimstot turpinās visa mūža garumā. Neverbālā valoda, iespējams, ir tikpat svarīga kā verbālā valoda, un cilvēks netieši izmanto abus saziņas veidus.

Amerikas grūtniecības vadīšanas un dzemdību vadlīnijās ierakstīta deja. Deja šajā gadījumā nav tik daudz iezīmēta kā palīdzība mātes veselībai, cik bērna veselībai. Tēva un mātes tuvība dejas ritmā un mūzikā, mātes vispusīgas kustības kā iegurņa asinsriti uzlabojošs faktors. Būtiski – mātei grūtniecei iesaka ik dienas dejot līdz brīdim, kad sākas dzemdības, tātad – amerikāņi uzskata, ka laba deja (es pieļauju, ka rokenrols šajā gadījumā nav pirmā izvēle) grūtniecības 9. mēnesī ir veselīga un vēlama.

Kustības valoda var būt funkcionāla, komunikatīva, attīstoša un ekspresīva. Terapijā dejas kustība ir gan novērtēšanas instruments, gan galvenais intervences veids, bet šīs intervences vērstas uz personas emocionālo, sociālo, fizisko un kognitīvo integrāciju.

Esmu fanātisks sporta un fizisko aktivitāšu piekritējs, bet ļoti pārliecināts, ka vislabākais veids fiziskām kustībām tekaļa vecumā (2–4 gadus vecs bērns) ir deja. Vispusīga kustība ar reālām socializēšanās iespējām. Ļoti bīstama ir agrīna sporta specializācija bērniem pirmsskolas vecumā. Topošais hokejists, kurš šajā vecumā uzdabūts uz slidām ar nūju rokās, agri iegūs arī mugurkaula deformāciju, savukārt pārlieku agri trenēts svarcēlājs un basketbolists jau jaunieša gados nonāks arī pie ceļa locītavas ortopēda. Bērns, kas agrīni ieinteresēts tautu dejās, kā dejotājs arī pēc septiņdesmit gadiem Daugavas stadionā vēl braši lēks Ābrama polku. 

Kādi vēl no dejošanas būtu ieguvumi bērniem? 

Bērniem kustības un ritms ir dabiski saprotamas lietas, jo mātes kustības un mātes sirds ritmu bērns ir apguvis jau mātes vēderā rosīdamies, un, iesaistot bērnu regulārās deju nodarbībās, ieguvumi tikai palielinās. Dejas nodarbības ne tikai ļauj bērniem izlādēt enerģiju, bet arī ir lielisks un drošs veids, kā izpausties. Deju treniņi ātrāk par citām fiziskam aktivitātēm māca bērniem, ka centīgs darbs atmaksājas.

Deja palīdz bērniem apgūt arī disciplīnu, jo viņiem ir jāiegaumē un jāizpilda konkrēti soļi un ķermeņa kustības, kas prasa praksi un neatlaidību. Bērni mācās strādāt komandā, jo viņiem ir jāaug kopā ar citiem dejotājiem, lai sasniegtu mērķi, kas vēlāk izrādīsies noderīgs daudzās dzīves jomās.

Tiesa, nekur pasaules literatūrā nav pētīta tieši latviešu tautas dejas ietekme uz bērna psihi un fizisko attīstību. Toties es atradu pierādījumus, ka brīnišķīgs deju veids bērniem esot vēderdejas, kas trenējot gurnu, vēdera, muguras, sānu un plecu muskuļus, proti visas tās dziļās muskuļu grupas, ko cilvēks (parastais) dzīvē piemirst kustināt vispār. 

Bērniem gauži laba esot jebkura deja, sākot no hiphopa un beidzot ar baletu. Ļoti labs veids – kā attīstīt bērna kognitīvās spējas esot steps, jo dejotāji vienlaikus esot arī instrumentālisti un perkusionisti. Neatkarīgi no tā, kādu deju savam bērnam izraudzīsies amerikāņu, brazīļu vai japāņu ģimene, latviešu tautas deja noteikti labi derēs tad, ja māmiņas sapnis ir redzēt meitu laimīgu, bet tēva sapnis – redzēt dēlu stipru un atlētisku izaugam. 

Te nu kopsavilkums par bērnu agrīnu iesaistīšanu deju nodarbībās – ar ko tad deja būtu labāka par jebkuru citu vingrinājumu veidu? Ar dažādu maņu ieguldījumu precīzu, kontrolētu kustību veikšanā. Dejā ir iesaistīts daudz vairāk smadzeņu darbības nekā vienkāršās kustībās. Jūtas, bez kurām deja ir kā hokejs bez slidām; tieši jūtas dejā ķermeni saista ar apkārtējo vidi, ļaujot plānot kustību, kontrolēt un pielāgot šo kustību.

Kad izvēlēties deju kā ārstniecības līdzekli?

Jūs taču gaidāt, lai es te rakstītu: artrīts, hroniskas sāpes, ēšanas traucējumi, depresija, lieks svars un hiperholesterinēmija? Tā ir taisnība, taču es rakstīšu: deja kā ārstniecības līdzeklis ir nepieciešams vēža ārstēšanā. Beidzot līdz Latvijai ar Rūdolfa Cešeiko pūlēm un zināšanām ir atnākusi atziņa – nav nekas svarīgāks vēža ārstēšanā kā regulāras un daudzpusīgas kustības, fiziski treniņi, labs fizioterapeita atbalsts. Tikai ar nopietnām fiziskām aktivitātēm var vieglāk pārvarēt ķīmijterapijas un staru terapijas blaknes, psihes nomākumu un fizisku izsīkumu. Tad nu jāsaka, ka deja pasaulē daudzviet tiek ieteikta kā ieteicama fiziskā aktivitāte vēža terapijā. Savādi – pētījumi ļoti bieži ir veikti ar līnijdeju dejotājām. Rezultāti – kopējie veselības rādītāji (arī piecu un desmit gadu dzīvildze) onkoloģijas pacientēm, kas dejoja līnijdejas, bija pārliecinoši labāki nekā tām, kas nedejoja. 

Es zinu, ka Līga Meņģelsone šo rakstu lasīs. Te nu mans aicinājums ministrei – obligātas fiziskas nodarbības visiem onkoloģijas pacientiem būtu apmaksājamas no valsts. 

Lielā mērā šis ieteikums balstīts uz atziņu, ka kustība, šajā gadījumā – deja, palielina pacienta mieru, ceļ pašapziņu un palielina ticību veiksmīgam ārstniecības rezultātam. 

Bet, ja nu mans cienījamais lasītājs vēlas, atgriezīšos pie citām kaitēm, kuru gadījumā deja būtu vēlama. Ļoti plašā 2019. gada pārskatā secināts, ka dejas terapija ir efektīva intervence pieaugušo depresijas ārstēšanā. Citā pētījumā apgalvots, ka dejas un kustību terapija palīdz mazināt trauksmi un depresiju. Tā arī uzlabo savstarpējo attiecību prasmes, kognitīvās prasmes un vispārējo dzīves kvalitāti. 2020. gada rakstā ieteikts deju izmantot kā papildu ārstēšanas iespēju ēšanas traucējumu gadījumā. Kolektīva deja ārstējot tādus ēšanas traucējumus, kā anoreksija, bulīmija un pārēšanās traucējumi. 

Deju terapiju es nekavējoties nozīmētu insulta pacientiem, kuriem slimības smagums dejošanu pieļauj. Kombinēta sensorā un motoriskā apmācība ir efektīvāka nekā tikai muskuļu stimulēšana insulta pacientu rehabilitācijā. Dejas maņu stimulācija pastiprina smadzeņu savienojumus, padara spēcīgākas motoriskās komandas: mūzika vai viegls pieskāriens uzlabo muskuļu spēku. Insulta terapijā ļoti būtiski, ka dejā tiek iesaistītas visas ķermeņa daļas, uzlabojot sensorās informācijas plūsmu no iekšējiem un ārējiem receptoriem uz smadzenēm, bez tam dejā nepieciešams kustēties mūzikas pavadījumā, izmantojot tās smadzeņu sistēmas, kas iesaistītas dzirdes, līdzsvara un ritmikas procesos. 

Patiesībā jau bez dejas ir izstrādātas daudzas metodes, kas izmanto šo smadzeņu savienojumu priekšrocības, bet deja ir pieejamāka, salīdzinoši lētāka un neprasa tehniskas palīgierīces.  

Savas publikācijas rakstu lēni, un mēdzu parādīt saviem draugiem un kolēģiem. Šajā vietā dejotāja, ginekoloģe un vienlaikus Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas valdes priekšsēdētāja, izcila ārste un jauka kolēģe Sarmīte Ķikuste norādīja, ka man noteikti šeit, tieši šajā vietā jāpieraksta osteoporozes profilakse un ārstēšana, bet īpaši jānorāda uz dejas pozitīvo ietekmi uz klimaksa un menopauzes periodu sievietēm. Tā ir uz pierādījumiem balstīta patiesība, ka sievietes 45–65 gadu vecumā jāsūta uz līnijdejām. Vai arī – meitenei šajos gados jāatrauj savs dzīvesbiedrs no televizora, jāpieceļ no klubkrēsla, jāatņem viņam alus kauss un jāaizved un senioru tautas deju kopu – nākošie Deju svētki būs 2028. gadā, un jums kopa būs nodrošināti pieci, veselīgās dejās vadīti gadi.

Ārstam vienkārši jāizraksta recepte – līnijdejas vai tautas dejas vismaz trīs reizes nedēļā.

Dejošana uzlabo veselību un pozitīvi ietekmē gan garīgās, gan fiziskās spējas

To, ka dejošana uzlabo sirds un asinsvadu veselību, nozīmē pateikt vispārzināmu patiesību.

Tāpat kā citi aerobikas vingrinājumi, arī dejas lieliski uzlabo sirds un asinsvadu darbību. Visi deju stili ir lieliski kardio- treniņi, jo, izpildot dažādas kustības, sirdsdarbība tiek mērķtiecīgi trenēta. Plašos Meijo klīnikas pētījumos pierādīts, ka cilvēkiem vecumā virs 40 gadiem, kuri nodarbojas ar vidējas intensitātes dejām (dejas laikā notiek svīšana un nav iespējams parunāt par blakuslietām), ir par 46 % mazāka iespēja saslimt ar sirds slimībām vai nomirt no sirds asinsvadu slimībām nekā cilvēkiem. Salīdzinājumam – vidēji intensīvas pastaigas piekritējiem bija tikai par 25 procentiem mazāka iespēja saskarties ar sirds veselības problēmām nekā sliņķiem. 

Dejas stiprina kaulu un muskuļu sistēmu, trenē līdzsvara izjūtu, uzlabo stāju, novērš muskuļu traumas un muguras sāpes. Deja palīdz trenēt dziļos ķermeņa muskuļus, kas citādi nereti vispār netiek nodarbināti. 

Dejas veicina elastību, tas palīdz uzlabot līdzsvaru, ļauj izvairīties no kritieniem un samazināt traumu risku citās dzīves jomās.

Dejas var palīdzēt samazināt svaru. Vairums dejotāju Daugavas stadionā bija slaidi, tiesa, ne visi. Dejošana ir gan aerobās, gan anaerobās fiziskās slodzes veids, kas lieliski sadedzina kalorijas. Lēcieni un virpuļkustības ir lielisks aerobās enerģijas treniņš, savukārt tupēšanas un līdzsvara pozīciju noturēšana var ieslēgt anaerobo enerģijas patēriņu. Jo dejas temperamentīgākas, jo vairāk kaloriju un enerģijas tiek sadedzināts – 30 minūtes dejošanas sadedzina no 80 līdz 300 kalorijām. 

Dejas ir vērtīgas kaulu veselībai, palīdz uzturēt kaulu blīvumu, jādomā, ka enerģiskas polkas varētu pat veidot jaunu kaulu masu.

Kā jau norādīja kolēģe Sarmīte Ķikuste, gados vecākiem cilvēkiem ar osteoporozi dejošana palīdz novērst šīs hroniskās slimības radītos bojājumus. 

Dejas aizkavē atmiņas zudumu, bet jaunu kustību un rutīnu apguve dejošanā ļauj atmiņu uzlabot. Pierādījumi liecina, ka sociālās dejas samazina kognitīvo spēju pasliktināšanās risku, cilvēkam novecojot. Salīdzinot ar pastaigām un riteņbraukšanu, dejošana ir saistīta ar mazāku demences risku. Daudzi pētījumi liecina, ka dejošana var saglabāt un pat uzlabot cilvēka domāšanas spējas vecumdienās. Kā tas notiek? Dejojot uzlabojas un atjaunojas smadzeņu zonas, kas kontrolē atmiņu un prasmes, piemēram, plānošanu un organizēšanu.

Dejas ir labas garīgajai veselībai – mazina trauksmi, paaugstina pašvērtējumu un uzlabo psiholoģisko labsajūtu.

Mūzikas skaņas dejojot noņem rūpes. Dejas sniegtie fiziskie, garīgie un emocionālie ieguvumi veselībai ir bezgalīgi. Tas nozīmē, ka deja mazina stresu (nezinu, ja man liktu izpildīt Gatves deju, es piedzīvotu stresu – autora piezīme). Deja jebkurā gadījumā samazina kortizola produkciju. 

Sociālā saikne un mijiedarbība ir ļoti svarīga garīgās un fiziskās veselības sastāvdaļa. Daudzi pētījumi liecina, ka vientulības vai sociālās izolācijas sajūta var radīt neskaitāmas negatīvas sekas veselībai. Dejas ir iekļaujošas, tajās var piedalīties ikviens. Ja cilvēks spēj kustēties, pat ja kustas tikai ķermeņa augšdaļa, cilvēks var dejot.

Ja kādam pirms dejošanas ir bažas par nodarbības intensitāti, tad pirms nodarbību uzsākšanas derētu konsultēties ar savu ārstu. Konsultējieties ar ārstu arī tad, ja uzsākot dejas, sanāk pamežģīt potīti vai iegūt sāpošu muguru. Visādi citādi deja ir traumu profilakse. 

Secinājumi 

Dejas sniegtās priekšrocības aptver visas veselības jomas, tostarp fizisko, garīgo un emocionālo veselību. Deja ne tikai sniedz iespēju izpausties un izklaidēties, bet arī ir ieskaitāma nedēļas kardiovaskulāro vingrinājumu minūtēs. Veselībai ir būtiski – fiziski kustēties vismaz 5 reizes nedēļā, vismaz 30 minūtes, vismaz līdz sviedriem. 

Dejā vissvarīgākais ir jautri pavadīt laiku. Lai dejotu vai uzsāktu dejot būtu vēlams atbrīvoties no nedrošības un bailēm – neatkarīgi no prasmēm un dejas izpratnes līmeņa.

Dejošana prasa uzticēties sev, uzticēties savai sagatavotībai un atļaut sev lidot. Man šķiet, ka dejot pie spoguļa ir labi, bet dejot tautas deju kopā zinoša speciālista vadībā ir labāk. 

Vēl viens pastāsts par ārstiem. Ārsti iedalās ārstos, kas strādā daudz. Vēl ir ārsti, kas strādā ļoti daudz. Un vēl ir Staļģenes ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, kas strādā vienmēr. 

Promejot no deju lielkoncerta „Mūzīgais dzinējs” es sastapu Aini Dzalbu Zemgales tērpā – sasārtušu, nodejojušos un laimīgu. Iespējams, tieši deja ir tā, kas ļauj daudz strādāt, precīzi organizēt savu laiku un redzēt laukumu – gan dejā, gan medicīnā.

Puaro.lv sadaļā “WHO IS WHO” esam apkopojuši politiķu CV. Šeit varat uzzināt, cik izglītoti ir Saeimas deputāti un  ministri, kā arī valsts amatpersonas, viņu parādsaistību apjomu, iepriekšējo pieredzi, partiju maiņu un citus sasniegumus.